Šo Žila Verna grāmatu līdz šim biju lasījis tikai vienu reizi. Attaisnojums pavisam vienkāršs – mūsu sovhoza bibliotēkā šīs grāmatas nebija. Iespējams, ka bija, vienkārši kāds sovhoznieks nebija atnesis to atpakaļ. Tādēļ izlasīju grāmatu vidusskolas vecumā, paņemot to no Talsu bibliotēkas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā nolēmu izlasīt vienu no sērijas pirmajām grāmatām.

1873. gadā kuģis Piligrims Kapteiņa Hulla vadībā dodas ceļā no Jaunzēlandes uz Dienvidameriku. Ceļojuma mērķis ir nogādāt kuģa īpašnieka sievu un viņas bērnu mājās. Taču jau pašā ceļojuma sākumā viss noiet greizi, un kuģa komandēšana jāuzņemas Dikam Sendam, puikam kuram vēl nav pat sešpadsmit gadu. Bez piedzīvojumiem grāmata ietver sevī bagātīgu informāciju par ģeogrāfiju, Āfrikas floru un faunu, izvilkumus no laikabiedru ceļojumu dienasgrāmatām. Kā papildus tēma tiek attainota nežēlīgā Āfrikas izpostīšana vergu tirdzniecības dēļ.

Varoņi, kā jau tas Žila Verna stāstos ir pieņemts, nav īsti cilvēki, bet gan rupori, ar kuru palīdzību autors var iebarot lasītājam informāciju. Viņiem nekas netraucē sižeta vidū uzsākt lekciju par posmkāju klasifikāciju, bezizejas situācijā gaidot nāvi pie sevis apcerēt Livingstona ceļojumus Āfrikā. Diks Sends vai mazais kapteinis ir, būsim godīgi, topoloģiskais idiots. Uz viņa nespēju orientēties pēc debesu ķermeņiem ir balstīts viss grāmatas sižets. Puika pamanās netrāpīt Dienvidamerikai, nepamanīt Magelāna jūras šauruma šķērsošanu un Angolas krastus noturēt par Dienvidameriku. Bet visādi citādi lāga zēns, kas tiek galā ar uzlikto atbildību. Toties viņš ir īsts speciālists neizpētītās Centrālāfrikas ciematu izvietojumos. Viņam arī nav nekādas problēmas ielikt kādam dunci ribās, ja ir vajadzība, un nolēkt no ūdenskrituma.

Megaļaundaris Negoro ir pavisam cits stāsts. Lasot man radās aizdomas, ka Negoro ir bijis ceļotājs laikā ar kādu GPS navigācijas instrumentu, kas nav piesaistīts satelītiem. Viņam, lai aizvestu Diku garām Amerikas krastiem uz Āfriku, pietika vien ar divām kursa korekcijām. Pie tam viņš bija samaitājis kuģa lagu. Negoro ir arī dikti ļauns, kādēļ viņš apvainojās uz Diku un viņa nēģeru (daļa afroafrikāņi daļa afroamerikāņi) komandu, es tā arī nesapratu. Neviens viņam pāri nedarīja, ļāva strādāt par koku uz klāja, negrūstīja. Šajā vietā autoram ar varoņa motivāciju ir nopietnas problēmas (bet tas jau viņam ir vienmēr).

Veldones kundze nav patstāvīga būtne, viņa ir vairāk tādēļ, lai apkārtējiem būtu par ko rūpēties. Laiku pa laikam viņa mierina Diku (nu tā mātišķi, precēta sieviete tomēr, un jau trīsdesmit gadus veca). Un brālēns Benedikts, kukaiņu pētnieks vietējās nozīmes Paganels. Absolūti bezjēdzīgs radījums, kura vienīgais uzdevums ir veikt pārspriedumus par kukaiņu dabu.

Vergu tirdzniecības aprakstā autors balstās uz sava laikmeta liecībām. Domāju, ka tās ir īpaši nepārmainīti ceļotāju piedzīvojumu atstāsti. Bet tas nemazina vergu tirgotāju noziegumu realitāti. Un ar šo tēmu autors aizskāra tā laika vienu no aktuālākajām problēmām. Te autors nekautrējas no grafiska notiekošā apraksta, parādot, ka laikā, kad pārējā pasaule šķiet ir daudz maz civilizēta nomaļos pasaules stūros joprojām notiek briesmu lietas.

Autors nekautrējas izmantot visus savus standarta paņēmienus, seškāju zirneklis, topoloģiskais idiotisms, cilvēks – enciklopēdija, uzticīgie nēģeru kalpi un neģēlis katordznieks. Nav jau nekāds noslēpums, ka autora visas grāmatas ir puslīdz līdzīgas, bet šajā, kurā nekas netiek runāts par tehnoloģiju sasniegumiem, standartums dikti duras acīs.

Tipiska autora grāmata lieku 6 no 10 ballēm. Pusaudžu gados man faktu gūzma šķita pietiekama, lai grāmatu vērtētu kā ļoti labu, taču tagad prasījās arī kaut kas vairāk par tukšu piedzīvojumu uz enciklopēdijas šķirkļu bāzes. Grāmatas pluss ir ilustrācijas, dažas pat krāsainas.