Turpinu lasīt visnotaļ paprāvās ”Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Uz šo grāmatu izvēle krita tādēļ, ka nekādi nevarēju atcerēties, esmu viņu lasījis vai tomēr neesmu. Tā kā grāmata bija ļoti plāniņa, nolēmu noziedot stundu un šo noslēpumu atšifrēt.

Valentīna Žuravļova pagājušajā gadsimta sešdesmitajos gados, pieteica sevi kā visnotaļ laba zinātniskās fantastikas stāstu rakstītāja. Ar viņu jau sastapāmies stāstu krājumā “Zilā planēta”. Stāstu valoda ir ļoti bagāta, pašiem stāstiem gan raksturīgs romantiskais patoss, nešaubīšanās, ka nākotnē būs tikai komunisms, zinātne uzvarēs, un vēl būs varoņu laikmets. Autorei ir raksturīgs neieciklēties tikai uz zinātnisko komponenti, bet dot ieskatu arī varoņu psiholoģijā. Tāds iespaids man radās pēc šī stāstu krājuma izlasīšanas.

Tagad par katru stāstu atsevišķi.

Korekcija par iks – telepātija ir nākotnes telegrāfs. Diemžēl nopietnie zinātnieki to tomēr uzskata par pseidozinātni un īpaši par pilnu neņem viņu apgalvojumus. Lai mainītu paradigmu, ir nepieciešams cilvēks, kurš spēj uzdrīkstēties un lauzt priekšstatus. Autorei gan var piesieties, ka, ja jau smadzeņu zeta viļņus var detektēt osciloskops, tad nekādi momentāni starpzvaigžņu sakari vis nesanāks.

Cilvēks, kas radīja Atlantīdu – stāsts par to, ka nav jēgas reflektēt uz bijuši varenību. Atlantīda, tas ir sapnis par izbijušu Zelta laikmetu. Taču tieši šodiena ir jaunais zelta laikmets, cilvēks ir varens, ja vien viņš to vēlas. Kādēļ meklēt ko jau zudušu, ja var uzcelt to no jauna. Eksperimenti ar vulkāniem, jaunu salu radīšana un neliela kauja ar dziļūdens caurspīdīgiem krabjiem.

Urānija – par kāda astronoma meklēšanu kalnos. Viņam smuka draudzene, kuru glābējs sauc par Urāniju. Stāsts par otro zemes dabisko pavadoni. Reiz bija tādas idejas, ka ir kāds mazāks Mēness. Fantazētāji cerēja, ka tas būs citplanētiešu kuģis, praktiķi to uzlūkoja kā iespējamu bāzi kosmosa izpētei. Mācība, ja esi atradis otro mēnesi, nevajag pa galvu pa kaklu līst augstāk kalnos.

“Ērglēns” – tipisks varonīgo kosmonautu stāsts par planētu iekarošanu, par izdzīvošanu un uzdevuma pildīšanu. Par to, ka zinātnes sasniegumi ir vērtējami augstāk par visu, par to, ka pāris dzīves gadu upurēti zinātnei pa lielam ir pieņemams upuris.

Astronauts – tipisks kosmosa pirmatklājēju stāsts, ko darīt, ja raķetei jau ceļa sākumā redzams degvielas iztrūkums, griezties atpakaļ vai doties tālāk. Un ko darīt, ja izredzes atgriezties ir nereālas, par varonību un pašuzupurēšanos. Rakstīts ar diezgan lielu patosu, bērnībā patika kosmosa kuģis, šodien nekas īsti nepatīk.

Otrs ceļš – tāda īsa skicīte, kas sniedz pavisam nelielu ieskatu diskusijā, kas ir labi terraformēt jaunas planētas, vai izmainīt cilvēkus tā, lai tie spētu uz šīs planētas dzīvot.

Visumā lidojošās balsis – iespējams labākais stāsts visā krājumā. Ja mēs būtu attīstīta civilizācija, kādā veidā mēs varētu atstāt vēstījumu citām civilizācijām. Kas būtu vislabākais veids, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un enerģijas avotu pieejamību. Autores risinājums ir visnotaļ labs, bērnībā man tas dikti patika.

Kopumā visnotaļ labi to laiku raksturojoši stāsti. Tas bija laiks, kad neviens nešaubījās, ka ap divtūkstošo gadu mēs jau būsim kolonizējuši saules sistēmu un lidosim ar ātrumu tuvu gaismas ātrumam. Lieku 7 no 10 ballēm. Ja interesē agrīnā padomju fantastika ir vērts izlasīt.