Navigate / search

Гастроль в Вентспилсе by Гунар Цирулис

Гастроль в Вентспилсе

Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projektā. Lasīšana uz priekšu iet raiti un neizskatās, ka man varētu būt problēmas apņemšanos izpildīt. Izlasīto grāmatu plaukts jau ir kļuvis diezgan iespaidīgs. Šīs grāmatas dabūšana bija diezgan sarežģīta, laikā kad aktīvi vācu sēriju, tā nekur nebija atrodama. Un tad man izlīdzēja Sibilla, viņa šo grāmatu bija pamanījusi prom-dodamajās grāmatās savā bibliotēkā. Tā kā viņa pati ir cītīga grāmatu blogere un mana bloga lasītāja, viņa nolēma man izpalīdzēt, piegādājot šo visnotaļ deficīto grāmatu tāpat vien, lai izpalīdzētu.

Tīri tā neko – padomju detektīvs, Ventspils spekulanti, matroži, kas ved deficītu. Visi jau vēlas pievākt sev pa papildus rublim. Un aizliegts jau tas arī nav. Ventspilī ierodas jauns izmeklētājs Jaunkalns un drīz vien tiek ierauts kādās dīvainas lietas izmeklēšanā. Vietējie puišeļi ar Zandburgas tantes palīdzību iegādājušies komisijas veikalā radio. Ne jau šādu tādu, bet japāņu Sikuru. Taču jau pirmajā vakarā atklājas, ka radio nav nekāds Sikura, bet gan Sikuras korpusā iemontēts vecais labais Dzintars. Sākas izmeklēšana, kurā iesaistās gan tantiņa, gan jaunekļi, gan jaunais izmeklētājs.

Pats izmeklēšanas objekts mūsdienu acīm skatoties šķiet smieklīgs. Lai gan pēc naudas skatoties, katrs šāds viltots radio izgatavotājiem ienesa ap piecdesmit rubļus, kas septiņdesmitajos bija diezgan laba nauda. Stāsta centrālā tēma ir jauniešu noziedzība, un tas, kā viss sākas ar niekiem un beidzas ar slepkavību. Par to, ka vecākiem ir jāpievērš uzmanība saviem bērniem. Viss tiek rakstīts atbilstoši padomjlaika ideoloģijai – visi noziegumi ir novēršami, galvenais ir laiki pievērst uzmanību tendencēm. Tas viss tiek vēstīts paralēli laba, bet panaiva detektīvsižeta līnijai. Personāži ir kolorīti ,un autoram ir izdevies tos radīt atmiņā paliekošus. Čips ir tipisks dienderis spekulants (sevi uzskata par komersantu), šur tur ir sašmucējies, bet pēc lielas naudas nedzenas. Herberts Trešais, Janka, Kobra un pārējā brandža parasti pilsētas puišeļi un meitenes, kas labprāt piepelnās pērkot un pārdodot košļenes un cigaretes. Jaunkalns – ideālists – tikko beidzis skolu un nedaudz aizvainots, ka viņam piešķirta bērnu un jauniešu nodaļa. Visi mācās, cik labi būt labiem,. Tikai galvenais vaininieks savukārt ir auksts aprēķinātājs, kas neatzīsies ne par ko.

Lasot šo grāmatu jāņem vērā viena ļoti būtiska padomjlaiku detektīvu specifika. Detektīvā, kura darbība noris PSRS teritorijā, kā izmeklētājs varēja būt tikai milicijas darbinieks. Tas atņem šīm grāmatām lielāko daļu no žanra attīstības iespējām. Detektīvs nevar būt alkoholiķis, nevar kniebties ar smukiem sievišķiem, nevar šaudīties, nevar pat ar kāju atspert durvis vai sadot aizdomās turamajam pa muti. Tas viss ir amorāli un padomju pilsonim necienīgi. Padomju detektīvs ir milicijas darbinieks, kurš strādā pilnīgi pēc noteikumiem un viņam palīdz līdzpilsoņi. Tāpēc Jaunkalns ir tīrais paraugcilvēks, kas uzvedas godīgi un tikai pilda savu darbu, skrūvīte milicijas sistēmā, kura vienmēr domā par darbu.

