Kas es esmu by Valdis Zatlers

Pirms sāc lasīt šo grāmatu, pavisam nopietni sev pajautā, cik ļoti tevi interesē Valdis Zatlers kā personība, viņa uzskati par dažādām tēmām un viņa biogrāfija. Ja atbilde uz šo jautājumu ir ļoti interesē, tad grāmatu vari droši šķirt vaļā un sākt lasīt. Tad var nešaubīties ne mirkli! Ja vēlies uzzināt prezidenta būšanas aizkulises, tad te arī šis tas būs atrodams. Ja politisko skandālu sīkus un smalkus aprakstus, tad diemžēl varētu nākties vilties. To jau var redzēt arī tagad, neviens žurnālists vēl neko lāga skandalozu no šīs grāmatas nav izlobījis un nopublicējis. Varu pieņemt, ka viņi, iespējams, lēni lasa.

Es grāmatu izlasīju, jo lasu praktiski visu, kas man gadās ceļā. Lielu devumu šai lietai, protams, deva arī tas, ka ne katru dienu Tev eksprezidents paša sarakstītā grāmatā ieraksta, ka viņš tevi patiesi ciena. Tad nu vairs neko, nācās vien izlasīt. Patiesībā bija labi, autors ir izvēlējies savas pārdomas un atmiņas, kuras skar dzīvi, prezidentūru, politiku, Latviju un latviešus sarakstīt kā īsas nodaļas uz pāris lapaspusēm. Jau pašā grāmatas sākumā autors skaidri pasaka, ka tas ir viņa subjektīvais objektīvās pasaules redzējums. Līdz ar to lasītājam ir skaidrs, vai nu Tu pieņem autora interpretāciju vai ne, Tu esi brīdināts. Īso nodaļu formāts nedaudz noved pie tā, ka dažas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes. Brīžiem rodas sajūta, ka to jau kaut kur esi lasījis.

Nenoliedzami autors dod iespēju ielūkoties savā personībā un domu gaitā. Ciniski jau var apgalvot, ka Valda Zatlera vājā vieta ir ordeņi. Patiesi nesapratu, vai nodaļas, kuras tiem bija veltītas, bija ironija vai nedaudz vīdēja cauri Brežņeva sindroms. Te nu katrs var mērīt pēc sevis. Vēl mani neuzrunāja autora spriedumi par Veselīgo dzīvesveidu, daļai no apgalvojumiem es vienkārši neredzu zinātnisku pamatojumu, bet kā autors pats saka, visiem diviem miljoniem jau neizpatiksi. Lasot grāmatas sadaļas, kuras veltītas prezidenta darbībai, nevilšus radās iespaids, ka Zatlers ir bijis klāt un bīdījis visas valsts svarīgās lietas savas prezidentūras laikā. Gandrīz jūras robežu ar leišiem saskaņojis, aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda izdabūjis, un ko slēpt, valsti izglābis. Saeimas atlaišanas procedūru laicīgi sagatavojis (tas nu gan ir viņa tiešs nopelns). Bet var jau arī saprast, kāda jēga rakstīt par lietām, kurās pats neesi bijis klāt un kurās savu artavu neesi pielicis. Un katrs jau pats savu lomu saredz kā visnozīmīgāko.

Labas bija nodaļas, kas veltītas politiķu un oligarhu aprakstiem. Labi identificēti “uzmetēji”, domājams, ka viņiem grāmata varētu nepatikt. Netiek slēpts, ka politika ir viena skarba padarīšana, kurā izdzīvo viduvējības. Te, protams, varētu izplūst, ka autors iespējams tā mēģina sevi pacelt pāri citiem un attaisnot savas neveiksmes politikā, un iekļūt tajos gudrajos, kurus uz zemi novilkušas viduvējības.

Bonusā grāmata atrodami viņa ģimenes locekļu, ārvalstu politiķu un sabiedrisku darbinieku domas par Valdi Zatleru. Tas, manuprāt, ir labs risinājums, un ļauj vismaz daļēji neieslīgt pašslavināšanā. Nevar gan teikt, ka autors ar to slimotu hroniski, un līdzsvaram viņš nebaidās atzīt arī savas kļūdas. Izlasot grāmatu var secināt, ka Valdis Zatlers cilvēks vien ir. Un viņš vismaz pats tic, ka viss, kas darīts prezidentūras laikā, ir darīts tautas un Latvijas labā.

Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatu patiešām iesaku lasīt tiem, kurus interesē Valdis Zatlers kā cilvēks un viņa domas. Grāmatas sižets nebūs nedz aizgrābjošs, nedz piedzīvojumiem bagāts. Tas ir kāda konkrēta cilvēka mūža daļas apraksts no paša cilvēka skata punkta. Te nav nekādu literāru izskaistinājumu, un liela nozīme būs tam, kāda ir lasītāja jau esošā attieksme pret autoru un viņa darbiem. Diez vai tā kļūs par skolu obligāto literatūru, taču, ja reiz kāds vēlēsies uzrakstīt Zatlera biogrāfiju, viņam būs labs pamats.

Kapteiņa Blada odiseja by Rafaēls Sabatīni

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu sēriju. Drīz jau būšu ticis pusē. Grāmatas izvēlēties paliek arvien grūtāk. Krējumu jau esmu nosmēlis, un palikušas tādas, kuras dotajā brīdī mani ne pārāk uzrunā. Kapteiņa Blada odiseju izvēlējos tikai tā iemesla dēļ, ka neko par viņas saturu neatcerējos, lai gan bērnībā biju lasījis.

Angļu ārsts Pīters Blads tiek netaisnīgi apsūdzēts valsts nodevībā un notiesāts uz nāvi. Laimīgā kārtā palicis dzīvs, viņš nonāk pirātu vidē. Drošsirdībā, izveicībā un veiksmē pārspēdams visus “amata brāļus”, pirātu kapteinis Blads kļūst par īstenu Jaunās pasaules jūru “Robinu Hudu”.

