Navigate / search

Trigger Warning: Short Fictions and Disturbances by Neil Gaiman

Trigger Warning

Beidzot ir iznācies Neil Gaiman trešais stāstu krājums. Par šo notikumu es acīmredzot biju tādā sajūsmā, ka nopirku uz kindles viņa grāmatu veselas divas reizes. Kā man tas gadījās, nesaprotu joprojām, bet nu par vienu naudu es atpakaļ dabūju. Nokārtojis finansiālās lietas varēju ķerties pie lasīšanas.

Autors ir diezgan pacenties, lai atvieglotu apskatniekiem savu darbu recenzēšanu. Viņš to izdara pats ievadā, kur nedaudz pastāsta par katra stāsta rašanās apstākļiem, domām, kuras pamudinājušas uz rakstīšanu un citiem interesantiem sīkumiem. Pēc tik detalizēta apraksta lasītājam atliek vien izvēlēties tos stāstus, kuri viņam patikuši un censties aizmirst tos, kuri nav patikuši. Viss ir pavisam vienkārši. Ak jā, pirms sāk lasīt grāmatu vajag atcerēties, ka autoram patīk lasītāju nobaidīt. Cilvēkam ar bagātu iztēli un pavāju nervu sistēmu, iespējams, var rasties neliela paranoja uz kādu laiku. Es te pieminēšu tikai tos stāstus, kuri man patika.

The Truth Is a Cave in the Black Mountains”– tipisks Gaimana darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā. Mācība – neskati vīru no cepures.

Click-Clack the Rattlebag” – par to, ka visšausmīgākās lietas notiek tieši tad, kad tu viņas vismazāk gaidi. Monstri ne vienmēr staigā pa pasauli lieliem atņirgtiem zobiem un lien ārā no skapjiem. Svešā vietā monstrs var būt jebkas. Piedevām tiek izskaidrots arī dīvaino trokšņu, čīkstēšanu un grabēšanu cēlonis mājā tad, kad esam palikuši vieni paši.

Black Dog” – „Amerikāņu dievu” cienītājiem noteikti jāizlasa. Uzzinām vēl vienu nelielu Shadow piedzīvojumu Britu salās. Tur, izrādās, ir vēl palikušas pāris vietas un tempļi no aizlaikiem, cilvēki ar interesantām spējām un vecie dievi. Ja gribat uzzināt, kā Bast no senās Ēģiptes var nokļūt mūsdienu Lielbritānijā, noteikti izlasiet. Un tie akmens žogi laukmalēs, man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tur ne viss ir tīrs. Ļoti patika, pilnībā atbilst manam mistiskajai pasaules uztverei.

The Sleeper and the Spindle” – šo var dabūt arī atsevišķā smukā grāmatā, ar bildēm. Un pēc stāsta izlasīšanas noteikti viņu arī dabūšu. Guļošās princeses problēma no nestandarta aspekta. Var teikt, Sniegbaltītes stāsta turpinājums. Ļoti laba alternatīvā pasaka.

Feminine Endings” – par stalkošanu visaugstākajā pakāpē. Nekad nevar zināt, vai kāds uz kuru tu paskaties, pēc tam nepaskatās uz tevi. Bet nevis garāmejot, bet tā nopietni savācot visas tavas internetā izmētātās informācijas drumslas. Diezgan pabaiss un tumšs stāsts, par slepenajiem pielūdzējiem, kas savu pielūgsmes subjektu pazīst daudz labāk kā viņi sevi pašu.

The Man Who Forgot Ray Bradbury” – brīnišķīgs stāsts par Reja Bredberija daiļradi. Perfekti uzrakstīts, es savulaik esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem, bet šis stāsts, neskatoties uz ierobežoto apjomu, tik labi uzspieda uz manām atmiņām, ka es lielu daļu no lasītā atcerējos. Tagad es noteikti nekad vairs neaizmirsīšu Reju Bredberiju.

Arī pārējie stāsti, manuprāt, nav zemē metami, izņemot viņa poēmas, tās manam prātam īsti nekad nav bijušas izprotamas. Bet tās jau ir manas personiskās attiecības ar dzeju, ne autora problēma. Kopumā ļoti labs stāstu krājums, kurā katrs fantāzijas cienītājs atradīs ko sev piemērotu. Daļa stāstu jau ir publicēti citos krājumos, un tādēļ īstam autora daiļrades cienītājam te neatradīsies pārāk daudz jaunu stāstu. Lieku 9 no 10 ballēm par jauko ceļojumu tumšās fantāzijas pasaulē.

Parīze XX gadsimtā by Žils Verns

Parīze XX gadsimts

Šis ir viens no tiem retajiem Žila Verna darbiem, kuru es vēl nekad neesmu lasījis. Izvēloties starp atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, šis apstāklis tika ņemts vērā, bonusā viņa ir arī pēdējā no sērijā iznākušajām grāmatām. Tā, izlasot šo grāmatu, tika nošauti divi zaķi.

Parīzē rit divdesmitā gadsimta sešdesmitie gadi. Sabiedriskais transports ir absolūti efektīvs, daļu slodzes paņem plānveidīgi izstrādāti pneimatiskā vilciena maršruti, bagātākie cilvēki brauc ar viena zirggspēka jaudas automobiļiem, ostās pienāk milzu kuģi. Pat Parīze ir kļuvusi par ostas pilsētu. Liekas, ka cilvēcei tehnoloģiskais progress ir nesis tikai labumu, bet tā vis nav, ir kāda cilvēces mantojuma daļa, kuru tehnoloģijas ir praktiski iznīcinājuši. Humanitārās zinātnes kā tādas vairs nepastāv, mākslinieki, literāti un muzikanti ir kļuvuši nepieprasīti un nevajadzīgi.

Runājot godīgi, grāmata ir totāls mēsls. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un arī šis bija noslīcināts. Verna izdevējs šo grāmatu bija atteicies publicēt un pareizi darīja. Bet pēc kāda laika autora mantiniekiem šķita laba ideja nopelnīt vēl kādu kapeiku papildus, un grāmata ieraudzīja pasauli. Kā tad te ir ar futūristiku? Nekā! Autors tiražē tās pašas idejas, kas tikai apspriestas grāmatas sarakstīšanas laikā. Visa industrija darbojas uz saspiestu gaisu, datoru vietā strādā Paskāla teorētiskie mehānismi, par kosmosa kuģiem neko netiku lasījis, apgaismojumu dod dzīvsudraba lampas.