Tā kā Ventspilī esmu pavadījis veselus piecus gadus, tad aprakstītās vietas man bija pazīstamas, un lasīt bija interesanti. Protams, latviešu vārdu transkripcija krieviski man paņēma zināmu laiku, lai viņos ielauzītos, bet tas nekas. Varēju jau izlasīt latvisko versiju, bet tad tas neskaitītos.

Lieku 7 no 10 ballēm. Plus viena balle ar to, ka autors vispār nebliež uz komunisma ideoloģiju. Spekulantiem neko nepārmet, sak, pie laba gala tas nevedīs, bet nekādu morāli nelasa. Iespējams, mans novērtējums liksies neadekvāti augsts, bet man jau no bērna kājas ir patikušas grāmatas, kur puišeļi piedalās kriminālizmeklēšanā.

It’s Not Rocket Science by Ben Miller

It's Not Rocket Science by Ben Miller

Es pat neatceros, kādēļ es šo grāmatu nopirku. Noteikti izlasīju par to labus vārdus un nenoturējos nenopircis. Nopirku un pāris reizes mēģināju sākt lasīt. Pirmajā reizē tiku ievadam līdz pusei un metu mieru, pazuda noskaņojums. Otrajā reizē izlasīju pirmo nodaļu, kas mani negaidīti pārsteidza ar bērnišķīgu izklāstu. Tas mani nobiedēja, un grāmata atkal palika nelasīta. Tagad pieķēros tai pa īstam, jo sen nekas populārzinātnisks nav lasīts un neko nopietnu negribējās sākt.

Grāmatā atrodamas visinteresantākās mūslaiku zinātnē apskatāmās problēmas. Melnie caurumi, Lielais Hadronu paātrinātājs, DNS, Globālā sasilšana un citplanētieši. Bens Millers savulaik ir centies Kembridžā iegūt Fizikas doktora grādu, bet tas nav sanācis, jo pilnīgi nejauši viņš kļuvis par komiķi. Šajā grāmatā autors ir nolēmis lasītājam pastāstīt par to, kas viņaprāt ir visinteresantākais zinātnē, neieslīgstot pārāk sīkās detaļās. Grāmatas uzdevums ir pārsteigt lasītāju ar zinātnes interesantumu un iepriecināt jaunām zināšanām.
Grāmata sadalīta nodaļās pa tematiem, pirmajā par autora mēģinājumiem kļūt par īstu zinātnieku, otrajā uzzinām par atomiem un kvantu fiziku, trešajā par visuma uzbūvi un melnajiem caurumiem, ceturtā evolūcijai, piektā – par DNS, sestā – par cukura nozīmi uzturā, Septītā – par globālo sasilšanu, astotā – par Fermi paradoksu.

Ja man būtu tikai divpadsmit gadu, tad šī grāmata būtu vien no manām mīļākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuru es jebkad būtu lasījis. Piebilstot, ja es vēl nebūtu lasījis Bila Braisona „Īsi stāsti gandrīz par visu”. Autors tiešām spēj rakstīt aizraujoši un interesanti. Viņam izdodas arī izvairīties no matemātikas, nu gandrīz vienmēr. Cik es noprotu, populārzinātniskā grāmatā matemātika nekotējas.

Tagad es varu kunkstēt tikai par to, ka šī grāmata, izņemot nodaļu par globālo sasilšanu, neko man nav devusi. Visas piesauktās tēmas esmu izstudējis daudz pamatīgāk, un grāmata man patiešām šķiet, lai ar interesanta, bet pārāk virspusīga. Taču ir arī skaidrs, ka es kā cītīgs populārzinātnisko grāmatu lasītājs neesmu īsti viņas mērķauditorija. Tomēr, kad mani bērni paaugsies un ja viņi izrādīs interesi par zinātnes vēsturi, es noteikti ieteikšu viņiem izlasīt šo grāmatu. Pieaugušajiem es ieteiktu šo grāmatu šķirt vaļā tikai tādā gadījumā, ja viņu zināšanas par apkārtējo pasauli ir palikušas vidusskolas līmenī un nekas papildus nav lasīts. Tad jā, grāmata ir lasāma.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izklāsts tiešam ir aizraujošs un raits, bet sniegtās zināšanas ir visnotaļ elementāras un vispārzināmas.

The Martian by Andy Weir

The Martian by Andy Weir

Ir viena metode, kā gandrīz nekļūdīgi izvēlēties labu grāmatu. Iekš Goodreads apskaties tādu, kuru novērtējuši vismaz trīsdesmit tūkstoši lasītāju, un vērtējums pārsniedz četri. Protams, jāskatās tāds žanrs, lai tas atbilstu tavām vēlmēm, un tad viss būs kārtībā. Par šo grāmatu biju dzirdējis jau labu laiku un lielākoties labus vārdus, taču iesākumā norakstīju to uz mārketinga panākumiem. Nu saņēmos, izmantoju augstākminēto metodi  un izlasīju grāmatu pats.

Sešas dienas atpakaļ Marks Vatnejs (Mark Watney) kļuva par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas izsēdās uz Marsa. Tagad viņš acīmredzot būs pirmais, kas nomirs uz svešas planētas. Viss sākās ar  smilšu vētru, nolauztu antenu, sabojātu skafandru. Pārējā apkalpe uzskatīja, ka Marks ir miris un atstāja viņu. Taču viņš izdzīvoja, jautājums ir tikai, cik ilgi viņam vēl veiksies, bez atbalsta no Zemes un bez sakariem. Taču Marks nav gatavs padoties, viņam ir plāns, un galu galā viņš ir inženieris.

Šo grāmatu es klasificētu kā veco labo zinātnisko fantastiku. Darbība norit ne pārāk tālā nākotnē, izmantotās tehnoloģijas teorētiski pastāv jau šodien. Tās tiek ievietotas jaunā vidē un ekstremālos apstākļos. Marks tāpat kā savulaik Robinsons Krūzo ir spiest paļauties tikai pats uz sevi. Viņam gan problēmas ir pavisam cita mēroga. Markam nepietiks ar mazu kazlēnu kāju salaušanu, lai nodrošinātu sev vakariņas pēc pāris gadiem. Gads ir maksimums, ko viņš teorētiski var izvilkt. Viņam problēmas sākas jau ar gaisa un ūdens iegūšanu, arī ēdiens – cik ir, tik ir.

Rodas jautājums, kā gan autors nodrošina Marka izdzīvošanu vidē, kas ir daudz skarbāka nekā Antarktīda ziemas laikā? Tajā vismaz ūdens un gaiss ir par velti un cik uziet. Te tad sākas zinātne, pareizāk sakot fizika un ķīmija. Autors ir padomājis par pilnīgi visu (vismaz to visu, līdz kuram es spēju aizdomāties). Ja man arī radās kādi jautājumi, tad autors uz tiem pamanījās atbildēt nākamajās lapaspusēs. Šī izdzīvošanas metode, tehnoloģiju apraksts, iespējas kādas sniedz vienkārši instrumenti, ir galvenais šīs grāmatas pluss. Autors ieslīgst sīkās detaļās, taču tai pat laikā pamanās saglabāt spriedzi visas grāmatas garumā. Iespējams, ka kādam cilvēkam liksies garlaicīgi ķīmisko reakciju apraksti vai Marsa bāzes apraksta sīkumi, bet es neesmu no tiem. Teksts arī nav tehniski tik sarežģīts, kā nākas dzirdēt no citiem lasītājiem. Nekas vairāk kā par pamata fizikas un ķīmijas lietām tur nav pieminēts.

Ja skatās no personas izaugsmes, tad Markā nekas tāds nav novērojams. Viņš ir pašpārliecināts optimists visas grāmatas gaitā. Es pat teiktu pataloģisks optimists ar tendenci maksimizēt savu dzīves ilgumu. Lai ar kādām problēmām viņam nenāktos saskarties, viņš nekad nepinkšķēs un nepadosies. Visām problēmām pieies racionāli un nereflektēs uz pagātni. Tāds īstens Žila Verna Sairesa Smita atspulgs nākotnē. Var jau teikt, ka lasītājam tiek piedāvāta viņa dienasgrāmata, un ej nu sazini, kā tad viss ir noticis īstenībā. Varbūt viņš tur naktīs raudājis un gribējis mājā, bet dienasgrāmatā sarakstījis, ka viss ir bijis ļoti labi.

Vienīgā ētiskā dilemma, ar kuru autors nodarbina savus lasītājus, ir, ko darīt ar tādu pamesto uz Marsa? Pēc tam, kad NASA atklāj, ka Marks palicis dzīvs, ko viņiem darīt, nākamā ekspedīcija ir tālu, sakaru nav. Vai tērēt resursus Marka glābšanai, atņemot naudu un nesējraķetes citiem projektiem? Vai vienkārši ļaut viņam nomirt? Jāņem vērā arī apstāklis, ka Marka gaitām līdzi seko visi Zemes iedzīvotāji, un tas ir pārvērties par tādu kā realitātes šovu, par kuru esamību nezina tikai tās dalībnieks.

Ko es varētu pārmest autoram? Viņa nespēju iepīt sižetā ticamu dramatismu. Pēc pirmajām lapaspusēm lasītājam kļūst skaidrs, ka Marks ir pipars, kuru nekas nespēs pārsteigt, un visas viņa nedienas tiek uztvertas vairāk ar skatu, nu ko tad šoreiz izdomāsi? Galu galā, ja cilvēks izdomā kā audzēt kartupeļus uz Marsa, tad par ko viņam vēl uztraukties?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tieši tāda kāda bija bērnības zinātniskā fantastika. Kaut kas līdzīgs Azimovam, par cilvēka bezgalīgo spēju robežām un tehnoloģijām, uz kurām var paļauties, par cilvēci, kura savējos nepamet.

Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi by Marģeris Zariņš

Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi

Arī šī grāmata ietilpst “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, un tā kā esmu uz visstiprāko apņēmies izlasīt visas sērijas grāmatas, tad nu šīs grāmatas izlasīšana man bija neizbēgama lieta. Pēdējo reizi viņu tiku lasījis desmit vai divpadsmit gadu vecumā, precīzi neatceros – tāpat kā grāmatas saturu. Kopējais iespaids atmiņā bija palicis kā ļoti īss – nekas.

Didriķis Taizels ir radīts 20.gs.80.gados kā latviešu komiskais varonis – tautas gudrības un vitalitātes simbols. Kā reiz atzinis Marģeris Zariņš, romāns radies no nejauši noklausītas ziņģes par veco Taizelu. Romāna darbība noris 19. Gadsimtā – leģendāro jūrasbraucēju, pie kuriem piederīgs arī Didriķis Taizelis, laikmetā. Romānu veido nostāsti, anekdotes, leģendas, kas stilizētas naivisma garā. Pasaulē ir divu tipu cilvēki kala mied (jūrnieki) un maa mied (zemes arāji). Deviņpadsmitā gada sākumā Melnisna Mustanuma ciemā mīt Didrikis Taizels un Ōna Pankoka. Nav jau tā, ka abi jaunieši būtu dikti samīlējušies. Didriks jau vispār, ja nav iedzēris, par sieviešiem nedomā. Un Ōnai galvenais tomēr ir bilžu tirdzniecība. Taču sagadās tā, ka bēgot no rekrūšiem, Didriks dabū no Ōnas solījumu, ka šī viņu gaidīs.  Didriks pazuda uz pāri par četrdesmit gadiem un Ōna viņu gaidīja. šīs gaidīšanas laikā tad notika arī daudzi brīnišķīgi un ne tik brīnišķīgi piedzīvojumi.

Sākot lasīt, bija skaidrs, ka te nekāda literārā vērtība neslēpjas un posos uz lasīšanu ar gariem zobiem. Tomēr grāmata mani patīkami pārsteidza. Pirmkārt ar savu lībiskumu, kādreiz gandrīz visa Kurzemes jūrmalas piekraste runāja lībiski, tagad no šīs valodas pāri ir palikuši tikai vārdi. Runātāju tikpat kā vairs nav. Šīs grāmatas rakstīšanas laikā runātāji bija daudz vairāk, un tādēļ autoram ir izdevies organiski iepīt to stāstījumā. Vietējo valoda ir padevusies tik branga, ka pilnīgi prieks lasīt, lai ar viņi nav ne ventiņ ne dundžiņ. Kur gan citur es būtu uzzinājis, ko nozīmē klīmanķenga vai angers? Otrkārt daļa no darbības notiek manā dzimtajā Talsu rajonā, un man zināmu vietu nosaukumu pieminēšana daiļdarbos vienmēr ir patikusi. Treškārt, lai kā tur nebūtu ar to naivismu, vēsturisko notikumu drumstalas, kas grāmatā atrodamas, ir diezgan precīzas. Tiek vēstīts par periodu, kad pirmie latviešu kapteiņi parādījās uz kuģiem bez nekādām jūrasskolām, attīstījās sava kuģubūve. Labs artefakts ir Didrika piedalīšanās Toboļskas mēģinājumos izveidot jūras ceļu ar Londonu.

Dzīve ir pavisam vienkārša Ōna pārdod svētbildes, pat uzglezno Jēzu ar apustuļiem vietējai baznīcai. Likumsakarīgi, ka tiem, kas viņai palikuši parādā visu mūžību būs jāpavada uz baznīcas sienām kā Antikristiem un Jūdasiem. Neko darīt – tāda ir dzīve. Didriks ir tipisks jūrnieks, apceļo visu pasauli, strādājot uz kuģiem, bet pie bagātības netiekot. Mājās viņš pārrodas tāds pats kā aizbraucis. Pašu prombūtni viņš uztvēris kā īslaicīgu pasākumu un dzimtās mājas drupas uzlūko ar izbrīnu. Te nav ko runāt par personāžu attīstību, viņi ir tipiskas ilustrācijas, kur katrai ir jāpārstāv kāds noteikts koncepts un arhetips. Darbības vide ir pusmītiska pasaule, kur izdomātais ātri kļūst par patiesību un otrādi. Tas jau pie laba stāsta piederas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, aiz to vien, ka man viņa patika, par labu stāstu, par optimismu, par valodu. Ir vērts ziedot no savas dzīves vienu stundu un izlasīt šo grāmatu.

Alekseja Aleksejeva kļūda by Aleksandrs Poļeščuks

Alekseja Aleksejeva kļūda

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata. Šī jau ir trīsdesmitā pirmā no 147 grāmatām. Arī šī grāmata man bērnībā bija gājusi secen, un pirmo reizi tās vākus ieraudzīju iegādājoties to antikvariātā. Vāks izskatījās pietiekami zinātniski fantastisks (osciloskops), lai pamudinātu mani uz lasīšanu.

Tikai viena zinātne nebaidās atklāt jaunus plašumus un nemēģina ignorēt grūtības, un tā ir marksistiski ļeņiniskā filozofija. Zinātnieki, protams, ir gudri cilvēki, bet bez Partijas vadības viņu darbs būtu haotisks un bezmērķīgs. Zinātniekam ir viegli strādāt savā laukā un iemaldīties sīkumiem, aizmirstot galveno – komunisms ir mūsu nākotne. Patorgs ir nepieciešamība jebkurā zinātniskajā kolektīvā. Ja rodas kādi jautājumi, tad obligāti jāvēršas pie partijas pārstāvja, kas visu paskaidros un virzīs pētnieku pareizā virzienā. Pie šādām atziņām ir jānonāk katram grāmatas lasītājam.

Pati zinātniskās fantastikas daļa ir pavisam vienkārša, neliela spekulācija par relativitātes teorijas asimetriju, ēterveidīgas substances atgriešana fizikā, vakuuma enerģija un ideja, ka katrs atoms var būt maza saules sistēma. Alekseju Aleksejevu, jaunu zinātnieku, nodarbina problēma – no kurienes rodas matērija? Viņš izdara atklājumu, bet eksperimenta rezultātā iet bojā viņa institūts, pieraksti. Tiek izveidota zinātniskā komisija, kas mēģina rekonstruēt eksperimentu un saprast, kas gan ir nogājis greizi.

