Baidos, ka, izlasot šo grāmatu, es esmu papildinājis savu iesākto un noteikti izlasāmo grāmatu sēriju sarakstu par vēl vienu ierakstu bagātāku. Šo grāmatu man amazone rekomendēja ilgi un uzstājīgi. Taču es turējos pretī. Līdz brīdim, kad iznāca sērijas otrā grāmata Ultima, tad es padevos un sāku lasīt. Galu galā, ja jau diloģija ir visa iznākusi, tad kādēļ man bremzēt?

Esiet sveicināti divdesmit septītajā gadsimtā. Pasaule ir virzījusies uz priekšu milzu soļiem. Zemi Inženieru laikmetā cilvēki ir sačakarējuši tik tālu, ka uz tās iespējams dzīvot tikai pie polārajiem lokiem. Pasaulē valda divas lielvaras UN (Apvienoto nāciju derivatīvs) un Ķīna (Austrālijai, daļai kontinentālās Āzijas un Indonēzijas nav paveicies – viņas ir Ķīna). Tāpat sadalīts ir arī kosmoss, Marsā daļa – UN,  daļa – Ķīnai, asteroīdu joslā dominē Ķīna, toties Merkūrijs pieder UN.  Visā pasaulē valda saspringta paritāte, līdz uz Merkūra UN zinātnieki neatrod “kodolus”. Eksotisku matēriju, kas paver iespēju doties kosmosā ar gaismas ātrumu. Ir pienācis laiks kolonizēt zvaigžņu sistēmas. Proksima sistēmā ir atrastas planētas ar piemērotu klimatu, Jurijs Ēdens (Yuri Eden) un vēl 1000 laimīgie tiek izvēlēti par kolonizatoriem, un lielais cilvēces solis uz jauno Ēdeni var sākties.

Man ar autoru ir bijusi mainīga pieredze, manuprāt, „Long earth” ciklu viņš ir sačakarējis un padarījis nelasāmu, savukārt viens īsais stāsts „The Invasion of Venus” man liek viņu piepulcēt pie gandrīz ģeniālajiem rakstniekiem. Nolēmu dot viņam iespēju, un bija tā vērts. Autors tiecas rakstīt par globālām lietām, varoņi viņam ir tikai figūriņas, ar kuru palīdzību attēlot globālos procesus. Tālāk sekos nedaudz maitekļi, bet var droši lasīt, ja pievārēsit grāmatas pirmās divdesmit lapaspuses uzzināsiet visu to, kas zemāk piesaukts.

Kāda parasti ir nākotnes pasaule? Reizēm tā ir distopija, kur dzīvot ir diezgan slikti, reizēm augsti racionalizēta iekārta, kur viss ir labi, bet reizēm tā ir gandrīz tāda paša Zeme kā mūsējā, kur darbība notiek pa galvu pa kaklu. Bakstera nākotne ir tieši tāda, te cilvēce dara lietas pa roku galam, politiķi plēšas, parastais cilvēks cenšas izdzīvot. Domājat citu planētu kolonizētājiem kāds ir jautājis vai viņi to maz vēlas? Nekā, iztīrīja nelabvēlīgos elementus un nosūtīja viņus nest cilvēces karogu starpzvaigžņu telpā. Ar vienu šāvienu atrisinātas daudzas problēmas, politiķi atslogojuši savu planētu resursus, neviens neraudās pēc kolonistiem un kas par publicitāti.

Per Ardua kā planēta ir labi pārdomāta un izveidota. Ja iesākumā es biju skeptisks par šādas planētas iespējamību un klimatiskajiem apstākļiem, tad pēc  ilgiem aprēķiniem nonācu pie secinājuma, ka viss tiešām varētu strādāt (labi, nemānīšos – man ir speciāla grāmata, kur gudri cilvēki ir izpētījuši dažnedažādāko planētu sistēmu konfigurācijas un iespējamos klimata apstākļus uz tām), prieks, ka arī autors ir lasījis šo grāmatu. Laba ir arī ideja, kur evolūcijas procesā radušās dzīvības formās dominē radiālā simetrija nevis bilaterālā kā uz Zemes. Ekosistēma ir visnotaļ labi pārdomāta un smuki saslēdzas kopā ar sižetu.

Arī kolonizācijas mēģinājumi (pavisam to ir veseli trīs) ir aprakstīti skarbi, bez nekādas puņķošanās. Pirmais vilnis ir Dexter Cole cilvēks – leģenda un varonis, kā veicās viņam nestāstīšu, tas jāatklāj katram pašam. Otrais vilnis – ir skaidrs, ka salikt kopā 1000 noziedzniekus un gadījuma cilvēkus vienā kuģī uz četriem gadiem nav laba ideja. Un pat ja viņus dabū līdz Centaura Proksimai, tas vēl nenozīmē, ka viss ir beidzies. Viss tikai sākas un jebkurš zinātniskais eksperiments ar laiku kļūst nekontrolējams. Man tieši šī kolonizācijas daļa patika vislabāk, pasaules iepazīšana, maza sociuma problēmas un nespēja tikt ar to galā ir diezgan labi aprakstīti. Un trešais vilnis mākslīgo intelektu spiets arī ir visnotaļ unikāls risinājums, kuru vērts uzzināt katra individuāli bez priekšā teikšanas.

Saules sistēmas ģeopolitikā dominē bipolāri spēlētāji, kur katram ir savs monopols. UN nejauši ir atklājuši „kodolus”. Par tiem viņi paši neko lāga nezina, ne no kurienes tie ir radušies, ne kas viņus uzražojis, pat kā tie darbojas. Iespējams, ka tas ir kādas augstākas civilizācijas artefakts, bet kuram tas rūp, kamēr viņi strādā, viss ir labi. Varētu jau pīkstēt, ka autors izmanto negodīgus paņēmienus iesaistot trešo noslēpumaino spēku, kurai ir bijušas idejas par cilvēces nākotni jau miljardiem gadu atpakaļ, bet nenoliedzami būs jauki uzzināt, kādēļ šis supersaprāts tā dara. Un ķīnieši, kas nodrošina visus ar izejmateriāliem un pārvalda starpplanētu satiksmi. Abas iesaistītās puses ir gatavas darīt visu, lai iegūtu konkurentu tehnoloģijas un miers ir tikai virspusē. Piemetam klāt cilvēku stulbumu un nolaidību, un civilizācija jebkurā brīdī var aiziet pa pieskari.

Nedaudz nepatika autora tendence attīstīt sižetu un tad ik pa laikam atmest neaktuālās sižeta līnijas, atstājot viņas pakārtas gaisā. Sak, lasītāj, globālām lietām šie cilvēki vairs nav svarīgi, viņi nu kļūst par vienu no miljardiem un mūs vairs neinteresē. Labi, ka Jurijs Ēdens nepieder pie atmestajiem. Bet, kas viņš ir patiesībā, to gan es gribētu uzzināt, ko viņa vecāki pagātnē tādu ir izdarījuši, kas ir viņa īstais vārds.

Laba piedzīvojumu zinātniskā fantastika, kur uzsvars tomēr vairāk likts uz zinātni nevis galvenajiem varoņiem. Autoram ir izdevies uzkonstruēt pārliecinošu eksoplanētu un nākotnes civilizāciju, bez naiva patosa. Lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt.