Navigate / search

Aostas ieleja VIII

19. jūnijs (Valtournenche)

Ceļojuma iepriekšpēdējā diena, entuziasms skraidīt pa kalniem ir jūtami noplacis vismaz bērnu vidū. Iekožam brokastis un dodamies skatīties Materhornu. Mūsu plāns ir pavisam vienkāršs – aizbraukrt līdz vietai ar nosaukumu Valtournenche un no turienes ar funikulieri celties uz augšu kalnos. Ceļš uz Cervinia pusi ir jau pierasts, izbraucam visus jau zināmos līkumus līdz Aostai. Tad cauri pašai pilsētai, te jau atpazīstam ceļu pēc kafejnīcu fasādēm. Tālāk atkārtojam ceļu līdz Fenis Castle, šodien nevienam vairs par laimi nav vēlmes to apmeklēt. Un tad braucam pa diezgan platu ceļu kalnos augšā.

Valtournenche

Braucot cauri Valtournenche nolemjam atpakaļceļā nedaudz pablandīties pa pilsētiņu. Šoreiz ar funikuliera atrašanu nav nekādas problēmas, viss ir pavisam vienkārši, es pat teiktu – acīmredzami. Liels pārkinga placis un funikuliera stacija. Pakojamies ārā no busiņa un esam gatavi braucēji. Diemžēl sanāk aplauziens, esot ne-sezona un funikulieris nestrādā. Bet lai nesatraucoties, nākamnedēļ te viss sāksies, un tad viss strādās. Nākamnedēļ mums ir plāns būt darbā, tādēļ gaidīt nevaram.

Ceļš uz Materhornu

Nospriežam, ka neesam jau tik slinki, lai paši nevarētu kalnā pa taciņu uzkāpt augšā. Pirmais pārgājiena posms ir salīdzinoši viegls (pirmie divsimts metri), kamēr pārejam pāri tiltiņam un sākas pats kāpiens. Ernests ir nolēmis pats nekāpt un vectēvs viņu stiepj augšā mugursomā. Matīss gan pats ir kāpējs, viņam atkal ir kvesti, kas jāiziet, tad nu viņš lasa pa taciņu visādus žagariņus. Lai arī pastāva, taciņa ir ļoti interesanta un kāpšanai patīkama, met līkločus, ja piegurst var pastāvēt un paskatīties apkārtējos kalnus. Materhorns, maitas gabals tāds, gan ir tīts miglā, un savu smaili nevienam nerāda. Laiku pa laikam šķiet – tūlīt, tūlīt mākoņos būs sprauga un varēsim kalnu ieraudzīt pilnībā, bet nekā.

kalnu ezeriņš

Uzkāpjam līdz nelielai kalnu pļaviņai, kurā nolemjam ierīkot pikniku. No sākotnējā mērķa uzkāpt augšā līdz otrajai funikuliera stacijai lielākā daļa gājēju ir atteikušies. Papiknikojam, un es dodos augstāk, pārējie sāk kāpt atpakaļ lejā. Zinot savus pārvietošanās ātrumus es nemaz nešaubos, ka šos vēl panākšu lejā kāpjot. Manuprāt, tagad sākas takas interesantāka daļa, vietām vēl atrodams kūstošs sniegs, tek strautiņi un vietām redzami mazi ezeriņi.

Augstāki kalni

Pa ceļam līdz funikuliera stacijai izeju cauri vienam sagruvušam ciematiņam. Šķiet, ka te neviens nav dzīvojis vismaz piecdesmit gadus, vietām no mājām pāri ir palikuši tikai pagrabi. Augšā slēpošanas komplekss ir ieziemots, neredz nevienu cilvēku, piesēžu un gaidu, kad varēšu redzēt Materhornu pilnībā. Nodirnu kādas desmit minūtes, priekš labvēlīgu laika apstākļu sagaidīšanas tas ir daudz par maz, un man nepaveicas. Eju vien atpakaļ.

Valtournenche

Kā jau biju domājis, pārējos panāku gandrīz pie mašīnu stāvlaukuma. Viņi esot redzējuši īstu murkšķi. Ernests nedaudz saguris un pikts kā velns. Tomēr viņa garastāvokli nedaudz uzlabo tiltiņš, kurš tiek šķērsots turp atpakaļ pārdesmit reizes. Mēs ar Matīsu pa to laiku, kamēr Ernests forsē tiltiņu, dirnam pie busiņa un gaidām, kad kāds viņu atslēgs beidzot vaļā.