Grāmatas darbība noris septiņpadsmitajā gadsimtā, pirātu ziedu laikos. Kur pirāti, tur piedzīvojumi un nabaga kapteinim Bladam piedzīvojumu netrūkst. Stāsts ir domāts pusaudžu lasītājam, tad kad galvenais ir spraigs sižets , kolorīts varonis un romantiska pasaule. Ja skatās uz grāmatu ar tādu piegājienu, viņa ir gandrīz perfekta.

Pieaugušam cilvēkam gan viņa šķitīs pavisam dīvaina. Sākšu ar pozitīvajām lietām, autors negaidīti labi izprot pirātu ekonomiku un komandas pakļautību kapteinim. Varbūt grāmatas, kuras es esmu lasījis par pirātu sabiedrības organizāciju ir rakstītas balstoties uz šo grāmatu. Šis negaidītais reālisms piedzīvojumu grāmatā mani patīkami pārsteidza. Nevar noliegt arī autora spēju interesanti rakstīt, lasi, un grāmata iet uz priekšu, ka prieks.

Tagad nepozitīvās lietas. Galvenā varoņa attiecības ar viņa iemīļoto Arabellu nudien ir dīvainas. Viņš to meiteni ir saticis labi, ja pāris reizes, pārmijuši dažus vārdus un viss – abi ir gatavi precēties! Aizraujas ar greizsirdību, daudz domā un ātri apvainojas. Tas viss notiek daudzu gadu garumā, kur laiks starp tikšanās brīžiem ir pat pāris gadu. Bet ko nu tu īstai mīlestībai padarīsi!

Stāstījums, lai arī raits, sevī satur daudzus maitekļus, kurus tajā sabāzis pats autors. Laiku pa laikam stāstīdams no kaut kurienes ņēmis informāciju. Tādējādi pirms laika pasakot priekšā, kurš dzīvos un kurš mirs. Blada kā galvenā varoņa tēls ir visnotaļ šablonisks. Viņš sevi uzskata par ģēniju, savu uzskatu pareizību regulāri pierāda ar darbiem. Ar pirātismu nodarbojas tikai tādēļ, ka citu jau Karību jūrā nav ko darīt. Laiku pa laikam viņš iestājas karaļa dienestā un viņu vienmēr uzmet. Viņam ir pāris ietekmīgu ienaidnieku, kas ir gatavi dzīties Bladam pakaļ ar veselām armādām. Taču Blads vienmēr paliek džentelmenis, izņemot gadījumus, kad uz nedēļu aiziet plostā.

Vēl man radās jautājums, kur šis izveicīgais pirāts lika salaupīto naudu? Viņš izlaupīja veselas pilsētas, spēja nofinansēt līdz piecsimts vīru karaspēku. Taču nekur neparādās atbilde, kur kapteinis Blads ieguldīja nopelnītos līdzekļus. Tā kā Tortugas gubernators labprāt nodarbojās ar pirātu ekspedīciju finansēšanu, rodas aizdomas, ka arī nabaga Blads tā arī nespēja tikt ārā no kredītlīnijas žņaugiem.

Šādā grāmatā runāt par klavierēm krūmos un citām tik pat garlaicīgiem sižeta glābšanas paņēmieniem būtu nevietā. To ir daudz un biezā slānī. Bladam pēc būtības neveicās tikai grāmatas sākumā, visās pārējās neveiksmēs ir vainojama viņa nespēja pievaldīt muti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi pārsniedzis sešpadsmit gadu vecumu, tad neko īpašu šajā grāmatā vairs neatradīsi.

Skarbā pirmatnība by Rokvels Kents

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas maratonu. Šoreiz paņēmu no plaukta vizuāli visplānāko grāmatu. Viņu es nekad līdz šim vēl nebiju lasījis, kur nu lasījis, pat atvēris nebiju! Arī par autoru manas zināšanas aprobežojas tikai ar to, ka savulaik viņš PSRS nodevis savu mākslas darbu kolekciju, un tādēļ padomju republiku draudzīgajā saimē bijis visnotaļ cienījams ārzemnieks.

Mākslinieks Rokvels Kents nolemj 1918. gada ziemu pavadīt Aļaskā kopā ar savu dēlu. Mākslinieks cer pirmatnīgajā dabas skarbumā atrast sev iedvesmu un radīt jaunus darbus, puikam savukārt tā būs iespēja padzīvoties brīvā dabā. Viņi par savu apmešanās vietu izvēlas Lapsu salu, tur vietējais iemītnieks Olsens viņiem piedāvā savu kazu māju dzīvošanai. Tiek iepirkti pārtikas krājumi, mākslinieku piederumi, saremontēta un iztīrīta būdiņa, un ziemošana var sākties. Lasītājam tiek dota iespēja iepazīties ar ziemošanas dienasgrāmatu, kura nedaudz pieslīpēta un vietām papildināta.

Man personīgi grūti iedomāties, kas cilvēkus var aizdzīt tik tālu no civilizācijas. Labi, 1918. gadā internets vēl nebija un tehniski mūsdienu cilvēkam visa pasaule skaitītos nost no civilizācijas. Taču tajā laikā bija pasts, un pat uz tādu nomaļu vietu kā Lapsu sala, tas pāris reizes gadā pienāk. Taču nevar teikt, ka abiem ziemotājiem būtu garlaicīgi. Mākslinieks, kad ir iespēja, skicē un glezno, viņa puika skraida pa mežiem un pēta dzīvnieku paradumus. Radio vietā viņiem kalpo Olsens, kurš šad tad pa vakariem atnāk un pastāsta pa kādam stāstam. Papildus diena tiek aizpildīta ar malkas gādāšanu. Tā kā būda nav diez ko hermētiska un spraugu aizdrīvēšana ar sūnām situāciju diezko neuzlabo, kurināt nākas pamatīgi.

