Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projektā. Lasīšana uz priekšu iet raiti un neizskatās, ka man varētu būt problēmas apņemšanos izpildīt. Izlasīto grāmatu plaukts jau ir kļuvis diezgan iespaidīgs. Šīs grāmatas dabūšana bija diezgan sarežģīta, laikā kad aktīvi vācu sēriju, tā nekur nebija atrodama. Un tad man izlīdzēja Sibilla, viņa šo grāmatu bija pamanījusi prom-dodamajās grāmatās savā bibliotēkā. Tā kā viņa pati ir cītīga grāmatu blogere un mana bloga lasītāja, viņa nolēma man izpalīdzēt, piegādājot šo visnotaļ deficīto grāmatu tāpat vien, lai izpalīdzētu.

Tīri tā neko – padomju detektīvs, Ventspils spekulanti, matroži, kas ved deficītu. Visi jau vēlas pievākt sev pa papildus rublim. Un aizliegts jau tas arī nav. Ventspilī ierodas jauns izmeklētājs Jaunkalns un drīz vien tiek ierauts kādās dīvainas lietas izmeklēšanā. Vietējie puišeļi ar Zandburgas tantes palīdzību iegādājušies komisijas veikalā radio. Ne jau šādu tādu, bet japāņu Sikuru. Taču jau pirmajā vakarā atklājas, ka radio nav nekāds Sikura, bet gan Sikuras korpusā iemontēts vecais labais Dzintars. Sākas izmeklēšana, kurā iesaistās gan tantiņa, gan jaunekļi, gan jaunais izmeklētājs.

Pats izmeklēšanas objekts mūsdienu acīm skatoties šķiet smieklīgs. Lai gan pēc naudas skatoties, katrs šāds viltots radio izgatavotājiem ienesa ap piecdesmit rubļus, kas septiņdesmitajos bija diezgan laba nauda. Stāsta centrālā tēma ir jauniešu noziedzība, un tas, kā viss sākas ar niekiem un beidzas ar slepkavību. Par to, ka vecākiem ir jāpievērš uzmanība saviem bērniem. Viss tiek rakstīts atbilstoši padomjlaika ideoloģijai – visi noziegumi ir novēršami, galvenais ir laiki pievērst uzmanību tendencēm. Tas viss tiek vēstīts paralēli laba, bet panaiva detektīvsižeta līnijai. Personāži ir kolorīti ,un autoram ir izdevies tos radīt atmiņā paliekošus. Čips ir tipisks dienderis spekulants (sevi uzskata par komersantu), šur tur ir sašmucējies, bet pēc lielas naudas nedzenas. Herberts Trešais, Janka, Kobra un pārējā brandža parasti pilsētas puišeļi un meitenes, kas labprāt piepelnās pērkot un pārdodot košļenes un cigaretes. Jaunkalns – ideālists – tikko beidzis skolu un nedaudz aizvainots, ka viņam piešķirta bērnu un jauniešu nodaļa. Visi mācās, cik labi būt labiem,. Tikai galvenais vaininieks savukārt ir auksts aprēķinātājs, kas neatzīsies ne par ko.

Lasot šo grāmatu jāņem vērā viena ļoti būtiska padomjlaiku detektīvu specifika. Detektīvā, kura darbība noris PSRS teritorijā, kā izmeklētājs varēja būt tikai milicijas darbinieks. Tas atņem šīm grāmatām lielāko daļu no žanra attīstības iespējām. Detektīvs nevar būt alkoholiķis, nevar kniebties ar smukiem sievišķiem, nevar šaudīties, nevar pat ar kāju atspert durvis vai sadot aizdomās turamajam pa muti. Tas viss ir amorāli un padomju pilsonim necienīgi. Padomju detektīvs ir milicijas darbinieks, kurš strādā pilnīgi pēc noteikumiem un viņam palīdz līdzpilsoņi. Tāpēc Jaunkalns ir tīrais paraugcilvēks, kas uzvedas godīgi un tikai pilda savu darbu, skrūvīte milicijas sistēmā, kura vienmēr domā par darbu.

Tā kā Ventspilī esmu pavadījis veselus piecus gadus, tad aprakstītās vietas man bija pazīstamas, un lasīt bija interesanti. Protams, latviešu vārdu transkripcija krieviski man paņēma zināmu laiku, lai viņos ielauzītos, bet tas nekas. Varēju jau izlasīt latvisko versiju, bet tad tas neskaitītos.

Lieku 7 no 10 ballēm. Plus viena balle ar to, ka autors vispār nebliež uz komunisma ideoloģiju. Spekulantiem neko nepārmet, sak, pie laba gala tas nevedīs, bet nekādu morāli nelasa. Iespējams, mans novērtējums liksies neadekvāti augsts, bet man jau no bērna kājas ir patikušas grāmatas, kur puišeļi piedalās kriminālizmeklēšanā.