Izlasījis grāmatu Proxima, nolēmu nestiept gumiju un pieķerties arī diloģijas otrajai un pēdējai grāmatai tūlīt pat. Lasot grāmatu sēriju vienmēr ir labi, ja iepriekšējo esi lasījis nesen. Citādi var gadīties, ka nemaz lāgā neatceries par to, kas notika pirmajās grāmatās. Tādēļ pacietīgie cilvēki sagaida, kad autors pabeidz visas sērijas grāmatas un tikai tad ķeras klāt lasīšanai (es pie tādiem nepiederu), nepacietīgie rauj cauri grāmatas, līdz ko tās parādās (mans stils), taču reizēm ir jāizlasa vai puse grāmatas, lai atcerētos, kas notika iepriekšējās. Ir vēl grupa, kas pēc katras jaunas sērijas grāmatas iznākšanas sākumā pārlasa jau iznākušās un tad ķeras klāt jaunajai. Bet nu par Ultimu.

Proksimā kopā ar autoru uz planētas Per Ardua atradām citplanētiešu artefaktus – lūkas, kuras ļāva pārvarēt daudzus gaismas gadus tikpat vienkārši, kā izejot cauri durvīm. Un šķita, ka visums piederēs cilvēkiem. Ultimā mēs atklājam, ka visumā ir miljardiem gadu vecs saprāts, kuram ir plāns, kā izmantot cilvēkus savā labā. Vismaz dažu. Paralēli uzzinām, ka visums jau nemaz nav viens vienīgais, un tas visums, kurā grāmatas varoņi atrodas, nemaz nav nejaušs. Nu viņiem ir jāizlemj, mēģināt kontrolēt notikumus vai ļauties straumei.

Šajā grāmatā autors vairs nenodarbojas ar mūsu nākotnes modelēšanu, viņš pievēršas pagātnei. Tiek radīti scenāriji par to, kas notiktu, ja Romas impērija nesabruktu, cik ātri tad cilvēks dotos kosmosā, un kāda izskatītos ģeopolitiskā karte. Tādēļ sākot lasīt šo grāmatu gribējās bļaut: „Nu beidz! Romas leģions kosmosā. Milzīgā konservu bundžā ar visiem vergiem un kazām!”. Bet no otras puses – kādēļ gan ne? Grāmatas sižeta ietvaros, kur autors pasviež zemes civilizācijai neierobežotu enerģijas avotu, ne tas vien var notikt. Romiešu attīstība diezgan daudz atsauca atmiņā agrāk lasītus Arthur C. Clarke darbus un šķita, ka netieša ietekme piedēvējama arī Dan Simmons Hiperionam.

Nākamais modelis – kā būtu ja inku civilizācija iekarotu Eiropu, kā tad viss būtu attīstījies? Šeit uzburtā aina ir iespaidīga, cilvēku upurēšana notiek joprojām, augstā tehnoloģijas attīstība ir tikai uz neierobežotās enerģijas avotiem bāzēta. Taču inku radītā kosmiskā civilizācija liek viņus apskaust. Iedomājieties – tūkstošiem kilometru gara kosmiskā pilsēta, cilindra formā, kurā izveidota stabila ekosistēma, un lielākā daļa no iedzīvotājiem neko nezina par tehnoloģijām. Te nenoliedzama ir Rendezvous with Rama ietekme.

Galvenais grāmatas noslēpums ir tas kādēļ kāds iznīcināja Yuri Eden visumu un tā vietā radīja visumu, kurā dominē Roma un pēc tā iznīcināšanas visumu, kuras dzinējspēks ir inki. Kam tas ir vajadzīgs un kādēļ tieši Yuri Eden un viņa atvases ir tie, kas katru reizi pārdzīvo kārtējā visuma izdzēšanu? Kaut kam viņi ir vajadzīgi, taču kam un kādēļ, īstas skaidrības nav. Vispār jau ir gan, ja lasītājs ir slīpēts zinātniskās fantastikas un kosmisko operu lasītājs, tad šīs grāmatas pusē viņam jau viss būs vairāk vai mazāk skaidrs.