No literārā viedokļa autoram ar sižeta attīstību iet visai grūti, zinātnieku grupa netiek uz priekšu nekā. Toties procesa laikā mēs daudz ko uzzinām par Alekseju Aleksejeviču. Šis tēls, neliegšos, autoram ir izdevies simpātisks. Kā zinātnieks viņš ir principiāls komunists, nebaidās no partijas darba un saprot, ka lieli atklājumi ir būtiski. MAITEKLIS!!! Patiesības noskaidrošanai autors acīmredzot ir izsmēlis visas idejas, izmanto “dievs no mašīnas” principu. Atrodot Alekseja Aleksejeva vēstuli sievai sagruvušā institūta pneimopasta trubās.

Grāmatas pēdējo trešdaļu autors nospļaujas par zinātnisko fantastiku un stāstu vispār. To varētu nosaukt par odu komunismam. Lasītājam tiek dota iespēja izlasīt lekciju par to, ka komunisms uzvarēs ne tikai uz Zemes, bet arī visā Galaktikā. Un Alekseja Aleksejeva eksperiments ir tiešs tā pierādījums. MAITEKLIS!!! Galu galā, ja pat mākslīgi izveidotā mikrogalaktikā ar nanosaprātīgām būtnēm komunisms uzvarējis, tad kādi vēl var būt jautājumi! Tiek kritizēti buržuja zinātnieki, kas Alekseja eksperimenta rezultātā redz brīnumu un mistiku – tumsoņi!

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, ideja nav slikta, bet konteksts vairāk ir virzīts uz propaganda, nevis uz labu stāstu.

Mr. Mercedes (Bill Hodges Trilogy #1) by Stephen King

Mr. Mercedes

Nu jau veselus četrus mēnešus nebiju lasījis neko no Stīvena Kinga darbiem. Šo grāmatu biju nopircis jau pirms diviem mēnešiem, bija grūti izvēlēties – ņemt cietajos vākos vai tomēr lasīt uz Kindles. Beigu beigās elektroniskā grāmata uzvarēja, taču uz izlasīšanu viņai bija jāgaida diezgan ilgi. Lai ar esmu Kinga daiļrades fanbojs, man ir grūti saņemties lasīt viņa grāmatas. Un tam pie vainas ir Kinga rakstnieka talants, viņš māk uzspiest cilvēkam uz jūtām, atrast vietu, kur lasītājs ir visvieglāk ievainojams un izmantot to tā, ka maz neliekas. Ja man nebūtu tik auksta sirds, tad domāju, ka dažas grāmatas lasot es varētu pat nobirdināt kādu asaru.

Kādā mazā ASV pilsētiņā  agrā rītausmas stundā bezdarbnieku rindā ietriecas Mersedes automobilis. Astoņi tiek nogalināti un piecpadsmit sakropļoti. Mersedess un tā vadītājs aizbrauc prom, it kā nekas nebūtu noticis. Mersedesu vēlāk atrod, bet slepkava jau ir gabalā. Stāsts turpinās divus mēnešus vēlāk. Lietas izmeklētājs Bill Hodges ir aizgājis pensijā un mēģina aprast ar vecumdienām. Kādu rītu viņš atrod savā pastkastē vēstuli, kuras autors apgalvo, ka tieši viņš ir Mr. Mercedes un, ka viņam padomā ir vēl citi noziegumi. Un tikai Billam ir iespējams viņu apturēt.

Kings acīmredzot ir nolēmis ievingrināt roku parasta trillera rakstīšanā. Darbība norit divās paralēlās sižeta līnijās – no Bila Hodges un Brady Hartfield skatupunktiem. Bradijs ir tas pats Mr. Mercedes, autors to nemaz neslēpj, un lasītājam uzreiz tiek paziņots vaininieks. Bils savukārt nemaz nenojauš, kurš ir jātur aizdomās. Tad nu lasītājam atliek vien novērot, kā sižeta līnijas laiku pa laikam šķērso viena otru, lai finišā saplūstu vienā. Šo grāmata ir no tām, kuras nevar nolikt malā, kamēr neesi izlasījis līdz galam, sižets ir spraigs, un autors prot meistarīgi kāpināt sasprindzinājumu. Tā kā trilleru cienītājiem šī grāmata varētu patikt.

