Pēc Cloud Atlas izlasīšanas šis autors ir nokļuvis manos favorītos. Šīs grāmatas iznākšanu es ļoti gaidīju, tik ļoti, ka man viņu gribējās iegādāties papīra veidā. Galu gala sanāca tā, ka papīra veidā nenopirku un iegādājās elektroniski. Tad sanāca tā, ka lasīšana atlikās uz pāris mēnešiem. Pie tā es vainoju salīdzinoši lēno sākumu, kad pēc pāris izlasītām lapaspusēm mani nekas neaizķēra, lai rautu grāmatu cauri uzreiz. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad no grāmatas izlasīšanas vairs nebija iespējams izvairīties.

Kādā saulainā 1984. gada rītā Holly Sykes aizbēg no mājām. Šajā dienā Hollija satiek arī kādu vecu sievieti, kura pret nelielu labu darbu palūdz viņai patvērumu. Paiet daudzi gadu desmiti, līdz Hollija vispār saprot, ko īsti ir nozīmējis šis viegli dotais solījums. Pasaule ir ierauta lēnā un klusā karā, kur savā starpā cīnās Anchorites ar Horology. Vieni ir gatavi nogalināt, lai tikai atliktu savu nāvi, otriem tas nav vajadzīgs, viņi pārdzimst paši no sevis. Cilvēces likteni šī cīņa neietekmēs, bet atsevišķu cilvēku gan.

Kā jau visas Mitčela grāmatas arī šī ir veidota savijot ap centrālo sižeta līniju daudzu cilvēku personīgos stāstus. Tie tad arī definē galveno grāmatas varoni Holliju, nosaka viņas vietu dzīvē un laikā. Šie personīgie stāsti arī rada kontekstu centrālajai sižeta līnijai. Tā pat kā Mākoņu Atlantā arī šeit ir atrodami seši šādi stāsti. Pirmais iesāk stāstījumu un pēdējais saliek visu pa plauktiņiem. Katrs no šiem stāstiem kalpo arī kā ilustrācija cilvēces attīstības tendencēm. Reiz mums nāksies samaksāt par savu izšķērdību un atmaksas laiks iespējams pienāks daudz ātrāk nekā mēs to paši gaidām. Šis romāns kalpo arī kā metagrāmata visām Mitčela iznākušajām grāmatām, te ir atrodamas daudzas atsauces uz viņa iepriekšējiem darbiem. Te gan nevajag satraukties, nebūt nav nepieciešams viņa pārējos darbus izlasīt, lai visu saprastu.

Man šī grāmata lasījās ļoti lēni. Viņa absolūti nav piemērota tam, lai izrautu cauri vienā vakarā. Tai noteikti vajadzēs daudz vairāk laika un uzmanības. Autora rakstīšanas stilā ir kaut kas tāds, kas liek man nesteigties un lēnā garā izlasīt katru vārdu. Viņa izveidotie varoņi ir ļoti spilgti un labi izstrādāti. Lasītājs var ielūkoties viņu dziļākajās domās un kopā atcerēties notikušo. Tas viss ievelk. Papildus ievilkšanai kalpo mūzikas pieminēšana notikumu kontekstā. Un mūsdienās jau nav nekas vieglāk kā lasot uzlikt attiecīgo mūziku. Tas tā lai būtu interesantāk.

Sižeta attīstība risinās ļoti lēni, ja būsim godīgi tad īsta darbība sākas tika ap četrsimto  lapaspusi. Pirms tam lasītājam ir jāpārtiek no nelielām informācijas drumstaliņām, lai vispār saprastu, kas un kādēļ notiek. Ja lielākā daļa no grāmatām, kuras izmanto šādu paņēmienu tiktu ielidinātas stūrī kā nelasāmas, tad šis nav tas gadījums. Informācijas drumstalas ir laba lieta, taču tos pavadošie stāsti ir vērtība paši par sevi. Ja nav nācies lasīt šī autora darbus agrāk, tad pateikšu viņam patīk izmētāt sižetam būtiskas sēkliņas un tad ļaut tām lēnām ienākties visas grāmatas garumā.

Grūti ir uzrakstīt kaut ko par šo grāmatu nesamaitājot citiem lasītprieku. Šajos atsevišķajos stāstos nav redzama kāda noteikta cilvēces tendences analīze, ja vien neizplūst šaubīgās alegorijās. Taču, ja tomēr nolemjam izplūst tajās, tad sanāk visnotaļ interesanta aina. Pirmo stāstu A Hot Spell: 1984, kas risinās Hollijas bērnībā, var uzskatīt par tādas cilvēces ilustrāciju, kura vēl nemaz nav apzinājusies savu likteni, nākotne ir bezrūpīga un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Otrā Myrrh is Mine, Its Bitter Perfume: 1991, veltīta jaunam sociopātam Hugho Lamb (Hollijas mīļākajam), viņš ir gatavs uz visu lai tikai uzlabotu savu labklājību. Viņam ir vienaldzīgi apkārtējie pasaulē ir tikai viņš. Taču arī viņam pienāk brīdis, kad ir jāizvēlas. Pēc šīs izvēles atpakaļceļa vairs nebūs. Var teikt, ka arī cilvēcei ap šo laiku bija laiks izvēlei.

Trešais stāsts The Wedding Bash: 2005 mums pastāsta par Ed Brandon kara žurnālista dzīvi. Viņš ir precējies ar Holliju, taču ģimenei nav diez ko daudz laika. Viņa visa dzīve ir karš, riskēšana ar savu dzīvību. Var droši teikt, ka šī laika pasaule cilvēkiem neko labu vairs nesola tā ir sākusi plaisāt un cilvēki pamazām ir atgriezušies pie visu laiku mīļākās nodarbošanās nogalināšanas. Irākas stāsts manuprāt ir visspilgtākais visa grāmatā.

Ceturtais stāsts Crispin Hershey’s Lonely Planet: 2015, ir stāsts par rakstnieku, kur slava ir norietējusi. Pēc inerces viņš vēl tiek vilkts līdzi izdevniecībām pa pasauli, piedalās kongresos, tiekas ar saviem faniem. Crispin Hershey ir īsts nīgrulis un arī ļaunatminīgs maitasgabals. Bet rakstniekiem, taču patīk rakstīt par rakstniekiem un domājams, ka Mitčela kritiķi nopietni padomās vai ir vērts rakstīt sliktu atsauksmi. Pasaulē savukārt smaguma centrs nobīdās uz Ķīnas pusi, Eiropa un ASV sāk zaudēt savas pozīcijas. Vecie buki savu ir izšāvuši ir jādod vieta jaunajiem. Ar valstīm ir tāpat kā ar rakstniekiem.

Piektais stāsts An Horologist’s Labyrinth: 2025, ir par kādu horoloģistu Mariniusu, par viņa daudzajām dzīvēm, piedzīvoto un motivāciju cīnīties pret Aklā Katara cilvēkiem. Šis noteikti patiks visiem dvēseļu pārdzimšanas teoriju piekritējiem, savukārt katariem (ja tādi vēl ir palikuši) šī nodaļa noteikti nepatiks. Pasaule lēnām iet uz galu, sāk trūkt resursi, bet cilvēce vēl turas.

Sestais stāsts Sheep’s Head: 2043 – Rietumu civilizācija ir sabrukusi, Ķīna un Krievija vēl turas, pāris mazās salu valstiņas vēl velk savu dzīvi. Hollija jau pieklājīgā vecumā dzīvo laikmetā, kad cilvēki vēl atceras laikus ar elektrību un feodālismu, kas lēnām sāk attīstīties.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viena nost par to, ka neskatoties uz jaukajiem stāstiem, brīnumaino valodu un patiešām interesantajām varoņu dzīvēm, reizēm gadījās aizmirst pašu centrālo sižetu. Lasīt ieteiktu tikai tiem, kuriem nav nepieciešams, lai spriedze tiktu uzturēta visas grāmatas garumā un kuri ir gatavi nedaudz novērsties no sižeta, lai noklausītos kādu labu stāstu.