Nākamais pieturas punkts ir neliela pastaiga pa netālu ciematiņu. Zigfrīds apgalvo, ka tas esot bijis dikti smuks, man gan personīgi šķita, ka viss tas smukums ir standarta, uz tūrismu orientēts. Lai vai kā lecam iekšā busiņā un dodamies uz to ciematu. Pa ceļam piestājam un noskatāmies, kāda helikoptera aktivitātes, kas nodarbojas ar celtniecības materiālu transportēšanu, te neviens kalnos neko uz muguras nenes. Pats ciematiņš arī atrodas pavasara miegā. Praktiski visas vietas ir ciet, vietējie vēl nav gatavi uzņemt vasaras tūristus un atpūšas pēc ziemas. Blandāmies pa ciematiņu līdz sākas lietus. Lietus ir diezgan auksts un nepatīkams, dodamies atpakaļ uz mājām.

Vakars paiet pakojot mantas un mēģinot apēst visu, kas vēl ir apēdams. Diemžēl ar pēdējo uzdevumu netiekam galā, un nākas daļu paikas atstāt nākošajiem viesiem.

Lai viņš paliek pie mums by Maksuds Ibrahimbekovs

Lai viņš paliek pie mums

Grāmatu izlasīju projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šoreiz paņēmu tādu, kuru nekad nebiju iepriekš lasījis. Grāmata man grāmatu plauktā ir stāvējusi vienmēr, bet tā kā tās vāks mani nekad neuzrunāja, tad arī lasīšana izpalika.

Grāmatā atrodami divi stāsti. Pirmais “Lai viņš paliek starp mums” stāsta ar kādu zēnu, par to, kā viņš zaudējis mammu un palicis viens ar tēvu un vecomāti. Salīdzinot ar savu draugu vecākiem, puikam šķiet, ka tēvs viņu nemaz nemīl, tikai sēž savā darbā par milicijas priekšnieku un viss. Nevar pat ar dēlu aiziet kopā uz cirku. Citiem bērniem gan šādas vecāku problēmas nav. Visnotaļ sakarīgs stāsts par puikas centieniem izprast savus vecākus un dzīvi vispār. Nez kādēļ autoram ir likusies laba ideja tajā visā iepīt no cirka izmukušas lauvas. Tas rada konflikta situāciju, kura kalpo tikai tam, lai pierādītu, ka tēvs par zēnu tomēr rūpējas.

“Par visu labo – nāve” četri azerbaidžāņu skolēni kalnos nomaldās un no nakts paglābjas alā. nakšņošanas laikā notiek zemestrīce un alas ieeja aizbrūk. Kama, Aļiks, Sabirs un stāstītājs paliek iesprostoti kopā ar kara laika bruņutransportieri un vāciešu līķiem, kas te mētājas vēl no kara laikiem. īsumā grāmatas lasīt ir labi, tas palīdz izvairīties no botulisma un īsā laikā apgūt vācu valodu no zaldāta vārdnīciņas. Bet no noraušanās pa muti tas neglābj. Pēc šī stāsta motīviem ir uzņemta pat filma.

Lai arī grāmatas anotācijā tiek piesaukti azerbaidžāņu skolnieki, patiesībā tikai otrais stāsts ir par azerbaidžāņiem. Pirmā stāsta norises vieta nav nosakāma, bet bērnu vārdi noteikti nav azerbaidžāņu. Stāstam norises vieta jau arī nav būtiska, te vairāk ir par tēva un dēla attiecībām. Autoram tēli ir izdevušies visai reālistiski, viņos nav nekāda patosa vai pašnāvnieciskas tendences uz varonību vai Ļeņina slavināšna. Bērni kā bērni – izkaujas, salīgst mieru, viens otru apved ap stūri. Lasās apbrīnojami ātri, un stāsti ir kvalitatīvi.

Labi stāstiņi sociālisma garā. Autors rakstīt māk un dara to ar entuziasmu. Bērni viņiem ir izdevušies diezgan reālistiski, labi nodots tas, kā viņi nesaprot pieaugušo pasauli, izdara interesantus secinājumus un, protams, kaujas pēc stundām. Lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk grāmatas par padomju laiku bērnību, tad, iespējams, ir vērts izlasīt.

Astoņdesmit dienās ap zemeslodi by Žils Verns

Astoņdesmit dienās ap zemeslodi

Katram, kuram bērnībā ir nācies piedzīvot PSRS laikus, Žils Verns ir bijis neizbēgama brīvlaika sastāvdaļa. Pat, ja tu nelasīji grāmatas, tu skatījies filmas vai multenes, kas bāzētas uz šī autora grāmatām. Tā bija arī man. Šo grāmatu izlasīju salīdzinoši vēlu, jo ciema bibliotēkā viņa nebija pieejama. Teorētiski viņa skaitījās, bet kāds gudrinieks viņu bija pieturējis pie sevis kādus desmit gadus. Tāpēc man par šo gadu bija izveidojies priekšstats, kas radās no multenes.

Fileass Fogs ir tipisks angļu džentlmenis, kura dienas kārtība ir apskaužama. Viņš ir precīzs kā hronometrs, un dzīve viņam ir saplānota līdz kapa malai. Mošanās noteiktā laika, tad brokastis un pusdienas klubā, vista spēle un došanās mājās. Tāda pati punktualitāte tiek prasīta no viņa sulaiņa. Daži neiztur, bet Āķim šāds punktuāls saimnieks šķiet Dieva dāvana. Taču vienā dienā Foga kungs noslēdz derības ar reformatoru kluba biedriem, ka apbrauks ap zemeslodi astoņdesmit dienās. Teorētiski tas ir iespējams, bet praksē tas var izrādīties diezgan grūts uzdevums. Par labu lietai nenāk arī fakts, ka Fileass tiek turēts aizdomās par kādas britu bankas aplaupīšanu, un viņam pa pēdām seko slepenpolicists Fikss.

Arī šajā grāmatā galvenais nav cilvēka iekšējā pasaule un tēla izaugsme. Te galvenais ir tehnoloģiskie sasniegumi un cilvēka domas uzvara pār dabu. Zeme ir sarukusi līdz ar transporta attīstību, reiz milzīgie attālumi ir sarukuši. Jūrās kuģo tvaikoņi, kontinenti savienoti ar dzelzceļiem, un nekas neliedz zemi apceļot brīnumainos ātrumos. Autora varoņi izmanto visus šos tehnoloģiju sasniegumus savā ceļojumā. Papildus lasītājs var uzzināt visu par vietām, kurām garām brauc ceļotāji. Ceļojums pāri ASV lielākoties ir apdzīvotu vietu uzskaitījums, kas vietām tiek pārtraukts ar pāris piedzīvojumiem. Bērnībā nemaz nebiju pievērsis uzmanību, ka te atrodamas pāris lapaspuses, kas veltītas tikai mormoņu vēsturei.

Paši varoņi atstāj sekojošu iespaidu: Fileass cilvēks – automāts, kas kā īsts angļu džentlmenis neizrāda nekādas emocijas, ne par ko neuztraucas, un ceļojums viņam ir tikai pasākums, kurāpierādīt acīmredzamo. Zemeslodei var apbraukt apkārt pa 80 dienām. Āķis – Fileasa sulainis, kas neizceļas ar īpašām prāta spējām, tāds lētticīgs franču lauķis. Viņu vienīgo interesē vietas, kurām tiek braukts cauri. Tas, protams, rada papildus nepatikšanas un piedzīvojumus. Sulaiņa tēls jau vispār ir Verna klasisks paņēmiens kā atdzīvināt grāmatas stāstījumu. Fikss – stāsta maitasgabals, kura motivators ir nauda. Nav jau tā, ka pret Fogu viņam būtu personīgs naids, viņš patiešām to uzskata par zagli un blēdi. Fiksa uzdevums ir bāzt sprunguļus Fileasa pasākuma riteņos, piedot ceļojumam neparedzamību un grūtības. Auda – izglābta sieviete, kas visu grāmatu apbrīno savu glābēju Fogu. Labi tehniski viņu izglāba Āķis un Fogs, bet tā kā džentelmenis te ir Fogs, tad Āķis var stāvēt pie ratiem.

Beigas, šķiet, zina visi, ja brauc uz austrumiem, tad beigās salasīsi veselu dienu. Tīrais brīnums, ka Fogs nebija ierēķinājis šo lietu savā plānā. Domāju, ka savulaik šāds risinājums bija izcils jauno pasaules uztveri pasvītrojošs elements. Tīri labs lasāmais arī šodien, daudzās vietās man nācies būt pašam, un ir interesanti lasīt, kādas tās izskatījušās agrāk. Tagad esmu pārsteigts, cik patiesībā grāmata ir sausa salīdzinot ar bērnības atmiņām. Acīmredzot bērna prāts spēj uzburt daudz ko vairāk nekā uzrakstīts grāmatās. Lieku 7 no 10 ballēm.