Savukārt man, kā Kinga daiļrades cienītājam, grāmatā pietrūka paša Kinga. Te nav nekādu noslēpumu un mistēriju, viss ir skaidrs uzreiz. Nav ne Crimson King, vai vismaz kāda Randall Flagg avatara. Izskatās, ka šīs grāmatas pasaule nemaz neatrodas Tumšā torņa ēnā! Vienīgais, kas liecināja par Kinga pasauli, bija pāris atsauces uz grāmatām Christine un It. Man tas bija daudz par maz.

Par grāmatas tēliem, tur nu cepuri nost, Kings ir meistars savu tēlu izstrādāšanā! Detektīvs Bils, kurš pazaudējis dzīvei jēgu. Pensiju vada skatoties televizoru un domājot, vai nevajadzētu nošauties. Vienīgais, kas man nepārliecināja, ir fakts, ka cilvēks, kurš visu mūžu nostrādājis izmeklēšanā, tā vietā, lai jaunu informāciju nodotu saviem kolēģiem, izmeklēšanu sāk uz savu roku. Tas taču ir totāli neprofesionāli! Bet ja to atmetam, tad ļoti labs personāžs, kura dzīvei just līdzi.

Slepkavnieks Bradijs, kuram ir ap trīsdesmit, un kurš dzīvo pie savas mammas. Ar mammu viņam ir īpašas attiecības. Viņš arī grib tikt pamanīts un šo savu vēlmi realizē, kā nu māk. Vai es viņu ienīdu? Skaidra lieta, ka ienīdu! Neskatoties uz visiem viņa pūliņiem iestāstīt man, ka viņam dzīve vienkārši tāda izveidojusies. Taču no brīža, kad viņš ietriecās pūlī un sabrauca cilvēkus, es vēlējos viņu redzēt degam ellē. Kings jau arī, protams, labais, ieskicē lasītājam pāris tēlus, ļauj pie viņiem pierast un nedaudz sākt just viņiem līdzi, un tad Blukts! Un viņu vairs nav! MAITEKLIS! Un tai brīdī, kad viņš nejauši noindēja savu māti, es vienkārši ļauni priecājos. Pirmkārt, tādēļ, ka man jau šķita, ka tā tas viss beigsies. Otrkārt, tā viņam būs mācība par ideju noindēt cita cilvēka suni. Jāpiezīmē gan, ka Bradijam galva strādāja diezgan labi, un kā maniaks viņš sanācis diezgan labs.

Patika kā autors iesmēja par standarta izmeklēšanas seriāliem, mūsdienu televīzijas šoviem un Bībera faniem. Vienīgais, kas man nepatīk autora darbos, ir viņa tendence, likt mirt maziem bērniem, kas ne pie kā nemaz nav vainīgi.

Grāmatai lieku  8 no 10 ballēm. Priekš Kinga viduvējs darbs. Ceru, ka Revival, kas iznāks šomēnes būs jau pavisam citas raudzes darbs.

Tālskatī Austrālija by Andris Tidriķis

Tālskatī Austrālija

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata. Šī jau ir trīsdesmitā no 147 grāmatām. Šī ir viena no tām, kuras es neesmu lasījis pat bērnībā. Ja godīgi, tad nemaz neatminos šādu grāmatu pat redzējis. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni paceļojis pa Ziemeļu teritoriju, tad nolēmu, ka neliela palasīšanās par Austrāliju man nāks tikai labumā.

Latviešu ģeogrāfs Andris Tidriķis pēc brauciena 1975. gadā pa Austrāliju, izstudējis plašu materiālu par tās atklā­šanu un apgūšanu, sniedz visai izsmeļošas ziņas un savus iespai­dus par tālo kontinentu. Grāmatā stāstīts par spāņiem – meklētājiem un holandiešiem atklājējiem, angļu Jūrasbraucējiem kopš Dampira un Kuka laikiem līdz pat pēdējiem zemesgājējiem XIX gs. beigas, par aborigēnu, balto katordznieku, zelta meklētāju un līdumnieku likte­ņiem, par Austrālijas dziļu bagātībām un unikālo dabu (ar autora fotouzņēmumiem).

