Kārtējā sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmata. Nu jau esmu izlasījis 38 no viņām, nemaz tik daudz vairs nav palicis. Šo grāmatu lasīšanai izvēlējos banāla iemesla dēļ – kādreiz es viņu tiku lasījis, bet par ko tā ir, nevarēju atcerēties ne sitams. Papildus pamudinājums bija arī tas, ka Mihailova stāsti man vispār lielākoties patīk.

Uz neapdzīvotas planētas, kur kosmiskais kuģis spiests veikt nolaišanos, tā komandieris Juniors sastop pazīstamu sievieti – Zoju, un pilotam nav šaubu, ka viņa ir tikai īstās Zojas kopija, un viss notiekošais paredzēts izmēģinājuma programmā; taču notikumi iegūst tik negaidītu pavērsienu, ka Juniors par to sāk šaubīties… Savā jaunajā garstāstā pazīstamais krievu padomju rakstnieks fantasts Vladimirs Mihailovs risina ļoti aktuālas un sarežģītas tehniskas progresa, dabas aizsardzības un cilvēka morāles kodeksa mijiedarbības problēmas.

Galvenā problēma ir aktuāla arī mūsdienās. Ja eksistē par mums tehnoloģiski pārākas civilizācijas, tad kādēļ viņas ar mums nekontaktē? Juniora pamatuzdevums bija doties uz kontaktu ar šādas civilizācijas pārstāvi sauktu par Kurjeru. Kurjers jau vairākas reizes ir vēlējies kontaktēt ar Zemes civilizāciju, taču katru reizi nolēmis, ka tie vēl nav gatavi kontaktam.  Kaut kas cilvēkos tomēr nav kārtībā, bet kas neviens lāga nespēj saprast. Iespējams, ka problēma ir radīšanā, iespējams, ka attieksmē pret dzīvo. Neviens lāga to nezina, tādēļ demonstrācijai tiek izgatavots Kombinators, kas spēj sintezēt praktiski visu.

Un tas rada nākamo jautājumu, vai cilvēks, kurš ir radīts no nekā izmantojot dzīva cilvēka matricu ir uzskatāms par saprātīgu būtni? Ko ar viņu darīt apstākļos, kad viņu paņemt līdzi nav iespējams? Vai vispār ir ētiski nodarboties ar šādiem eksperimentiem? Junioram šis ir patiesi grūts jautājums. Viņu gan nevar vainot pie radušās situācijas, jo viņš visā šajā pasākumā iepinas negribot. MAITEKLIS Visa tā Zojas lieta man šķita viens vienīgs farss, kas nudien neliecina par labu mūsu nākotnes cilvēkiem. Iedomājieties, kosmosa kuģis, kas ceļo līdztelpā. Līdztelpa (vārds manuprāt skan labāk nekā paralēlais visums). Kombinators visu sintezējoša mašīna. Kuģi vada centrālais skaitļotājs, kura lomu pilda šai lietai pielāgota sēne. Kuģa sensori spēj uztvert par oda pirdienu. Bet to, ka kuģī noslēpts vēl viens cilvēks, to kosmosa kuģis un tā kapteinis nepamana. Jā, tā iespējams bija Kombinatora aizņemtā noliktavas daļa, un tur neviens degunu nebāza. Bet ko teikt par zinātnieku konsīliju, kas gatavo kuģi uz tikšanos (vienīgo iespēju varbūt) ar svešas civilizācija pārstāvi, kuri pat nekontrolē, ko viņu kolēģis iebāž kuģī!

Vispār jau kopumā lasot šo darbu rodas iespaids, ka autors ir diezgan ietekmējies no Saimaka. Arī tam ir raksturīga pietāte pret visu dzīvo un diezgan panaivs skatījums uz augstākajām civilizācijām. Kurjers ir pasniegts tāds kā pilnīgs zaļais, kurš bārsta vārdus par katras dzīvās būtnes tiesībām dzīvot neviena netraucētiem. Tas izklausās labi, taču tad es gribētu zināt, ar kādām metodēm viņi ir attīstījuši savu civilizāciju, kā viņi ieguva resursus pirmajam kosmosa kuģiem. Un ja jau viņi tā mīl visu dzīvo, tad kādēļ viņi piecieš jaunāko saprāta brāļu neziņu, bet nemāca tos? Var jau teikt, ka viņi gaida līdz mēs paši līdz kaut kam tādam izaugsim, bet kādēļ tad meklēt kontaktu tagad?

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav peļama un tajā tiek risinātas patiešām nozīmīgas problēmas, ar kurām varētu sastapties nākotnes cilvēki pie nopietnas tehnoloģiju attīstības. No otras puses veids, kā šīs problēmas tiek radītas, šķiet pārāk samākslots.