Vienīgais piedzīvojums ir braukšana ar laivu uz tuvīno pilsētiņu. Ziemā Aļaskas piekrastes laika apstākļi nemaz nenodrošina vieglu laivošanu. Un tas, ka motoram regulāri paliek slapjas sveces, arī piešķir pasākumam asumu. Tā reiz Olsena brauciens pēc pasta uz kontinentu reiz ievilkās gandrīz uz veselu mēnesi. Tad nu gan autors bija satraucies par vecā vīra likteni. Taču šajā nošķirtībā ir arī pozitīva puse, lielo gripas epidēmiju autors palaida garām, jo atradās uz salas. Citādi, kas to lai zina, vai maz viņa darbus mēs reiz lasītu.

Šķiet, ko gan jēdzīgu var uzrakstīt par ikdienu. Taču, ja ir labs rakstnieks, tad viņš katrā dienā atradīs pa kādam mazam prieciņam, pa kādam notikumam, un ja nebūs nekā cita, par ko rakstīt, tad rakstīs par gleznošanu. Vietām gan šķiet, ka autors ir nedaudz robots, jo viņa skats uz pasauli ir pārmērīgi pozitīvs. Nu labi, kazu viņš dusmās noslānīja un vienreiz ar Olsenu sabārās, bet tā īsts miera mika.

Tāda laba un mierīga grāmata. Liek lasītājam aizdomāties, vai viņš vēlētos dzīvot tā uz salas meža vidū, ziemā prom no civilizācijas. Es domāju, ka ne, man nepatīk visu dienu gādāt malku. Lieku 8 no 10 ballēm.

The Mechanical (The Alchemy Wars #1) by Ian Tregillis

Pēc Asinszāles triloģijas izlasīšanas Ian Tregillis ir iekļuvis manā obligāti lasāmo autoru sarakstā. Patīk veids, kādā viņš atklāj savus tēlus, savij sižetu un interpretē savas pasaules vēsturi. Šo grāmatu iegādājos tūdaļ pēc tās iznākšanas un uzreiz arī sāku lasīt. Un kā gan es varētu nelasīt, ja grāmatai ir tāda anotācija!

Mans vārds ir Jax. Tas ir vārds, kuru man devuši mani saimnieki. Es esmu calkker – mehānisks cilvēks, kuru darbina alķīmija. Mūsu armijas ir iekarojušas visu pasauli, un Misiņa Tronis ir vienīgā superlielavara. Es esmu uzticīgs kalpotājs. Es esmu kaujas mašīna. Man piemīt liels spēks un nebeidzama izturība. Taču es esmu pakļauts savu saimnieku vēlmēm. Es esmu vergs, bet es būšu brīvs.

Rit divdesmitā gadsimta sākums, bet pasaule nemaz nav tāda kā to pazīstam mēs. Ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmā – pasaules dominējošā lielvara ir Nīderlande, viņa ir pakļāvusi lielāko daļu no pasaules un nosaka politisko toni. Otrā – šajā pasaulē jau septiņpadsmitajā gadsimtā Kristians Heigenss izveidoja pirmo mehānisko kalpu. Trešā – šajā pasaulē paralēli fizikai darbojas arī alķīmija. Alķīmija ļauj klakeru mehānismiem būt vienmēr uzvilktiem un funkcionējošom. Amerika vēl joprojām nav pilnībā kolonizēta, traucē Francijas atliekas, kurai nav resursu. Pat Pāvests ir aizbēdzis no Eiropas, to ir sagrābuši protestanti.

Jau pašas pirmās grāmatas lapaspuses man lika saprast, būs labs stāsts. Notiek eksekūcija, kur tiek sodīti franču spiegi, kas mēģinājuši izdibināt Misiņa Troņa noslēpumus un kāds sadumpojies klakers. Jax, lai gan viņam ir jāpilda saimnieka uzdevums, ļoti grib redzēt, kā tas viss beigsies. Izlasot sākumu bija skaidrs, ka šoreiz autora fantāzija man piedāvās vēl nebijušu stāstu.

Grāmatas centrālais tēls ir mehānisms Jax. Ikdienu viņš pavada izpildot sava saimnieka vēlmes. Taču viena lieta viņam tāpat kā visiem pārējiem klakeriem ir skaidra. Pulksteņmeistari melo. Klakerus paklausībā tur viņu radītāji, kas ar alķīmijas palīdzību viņos ir ielikusi vēlmi klausīt savus saimniekus. Tādēļ nekāda klakeru revolūcija principā nav iespējama, visas viņu pašu vēlmes nomāc saimnieku virsvēlmes. Un pamēģini tik neklausīt saimniekus, tev sāpēs tā, ka nezināsi kur likties un pavēli izpildīsi. Jax ir tāds pats kā visi pārējie, viņu saimnieki nemaz nenojauš, ka klakeri savā starpā komunicē. Viņi pat nenojauš vai negrib nojaust, ka aiz klakeru paklausības slēpjas personības, kuras vēlas kļūt brīvas.

Berenice ir franču spiegu koordinatore. Viņas galvenais uzdevums ir saglabāt Francijas paliekas. Eiropas daļa jau sen ir zaudēta, atlikusi vien neliela teritorija Amerikas teritorijā. Bet holandieši ir gatavi ar saviem klakeriem sakaut vēl atlikušos frančus un gāzt no troņa karali. Vienīgā iespēja, kā vēl varētu izglābt Franciju un pasauli no Misiņa Troņa dominances, ir klakeru izgatavošanas noslēpuma atklāšana. Taču informācijas ir ļoti, ļoti maz. Misiņa Tronis ir gatavs uz visu, lai nosargātu savus noslēpumus. Ja kāds klakers sagadīšanās dēļ iziet no saimnieku kontroles, tiek darīts pilnīgi viss, lai viņus iznīcinātu un dezaktivizētu. Laiku pa laikam tā gadās ka vienam otram pat izdodas aizbēgt. Šie aizbēgušie tad arī ir atslēga uz klakeru noslēpumu.