Sāksim ar kritiku, pirmajās simtpiecdesmit lapaspuses autors atreferē Austrālijas vēsturi. Tā tiek pasniegta sausu faktu veidā un ar īpaši interesantām epizodēm neizceļas. Rodas sajūta, ka autors tekstus būtu no kaut kurienes izkonspektējis un tad tādu pašu konspektu iegrūdis lasītājam. Nezinu, varbūt grāmatas izdošanas laikā šāds pasniegšanas veids bija okei. Varbūt viņu ierobežoja grāmatas apjoms. Taču man ir nācies lasīt daudz interesantākas grāmatas par Austrālijas vēsturi, tās gan nākušas no “buržuāzistisko zinātnieku” apcirkņiem, piemēram „Fatal shore”. Savulaik tā noteikti bija ar uzziņām bagāta Austrālijas vēstures grāmata, jo nemaz neatceros vēl kaut vienu padomju grāmatu latviski, kura aizskartu šo tēmu. Un bada laikā jau velns mušas ēd. Taču mūsdienu lasītājam, kuram vairs nepietiek ar kapitālistiskās kolonizācijas politikas kritiku, viņa varētu būt nedaudz par šķidru. Kopumā lasīšanas iespaidus salīdzinātu ar negaršīgu sausiņu ēšanu. Tā vietā, lai piešķirtu nedaudz dzīvības vēsturiskajiem tēliem, autors aprobežojas ar sausu biogrāfisku faktu atražošanu. Es zinu, ka vēsturi ir iespējams pasniegt interesanti, bet šis diemžēl nav tas gadījums. Un vissliktākais ir tas, ka autors pat nav iekļāvis karti savā grāmatā.

Pēdējās piecdesmit lappuses varētu saukt par autora personīgajiem uzskatiem par Austrāliju. 1974-75. gadā viņš tur esot nobraucis 14’000 kilometrus. Teikšu kā ir – ceļojumu aprakstnieks viņš ir diezgan pašvaks, personīgo iespaidu – praktiski nekādu. Autors publicē pāris dienas no savas dienasgrāmatas., bet tās vairāk ir biju tur, braucu uz turieni, pa ceļam redzēju mežu upi un kalnu.

IMG_2540

Vispār jau grāmata būtu tīri tā neko, ja vien autors viņu būtu aizstiepis pie nopietna redaktora, nu tāda, kas izravētu anglicismu tiešos tulkojumus un saliktu normālus ģeogrāfiskos nosaukumus. Šie pašrocīgie tulkojumi, un angļu vārdu transliterācija pēc autora dzirdes, mani pamatīgi nokaitināja. Piemēram, Daly Waters (vieta kur mūsdienās) atrodas ļoti labs krogs, tiek saukti par Deili Ūdeņiem, piekrastes līči tiek pilnīgi latviskoti, ja paveicas, tad iekavās pierakstīts angliskais nosaukums latviešu transkripcijā. Un tad nu tu, cilvēks, lasi grāmatu, pēti atlantu un nevari saprast, par kuru vietu tagad ir runa.

Protams, savs šarms ir padomju Latvijas iedzīvotāja terminu definīcijās, tajās tiek skaidrots citiem padomju iedzīvotājiem, kas ir kas. “Pica (plāceņi ar dažādu garšvielu pārklājumu), amerikāniskie cāļi (cep pēc pulkveža Sandersa metodes (lai, kāda tā arī nebūtu)), stipro alkoholu lieto atšķaidītu ar ūdeni vai sulām (te laikam domāti kokteiļi). Grāmatbodēs dominē “solžeņicini” un grāmatas ar seksu un vardarbību.

Grāmatas plusi: savulaik tā bija bezmaz vai vienīgā grāmata par šo tēmu. Grāmatā ir Austrālija septiņdesmito gadu krāsainas fotogrāfijas, un skatoties tās var saprast kā laiks i gājis uz priekšu.

Lasīt var, bet autors nav īpaši centies rakstot grāmatu. Lieku 4 no 10 ballēm. Domāju, ka mūsdienās šo grāmatu lasīt nav īpašas jēgas. Ja vien neinteresē visnotaļ pasauss padomju tūrista atreferējums par Austrālijā redzēto, kas bagātīgi papildināts ar 70-to gadu faktiem.