Visi šie nākotnes redzējumi ir visnotaļ shematiski un nebūt neaizņem grāmatā nopietnu daļu. Lielākā grāmatas daļa tiek aizvadīta, reflektējot uz aizgājušajiem Francijas laikiem. Tiem, kad mākslinieki bija cieņā un rakstniekus lasīja. Un kā nu sagadījies, kā ne, šie laiki ir bijuši pirms Žila Verna laikiem. Tad nu mēs esam spiesti lasīt veselu nodaļu, kurā tiek uzskaitīti franču klasiķi. Tad ir nodaļa, kurā varoņi gremdējas aizgājušo laiku mūzikā. Labi, ka tas viss notika uz kombinētās iekārtas klavieres, gulta, galds fona, citādi būtu ļoti, ļoti garlaicīgi. Bez sarunām viņu dzīves izskaistina apkampieni, kuri tiek veikti sastopoties izrādot īstu vīru draudzību.

Grāmatas galvenais varonis Mišels ir savam laikmetam neraksturīgs cilvēks, viņu velk uz dzeju, interesē vecie rakstnieki un mūzika. Jaunajā pasaulē tādiem īsti nav, ko darīt. Laikmetā, kur cilvēki dzejas vietā lasa monogrāfijas par berzes novēršanas tehnoloģijām un pneimatisko vārstu īpatnībām, tādām lietām nav noieta. Cilvēki ir kļuvuši racionāli, un ar niekiem vairs nenodarbojas. Mišelam ir deviņpadsmit gadu, un viņa liktenis jau no sākta gala ir izlemts. Taču lasītājam nevajag sabēdāties, Mišels nav tas tēls, kuram var ieķerties, autoram viņš ir tikai kā skaļrunis, ar kura palīdzību izplūst garos pašmērķīgos dialogos un monologos. Vēlme apgaroti izteikties piemīt arī visiem pārējiem grāmatas personāžiem. Vienīgā Mišela odziņa ir tā, ka viņu nedaudz velk uz jauniem meitiešiem, viņa mīļotajai ir veseli piecpadsmit gadi, un viņš viņu būtu gatavs precēt.

Bet visādi citādi Mišels, neskatoties uz savu dzejnieka dvēseli, vismaz autors uzskata, ka viņam tāda ir, ir vienkāršs cilvēks, kuram rokas aug no pakaļas. Viņam nav nekādas nojausmas par to, ko nozīmē pelnīt sev maizi. Nav jau arī nekāds brīnums, visu mūžu viņu ir audzinājis tēvocis baņķieris. Par to Mišels mīl nicīgi izteikties un uzskatīt viņa ģimeni par aprobežotiem tumsoņām. Bet nepateicība jau ir pasaules alga.

Grāmata ir pelnījusi 2 no 10 ballēm. Viņas vienīgais plussir tās mazais lapaspušu skaits. Reti kad ir gadījies lasīt tik garlaicīgu grāmatu par tehnogēno nākotni. Pat mūsdienu stīmpanka žanra grāmatās pasaules ir pārdomātākas un interesantākas par šo Žila Verna kunkstēšanu par kultūras izzušanu. Pie tam problēma ir izzīsta no pirksta un ieviesta tikai tādēļ, lai nebūtu jānodarbojas ar futuroloģiju, bet tā vietā varētu izrādīts savas zināšanas par sava laikmeta kultūras sasniegumiem.

Silva Rerum III by Kristina Sabaļauskaite

Silva rerum iii

Ir jau pagājuši veseli divi gadi kopš Silva Rerum II iznākšanas latviešu valodā. Man šī sērija ļoti patika, un tādēļ turpinājuma iznākšanu latviešu valodā ļoti gaidīju. Ja mācētu lietuviešu valodu, tad jau noteikti nebūtu noslinkojis un trešos sērijas grāmata būtu jau izlasījis. Bet tā man jāpateicas Zvaigznei ABC par iespēju dabūt lasīšanai Silva Rerum III grāmatu.

Petrs Antans Norvaiša no Milkantiem, Kazimiera mazdēls un Jona Izidora dēls allaž balstās tikai uz faktiem un skaitļiem, dzīvo pārticībā un tīksminās par savu varu un ietekmi, taču viņam ir lemts kļūt par liecinieku Radvilu dzimtas drāmai un būt tajā par uzticības personu. Vai veselais saprāts var palīdzēt, kad notikumi nevadāmi un nevaldāmi pagriežas negribētā virzienā, bet varoņi, bruņojušies ar Kabalas un alķīmijas gudrībām, tiecas aizbēgt no īstenības un pārkāpt robežas, aiz kurām valda kaislību tumsa un metafiziska nezināmība?

Neskatoties uz visnotaļ precīzo grāmatas anotāciju, es teiktu, ka grāmatai vairāk piedienētu nosaukums – Antans un viņa liktenīgās sievietes. Antans Norvaiša, kādreiz bagātu muižnieku pēctecis, nav samierinājies ar to, ka viņa dzimta ir zaudējusi savu agrāko ietekmi. Viņam ir biznesmeņa ķēriens un viņš ir nolēmis, cik vien iespējams, atjaunot dzimtas spožumu. Iespējams, īpašumi vairs nekad nebūs tik labi kā kādreiz, taču viņš nav padevies un savas dzīves laikā ir ticis pie labas pārticības. Viņa brāļiem un māsām ar naudas pelnīšanu iet pavisam švaki. Tā nu sanāk, ka pie reizes Antans ir arī visas savas plašās radu saimes balsts. Antans ir praktiķis, viņš īpaši neaizraujas ar metafiziskām lietām, viņu vairāk interesē, cik kas maksās un labi ir darījuma nosacījumi. Viņa devīze – “Klusēšana ir zelts”. Viņa saimnieki Radvilu dzimta, šo Antana īpašību augstu novērtē un tādēļ viņam tiek uzticēti pat īpaši diskrēti uzdevumi. Tas tad arī ļauj lasītājam skatīties uz Radvilu dzimtas norietu ar Antana acīm.

Un nu par Antana sievietēm, tādas īstas viņam ir tikai trīs. Gadījuma prostitūtas un kalpones neskaitīsim. Taču ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai katra no viņām izmainītu Antana dzīvi. Sieva – no tās Antana prāt nav nekādas jēgas, ar mantiniekiem viņa savu vīru ir nodrošinājusi, visādi citādi viņa ir tikai kā mēbele mājās. Tad ir kāda žīdu meitene, kura kalpo kā ceļvedis metafiziskajā pasaulē, nedaudz izšūpojot viņa racionālos uzskatus. Un tad vēl Balbete – viņa mūža kaislība. Sanāk tāda kā pretruna, lai arī Antans sevi pozicionē kā racionālistu, ieraugot sievišķi viņa racionālums izplēn, un nekāda domāšana ar galvu vairs viņam nevedas.