Visser ir franču spiegs, katoļu mācītājs valstī, kur katolicisms ir aizliegts. Viņš vēlas darīt visu iespējamo, lai gāztu Misiņa Troni un atbrīvotu pasauli no Nīderlandes jūga. Viņam ir savi uzskati par klakeriem, viņam ir aizdomas, ka tiem ir brīvā griba. Līdz ar to klakers būtu pielīdzināms cilvēkiem un atbrīvojams no verdzības. Jā, Vissers ir tieši tas tēls, kas uz savas ādas izbaudīs autora spēju ievērpt savā stāstā kādu pavisam tumšu notikumu pavērsienu. Tik tumšu, ka lasītājs nudien negribētu atrasties varoņa ādā.

Redzams, ka no autora ir sanācis labs alternatīvās vēstures rakstītājs. Taču viņa vēsture neaprobežojas tikai ar nelielu žonglēšanu ar faktiem, viņš spēj radīt kaut ko vairāk un nekautrējas šo savu spēju izmantot. Stīmpanks ir diezgan populārs žanrs, un šķiet, ka neko jaunu te vairs nav iespējams radīt, taču autoram ir izdevies atrast šo to jaunu. Grāmata nav tikai tehnoloģiju un alķīmijas sakausējuma apraksts, autors pievēršas problēmām, kuras parasti sastopam Azimova darbos. Vai mehāniskam radījumam var būt saprāts un brīvā griba?

Šī diskusija par mehānismu iespējamo brīvo gribu ir centrālais grāmatas elements. Jax praksē zina, ka viņam ir brīvā griba. Neskatoties uz to, ka viņš ir dzimis “smēdē”, un viņa personību nosaka ar alķīmijas palīdzību iedegts kristāls. Visser ir tikai aizdomas un novērojumi. Pulksteņmeistari, iespējams, zina visvairāk, jo galu galā viņi rada šos mehānismus, taču viņi spītīgi apgalvo, ka klakeri ir tikai tādi kā lieli uzvelkamie pulksteņi, tikai nedaudz sarežģītāki. Kad Visser konfrontē ar vienu no pulksteņmeistariem jautājumā par brīvo gribu, man tomēr radās aizdomas, ka autoram varbūt nevajadzēja aizrauties ar argumentāciju. Viņa jau bija laba, taču problemātiku aizskāra visnotaļ virspusēji. Taču līdz ko es biju vīzdegunīgi noracis autora vārgo argumentāciju, viņš stāstā radīja tādu brīvās gribas kontrargumentu, ka biju šokēts. Reizēm tev var būt arī brīvā griba, bet tu rīkosies tā, it kā tev nemaz viņas nebūtu. Un, lai arī izskatītos pēc cilvēka un iekšā šausmās bļautu vēl kā cilvēks, tu rīkotos kā klakers.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un kā nu es nesalīdzināšu ar Asinszāli, šī pasaule ir vēl drūmāka! Un autoram izskatās ir daudz labāks ķēriens uz drūmajām pasaulēm nekā uz alternatīvo Otro pasaules karu. Ja agrākajos darbos autoram varēja piesiet tēlu plakanību un citas nelāgas lietas, tad tagad viņam ir izdevies radīt gan izcilus tēlus, kuri grāmatas gaitā izaug un attīstās, gan spraigu sižetu brīnišķīgā alternatīvās vēstures pasaulē. Tagad jāciešas un jāgaida nākamā grāmata. Iesaku lasīt visiem alternatīvās vēstures cienītājiem, kuriem nav nekas pretī pret alķīmijas piešprici. Galu galā pat Īzaks Ņūtons pret to nebija vienaldzīgs. Kas zina, ja viņš būtu nedaudz pasteidzies varbūt britiem arī būtu bijušas kaut kādas cerības?

Лорд. (Небесные дороги, #1) by Николай Степанов

Reizēm man gadās noiet neceļos, un sērijas “Фантастический боевик” grāmatu lasīšana ir mans guilty pleasure. Tā arī neesmu spējis sev izskaidrot to, kādēļ es noraujos no ķēdes, un tā vietā, lai lasītu patiešām labas grāmatas, es riskēju uzrauties uz viduvēja fantāzijas gabalu, kura sižets ir tikpat neparedzams kā meksikāņu seriāls.

Leonīds Carkovs kādu dienu pastaigājas un neatgriežas mājās. Viņu nolaupa un izved cauri Membrānai. Kardom karalistē karalis guļ uz nāves gultas, sākas cīņa par varu. Troņa pretendentu ir daudz, taču galvenais ir kāds spēks, kurš līdz šim sevi nemaz nav afišējis. Varbūt šie notikumi ir sagadīšanās, varbūt rūpīgi izplānots plāns. Leonīdam nākas to visu uzzināt pašam, riskējot ar savu dzīvību.

No Stepanova es nekādu šedervu negaidīju, pat laikos, kas krievu fantāzija savas novitātes dēļ šķita meistarības virsotnes, man autors kotējās kā vidēji labs un lasāms. Viņš mīl savos standarta sižetos iepīt pāris standarta lietas, kuras man īsti nekad nav patikušas. Pirmā ir galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi, tie vairāk atgādina astoņdesmito deviņdesmito gadu pornofilmu scenārijus (amazones, nimfomānes utml., kas uzvestas ar fantāzijas piesitienu). Nekādu pievienoto vērtību lasītājam tas nedod, bet varbūt esmu pārāk cimperlīgs. Otra lieta ir varoņa dzīvošana nezinot par savām superspējām, tās vienmēr māca kāds vecs vīrs. Šoreiz vecais vīrs māca sapnī. Leonīds guļ, bet patiesībā viņš trenējas matriksā. Skaidra lieta, ka ar tādiem nosacījumiem autors var pārāk neaizrauties ar tēla veidošanu, viņš visas spējas pie vajadzības nosapņos.

Pasaule sākotnēji solās interesanta, tā sastāv no virs zemes lidojošām milzīgām salām. Lidojumu nodrošina kāds augs viala, kas palielina salas celtspēju. Jo īpašnieka sala augstāka, jo augstāks statuss. Papildus eksistē vēl mākoņu ceļi, pa kuriem staigāt var tikai lordi. Taču tās ir tikai ieskicētas dekorācijas, jo autors pasauli tikpat kā neizmanto. Tik vien kā amazones, džungļi, pilsētas un ezeri. Neprasiet man, kā lordu mākoņu ceļi sinhronē augstumu, ja kāda sala paceļas augstāk vai nolaižas zemāk – maģija.

Galvenais varonis – nav jēgas runāt par viņa izaugsmi, viņš iet uz galvaspilsētu kā pa dzeltenā bruģa ceļu, laiku pa laikam nokniebjas ar kādu jaunkundzi, atklāj pa superspējām un gāž no kātiem naidniekus bariem. Sekundārie varoņi ir specdienestu vadītāji, bet tie tikai cenšas apslāpēt dumju uguni un reaģē uz ļaunā tēla izraisītajiem notikumiem. Kardom karalistē ir daudz slepeno dienestu, bet visi kaut kā nogulējuši valsts apvērsuma organizēšanu, kurā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Skaidrs, ka ar tādiem padotajiem tālu nevar tikt, un specdienestu vadītājiem ar visu jānodarbojas pašiem.

Antagonists ir no tiem, kuri ja tu viņam nejauši uzkāpsi uz kājas tramvajā, sekos tev līdz mūža beigām ar mērķi atriebties. Viņam piemīt arī šis tas cilvēcisks bez atriebšanās, fināla cīņā viņam patīk izrunāties par dzīvi, saviem plāniem un pretinieku bezspēcību. Atšķirībā no Leonīda, ļaunajam tēlam vismaz ir skaidrība, ko viņš dara, un kādēļ darbi jāplāno uz priekšu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet ir daudzas labākas lietas sarakstītas. Pat šim pašam autoram ir agrāk izdevušies labāki darbi. Vai es lasīšu pārējās sērijas grāmatas? Gribētos domāt ka nē, bet nekad jau nevar zināt.

Grāmatas “Muļķu princis” izlozes rezultāti

Pirms nedēļas piedāvāju saviem bloga lasītājiem piedalīties izlozē. Man radās iespēja uzdāvināt kādam no mana bloga lasītājiem Marka Lorensa grāmatu „Muļku princis”. Tā kā pēdējā laikā esmu apskatījis praktiski visas Marka Lorensa grāmatas savā blogā – gan The Broken Empire ciklu, gan The Red Queen’s war ciklu, grāmatas autors izteica piedāvājumu uzdāvināt vienam mana bloga lasītājam grāmatu “Muļķu Princis”. Ne jau šādu tādu, bet paša autora parakstītu eksemplāru.

Pavisam piedalījās 16 cilvēki un laimīgā vai arī vienkārši uzvarētāja, kura saņems grāmatu, ir Ieva. Viņas komentārs:

“Ja es grāmatas pirktu, būtu “Prometeja” zelta klients – bibliotekā esmu paņēmusi, izlasījusi un novērtējusi visas viņu izdotās Vilnas un Asinszāles sērijas grāmatas (nu labi, pēdējo Asinszāli gan tikai šodien kā reiz sākšu lasīt, jau samelojos ), tāpēc jau tas vien, ka viņi izdod “Muļķu princi” manī vieš ziņkāri to izlasīt.”

Uzvarētājs tika noskaidrots ar gadījuma skaitļu ģeneratora palīdzību.

Paldies visiem, kas piedalījās, un apsveicu Ievu!

Inku zelts by Arturs Lielais

Revidēju savas atlikušās “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas un nevarēju vien izvēlēties, kuru lasīt nākamo. Tika nolemts, ka izlasīšu vienu no tām, kuras atrašana man gāja visgrūtāk. Ja ar latviešu variantu nebija nekādu problēmu, tad krievu versijas grāmata man sagādāja zināmas problēmas. Bija brīdis, kad šķita, ka neko tādu Latvijā nemaz nebūs iespējams dabūt. Beigās dabūju gan. Bet nu par pašu grāmatu.

1524. gadā Fransisko Pizzaro dodas ekspedīcijā. Ekspedīcijas mērķis ir jaunas zemes, sauktas par Peru, pakļaušana un izlaupīšana. Pirms Pizarro Kortess ko līdzīgu bija izdarījis Meksikā, razdams sev slavu un bagātības. Tādēļ Pizarro, Almagro un garīdznieks Ernando de Luke, nodibina ko līdzīgu paju sabiedrībai, kuras uzdevums ir Inku impērijas izlaupīšana. Panamā nav grūti atrast līdzīgi domājošus avantūristus, un karagājiens var sākties.

No skaidra saprāta skatoties Inku impērijas iekarošana ar pārsimts cilvēku lielu armiju varētu šķist bezcerīgs pasākums, taču cilvēkam, kas kaut reiz ir spēlējis Civilizāciju, ir arī skaidrs, ka nav neiespējamu lietu. Pizarro noteikti būtu labs civilizācijas spēlētājs. Viņa pusē ir veiksme, labas spējas motivēt savus sabiedrotos, pieņemt pareizos lēmumus izšķirīgos brīžos, uzvarēt un nodrošināt konkistadorus ar laupījumu. Autors inku iznīcināšanas procesu apraksta balstoties uz dažādiem hronistu avotiem, vēsturiskiem pētījumiem. Stāstījums ir pasniegts saistošā izklāstā. Vienīgais laiku pa laikam pavīd nodevas valdošajai ideoloģijai. Daudz tiek runāts par feodālismu, kapitālismu un šķiru cīņu. Reizēm tas ir vietā, bet bieži nevietā.

Grāmatas vidusdaļa ir veltīta Inku impērijas aprakstam tās ziedu laikos. Šis apraksts lieti noderēs tiem, kuriem par Dienvidamerikas vēsturi un kultūru ir maz priekšzināšanu. Tā ļaus izprast impērijas faktiskos sagruvuma cēloņus. Spānieši bija tikai spēks, kas to paātrināja. Inku valsts bija pilsoņu kara novārdzināta, likt savu monarhu dieva vietā un pielūgt to kā dzīvu dievu ir visnotaļ riskants pasākums. Jo sagūstīšanas rezultātā valsts birokrātija un valdniekam pakļautās struktūras zaudē jebkādu pašiniciatīvu. Pizarro ātri atkoda šo vājo impērijas vietu un tādēļ uzvarēja.

Pēdējā grāmatas trešdaļa tiek veltīta spāniešu cīņai savā starpā par jauniegūtajiem īpašumiem. Par to, kā Pizarro uzmeta savus paju sabiedrības biedrus, par to kā viņš un viņa brāļi meta izaicinājumu savam suverēnam Spānijas karalim. Autors gan nav noturējies un pāris nodaļas atkal ir veltījis Orlejanas ceļojumam pa Amazoņu upi. Tas pēc būtības ir īss konspektīvs pārstāsts grāmatai “Lejup pa amazoņu upi”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vēstures interpretācija īpaši daudz neatšķiras no mūsdienās pieņemtās. Grāmata noteikti pēdējo četrdesmit piecu gadu laikā ir zaudējusi aktualitāti savā informācijā par inku kultūru, jo kopš tā laika ir veikti neskaitāmi atklājumi Peru teritorijā, kas uz dažiem inku kultūras aspektiem varētu likt paraudzīties savādāk. Ja ir interese izlasīt kaut ko īsu un sakarīgu par Dienvidamerikas iekarošanu, tad šo grāmatu ir vērts apsvērt.

Parādi savu grāmatplauktu!

Šodien Līga aizsāka akciju parādi savu grāmatplauktu. Īstam grāmatu lasītājam nav lielāka prieka kā aplūrēt citu cilvēku grāmatu plauktus. Vismaz man tā ir mīļākā nodarbe. Arī es tiku nominēts, tādēļ te būs mans grāmatu plaukts. Tas atrodas tik neparocīgā vietā, ka to nemaz nav iespējams nofotografēt visu uzreiz. Tādēļ piedāvāju viņu apskatīt no šāda rakursa.

Bet nu pa plauktiem. Pirmais un galvenais plaukts, kurā nemaz nav atrodamas grāmatas. šī plaukta nolūks ir nodrošināt grāmatu skapja pilnu aizsardzību. Pagaidām tā turas un grāmatām briesmas nedraud.

Otrais plauktā vēlētos izcelt grāmatu “Tumsas kreisā roka“, ja vēl nav izlasīts tad ieteiktu pamēģināt. “The Information” arī ir laba grāmata – matemātika, algoritmi un informācijas teorija. “Flim-flam” – garantēti atņems uzticību dažādiem šarlatāniem, dziedniekiem un dietologiem.

Trešais plaukts ir Eko plauktiņš. Domāju, ka grāmatas pašas visu izsaka. “On ugliness” un “History of Beauty” gan vēl neesmu izlasījis. Viņas gaida savu kārtu jau sešus gadus.

Ceturtais plaukts. No šīm ieteiktu izlasīt “Physics of the impossible” – par nākotnes iespējamajiem sasniegumiem. Daudz fantazēšanas, bet aizraujošs domu lodojums. Savukārt, ja vēlies pievērsties patiesi bibliskam dzīvesveidam, tad par labu nāks “Year of living Biblically“.

Piektais plaukts. Šajā plauktā divas grāmatas ir aizlienētas. Vien izlasīta otra gaida savu kārtu. Izlasītā jau sešus gadus gaida savu īsto saimnieku. Būs jāmet viss pie malas un saistības jāizpilda. “American Theocracy” iesaku nelasīt, mēs jau tāpat zinām, ka ASV ir fundamentālo kristiešu perēklis. Labāk izlasiet “Eiger dreams” – smuki par alpīnismu.

Sestais plaukts. Te atrodas elfu cietums. Elfus lasot grāmatas vēl neesmu pieķēris. No šī plaukta var lasīt visas grāmatas. Bet vislasāmākā ir “King of Thorns“. Ja ir interese par ofšoriem, tad laba būs “Treasure islands“.

Septītais plaukts. Te ieperinājies goblins rakstvedis. “The Artic Grail” būs labs ievad polārpētniecībā un zābaku ēšanā. “God is not great” ir laba reliģijas kritika. Četras grāmatas no šī plaukta vēl neesmu pievārējis.

Devītais plaukts. Pirmās trīs izlasīšu, kad būšu pensijā. Pārējās nedaudz ātrāk, varbūt pat šogad.

Desmitais plaukts ir rezervei. Tādēļ te ir kartogrāfija un pavārmāksla.

Vienpadsmitais plaukts. Te vēlētos izcelt “Anna no zaļajiem jumtiem”, viņu pārlasa tik bieži, ka polietilēna vāciņš ir dzīves diktēta nepieciešamība. “Fast food nation” nevajadzētu lasīt pirms makdonalda apmeklējuma. Savukārt Harija Potera ceļvedi gan vajadzētu izlasīt katram šīs sērijas fanam.

Divpadsmitais plaukts ir manas mirkļa vājības rezultāts. Lasīšu pensijā. Fantastikajam bojevikam un Drizzta sērijai gan lasāmstunda pienāks daudz ātrāk.

Trīspadsmitais plaukts. Daļēji ataino manu aizraušanos ar komiksiem. Daļa ir aizlienēti, lielākā daļa paša. Izlasījis neesmu pat pusi, bet cenšos. Pēdējā laikā mans mīļākais plauktiņš.

Četrpadsmitais plaukts. Te lasāms ir viss, sevišķi “At home“. “The age of Wonder” iesaku lasīt, ja gatavojies Londonā iet uz zinātnes muzeju, tad nekāds gids nebūs vajadzīgs.

Piecpadsmitais plaukts. Novisa kā pa druskai. Obligāta lasāmviela it “S.” un “Dark side of the Universe” – tik labu grāmatu par kosmoloģijas problēmām reti kad nākas lasīt. “The Planetary Omnibus” – uz to lieku lielas cerības.

Sešpadsmitais plaukts. “Comand and Control” – laba lasāmviela par kodolieroču attīstību. “For God, Country and Coca Cola” – visiem cukurūdens cienītājiem.

Septiņpadsmitais plaukts. “Chaos” – izcils darbs par haosa teoriju, paši pamati. “Word is Flat” – sapņotāja grāmata par globalizāciju, kas diemžēl praktiski nepārklājas ar reālo pasauli. “Šambaloīda ābece” – imunizēs pret lielu pseidozinātņu, pseidovēstures un citām pūšļotāju teorijām.

Astoņpadsmitais plaukts. Augšu Bilbo ir okupējis ar savu mājeli un rūķu drauģeļiem. “Parasites” – iesaku izlasīt, nākošreiz, kad kaut kas sāks niezēt, smadzenes uzburs neaizmirstamas ainas ar dažādiem zemādas radījumiem.

Ja esi izturējis līdz galam, tad esi nopietns grāmatplauktu aplūkotājs un ceru, ka mans grāmatu skapis tev patika. Paldies par uzmanību. Stafeti nododu Andrim un MsMarii.

Bhagavad Gita A Critical Study: Philosophy behind Hindutva explained by Edamaruku

bhagavad gita a critical study edamaruku

Šad tad jau vajag nedaudz atrauties no rietumu kultūras un pievērsties austrumiem. Mūsu globalizācijas laikmetā arī reliģijas vairs nav tikai lokālas parādības. Pa Rīgas ielām danco krišnaīti, uz stabiem tiek izlīmēti plakāti ar dažādiem jogas kursiem, parādās visādas vēdu astroloģijas un citas lietas. Misticisma sajaukšana ar pēcnāves dzīves pārdošanu uzņēmīgiem ļaudīm vienmēr ir bijis cieņā, bet cik daudz jogotāji un hinduisti zina par savu rakstu vēsturi? Es zinu salīdzinoši nedaudz un vēlējos nedaudz padziļināt savas zināšanas. Tā kā hinduistu svētie raksti ir visnotaļ plaši, tad iesākumam palasījos par Bhagavad Gita.

Grāmatas autors Edamaruku uzskata, ka Bhagavad Gita tās lasītājam māca – slepkavošana, krāpšana un izlikšanās ir tie līdzekļi, ar kuru palīdzību sasniegt savus politiskos mērķus. Tā sludina teokrātisku valsts iekārtu, kas balstīta uz kastu sistēmu. Indijai, kuru britu iekarotāji salīdzinoši nesen atkal iegrūda hinduisma apskāvienos, ir visas izredzes kļūt par teokrātiju, neskatoties uz mūsdienu progresu. Ja pilsētās viss ir daudz maz kārtībā, tad lauku reģionos hinduisma sludinātā kastu sistēma plosās kā vēl nekad.

Šī grāmata, cik var noprast, sākotnēji ir domāta vienkāršam indietim, lai izskaidrotu viņam hinduisma, kastu sistēmas un vēsturiskās problēmas Bhagavad Gitas kontekstā. Nedaudz jūtama autora aizraušanās ar sešsimts gadus ilgo indiešu racionālisma laikmetu no 800 – 200 gada pirms mūsu ēras. Par to, kā ar Gitas palīdzību pie varas nāca Brahmaņi un noveda Indijas sabiedrību līdz pilnīgai degradācijai. Visnotaļ labs pirmais ieskats Bhagavad Gita izcelsmē, radīšanas mērķī un iekšējās pretrunās.

Pati Gita nevar lepoties ar pārdomātu iekšējos struktūru, pat Krišna stāstot savus pamatkonceptus pinās pretrunās no viena panta otrā. Nevarētu teikt, ka autora argumentācija visās lietās būtu vienlīdz stipra, arī šeit vietām ir izdarīti pieņēmumi, kas mani nebūt nepārliecina. Piemēram, arguments, ka Gitu, kas ir Krišnas saruna ar Ardžunu, pēc tam, kad tas atteicies karot ar saviem radiniekiem, nebūt nevarētu notikt kaujas laikā. Gita ir visnotaļ gara, un dīvaini būtu domāt, ka viss teksts tiešām tiktu norunāts kaujas vidū. Tas, cik es noprotu ir domāts kā arguments pret tiem cilvēkiem, kas Gitu uzskata par faktoloģisku precīzu grāmatu.

Toties ir labi argumenti, kas runā pretī zelta pagātnes piekritējiem, kas seno Indijas teritoriju mēģina pasniegt kā augstu civilizāciju, kas pārspēj mūsējo. Te ir gan Krišnas izmuldēšanās par to, ka viņš ir mēness starp zvaigznēm, jo spīd visspožāk un citi anahronismi. Indiešu vēsture nebūt nav tik vienkārši interpretējama, kā to mēģina pasniegt autors. Bet piekrītu autoram Gita ir rakstīta ar mērķi ļaut vienam sabiedrības slānim uzkundzēties pār pārējiem. Te gan gribējās no viņa daudz nopietnāku analīzi gan valodas, gan kultūrvēsturiskos marķierus. Šis tas jau bija, bet nevarētu saukt darbu par perfektu noslīpētu.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Iesācējam tā varētu būt pat ļoti laba, taču rietumu cilvēkam, kas nav uzaudzis indiešu misticismā, daļa no autora argumentiem šķiet pašsaprotami. Rodas iespaids, ka autors cenšas atspēkot pavisam bērnišķīgus argumentus. Taču galveno viņš izdara, aiz smukiem vārdiem ir paslēpts instruments, kas sadala Indijas iedzīvotājus nošķirtās kastās un dod iespēju Brahmaņiem kontrolēt visus pārējos.