Pirmā grāmatas puse ir pamatīgi iestiepta un, manuprāt, garlaicīga. Autors ieslīgst detaļās, kas sižetam lielu pievienoto vērtību nerada, tai pat laikā demonstrē, ka stāstījuma nepārtrauktība viņam arī īpaši nerūp. Tādēļ mazsvarīgas vienas dienas apraksts un divpadsmit gadu izlaišana reizēm rada tādu saraustītu efektu. Neņemšos apgalvot arī, ka tas stāstam nāktu par labu. Visuma regulāra pārstartēšana gan sižetā bija īsti vietā un lēnām ļāva lasītājam saprast, kas un kā. Otrā grāmatas puse ir pilna ar diezgan aktīvu darbību, taču neteikšu, ka fināls būtu ļoti varens.

Varoņi pēc savas kvalitātes atšķiras diezgan daudz, daži izstrādāti diezgan labi, daži kalpo tikai, lai parādītu noteiktas rakstura īpašības, pateiktu pāris vārdus un pazustu no sižeta. Daži no tiem, piemēram, mākslīgais intelekts, kuru nosūtīja uz Proximu kā atsevišķu ekspedīciju, vispār paliek karājoties orbītā bez nekādas tālākas attīstības, apvainojās un viss. Cerēju, ka vismaz šo sižeta līniju autors diloģijas pēdējā grāmatā noslēgs. Bet kopumā gali savilkti kopā visnotaļ veiksmīgi.

Grāmatai varu likt 7 no 10 ballēm. Gandrīz izvilka uz astoņām, bet tā kā ir nācies lasīt arī citus darbus no Bakstera, tad šī ir tāds atstrādāta vēstījuma līmenis, kur autors pārāk neeksperimentē un nekādus žanra kanonus netricina. Arī iestieptais grāmatas sākums lasīšanai par labu nenāca.

Kas ir Ultima? Ja Zemei tuvāko zvaigzni saucam par Proximu, tad loģiski tālākā būs Ultima.

Baidos, ka, izlasot šo grāmatu, es esmu papildinājis savu iesākto un noteikti izlasāmo grāmatu sēriju sarakstu par vēl vienu ierakstu bagātāku. Šo grāmatu man amazone rekomendēja ilgi un uzstājīgi. Taču es turējos pretī. Līdz brīdim, kad iznāca sērijas otrā grāmata Ultima, tad es padevos un sāku lasīt. Galu galā, ja jau diloģija ir visa iznākusi, tad kādēļ man bremzēt?

Esiet sveicināti divdesmit septītajā gadsimtā. Pasaule ir virzījusies uz priekšu milzu soļiem. Zemi Inženieru laikmetā cilvēki ir sačakarējuši tik tālu, ka uz tās iespējams dzīvot tikai pie polārajiem lokiem. Pasaulē valda divas lielvaras UN (Apvienoto nāciju derivatīvs) un Ķīna (Austrālijai, daļai kontinentālās Āzijas un Indonēzijas nav paveicies – viņas ir Ķīna). Tāpat sadalīts ir arī kosmoss, Marsā daļa – UN,  daļa – Ķīnai, asteroīdu joslā dominē Ķīna, toties Merkūrijs pieder UN.  Visā pasaulē valda saspringta paritāte, līdz uz Merkūra UN zinātnieki neatrod “kodolus”. Eksotisku matēriju, kas paver iespēju doties kosmosā ar gaismas ātrumu. Ir pienācis laiks kolonizēt zvaigžņu sistēmas. Proksima sistēmā ir atrastas planētas ar piemērotu klimatu, Jurijs Ēdens (Yuri Eden) un vēl 1000 laimīgie tiek izvēlēti par kolonizatoriem, un lielais cilvēces solis uz jauno Ēdeni var sākties.

Man ar autoru ir bijusi mainīga pieredze, manuprāt, „Long earth” ciklu viņš ir sačakarējis un padarījis nelasāmu, savukārt viens īsais stāsts „The Invasion of Venus” man liek viņu piepulcēt pie gandrīz ģeniālajiem rakstniekiem. Nolēmu dot viņam iespēju, un bija tā vērts. Autors tiecas rakstīt par globālām lietām, varoņi viņam ir tikai figūriņas, ar kuru palīdzību attēlot globālos procesus. Tālāk sekos nedaudz maitekļi, bet var droši lasīt, ja pievārēsit grāmatas pirmās divdesmit lapaspuses uzzināsiet visu to, kas zemāk piesaukts.

