Navigate / search

Kāpņu pilsēta by Roberts Džeksons Benets (City of Stairs by Robert Jackson Bennett)

Kāpņu pilsēta

Šo grāmatu izvēlējos lasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ, kādā interneta lapā izlasīju tekstu, kas skanēja aptuveni šādi: „Ja esi nolēmis šogad izlasīt tikai vienu grāmatu, tad iesakām šo”. Tie nenoliedzami ir stipri vārdi, un es nolēmu viņus pārbaudīt.

Pirms astoņdesmit gadiem Bulikova bija pasaules centrs. Tajā uzturējās Dievi, kas valdīja pār visu Kontinentu. Taču laiki mainījās, Saypur sacēlās pret Kontinenta apspiedējiem, nogalināja viņu Dievus. Taču ar to bija par maz – Kontinenta iedzīvotājiem tika atņemta vēsture, visas norādes, kas vēstītu par Bulikovas agrāko varenību tika izcenzētas un pārrakstītas. Tagad Bulikovas iedzīvotājiem ir laiks izbaudīt, ko nozīmē dzīvot nomaļā kolonijā, bez nākotnes perspektīvām un tiesībām uz savu vēsturi. Brīnumi vairs nestrādā, bet jaunie kolonizatori to vietā neko nepiedāvā. Un tad Efrem Pangyui slavens Saypur vēsturnieks mīklainos apstākļos iet bojā šajā pilsētā. Šī nozieguma izmeklēšanai tiek piesaistīta Shara Thivani, Saypur Ārlietu Ministrijas diplomāte, vismaz uz papīra. Taču izmeklēšanas gaitā tiek viņai nākas iedziļināties aizvien senākos pagātnes notikumos, laikos, kad Dievi vēl valdīja Kontinentā, un Sayapuri zemes bija kolonija.

Te ir viss, ko mēs varētu vēlēties no pilsētas fantāzijas, smalki izstrādāta pasaule, seni noslēpumi, labs detektīvs, izcils piedzīvojums, diplomātiskās intrigas, aizraujoši un dziļi izstrādāti varoņi. Un pats galvenais, tas viss ir ietilpināts vienā grāmatā, kurai nav pat piecsimt lapaspuses. Autoram ir izdevies arī tas retais gadījums, kad nobeigums patiešām ir nobeigums. Tāds, pēc kura neprasās nekas vairāk. Bet nu nedaudz sīkāk.

Grāmatas galveno varoņu tēli ir noslīpēti bez maz vai perfekti. Shara tikai uz papīra ir Ārlietu ministrijas ierēdne, patiesībā viņa ir slepenā dienesta aģente ar visnotaļ augstiem sakariem valdībā. Viņas risināmie uzdevumi nekad nav izcēlušies ar vienkāršību. Un tas, ka viņa ir sieviete, kas nēsā brilles, nemaz nenozīmē to, ka viņa neefektīvi veiktu savu darbu. Bonusā viņai ir bagātīgas zināšanas par Kontinenta vēsturi, Dievībām un brīnumiem. Viņas padotais Sigruds ir ziemeļnieks, viņa metodes nav tik smalkas. Sigruds ir vienkāršā stila piekritējs ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas. Sigruds ir viens no tiem tēliem, kas nodrošina grāmatā episkas cīņas. Viņa cīņa ar Uravu vien ir izlasīšanas vērta. Vohannes Votrov – Bulikovas bagātnieks, kurš nav mierā ar esošo kārtību. Viņš vēlas lielāku Sayapuri un Kontinenta sadarbību. Tas palīdzētu Kontinenta iedzīvotājiem aizmirst laikus, kad viņi bija Dieva tauta un beidzot pievērsties nākotnes plāniem.

City of Stairs by Robert Jackson Bennett

Un tad vēl paši Dievi, tas nekas, ka viņi ir miruši, un viņu pieminēšana ir likuma pārkāpums. Viņu darbi un brīnumi joprojām ir sastopami ik uz soļa, viņi joprojām ietekmē cilvēku prātus, dod cerības un piedāvā izredzētību. Bulikova ir Dievu būvēta, un tas nekas, ka ar Dievu pazušanu daļa no tās ir pazudusi, daudz kas vēl ir saglabājies. Autors diezgan nopietni nododas Dievu un to pielūdzēju savstarpējām attiecībām. Abas šīs puses definē viena otru, un reizēm tas var beigties ļoti, ļoti slikti.

Kontinenta iedzīvotāji savukārt pārdzīvo identitātes problēmas. Reiz viņi bija Dievu izredzētie, nu viņi ir kļuvuši par kalpiem. Daļa vēlas dabūt atpakaļ Dievus, brīnumus un satriekt savus Sayapuri iekarotājus. Daļa vēlas dzīvot tālāk, aizmirst bijušo un sākt tehnoloģiju attīstību, aizmirstot par maģiju. Bulikovu šis konflikts plosa jau gadu desmitiem, un pilsētas nestabilā politiskā situācija ir viens no grāmatas centrālajiem elementiem.

Slepkavības izmeklēšana ir grāmatas centrālā sižeta līnija, tā apvieno sevī visas problēmas un notikumus. Autoram ir izdevies to izdarīt ļoti veiksmīgi, nav nekā lieka. Var jau, protams, pīkstēt par īstā slepkavas paredzamību. Toties uz kādas spilgtas pasaules fona šī izmeklēšana notiek!

Sākot lasīt grāmatu uzreiz bija skaidrs, ka šī grāmata ir īstā, un būs laba. Man tāda lieta pēdējā laikā gadās salīdzinoši reti. Šo grāmatu lasīt vilcienā bija kā staigāt pa naža asmeni, es veselas trīs reizes gandrīz vai nepaspēju izkāpt no vilciena savā stacijā. Tāds ievilkšanas spēks vēl nebija izdevies nevienai citai grāmatai. Kad sāc lasīt, tad pēc pāris lapaspusēm jau esi aizmirsis par visu apkārt notiekošo. Labi vēl, ka neviens mani, lasot šo grāmatu, neaptīrīja kabatas.

Ko lai es saku pēc grāmatas izlasīšanas? Ja jums patīk fantāzijas žanrs, tad noteikti izlasiet! Metiet malā visu to, ko lasiet patlaban un sāciet lasīt šo, nopietni, nenožēlosiet. Nav vērts atlikt lasīšanu uz vēlāku laiku, šī grāmata ir no tām, kuras ir vērts izlasīt uzreiz. Lieku 11 no 10 ballēm. Zinu,izklausos pēc šīs grāmatas fana, bet ko tur slēpt – tā tas arī ir. Es labprāt kādreiz pastaigātu pa Bulikovas kāpnēm. Bez tam šī pilsēta man ļoti atsauca atmiņā New Croubzon no Perdido Street Station by China Miéville.

Kristofers un Ēnu Ordenis by Arno Jundze

Kristofers

Šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju, ne tā, ka dikti dikti, bet gaidīju. Līdz ar to iznākšanas brīdis man nepagāja garām nepamanīts, un ko tu domājies, nākamās dienas vakarā pateicoties Zvaigznei ABC “Kristofers un Ēnu Ordenis” jau atradās manās somā.

Kristoferam ir četrpadsmit gadu, un viņš dzīvo Rīgā mazā pagrabstāva dzīvoklītī kopā ar veco radinieku Freimaņonkuli. Neviens zēnu neuzskata par kaut ko īpašu – arī viņš pats ne. Taču gluži parasta mācību gada pēdējā skolas dienā sāk risināties dīvaini notikumi. Vispirms zēnu autobusā uzrunā savāds tips ar šujmašīnai līdzīgu priekšmetu. “Lai kas arī notiktu, saglabā mieru. Ordenis par tevi parūpēsies,” viņš apgalvo. Kas ir šis mistiskais Ordenis, un ko tas vēlas no Kristofera?

Sākumā, lasot šo grāmatu, bija neliela škrobe uz autoru par viņa neslēptajiem mēģinājumiem ieintegrēt visu grāmatā notiekošo mūsdienu popkultūrā. Par to, ka brīvi tiek mētāti zinātniski termini, un tas rada priekšstatu, ka autoram nav īstas sajēgas ne par dimensijām, ne par portālu atvēršanas tehnoloģijām (vai, to man gan nevajadzēja teikt). Tad par veco šarlatānu Ūri Gelleru, kas nez kādēļ tika saukts par Ūri Helleru. Un vēl tas netiešais salīdzinājums ar Hariju Poteru (es gan neesmu briļļainā puišeļa fans) man atstāja sirdī rūgtumu, nav lāga savā grāmatā norādīt, ka šī grāmatas realitāte ir pārāka par citu grāmatu realitātēm. Tā izlasīju pirmās simts lapaspuses vakarā un devos pie miera.

Pārējo grāmatas daļu izlasīju, kurinot pirti, vienā elpas vilcienā. Nenoliegšu, mans prāts bija daudz atvērtāks. Sapratu, ka grāmata tomēr ir domāta pamatskolniekiem. Un lasīt to vajag nevis kā cilvēkam, kura mīļākā lasāmviela ir populārzinātniskās grāmatas, bet kā bērnam, kurš pirmo reizi lasa kaut ko par slepeniem ordeņiem. Atminējos sevi bērnībā, es biju kā traks uz visādu mistiku un noslēpumiem un man lasīšana uzreiz aizgāja. Šī grāmata man bērnu dienās ar savām piramīdām, portāliem, paralēlo telplaiku, vēsturiskām vietām, brīvu pseidoarheoloģisku faktu interpretāciju un slepeniem ordeņiem būtu īsta medus maize. Esmu drošs, ka es viņu izlasītu un tūlīt izlasītu vēl vienu reizi. Un tur nav par ko uztraukties – bērni izaug, saprot, kas patiesība, kas ne, taču interese par nopietnām lietām jau ir radusies. Galvenais šajā vecumā ir labs stāsts un, vēlams, ne pārāk moralizējošs.

Stāsts ir tāds, ko es savā bērnībā sauktu par labu pionierus stāstu, ja atskaitām materiālisma elementu trūkumu un pieskaitām šarlatānisma pārbagātību. Idejas pamats ir tas pats – lielie cilvēki ne vienmēr tiek ar savām lietām galā. Tādēļ reizēm bērniem, skolniekiem ir viņiem jāpalīdz. Palīdzēšana, protams, izdodas daudz labāk, ja Tev kā Kristoferam un Katrīnai (to autors labi izdarījis, ka ir abu dzimumu bērni, grāmatas mērķa auditorija pieaug divkārt) piemīt kādas īpašas spējas (telekinēze, telepātija, empātija, psihokinēze, translokācija). Vēl labāk ir tad, ja tevi pieņem Ordenis, kurā ir sapulcēti tev līdzīgi domājoši cilvēki. Bērnus jau neviens neņem pa pilnu, nenovērtē, bet viņi visu redz un saprot. Vienu vārdu sakot, Kristofers pasauli gluži neizglābj, bet ļaunumu samazina. Jaunajam lasītājam viegli būs sevi identificēt ar grāmatas varoņiem, iemīlēt tos un varbūt pat pasapņot, kā viņi rīkotos to vietā.

Ar Kristoferu viss vairāk mazāk ir skaidrs, tēls, kuram pieķersies katrs pamatskolnieks. Arī viņa pasaules redzējums tīri labi iekļaujas devītklasnieka zināšanu līmenī. Viņš ir dzirdējis par daudzām lietām, daudz lasījis, visnotaļ apdāvināts puika. Viņa cīņu biedrene Katrīna savukārt ir tipiska teicamniece. Taču man patika arī klasiskie ļaunie tēli un viņu tieksme izrunāties lielajā finālā. Nenoliedzami tā ir, žanra klasika, toties dod iespēju atbildēt uz visiem jautājumiem, kuri lasītājam varētu būt radušies. Pie reizes uzskatāmi tiek parādīts, ka tādam īstam neģēlim tomēr nav vērts būt. Ja neģēļu metodēm es nepiekrītu, tad motivāciju gan spēju saprast.

Ar Ēnu Ordeņa motivāciju man bija nedaudz grūtāk, viņi raugās, lai pasaulē nejauši nenonāktu pasakainas tehnoloģijas, kuras spētu sagraut esošo civilizāciju. Bremzē cilvēces attīstību, lai kāds dullais neuzspertu gaisā mūsu realitāti. Viņi paši lielākoties neizprot savā rīcībā esošo portālu un citu tehnoloģiju darbības principus. Sanāk tādi lietotāji, kas vairāk vai mazāk baidās, ka reiz varētu atgriezties īstais saimnieks un ieviest savu kārtību. Pagaidām viņiem nav konkurentu un patiesībā nemaz nenorit diskusija par to vai viņu izvelētais ceļš maz ir pareizs. Visa darbība tiek koncentrēta uz pāris cilvēkiem, kas rada jautājumu, kā gan viņi ar visu to tiek galā?

Papildus gribētu uzteikt autoru par vēsturisko vietu izpēti iekļaujot tās savā grāmatā. Man nebija ne jausmas, ka Svētā Jura baznīca ir tik sens veidojums un tik bagātu vēsturi. Arī Parīze bija labi aprakstīta, vismaz tās vietas, kurās es esmu bijis, atpazinu. Sižeta attīstība notiek raiti un spēj noturēt uzmanību visā lasīšanas procesā. Tai pat laikā nav tā, ka visu grāmatas gaitu raksturotu tikai pakaļdzīšanās un bēgšana no neliešiem. Te ir nedaudz no visa kā, taču autors lielākoties pamanās izvairīties ieslīgšanas pārāk sadzīviskās lietās.

Kopumā labs darbs lieku 7 no 10 ballēm kā pieaugušais. Pamatskolas gados viņa mierīgi dabūtu no manis 9 no 10 ballēm, tad es vēl nebiju tik sīkumains. Šo grāmatu bērnam var droši dot lasīt, tikai jābūt gatavam pēc tam atbildēt uz pāris kosmoloģiskas dabas jautājumiem par telplaika struktūras homogenitāti, kā arī izskaidrot klasiskos piramīdu būvēšanas pamatprincipus. Un grāmatai ir atstātas pietiekami atvērtas beigas, lai autors varētu uzrakstīt vēl kaut ko par Kristoferu un viņa karjeru Ēnu Ordenī.

The Strange Library by Haruki Murakami

Strange library

Šo Murakami grāmatu diez vai būtu pircis un lasījis, ja vien to tīri nejauši nebūtu pamanījis Rīgas grāmatu veikalā. Murakami grāmatu lasīšana un vēlāka novērtēšana ir ļoti atkarīga no tā, kādā garastāvoklī es esmu bijis kā lasītājs. Melanholiskos brīžos viņas ir labu labās, taču, ja esi liels optimists un cīnītājs par savu vietu zem saules, tad reizēm var kaitināt grāmatu varoņi, kas padodas liktenim un peld pa straumi. No fatālisma viņus spēj izvest tikai kāds trešais spēks, bīdītājs un provocētājs.

Vai kādreiz esat aizdomājušies – kā tas nākas, ka bibliotēkas grāmatas dod lasīt vienkārši tāpat, kas ir tie cilvēki, kas par mazu atalgojumu sēž pie grāmatu izdošanas un pieņemšanas? Vai tā ir vienkārši labdarība? Lielākai daļai no cilvēkiem tā šķistu gan, kamēr vien viņi kādas grāmatas meklējumos nenonāktu bibliotēkas pagrabos. Šī stāsta puikam kā reiz gadās izvilkt tieši šo nelaimīgo lasītāja kartiņu, viņa liktenis ir izlemts, viņš kalpos kā samaksa par visām izlasītajām grāmatām. Viņa iespējamā izglābšanās ir iespējama tikai ar Aituvīra un Klusās meitenes palīdzību.

Grāmatas centrālā ideja ir izcila. Protams, jaunākam lasītājam izlasot šo grāmatu varētu pazust visa vēlme jebkad apmeklēt bibliotēkas, Japānā noteikti. Radīsies priekšstats, ka tai bibliotēku un bibliotekāru lietā ne viss ir tīrs. Personīgi man patīk tādi interesanti skatījumi un konspirāciju saskatīšana pavisam ikdienišķās lietās.

Grāmatas varonis ir tipisks Murakami puika bez vārda, kurš nejauši nonācis dīvainos apstākļos. Viņš pilnīgi padodas liktenim, neprotestē saviem pāri darītājiem, un ir pilnīgs fatālists. Pieņem savu likteni un, ja vien viņa ieslodzītājā kalpi viņu nemudinātu uz bēgšanu, diez vai mēs jelkad viņa stāstu uzzinātu. Viņam ir bērnības trauma, viņš vairāk uztraucas par citiem nevis par sevi, un, pat piespiedu darbus darot, ir īsts izcilnieks.

Papildus pluss ir grāmatas vizuālais noformējums, tas gan lasāmo tekstu padara uz pusi īsāku. Taču papagaiļu, virtuļu un suņu bildes ir tīri smukas. Jauki arī, ka pati grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi, visādi zīmodziņi un atzīmes. Komentāri uz lapaspušu malām te gan nav atrodami.

Pats stāsta fināls lika vēlēties ko vairāk, aprāvās bez nekāda atrisinājuma. Varētu jau teikti, lasītājam pašam ir galva, lai domā, kurš izrāvās no gūsta un kurš ne. Taču beigas ir tik atvērtas, ka droši var iedomāties pārējo likteņus, kādus vien vēlies, un līdz ar to visa spēle ar beigu iztēlošanos zaudē jebkādu vērtību.

Grāmatas koncepcija ir laba un vizuālais noformējums ir izcils. Taču pats stāstījums, un sevišķi nekāds nobeigums neļauj man likt vairāk kā 7 no 10 ballēm. Tāds interesants piedzīvojums, kas atņems no dzīves pusstundu, taču bez nekāda loģiska nobeiguma.