Darbs tiek balstīts uz reāliem vēsturiskiem notikumiem, un Antana stāstījums ir ļoti ticams. Tomēr šajā grāmatā autore ir kaut kur pazaudējusi savu vērienu. Notikumi vairs netiek apskatīti no daudziem skatu punktiem. Tagad ir palicis tikai Antans un viņa novērojumi. Visi notikumi norisinās viena gada laikā, un ja esam godīgi, tad nekā īsti jau tur nenotiek. Radvilas kašķējas savā starpā, tiek veiktas politiskas rokādes un cīņa ģimenes starpā. Viļņas nodegšanas apraksts sanācis ļoti labs. Grāmatas sākumam pašā laikā. Autore veiksmīgi tiek galā arī ar antisemītisma cēloņu identificēšanu un parādīšanu, kā tie integrējās parasto cilvēku dzīvēs.

Šajā grāmatā autore nedaudz vairāk aizraujas ar maģisko reālismu, Antana pasaule nebūt neatrodas tikai fiziskajā plānā. Antans gribot negribot tiek ievilkts dažādās mistērijās, viņš redz garus, piedalās sanāksmēs, kur žīdu gudrie vīri spriež par Kabalas noslēpumiem. Viņš arī apjauš, ka cilvēka dabas zinātājam manipulācija ar citiem ir tikpat viegla, kā viņam savilkt kopā savus un kungu rēķinus.

Grāmata nav tik spēcīga kā iepriekšējās divas. Taču nevar teikt, ka tā nav cienījama iepriekšējo notikumu turpinātāja. Darbā parādās uzsvars uz maģisko reālismu, samazinās sižeta līniju skaits, pazūd lielie noslēpumi. To visu aizstāj sīka muižnieka ikdiena kalpojot savam kungam. Arī aptvertais Lietuvas vēstures posms ir salīdzinoši īss. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi lasījis iepriekšējās divas, noteikti izlasi arī šo, būs tā vērts.

The First Fifteen Lives of Harry August by Claire North

The First Fifteen Lives of Harry August by Claire North

Šīs grāmatas izlasīšanu es apsvēru diezgan ilgi. Pāris reizes pat gandrīz nopirku. Tomēr par labu lasīšanai izšķīros tikai pēc tam, kad Andris savā blogā nopublicēja apskatu. Man jau patīk grāmatas par ceļošanu laikā un iespējām mainīt vēstures gaitu.

Ir stāsti, kuru izstāstīšanai nepietiek ar vienu dzīvi vien. Harijs Augusts guļ uz nāves gultas – atkal. Harijs ir kalačakra – cilvēks, kurš pēc savas nāves piedzimst no jauna. Piedzimst tajā pašā ķermenī, kur iepriekšējā dzīvē, bet ar visu iepriekšējo dzīvju pieredzi. Tādu kā viņš nav daudz. Viņi ir nodibinājuši Kronos klubu. Kronos uzdevums ir saglabāt nemainīgu vēstures gaitu. Un viss ir mierīgi līdz Harija vienpadsmitās dzīves beigās maza meitene viņam paziņo, ka pasaules vēsture beidzas, nākotnē cilvēkiem vairs nav palicis daudz laika.

Ja gaidi no šīs grāmatas nepārtrauktus piedzīvojumus un slepeno dienestu cīņas, tad šī grāmata nav par to. Šī grāmata ir par to, kā tas būtu dzīvot daudzas reizes no vietas vienu un to pašu dzīvi. Par to, kādēļ nav prāta darbs mainīt vēstures gaitu. Par to, kā nenomirt no garlaicības savā septītajā dzīvē, kad visi pasaules lielie notikumi jau ir zināmi no galvas. Taču nevajag sabīties, grāmatas stāstījums man šķita ļoti aizraujošs un pietiekami detalizēts, lai spētu noturēt uzmanību visu lasīšanas laiku.

Centrālais grāmatas temats bez Harija daudzo dzīvju aprakstiem  ir cilvēces vēstures līnijas saglabāšana katrā dzīvē. Uzdevums nav viegls, jo ir liela atbildība pret nākotnes kalačakrām, cilvēkiem, kuri piedzims pēc mums. Savulaik ir bijuši daudzi un dažādi mēģinājumi mainīt vēstures līnijas. Standarta metode ir tehnoloģiskā progresa paātrināšana. Taču gadījumos, kad internets parādās jau sešdesmitajos gados, arī cilvēces bojāeja pienāk daudz ātrāk. Tādēļ Kronus klubs ir nolēmis vēstures līniju saglabāt, cik vien tas ir iespējams.

Te nedaudz nākas aizdomāties par grāmatas notikumu loģiku, kas īsti notiek kalačakrām pārdzimstot. Vai viņas ierodas tajā pašā visumā kur iepriekš, jeb tas ir kāds paralēlais visums, kurš sasniedzis tādu pašu sākotnējo izejas punktu kā kalačakras pirmajā piedzimšanā. Gan viens, gan otrs scenārijs manā izpratnē nerada nepieciešamību pēc vēstures līnijas saglabāšanas. Pirmais gadījums balstītos uz maldīgu pieņēmumu, ka pasaules vēstures līniju nosaka tikai daži “svarīgi” vēstures notikumi, atmetot visas sīkās bifurkācijas, kas kopā rada nopietnu kumulatīvo efektu. Tādējādi jebkura vēstures izmaiņa ir ar tālejošām sekām. Otrajā variantā nav jēgas iespringt vispār, jo bezgalīgi daudzos visumos, visas iespējas realizēsies bezgalīgi daudz reižu. Neizslēdzu iespēju, ka esmu kļūdījies, bet selektīvs determinisms, man šķiet, te nestrādās. Lai tur kā nebūtu Kronosa vēstures kontrole strādā un grāmatas visumā ar to ir pietiekami.

Harijs kā galvenais tēls ir raksturojams kā lāga vīrs. Cilvēks, kurš pēc savas būtības ir Kronosa pusē un, ja ir vajadzīgs kopējās lietas un nākotnes labā, būs gatavs lieku reizi nomirt, lai nodotu ziņu. Daudzo dzīvju laikā viņš izmēģina dažādus scenārijus no veiksmīga zinātniekā līdz organizētās noziedzības vadonim. Kā jau nemirstīgajam, viņam ir praktiski neierobežoti resursi viņam netrūkst nedz laika, nedz naudas. Taču viņš vēl nav nodzīvojis pietiekoši daudz dzīves, lai tas viss viņam paspētu apriebties.

Grāmatas ļaunais tēls un nākotnes iespējamais iznīcinātājs ir cita kaluma cilvēks. Viņš ir fantastikas žanram raksturīgais trakais profesors. Pasaules iznīcināšana ir tikai blakus produkts viņa darbībai. Viss ko viņš cenšas panākt ir uzzināt pasaules patieso uzbūvi un to kas patiesībā ir kalačakras. Viņš ir absolūti pārliecināts par savas lietas pareizumu, un ir gatavs tam ziedot daudzas savas dzīves. Vispār es viņa motivāciju diezgan labi sapratu, jo Kronosa kluba motivācijas analīze nav diez ko loģiska un pamatota.

Un tagad pie paša galvenā, kur tad ir problēma novākt visus ļaunos un atstāt tikai labo. Kalačakru var nogalēt tikai vienā veidā nepieļaujot viņa piedzimšanu. Kad tas reiz izdarīts var būt drošs, ka upuris vairs nepiedzims no jauna, jo viņš tiek izdzēsts no vēstures līnijas. Tādēļ katrs ar galvu domājošs kalačakra nekādos apstākļos neizpaudīs savas piedzimšanas apstākļus.

Kopumā ļoti labs fantastikas romāns, kurā autorei galvā ir ne tikai ienākusi laba ideja, bet viņam ir pieticis arī talants to veiksmīgi realizēt grāmatā. Grāmata nav nedz par garu, nedz par īsu. Nepiekritīšu tiem, kuri uzskata, ka grāmata ir bijusi pārāk iestiepta. Nebija, visas detaļas te ir svarīgas, kāda sižetam, kāda atmosfēras radīšanai. Lieku 9 no 10 ballēm. Noteikti, ja gadās brīvs brīdis un vēlaties izlasīt kādu nestandarta ceļojumu laikā, tad ņemiet šo grāmatu.

Melnā bulta by Roberts Lūiss Stīvensons

Melnā bulta

Šoreiz , lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sēriju, pievērsos action gabalam. Paņēmu veco labo Roberta Stīvensona gabalu. Bērnībā viņu jau biju lasījis veselu vienu reizi, kas it kā liecināja, ka grāmata man nez kādēļ īsti nav patikusi.

Rit 1460. gads, notiek Rožu kari, katram augstmanim ir jāizlemj, kurā pusē nostāties. Uz kara fona rit Ričarda Šeltona piedzīvojumi. Viņš kļūst par bruņinieku, atriebj sava tēva nāvi, izglābj lēdiju Džoannu. Vēl viņš paspēj pievienoties Melnās bultas brālībai, kas sastāv no viņa patēva sera Daniela apspiestajiem ļautiņiem. Melnās bultas vadonis Ellisa Dakvors savu dzīvi velta, lai atriebtos seram Danielam. Ričards viņam pievienojas un lēnām tiek ierauts notikumos, kas izšķir visu kara likteni.

Sākums tīri tā neko- vīri atnākuši uz ciemu mobilizēt atlikušos zemniekus karaspēka vajadzībām. Pēkšņi viens veterāns, kuru nolēmuši atstāt par pilns garnizona priekšnieku, dabū bultu ribās. Tad kāds pie baznīcas (pasarg Dievs) durvīm pienaglo nākamo trīs upuru sarakstu (dzejā). Nav jēgas te runāt par jebkādu šī stāsta vēsturisko pamatojumu, tur autors ir vairāk iedvesmojies no citu rakstīta nekā vēstures. Kauju datumi un troņa pretendentu vecumi neiet kopā nemaz. Nākotnes karalim Ričardam trešajam savi vīri kaujā bija jāvada, ja ticam autora rakstītajam astoņu gadu vecumā. Tādēļ šo darbu labāk uztvert kā tīru piedzīvojumu romānu. Romāns ir sarakstīts 1883. Gadā, un tā stils atbilst tā laika romāna prasībām. Galvenais lai ir piedzīvojumi un labs stāsts, notikumu loģika, lai paliek otrajā plānā.

Ričards Šeltons, saukts arī par Diku, ir apbrīnojams ar savu spēju nepamanīt acīmredzamo. Visu mūžu viņš ir vadījis pie patēva, cik var noprast, kopā devušies pārgājienos un medībās. Audzināts kā paša dēls, tai pat laikā viņam nav ne jausmas par to, kas notiek apkārt. Viņš nekad nav aizdomājies par sava tēva nāves iemeslu. Tas savukārt nav nekāds noslēpums visiem apkārtējiem, izņemot Diku. Tāpat viņš nespēj atšķirt sievieti ietērptu vīrieša drēbēs no puikas. Novazājas pāris dienas ar tādu kopā pa mežu, bet nepamana neko aizdomīgu. Kā karavadonis viņš ir totāls nejēga, un katrā kaujā zaudē vai visus savus vīrus. Labi, ka tie mistiskā vietā visu laiku atjaunojas. Ričarda iemīļotais iepazīšanās veids ir sākt kauties. To lietu viņš pieprot, un acīmredzot tādā veidā pārvar savu kautrību. Vēl viņa iemīļots hobijs ir doties uz ģēlu ar iereibušu komandu. Nu un laiku pa laikam piedaloties izšķirošās cīņās zaudējot visus savus vīrus. Pie tam pats redzot nelabvēlīgu cīņas (kuru pats iniciējis) iznākumu, parasti metas bēgt pametot vīrus bez komandiera. Taču visas šīs īpašības nez kādēļ rada viņam labu slavu.

Džoanna, sākumā parādās kā Džeks, ir tipiska romānu meiča. Viņa iemīlas Dikā un tas viņā no pirmā acu skatiena. Diks gan tikai tad, kad meitene novilkusi bikses un uzvilkusi kleitu. Tad notiek bēgšana, kura izdodas tikai Dikam. Taču ar to pietiek, lai jauniešu būtu lemti viens otram, neskatoties, ka abi jau ir izprecināti. Diks mīļotās dēļ zaudē pārdesmit Melnās bultas bandas biedrus, nogremdē kuģi, nogalina punduri un pakāš piecdesmit jātnieku lielu vienību. Bet mīlestība jau ir tā vērta.