Kāda parasti ir nākotnes pasaule? Reizēm tā ir distopija, kur dzīvot ir diezgan slikti, reizēm augsti racionalizēta iekārta, kur viss ir labi, bet reizēm tā ir gandrīz tāda paša Zeme kā mūsējā, kur darbība notiek pa galvu pa kaklu. Bakstera nākotne ir tieši tāda, te cilvēce dara lietas pa roku galam, politiķi plēšas, parastais cilvēks cenšas izdzīvot. Domājat citu planētu kolonizētājiem kāds ir jautājis vai viņi to maz vēlas? Nekā, iztīrīja nelabvēlīgos elementus un nosūtīja viņus nest cilvēces karogu starpzvaigžņu telpā. Ar vienu šāvienu atrisinātas daudzas problēmas, politiķi atslogojuši savu planētu resursus, neviens neraudās pēc kolonistiem un kas par publicitāti.

Per Ardua kā planēta ir labi pārdomāta un izveidota. Ja iesākumā es biju skeptisks par šādas planētas iespējamību un klimatiskajiem apstākļiem, tad pēc  ilgiem aprēķiniem nonācu pie secinājuma, ka viss tiešām varētu strādāt (labi, nemānīšos – man ir speciāla grāmata, kur gudri cilvēki ir izpētījuši dažnedažādāko planētu sistēmu konfigurācijas un iespējamos klimata apstākļus uz tām), prieks, ka arī autors ir lasījis šo grāmatu. Laba ir arī ideja, kur evolūcijas procesā radušās dzīvības formās dominē radiālā simetrija nevis bilaterālā kā uz Zemes. Ekosistēma ir visnotaļ labi pārdomāta un smuki saslēdzas kopā ar sižetu.

Arī kolonizācijas mēģinājumi (pavisam to ir veseli trīs) ir aprakstīti skarbi, bez nekādas puņķošanās. Pirmais vilnis ir Dexter Cole cilvēks – leģenda un varonis, kā veicās viņam nestāstīšu, tas jāatklāj katram pašam. Otrais vilnis – ir skaidrs, ka salikt kopā 1000 noziedzniekus un gadījuma cilvēkus vienā kuģī uz četriem gadiem nav laba ideja. Un pat ja viņus dabū līdz Centaura Proksimai, tas vēl nenozīmē, ka viss ir beidzies. Viss tikai sākas un jebkurš zinātniskais eksperiments ar laiku kļūst nekontrolējams. Man tieši šī kolonizācijas daļa patika vislabāk, pasaules iepazīšana, maza sociuma problēmas un nespēja tikt ar to galā ir diezgan labi aprakstīti. Un trešais vilnis mākslīgo intelektu spiets arī ir visnotaļ unikāls risinājums, kuru vērts uzzināt katra individuāli bez priekšā teikšanas.

Saules sistēmas ģeopolitikā dominē bipolāri spēlētāji, kur katram ir savs monopols. UN nejauši ir atklājuši „kodolus”. Par tiem viņi paši neko lāga nezina, ne no kurienes tie ir radušies, ne kas viņus uzražojis, pat kā tie darbojas. Iespējams, ka tas ir kādas augstākas civilizācijas artefakts, bet kuram tas rūp, kamēr viņi strādā, viss ir labi. Varētu jau pīkstēt, ka autors izmanto negodīgus paņēmienus iesaistot trešo noslēpumaino spēku, kurai ir bijušas idejas par cilvēces nākotni jau miljardiem gadu atpakaļ, bet nenoliedzami būs jauki uzzināt, kādēļ šis supersaprāts tā dara. Un ķīnieši, kas nodrošina visus ar izejmateriāliem un pārvalda starpplanētu satiksmi. Abas iesaistītās puses ir gatavas darīt visu, lai iegūtu konkurentu tehnoloģijas un miers ir tikai virspusē. Piemetam klāt cilvēku stulbumu un nolaidību, un civilizācija jebkurā brīdī var aiziet pa pieskari.

Nedaudz nepatika autora tendence attīstīt sižetu un tad ik pa laikam atmest neaktuālās sižeta līnijas, atstājot viņas pakārtas gaisā. Sak, lasītāj, globālām lietām šie cilvēki vairs nav svarīgi, viņi nu kļūst par vienu no miljardiem un mūs vairs neinteresē. Labi, ka Jurijs Ēdens nepieder pie atmestajiem. Bet, kas viņš ir patiesībā, to gan es gribētu uzzināt, ko viņa vecāki pagātnē tādu ir izdarījuši, kas ir viņa īstais vārds.

Laba piedzīvojumu zinātniskā fantastika, kur uzsvars tomēr vairāk likts uz zinātni nevis galvenajiem varoņiem. Autoram ir izdevies uzkonstruēt pārliecinošu eksoplanētu un nākotnes civilizāciju, bez naiva patosa. Lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt.