Šoreiz , lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sēriju, pievērsos action gabalam. Paņēmu veco labo Roberta Stīvensona gabalu. Bērnībā viņu jau biju lasījis veselu vienu reizi, kas it kā liecināja, ka grāmata man nez kādēļ īsti nav patikusi.

Rit 1460. gads, notiek Rožu kari, katram augstmanim ir jāizlemj, kurā pusē nostāties. Uz kara fona rit Ričarda Šeltona piedzīvojumi. Viņš kļūst par bruņinieku, atriebj sava tēva nāvi, izglābj lēdiju Džoannu. Vēl viņš paspēj pievienoties Melnās bultas brālībai, kas sastāv no viņa patēva sera Daniela apspiestajiem ļautiņiem. Melnās bultas vadonis Ellisa Dakvors savu dzīvi velta, lai atriebtos seram Danielam. Ričards viņam pievienojas un lēnām tiek ierauts notikumos, kas izšķir visu kara likteni.

Sākums tīri tā neko- vīri atnākuši uz ciemu mobilizēt atlikušos zemniekus karaspēka vajadzībām. Pēkšņi viens veterāns, kuru nolēmuši atstāt par pilns garnizona priekšnieku, dabū bultu ribās. Tad kāds pie baznīcas (pasarg Dievs) durvīm pienaglo nākamo trīs upuru sarakstu (dzejā). Nav jēgas te runāt par jebkādu šī stāsta vēsturisko pamatojumu, tur autors ir vairāk iedvesmojies no citu rakstīta nekā vēstures. Kauju datumi un troņa pretendentu vecumi neiet kopā nemaz. Nākotnes karalim Ričardam trešajam savi vīri kaujā bija jāvada, ja ticam autora rakstītajam astoņu gadu vecumā. Tādēļ šo darbu labāk uztvert kā tīru piedzīvojumu romānu. Romāns ir sarakstīts 1883. Gadā, un tā stils atbilst tā laika romāna prasībām. Galvenais lai ir piedzīvojumi un labs stāsts, notikumu loģika, lai paliek otrajā plānā.

Ričards Šeltons, saukts arī par Diku, ir apbrīnojams ar savu spēju nepamanīt acīmredzamo. Visu mūžu viņš ir vadījis pie patēva, cik var noprast, kopā devušies pārgājienos un medībās. Audzināts kā paša dēls, tai pat laikā viņam nav ne jausmas par to, kas notiek apkārt. Viņš nekad nav aizdomājies par sava tēva nāves iemeslu. Tas savukārt nav nekāds noslēpums visiem apkārtējiem, izņemot Diku. Tāpat viņš nespēj atšķirt sievieti ietērptu vīrieša drēbēs no puikas. Novazājas pāris dienas ar tādu kopā pa mežu, bet nepamana neko aizdomīgu. Kā karavadonis viņš ir totāls nejēga, un katrā kaujā zaudē vai visus savus vīrus. Labi, ka tie mistiskā vietā visu laiku atjaunojas. Ričarda iemīļotais iepazīšanās veids ir sākt kauties. To lietu viņš pieprot, un acīmredzot tādā veidā pārvar savu kautrību. Vēl viņa iemīļots hobijs ir doties uz ģēlu ar iereibušu komandu. Nu un laiku pa laikam piedaloties izšķirošās cīņās zaudējot visus savus vīrus. Pie tam pats redzot nelabvēlīgu cīņas (kuru pats iniciējis) iznākumu, parasti metas bēgt pametot vīrus bez komandiera. Taču visas šīs īpašības nez kādēļ rada viņam labu slavu.

Džoanna, sākumā parādās kā Džeks, ir tipiska romānu meiča. Viņa iemīlas Dikā un tas viņā no pirmā acu skatiena. Diks gan tikai tad, kad meitene novilkusi bikses un uzvilkusi kleitu. Tad notiek bēgšana, kura izdodas tikai Dikam. Taču ar to pietiek, lai jauniešu būtu lemti viens otram, neskatoties, ka abi jau ir izprecināti. Diks mīļotās dēļ zaudē pārdesmit Melnās bultas bandas biedrus, nogremdē kuģi, nogalina punduri un pakāš piecdesmit jātnieku lielu vienību. Bet mīlestība jau ir tā vērta.

Pašu stāstu var lasīt tikai ar vieglu smīnu sejā, tas patiešām nav pārāk izdevies. Bet tai laikā jau neviens par notiekošā ticamību neaizdomājās, galvenais, lai ir spriedze un darbība. Mūsdienu standartiem šis stāsts noteikti nespēj kotēties augstāk par lubeni. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, vispozitīvākā lieta tajā ir mazais apjoms.