Pašu stāstu var lasīt tikai ar vieglu smīnu sejā, tas patiešām nav pārāk izdevies. Bet tai laikā jau neviens par notiekošā ticamību neaizdomājās, galvenais, lai ir spriedze un darbība. Mūsdienu standartiem šis stāsts noteikti nespēj kotēties augstāk par lubeni. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, vispozitīvākā lieta tajā ir mazais apjoms.

Bone (Bone #1-9) by Jeff Smith

Bone

Komiksi ir mana pēdējo laiku (ne to laiku, kas piesaukti Bībelē) aizraušanās. Es burtiski sev esmu atklājis pavisam jaunu lasīšanas pasauli. Vēl neesmu nonācis līdz Betmeniem un citiem supervaroņiem, jo tie man tomēr šķiet nedaudz par bērnišķīgiem un nenopietniem, bet nekad nevar zināt, kur tas novedīs. Šo grāmatu paņēmu tikai tādēļ, ka visos nopietnos komiksu reitingos šis komikss kotējas apbrīnojami augstu. Nācās vien grāmatu pasūtīt un izlasīt.

Trīs Bone brālēni Phoncible P. “Phoney” Bone, Smiley Bone un Fone Bone pēc padzīšanas nodzimtās Boneville pilsētiņas nonāk tuksnesī. Tur viņiem uzbūk siseņu bars, brālēni ceļi šķiras, un noslēpumainajā Ielejā tie nonāk katra pa savu ceļu. Iesākumā šī ieleja šķiet miera osta, taču tajā mīt spēki, kas ir tikpat seni kā šī pasaule. Atsākas vecās nesaskaņas, Bone brālēni uzzina, ka Ieleja ir slavena ne tikai ar savām Govju skriešanās sacīkstēm, bet arī ar seniem tempļiem, žurkradījumiem, Siseņu pavēlnieku un pūķiem. Fone Bone pieķeršanās noslēpumainajai meitenei Thorn un viņas vecmāmiņai nostāda viņu uz varoņa ceļa. Viņam ar tādu ir jākļūst ja vien viņš vēlas izglābt Ieleju.

„Tas nu gan ir viens ķieģelis”, nodomāju, saņemot šo grāmatu. Atšķīris vaļā nodomāju, pie velna te ir tikai melnbaltas bildes? Neslēpšu, man dikti patīk krāsas. Mani sāka mākt aizdomas, ka ar šo tūkstoš trīssimt lapaspušu biezo ķieģeli būšu pamatīgi iepircies. Tomēr atšķirot un sākot lasīt nebija tik traki.

Galvenie personāži autoram ir izdevušies labu labie. Phoncible P. “Phoney” Bone – uzņēmīgs biznesmenis, kas vienmēr izdomā kādu shēmu, lai apmānītu cilvēkus. Cilvēki dusmojas, taču viņam piemīt līdera talants un ķēriens izmantot situāciju. Tas reizēm rada problēmas un nevajadzīgus piedzīvojumus, bet kas tad tas par ceļojumu bez piedzīvojumiem? Smiley Bone – absolūti bezrūpīgs, vienmēr smēķē cigāru, gatavs parakstīties uz jebkādu avantūru, ar prātu neizceļas, taču nav arī sīkumains. Fone Bone – vissaprātīgākais no brālēniem, viņam rūpa arī citi, viņš nav varoņa materiāls, bet dzīve viņu par tādu padara. Thorn – meitene ar neskaidru pagātni, dīvainiem sapņiem, augusi kopā ar savu vecmāmiņu fermā. Protams, ka viss nemaz nav tik vienkārši.

Pasaule ir īsts dārgakmens. Te ir gan vēsture, gan dažādi tās apdzīvotāji. Lord of Locusts vien ir ko vērts, tipisks ļaunā tēls, kas grib atbrīvot senus tumšos spēkus. Viņam patīk skaļi smieties un draudēt visiem ar bojāeju. Žurkradījumi ir asinskāri mošķi ar savu karali Kingdok priekšgalā, tie grib atņemt cilvēku zemes, pie reizes arī labi paēdot. Un vēl pilsētas, ciemi, meži, kalni un lejas.

Stāsts sākumā šķiet bērnišķīgs, tāds pusaudžiem domāts, nekā īpaša. Taču, kad ielasās, pēc pārsimts lapaspusēm notiekošais reāli ierauj un nākas atzīt, ka patiesībā šis ir viens episks varoņa ceļš. Ceļš nav pārāk lineārs, un varoņi nemaz nevēlas kļūt par varoņiem. Pretinieki ir nopietni spēlētāji ar saviem motīviem, viņu virsmērķis nebūt nav pasaules iznīcināšana skaļi smejoties (nu, labi, smieties viņi tomēr mīl), viņus vada skaudība, mantkārība, negausība un tieksme pēc varas. Fone Bone tas viss nav vajadzīgs, viņš vienkārši gribētu notīties no šīs ielejas, taču nespēj tā vienkārši pagriezties un visus atstāt.

Grāmata lasīšanai nudien nav īsti piemērota, viņa sver pāris kilogramus un ilgstoši turēt rokās ir īsts pārbaudījums. Kaut kā jau tiku ar to galā. Lasīšana notika pāris piegājienos. Beigās gan izlasīju pēdējās piecsimt lapaspuses vienā vakarā, lai uzzinātu kā tas viss beidzās. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk ne pārāk asiņaini komiksi ar labām beigām, tad silti iesaku.

Fregašu komandieri by Nikolajs Čukovskis

Fregašu komandieri

Šoreiz turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu neiespringt uz komjauniešu grāmatām, bet paņemt ko  tādu, kas man bērnībā ļoti, ļoti patika. Nekad nav bijis tā, ka es vēlētos būt jūrnieks, bet stāstus par kuģiem un kuģošanu es vienmēr esmu lasījis labprāt.

Kuks, Laperūzs un Krūzenšterns, šos cilvēkus vieno tas, ka savulaik viņi braši kuģojuši pa jūrām ar savām fregatēm, atklājot jaunas zemes, stiprinot starptautisko tirdzniecību un veicot tiem laikiem neredzētus varoņdarbus. Grāmatas autors ir apņēmies jaunajam lasītājam skaidrā un saprotamā veidā nodot galvenos vēsturiskos faktus par šiem cilvēkiem, atainot tā laika ikdienu, aprakstīt Klusā okeāna kolonizāciju un parādīt kapitālistisko tirgotāju alkatīgo seju. Bonusā ir klāt pielikts stāsts par matrozi Ruterfordu, kas nav nedz kapteinis, nedz komandieris. Toties viņam ir stāsts par atrašanos gūstā pie Jaunzēlandes kanibāliem.

Sāksim ar to, ka bērnībā man šī grāmata bija viena no mīļākajām grāmatām. Es viņu esmu lasījis vismaz reizes piecas. Un varētu teikt, ka tieši šī grāmata man deva pamata informāciju par Kuku, Laperūzu un Krūzenšternu. Tagad, kad pagājis zināms laiks, atgriešanās pie grāmatas radīja nelielu satraukumu, ja nu vairāk nepatiks?

Ja pavisam godīgi, tad autors raksta interesanti un saistoši, tikai ar vienu nosacījumu, ja lasītājs nav lasījis citas grāmatas par šo tēmu. Daudzi spriedumi, kapteiņu motīvi tiek novienkāršoti līdz absurdam. Autors ir uzkāpis arī uz “noble savage” grābekļa. Viņa iezemieši ir cēlsirdīgi radījumi, kurus par mežoņiem padarījuši baltie, bet arī šīs lietas ir piedodamas. Nenoliedzami autoram pašu tēma ir ļoti interesējusi, un viņš ir ielicis rakstītajā sirdi un dvēseli, lai aizrautu jauno lasītāju prātus.

Jā, grāmatas auditorija ir pusaudži, neskatoties uz kanibālisma aprakstiem, autors tomēr nav ielicis daudzas interesantas lietas no Kuka ceļojumiem. Rūdīts Kuka ceļu zinātājs būs izbrīnīts, par to, ka nevienā vietā grāmatā netiek izstāstīts stāsts par naglām un iezemietēm, stāsts par to, cik grūti matrožus bija dabūt prom no Taiti.

Par Laperūzu (pilnā vārdā Jean François de Galaup, comte de La Pérouse)  es tik daudz neesmu lasījis, lai varētu izvērsties komentāros. Tomēr ir viena lieta, kas man autora stastījumā nepatika. Autors visos spēkos centās nomelnot vienu no Laperūza glābšanas ekspedīcijas vadītājiem Bruni d’Entrecasteaux (latviskots kā D’Antrkasto). Tam, nabagam, tiek piesieti visi grēki sākot no rojālista un paceļot to līdz Laperūza personīgā ienaidnieka līmenim. Lai gan viņš Vanikoro salai klāt netika tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc avarēja Busole – rifi.

Toties Krūzenšterna ekspedīcija pilnībā atklāj krievu tautas pārākumus kontaktā ar iezemiešiem, sevišķi indiāņiem, kurus pret krieviem sakūdījuši mantkārīgie amerikāņi. Par šo tēmu es vispār nekad neesmu interesējies, tādēļ nevarēšu sniegt precizētu komentāru. Lai gan man šķiet, ka tur fakti bija smuki piepucēti. Sanāk, ka jau tais laikos pie cara, krievi rūpējušies par tautu sadraudzību un gatavojušies strādnieku revolūcijai.

Stāsta par Ruterforda piedzīvojumiem Jaunzēlandes kanibālu vidū iekļaušanas jēgu grāmatā es īsti neizpratu. Viņa piedzīvojumi tiek balstīti uz paša matroža Džona Ruterforda stāstu, to pierakstījis kāds viņa draugs atpakaļceļā uz Lielbritāniju. Arī par paša stāsta oriģinālu ir neskaidrības. Ruterfords noteikti ir dzīvojis kādu laiku Jaunzēlandē, taču viņa stāstījumā ir daudzi fakti, kas nesakrīt ar realitāti. Sākot no tādiem niekiem, ka viņš, iespējams, pats dezertējis no kuģa un beidzot ar to, ka aprakstītajā beigu megafaitā viņš sajaucis uzvarējušo pusi. Tādēļ es šo stāstu vairāk ierindotu pie prozas, jo to ir daļēji izdomājis gan Ruterfords, gan vēlāk tam klāt piedomājis saturu arī autors.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Mūsdienu pieaugušajam lasītājam ir atrodamas daudz labāk sarakstītas grāmatas par šiem kapteiņiem, kurās autori turas pie faktiem un patiesības, brīvi neizplūstot pieņēmumos un stāsta kvalitāti uzlabojošos elementus. Vai mūsdienu pusaudzim šī grāmata avarētu šķist interesanta? Es domāju, ka nē.

The Copper Promise (The Copper Promise #1) by Jen Williams

The Copper Promise

Par šo grāmatu pāris fantāzijas grāmatu saitos nācās lasīt dzirdēt labas atsauksmes. Tajos netika taupīti tādi apzīmējumi  – svaigs ūdens malks, vecā labā fantāzija ir atgriezusies un citi tamlīdzīgi saukļi. Arī grāmatas anotācija mani ieinteresēja, un kas nav mazsvarīgi, iepriekš paļaujoties uz šo saitu rekomendācijām es uzzināju un izlasīju labas grāmatas.

Par Citadeles pazemi klīst dažādas baumas. Taču visas šīs leģendas apvieno viens fakts – Citadeles pagrabos ir atrodami pasakaini dārgumi, kurus sen senos laikos ir noslēpuši magi. Vēl ir leģenda par pazemē ieslodzītajiem dieviem, bet tās jau noteikti ir pasakas, lai atbaidītu dārgumu meklētājus. Lords Frith, savas ģimenes pēdējā atvase, vēlas atrast kādu noteiktu Citadeles dārgumu. Viņš savās mājās ir pārcietis spīdzināšanu, un viņu vada vēlme atriebties saviem pāri darītājiem. Wydrin – rudmataina zagle ir gatava iesaistīties jebkādā avantūrā, ja vien samaksa ir samērojama ar risku. Sers Sebastjans reiz bijis bruņinieku ordeņa biedrs, taču nez kādu iemeslu dēļ no tā padzīts, ir gatavs uzņemties jebkādu darbu. Viņi dodas pazemē , lai uz savas ādas pārbaudītu, kuras leģendas ir izdomājumi, un kuras ir patiesība.

Pēc visiem slavinājumiem es biju sacerējies, es pat īsti nezinu uz ko, bet uz kaut ko tādu, kuru izlasot gribētos teikt, jā, tieši tādai ir jābūt fantāzijas grāmatai. Mēs jau visi zinām, kas notiek ar lielām cerībām saskaroties ar realitāti. Realitātē es tiku pie visnotaļ parastas fantāzijas grāmatas, kurā tradicionāli piedalās mags, zaglis un bruņinieks. Varoņi ir visnotaļ nenostrādāti, šādas tādas cilvēku iezīmes viņiem piemīt, tomēr, kad lieta nonāk līdz rīcībai, viņi visi darbojas uz tā brīža emocijām, un par nekādu ilgtermiņa attīstību te nav ne runas. Viņu starpā protams ir kaut kādas jūtas, taču tās ir visnotaļ klišejiskas un teiktu, ka nepārsteidz. Varoņi ir visnotaļ kautrīgi un tur tās pie sevis. Tā nu Ftirth nemaz nenojauš, ka Wydrin vinš šķiet patīkams. Un par Sebastjana preferencēm mēs uzzinām tikai uz grāmatas beigām.

Grāmatas sižets ir vienkārša virzīšanās no kvesta uz kvestu. Sākas ar tipisko pazemes izpēti un, “līmenim” augot, noslēdzas ar cīņu pret dieva aspektu. Nevarētu teikt, ka tas būtu pārpilns ar negaidītiem pavērsieniem. Kopējā ideja nav slikta, bet realizācija ir aptuveni RPG spēles galvenā kvesta līnijas līmenī. Tā pati staigāšana no vienas vietas uz otru, “nejauša” sabiedrotā atrašana, daudz veiksmes un lielas kaujas. Pie kauju aprakstiem autoram gan vajadzētu nedaudz piestrādāt, lai nebūtu tās nemanāmās un plūstošās pārejas no vienas uzbrukuma pozas uz citu. Līdz šim biju domājis, ka ar šo kaiti slimo tikai krievijas fantāzijas rakstnieki, bet acīmredzot tas ir iekļauts katra fantāzijas rakstnieka debitanta repertuārā kā varoņa krutuma izcelšanas parametrs. Tā kā grāmata savulaik publicēta četrās atsevišķās novelēs, tad līdz ar to viss notiekošais salikts kopā rada nelielu saraustītības sajūtu.

Pasaules uzbūvi nevar nosaukt par pārdomātu. Tipiskie tuksneša, meža un pirātu salas foni. Pie tam autors nekautrējas pirātu centrālo salu padarīt arī par starptautisku tirdzniecības vietu. Mani māc šaubas, ka aktīva pirātu darbība nodrošinātu plaukstošu tirgus ekonomiku balstītu uz tirdzniecību pašā pirātu karalistes sirdī. Lorda Fritha ģimene savos mežos noslēpusi milzīgas bagātības, tādas, ka par tām klīst leģendas. Taču faktiski šim lordam pieder viena pils meža vidū un neliela pilsētele turpat netālu. Kādā veidā viņi tikuši pie pasakainajām bagātībām, autors mums nepavēsta ne tieši, ne netieši. Tātad pasaule te vairāk kalpo kā fons, no kuras izlīst pa kādam monstram vai kur uzrasties kādai apdzīvotai vietai.

Maģijas sistēma ir standarta, maģiskais lauks, kas atrodas mag,ā un ir saistīts ar viņu pašu, kontrole notiek ar vārdiem. Jāzina tikai magu alfabēts, un tas jāuzraksta uz audekla strēmeles, to uztin uz ķermeņa un gatavs lietošanai. Vēl ir  dabiskā maģija, bet ar to neko nevar pasākt. Tad vēl ārpus visa tā nez kādēļ vēl stāv dēmoni ar savu maģiju. Tā kaut kādā veidā nemaz nav ieintegrēta kopējā sistēmā un teorētiski sanā,k ka dievs ir švakāks par dēmonu ar no tām izrietošajām sekām, kuras nez kādēļ neseko.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Neskatoties uz kritiku ir lasāma. Bet lasīt ieteiktu tikai tiem, kuri fantāzijas stāstus vēl nav daudz lasījuši un vēlas izlasīt kaut ko vidējā līmenī, lai uzreiz neizsmeltu visus labumus. Domāju, ka tādu cilvēku nebūs daudz. Vai es lasīšu sērijas turpinājumus? Nezinu, iespējams, ka nē.

Emperor of Thorns (The Broken Empire #3) by Mark Lawrence

Emperor of Thorns

Nu ir pienācis tas brīdis, kad izlasītas visas The Broken Empire sērijas grāmatas. Jāpateicas autoram, ka viņš ir spējis sarakstīt tik aizraujošu sēriju, ka es to izlasīju mēneša laikā. Ar trīs grāmatu sērijām man tā gadās reti. Parasti izlasu pirmo, varbūt vēl otro, bet trešo labākajā gadījumā pēc gada.

Jorga ceļš uz Imperatora troni nav bijis viegls, un vēl jau nemaz īsti nevar zināt, kā tas beigsies. Mirušais karalis sāk vākt kopā savus spēkus, lai iekarotu visu pasauli. Jorgs kopā ar pārējiem no Simts dodas uz Kongresu ar mērķi tapt ievēlētam. Lai to sasniegtu, viņam ir padomā pāris plāni, un lielākā daļa no tiem ietver citiem troņa pretendentiem letālu iznākumu. Šajā salauztajā pasaulē ne visi spēlētāji ir cilvēki, un daļa no viņiem pat nav mirušie. Visas cilvēces liktenis tiek likts uz spēles.

Sākšu ar pašu labāko, grāmatas autors tā ciena savus lasītājus, ka Jorga sižeta līniju izbeidz līdz ar triloģijas noslēgumu. Viņš, kā pats apgalvo, ir nošāvis savu naudas govi un vismaz pagaidām to nenožēlo. Reti kad gadās sastapt rakstnieku ar šādu spēju, parasti jau viņi grib ēst un neparko nevēlas atteikties no sava iemīļotā un sevi pierādījuša varoņa, pat pēc desmit grāmatām ar ne. Te gan iepilināšu nelielu darvas pilienu, no Salauztās impērijas pasaules autors tomēr vēl nav gatavs šķirties.

Jorgs šajā grāmatā izmainās, viņš vairs nav tikai impulsīvs slepkavnieks, tagad viņš ir arī plānotājs. Tas nekas, ka plāni lielākoties rodas impulsīvi. Viņi strādā. Šajā jomā var tikai uzteikt Jorga laterārās domāšanas spējas. Viņš vienmēr spēs atrast netradicionālu risinājumu, kas radīs maksimāli lielu līķu kaudzi realizācijas gaitā. Viņam nav tieksme uz dēmoniskiem smiekliem, nogalēšanai vienkārši tāpat vien. Patiesībā, kamēr viņu liek mierā un nepagadās pa naža dūrienam arī viņš liek cilvēkus mierā. Tāpat viņam nav vēlme finālos veikt garas un filozofiskas apceres par savu un pasaules dabu. Viņš vairāk ir rīcības cilvēks un zina, cik svarīgi ir izmantot katru mirkli. Līdz ar dēla piedzimšanu viņam sāk rūpēt, ja ne pārējie cilvēki, tad dēls noteikti. Tas rada dažas korekcijas viņa plānā, un pasaule vairs nemaz nav tik vienkārša kā pirms tam. Taču pāris cilvēcīguma iezīmju iegūšana Jorgam nemaz nenāk pa sliktu, jo cik gan gadus var par savas dzīves mērķi uzstādīt atriebību.

Šajā grāmatā lasītājs beidzot uzzina par pasauli pietiekami daudz, lai spētu izdarīt pats savus secinājumus. Kultūrai ejot bojā palikušais mantojums ir daudz lielāks nekā varētu domāt. Mašīnas un mākslīgie intelekti zemes dzīlēs turpina savu darbu. Cilvēki ir tikai putekļi viņu plānos. Mākslīgajiem intelektiem ir divas konkurējošas stratēģijas, kuras tiecas maksimizēt viņu darbības ilgumu. Viena ir noslaucīt cilvēkus no zemes virsmas. Otra ir radīt no cilvēkiem labu apkalpojošo personālu. Pasaules konstanšu izmainīšana nenāk mašīnām par labu, jo katra reize, kad kāds izmanto maģiju sapludina kopā reālo un nereālo. Šīs frakcijas jau gadsimtiem ilgi mēģina ieviest savas stratēģijas dzīvē, resursi ir pietiekamā daudzumā. Taču katrs, kurš mēģinājis tikt galā ar žurkām, skudrām vai tarakāniem, zinās, cik grūti ir efektīvi iznīcināt visu populāciju.

Kopumā visu triloģiju atzīstu par ļoti spēcīgu. Tāds patiess antivaroņa ceļš uz troni. Ceļš nav viegls, bet arī Jorgs nav ļauns tikai ļaunuma pēc vien. Arī patiesi labus cilvēkus šai pasaulē būs grūti atrast. Tādi saskarē ar realitāti vai nu izmainās, vai izbeidzas. Postapokaliptiskajās pasaulēs nudien vienīgais, uz ko cilvēki var cerēt ir uz labāku rītdienu un to, ka mirušie vienmēr paliks miruši. No grāmatām visvājākā ir pirmā, tās laikā autors vēl pieslīpēja savu rakstīt prasmi, taču ar katru nākamo stils un meistarība uzlabojas. Ir redzams, ka pēdējā grāmatā autors ir izlēmis kā viss beigsies un neko nedara, lai lieki vilktu sižetu garumā. Lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Noteikti turpināšu lasīt šī autora darbus.

Vikingu jūras brauciens by Žans Olivjē

Vikingu jūras brauciens

Šī būs jau piecdesmitā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kura tiek apskatīta šajā blogā. Īpaši šoreiz neizvēlējos, pagrābu pirmo no plaukta un sāku lasīt. Bērnībā viņu jau reiz esmu reizi lasījis.

Un tā mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigas bija liecinieces Islandes vikingu brīnišķīgajam atklājumam Atlantijas okeānā. Sākot ar 1000. gadu, šis ceļš uz Rietumiem kļuva par īstu jūras ceļu. Ko tagad vienmēr izmantoja Grenlandes stāvsānu kuģi. Pieci simti gadus pirms Kolumba, šī oficiālā atklājēja, vīri no Rietumu un Austrumu apmetnes, no Gardaras spēra kāju uz jauna kontinenta, kam viņi deva Vinelandes vārdu, bet kas vēlāk tika nosaukts par Ameriku … Lai ari cik dīvaini tas šķiet, bet gadsimtiem ilgi pasaule par to nekā nezināja.

Grāmatas centrālie tēli ir Leifs un Šols. Divi brāļi, kas uzauguši Islandes skarbajos apstākļos. Vispār jau Šolu mēs varam aizmirst uzreiz, viņam nav liela loma šajā īsajā stāstā, tāds islandiešu Mārčs, kas stāv muti pavēris un skatās vecākā brāļa darbos. Viņu ikdiena nav diez ko pārbagāta ar notikumiem, tā nu viņi no miežu sēšanas brīvajā laikā blandās pa fjordiem, lasot putnu olas. Nekad neesmu sapratis to olu ēšanas padarīšanu, bet tai laikā proteīns vis supermārketos nemētājās uz plauktiem. Bet tad viss izmainās atgriežas Eiriks un visi, kas vēlas, var doties uz jaunatklāto Grenlandi. Ir gaidāma branga miežu sēšana un iemošana kūtī kopā ar lopiem. Reti,kurš ir gatavs palaist garām šo iespēju, sevišķi, ja bonusā tiek piesviesta klāt iespēja iet bojā vētrā. Viss šis pasākums tiek rādīts ar Leifa acīm (lielākoties). Kā tēls Leifs autoram ir sanācis nekāds. Koka vīriņš, kurš pārvietojas no vietas uz vietu, saka vajadzīgos vārdus un dod pa muti tiem, kas to pelnījuši īsts vikings.

Autors rakstot vairāk pievēršas sadzīves atainojumam un tā brīža aktualitātēm, viņa galvenais uzdevums ir dabūt vikingus līdz Amerikas krastiem. Viņa vikingi runā dzejā, par katru nieku sacer sāgas un rūpējas, lai izaugtu mieži alum. Brīvajos brīžos viņi savā starpā plūcas, par ganībām, veciem apvainojumiem un cenšas kļūt par ciema vadītājiem. Ja bērnu dienās man ar visu šo pietika, tad tagad vēlētos tomēr kaut ko vairāk.

MAITEKLIS! Kas mani grāmatas beigās pārsteidza visvairāk, bija autora izdarīšanās ar Jormu. Tāds atriebējs, dabūja savā pusē pat berseku, sešdesmit vīrus un brauca piegriezt skābekli jaunajai Grenlandes apmetnei, viņa kuģis cieš vētrā un visi iet bojā! Tā vien šķita, ka autors īsti nevarēja izdomāt kā vecais kalējs ar Šolu spētu viņus visus atvairīt un nosprieda lieki neķēpāties.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Savulaik bija labs lasāmais, taču mūsdienu lasītājam varētu šķist par plakanu gan sižets, gan sižeta varoņi.