Komiksi ir mana pēdējo laiku (ne to laiku, kas piesaukti Bībelē) aizraušanās. Es burtiski sev esmu atklājis pavisam jaunu lasīšanas pasauli. Vēl neesmu nonācis līdz Betmeniem un citiem supervaroņiem, jo tie man tomēr šķiet nedaudz par bērnišķīgiem un nenopietniem, bet nekad nevar zināt, kur tas novedīs. Šo grāmatu paņēmu tikai tādēļ, ka visos nopietnos komiksu reitingos šis komikss kotējas apbrīnojami augstu. Nācās vien grāmatu pasūtīt un izlasīt.

Trīs Bone brālēni Phoncible P. “Phoney” Bone, Smiley Bone un Fone Bone pēc padzīšanas nodzimtās Boneville pilsētiņas nonāk tuksnesī. Tur viņiem uzbūk siseņu bars, brālēni ceļi šķiras, un noslēpumainajā Ielejā tie nonāk katra pa savu ceļu. Iesākumā šī ieleja šķiet miera osta, taču tajā mīt spēki, kas ir tikpat seni kā šī pasaule. Atsākas vecās nesaskaņas, Bone brālēni uzzina, ka Ieleja ir slavena ne tikai ar savām Govju skriešanās sacīkstēm, bet arī ar seniem tempļiem, žurkradījumiem, Siseņu pavēlnieku un pūķiem. Fone Bone pieķeršanās noslēpumainajai meitenei Thorn un viņas vecmāmiņai nostāda viņu uz varoņa ceļa. Viņam ar tādu ir jākļūst ja vien viņš vēlas izglābt Ieleju.

„Tas nu gan ir viens ķieģelis”, nodomāju, saņemot šo grāmatu. Atšķīris vaļā nodomāju, pie velna te ir tikai melnbaltas bildes? Neslēpšu, man dikti patīk krāsas. Mani sāka mākt aizdomas, ka ar šo tūkstoš trīssimt lapaspušu biezo ķieģeli būšu pamatīgi iepircies. Tomēr atšķirot un sākot lasīt nebija tik traki.

Galvenie personāži autoram ir izdevušies labu labie. Phoncible P. “Phoney” Bone – uzņēmīgs biznesmenis, kas vienmēr izdomā kādu shēmu, lai apmānītu cilvēkus. Cilvēki dusmojas, taču viņam piemīt līdera talants un ķēriens izmantot situāciju. Tas reizēm rada problēmas un nevajadzīgus piedzīvojumus, bet kas tad tas par ceļojumu bez piedzīvojumiem? Smiley Bone – absolūti bezrūpīgs, vienmēr smēķē cigāru, gatavs parakstīties uz jebkādu avantūru, ar prātu neizceļas, taču nav arī sīkumains. Fone Bone – vissaprātīgākais no brālēniem, viņam rūpa arī citi, viņš nav varoņa materiāls, bet dzīve viņu par tādu padara. Thorn – meitene ar neskaidru pagātni, dīvainiem sapņiem, augusi kopā ar savu vecmāmiņu fermā. Protams, ka viss nemaz nav tik vienkārši.

Pasaule ir īsts dārgakmens. Te ir gan vēsture, gan dažādi tās apdzīvotāji. Lord of Locusts vien ir ko vērts, tipisks ļaunā tēls, kas grib atbrīvot senus tumšos spēkus. Viņam patīk skaļi smieties un draudēt visiem ar bojāeju. Žurkradījumi ir asinskāri mošķi ar savu karali Kingdok priekšgalā, tie grib atņemt cilvēku zemes, pie reizes arī labi paēdot. Un vēl pilsētas, ciemi, meži, kalni un lejas.

Stāsts sākumā šķiet bērnišķīgs, tāds pusaudžiem domāts, nekā īpaša. Taču, kad ielasās, pēc pārsimts lapaspusēm notiekošais reāli ierauj un nākas atzīt, ka patiesībā šis ir viens episks varoņa ceļš. Ceļš nav pārāk lineārs, un varoņi nemaz nevēlas kļūt par varoņiem. Pretinieki ir nopietni spēlētāji ar saviem motīviem, viņu virsmērķis nebūt nav pasaules iznīcināšana skaļi smejoties (nu, labi, smieties viņi tomēr mīl), viņus vada skaudība, mantkārība, negausība un tieksme pēc varas. Fone Bone tas viss nav vajadzīgs, viņš vienkārši gribētu notīties no šīs ielejas, taču nespēj tā vienkārši pagriezties un visus atstāt.

Grāmata lasīšanai nudien nav īsti piemērota, viņa sver pāris kilogramus un ilgstoši turēt rokās ir īsts pārbaudījums. Kaut kā jau tiku ar to galā. Lasīšana notika pāris piegājienos. Beigās gan izlasīju pēdējās piecsimt lapaspuses vienā vakarā, lai uzzinātu kā tas viss beidzās. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk ne pārāk asiņaini komiksi ar labām beigām, tad silti iesaku.