Reizēm man gadās noiet neceļos, un sērijas “Фантастический боевик” grāmatu lasīšana ir mans guilty pleasure. Tā arī neesmu spējis sev izskaidrot to, kādēļ es noraujos no ķēdes, un tā vietā, lai lasītu patiešām labas grāmatas, es riskēju uzrauties uz viduvēja fantāzijas gabalu, kura sižets ir tikpat neparedzams kā meksikāņu seriāls.

Leonīds Carkovs kādu dienu pastaigājas un neatgriežas mājās. Viņu nolaupa un izved cauri Membrānai. Kardom karalistē karalis guļ uz nāves gultas, sākas cīņa par varu. Troņa pretendentu ir daudz, taču galvenais ir kāds spēks, kurš līdz šim sevi nemaz nav afišējis. Varbūt šie notikumi ir sagadīšanās, varbūt rūpīgi izplānots plāns.  Leonīdam nākas to visu uzzināt pašam, riskējot ar savu dzīvību.

No Stepanova es nekādu šedervu negaidīju, pat laikos, kas krievu fantāzija savas novitātes dēļ šķita meistarības virsotnes, man autors kotējās kā vidēji labs un lasāms. Viņš mīl savos standarta sižetos iepīt pāris standarta lietas, kuras man īsti nekad nav patikušas. Pirmā ir galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi, tie vairāk atgādina astoņdesmito deviņdesmito gadu pornofilmu scenārijus (amazones, nimfomānes utml., kas uzvestas ar fantāzijas piesitienu). Nekādu pievienoto vērtību lasītājam tas nedod, bet varbūt esmu pārāk cimperlīgs. Otra lieta ir varoņa dzīvošana nezinot par savām superspējām, tās vienmēr māca kāds vecs vīrs. Šoreiz vecais vīrs māca sapnī. Leonīds guļ, bet patiesībā viņš trenējas matriksā. Skaidra lieta, ka ar tādiem nosacījumiem autors var pārāk neaizrauties ar tēla veidošanu, viņš visas spējas pie vajadzības nosapņos.

Pasaule sākotnēji solās interesanta, tā sastāv no virs zemes lidojošām milzīgām salām. Lidojumu nodrošina kāds augs viala, kas palielina salas celtspēju. Jo īpašnieka sala augstāka, jo augstāks statuss. Papildus eksistē vēl mākoņu ceļi, pa kuriem staigāt var tikai lordi. Taču tās ir tikai ieskicētas dekorācijas, jo autors pasauli tikpat kā neizmanto. Tik vien kā amazones, džungļi, pilsētas un ezeri. Neprasiet man, kā lordu mākoņu ceļi sinhronē augstumu, ja kāda sala paceļas augstāk vai nolaižas zemāk – maģija.

Galvenais varonis – nav jēgas runāt par viņa izaugsmi, viņš iet uz galvaspilsētu kā pa dzeltenā bruģa ceļu, laiku pa laikam nokniebjas ar kādu jaunkundzi, atklāj pa superspējām un gāž no kātiem naidniekus bariem. Sekundārie varoņi ir specdienestu vadītāji, bet tie tikai cenšas apslāpēt dumju uguni un reaģē uz ļaunā tēla izraisītajiem notikumiem. Kardom karalistē ir daudz slepeno dienestu, bet visi kaut kā nogulējuši valsts apvērsuma organizēšanu, kurā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Skaidrs, ka ar tādiem padotajiem tālu nevar tikt, un specdienestu vadītājiem ar visu jānodarbojas pašiem.

Antagonists ir no tiem, kuri ja tu viņam nejauši uzkāpsi uz kājas tramvajā, sekos tev līdz mūža beigām ar mērķi atriebties. Viņam piemīt arī šis tas cilvēcisks bez atriebšanās, fināla cīņā viņam patīk izrunāties par dzīvi, saviem plāniem un pretinieku bezspēcību. Atšķirībā no Leonīda, ļaunajam tēlam vismaz ir skaidrība, ko viņš dara, un kādēļ darbi jāplāno uz priekšu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet ir daudzas labākas lietas sarakstītas. Pat šim pašam autoram ir agrāk izdevušies labāki darbi. Vai es lasīšu pārējās sērijas grāmatas? Gribētos domāt ka nē, bet nekad jau nevar zināt.