Mazais kapteinis by Žils Verns

Šo Žila Verna grāmatu līdz šim biju lasījis tikai vienu reizi. Attaisnojums pavisam vienkāršs – mūsu sovhoza bibliotēkā šīs grāmatas nebija. Iespējams, ka bija, vienkārši kāds sovhoznieks nebija atnesis to atpakaļ. Tādēļ izlasīju grāmatu vidusskolas vecumā, paņemot to no Talsu bibliotēkas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā nolēmu izlasīt vienu no sērijas pirmajām grāmatām.

1873. gadā kuģis Piligrims Kapteiņa Hulla vadībā dodas ceļā no Jaunzēlandes uz Dienvidameriku. Ceļojuma mērķis ir nogādāt kuģa īpašnieka sievu un viņas bērnu mājās. Taču jau pašā ceļojuma sākumā viss noiet greizi, un kuģa komandēšana jāuzņemas Dikam Sendam, puikam kuram vēl nav pat sešpadsmit gadu. Bez piedzīvojumiem grāmata ietver sevī bagātīgu informāciju par ģeogrāfiju, Āfrikas floru un faunu, izvilkumus no laikabiedru ceļojumu dienasgrāmatām. Kā papildus tēma tiek attainota nežēlīgā Āfrikas izpostīšana vergu tirdzniecības dēļ.

Varoņi, kā jau tas Žila Verna stāstos ir pieņemts, nav īsti cilvēki, bet gan rupori, ar kuru palīdzību autors var iebarot lasītājam informāciju. Viņiem nekas netraucē sižeta vidū uzsākt lekciju par posmkāju klasifikāciju, bezizejas situācijā gaidot nāvi pie sevis apcerēt Livingstona ceļojumus Āfrikā. Diks Sends vai mazais kapteinis ir, būsim godīgi, topoloģiskais idiots. Uz viņa nespēju orientēties pēc debesu ķermeņiem ir balstīts viss grāmatas sižets. Puika pamanās netrāpīt Dienvidamerikai, nepamanīt Magelāna jūras šauruma šķērsošanu un Angolas krastus noturēt par Dienvidameriku. Bet visādi citādi lāga zēns, kas tiek galā ar uzlikto atbildību. Toties viņš ir īsts speciālists neizpētītās Centrālāfrikas ciematu izvietojumos. Viņam arī nav nekādas problēmas ielikt kādam dunci ribās, ja ir vajadzība, un nolēkt no ūdenskrituma.

Megaļaundaris Negoro ir pavisam cits stāsts. Lasot man radās aizdomas, ka Negoro ir bijis ceļotājs laikā ar kādu GPS navigācijas instrumentu, kas nav piesaistīts satelītiem. Viņam, lai aizvestu Diku garām Amerikas krastiem uz Āfriku, pietika vien ar divām kursa korekcijām. Pie tam viņš bija samaitājis kuģa lagu. Negoro ir arī dikti ļauns, kādēļ viņš apvainojās uz Diku un viņa nēģeru (daļa afroafrikāņi daļa afroamerikāņi) komandu, es tā arī nesapratu. Neviens viņam pāri nedarīja, ļāva strādāt par koku uz klāja, negrūstīja. Šajā vietā autoram ar varoņa motivāciju ir nopietnas problēmas (bet tas jau viņam ir vienmēr).

Veldones kundze nav patstāvīga būtne, viņa ir vairāk tādēļ, lai apkārtējiem būtu par ko rūpēties. Laiku pa laikam viņa mierina Diku (nu tā mātišķi, precēta sieviete tomēr, un jau trīsdesmit gadus veca). Un brālēns Benedikts, kukaiņu pētnieks vietējās nozīmes Paganels. Absolūti bezjēdzīgs radījums, kura vienīgais uzdevums ir veikt pārspriedumus par kukaiņu dabu.

Vergu tirdzniecības aprakstā autors balstās uz sava laikmeta liecībām. Domāju, ka tās ir īpaši nepārmainīti ceļotāju piedzīvojumu atstāsti. Bet tas nemazina vergu tirgotāju noziegumu realitāti. Un ar šo tēmu autors aizskāra tā laika vienu no aktuālākajām problēmām. Te autors nekautrējas no grafiska notiekošā apraksta, parādot, ka laikā, kad pārējā pasaule šķiet ir daudz maz civilizēta nomaļos pasaules stūros joprojām notiek briesmu lietas.

Autors nekautrējas izmantot visus savus standarta paņēmienus, seškāju zirneklis, topoloģiskais idiotisms, cilvēks – enciklopēdija, uzticīgie nēģeru kalpi un neģēlis katordznieks. Nav jau nekāds noslēpums, ka autora visas grāmatas ir puslīdz līdzīgas, bet šajā, kurā nekas netiek runāts par tehnoloģiju sasniegumiem, standartums dikti duras acīs.

Tipiska autora grāmata lieku 6 no 10 ballēm. Pusaudžu gados man faktu gūzma šķita pietiekama, lai grāmatu vērtētu kā ļoti labu, taču tagad prasījās arī kaut kas vairāk par tukšu piedzīvojumu uz enciklopēdijas šķirkļu bāzes. Grāmatas pluss ir ilustrācijas, dažas pat krāsainas.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …