Pēc Asinszāles triloģijas izlasīšanas Ian Tregillis ir iekļuvis manā obligāti lasāmo autoru sarakstā. Patīk veids, kādā viņš atklāj savus tēlus, savij sižetu un interpretē savas pasaules vēsturi. Šo grāmatu iegādājos tūdaļ pēc tās iznākšanas un uzreiz arī sāku lasīt. Un kā gan es varētu nelasīt, ja grāmatai ir tāda anotācija!

Mans vārds ir Jax. Tas ir vārds, kuru man devuši mani saimnieki. Es esmu calkker – mehānisks cilvēks, kuru darbina alķīmija. Mūsu armijas ir iekarojušas visu pasauli, un Misiņa Tronis ir vienīgā superlielavara. Es esmu uzticīgs kalpotājs. Es esmu kaujas mašīna. Man piemīt liels spēks un nebeidzama izturība. Taču es esmu pakļauts savu saimnieku vēlmēm. Es esmu vergs, bet es būšu brīvs.

Rit divdesmitā gadsimta sākums, bet pasaule nemaz nav tāda kā to pazīstam mēs. Ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmā – pasaules dominējošā lielvara ir Nīderlande, viņa ir pakļāvusi lielāko daļu no pasaules un nosaka politisko toni. Otrā – šajā pasaulē jau septiņpadsmitajā gadsimtā Kristians Heigenss izveidoja pirmo mehānisko kalpu. Trešā – šajā pasaulē paralēli fizikai darbojas arī alķīmija. Alķīmija ļauj klakeru mehānismiem būt vienmēr uzvilktiem un funkcionējošom. Amerika vēl joprojām nav pilnībā kolonizēta, traucē Francijas atliekas, kurai nav resursu. Pat Pāvests ir aizbēdzis no Eiropas, to ir sagrābuši protestanti.

Jau pašas pirmās grāmatas lapaspuses man lika saprast, būs labs stāsts. Notiek eksekūcija, kur tiek sodīti franču spiegi, kas mēģinājuši izdibināt Misiņa Troņa noslēpumus un kāds sadumpojies klakers. Jax, lai gan viņam ir jāpilda saimnieka uzdevums, ļoti grib redzēt, kā tas viss beigsies. Izlasot sākumu bija skaidrs, ka šoreiz autora fantāzija man piedāvās vēl nebijušu stāstu.

Grāmatas centrālais tēls ir mehānisms Jax. Ikdienu viņš pavada izpildot sava saimnieka vēlmes. Taču viena lieta viņam tāpat kā visiem pārējiem klakeriem ir skaidra. Pulksteņmeistari melo. Klakerus paklausībā tur viņu radītāji, kas ar alķīmijas palīdzību viņos ir ielikusi vēlmi klausīt savus saimniekus. Tādēļ nekāda klakeru revolūcija principā nav iespējama, visas viņu pašu vēlmes nomāc saimnieku virsvēlmes. Un pamēģini tik neklausīt saimniekus, tev sāpēs tā, ka nezināsi kur likties un pavēli izpildīsi. Jax ir tāds pats kā visi pārējie, viņu saimnieki nemaz nenojauš, ka klakeri savā starpā komunicē. Viņi pat nenojauš vai negrib nojaust, ka aiz klakeru paklausības slēpjas personības, kuras vēlas kļūt brīvas.

Berenice ir franču spiegu koordinatore. Viņas galvenais uzdevums ir saglabāt Francijas paliekas. Eiropas daļa jau sen ir zaudēta, atlikusi vien neliela teritorija Amerikas teritorijā. Bet holandieši ir gatavi ar saviem klakeriem sakaut vēl atlikušos frančus un gāzt no troņa karali. Vienīgā iespēja, kā vēl varētu izglābt Franciju un pasauli no Misiņa Troņa dominances, ir klakeru izgatavošanas noslēpuma atklāšana. Taču informācijas ir ļoti, ļoti maz. Misiņa Tronis ir gatavs uz visu, lai nosargātu savus noslēpumus. Ja kāds klakers sagadīšanās dēļ iziet no saimnieku kontroles, tiek darīts pilnīgi viss, lai viņus iznīcinātu un dezaktivizētu. Laiku pa laikam tā gadās ka vienam otram pat izdodas aizbēgt. Šie aizbēgušie tad arī ir atslēga uz klakeru noslēpumu.

Visser ir franču spiegs, katoļu mācītājs valstī, kur katolicisms ir aizliegts. Viņš vēlas darīt visu iespējamo, lai gāztu Misiņa Troni un atbrīvotu pasauli no Nīderlandes jūga. Viņam ir savi uzskati par klakeriem, viņam ir aizdomas, ka tiem ir brīvā griba. Līdz ar to klakers būtu pielīdzināms cilvēkiem un atbrīvojams  no verdzības. Jā, Vissers ir tieši tas tēls, kas uz savas ādas izbaudīs autora spēju ievērpt savā stāstā kādu pavisam tumšu notikumu pavērsienu. Tik tumšu, ka lasītājs nudien negribētu atrasties varoņa ādā.

Redzams, ka no autora ir sanācis labs alternatīvās vēstures rakstītājs. Taču viņa vēsture neaprobežojas tikai ar nelielu žonglēšanu ar faktiem, viņš spēj radīt kaut ko vairāk un nekautrējas šo savu spēju izmantot. Stīmpanks ir diezgan populārs žanrs, un šķiet, ka neko jaunu te vairs nav iespējams radīt, taču autoram ir izdevies atrast šo to jaunu. Grāmata nav tikai tehnoloģiju un alķīmijas sakausējuma apraksts, autors pievēršas problēmām, kuras parasti sastopam Azimova darbos. Vai mehāniskam radījumam var būt saprāts un brīvā griba?

Šī diskusija par mehānismu iespējamo brīvo gribu ir centrālais grāmatas elements. Jax praksē zina, ka viņam ir brīvā griba. Neskatoties uz to, ka viņš ir dzimis “smēdē”, un viņa personību nosaka ar alķīmijas palīdzību iedegts kristāls. Visser ir tikai aizdomas un novērojumi. Pulksteņmeistari, iespējams, zina visvairāk, jo galu galā viņi rada šos mehānismus, taču viņi spītīgi apgalvo, ka klakeri ir tikai tādi kā lieli uzvelkamie pulksteņi, tikai nedaudz sarežģītāki. Kad Visser konfrontē ar vienu no pulksteņmeistariem jautājumā par brīvo gribu, man tomēr radās aizdomas, ka autoram varbūt nevajadzēja aizrauties ar argumentāciju. Viņa jau bija laba, taču problemātiku aizskāra visnotaļ virspusēji. Taču līdz ko es biju vīzdegunīgi noracis autora vārgo argumentāciju, viņš stāstā radīja tādu brīvās gribas kontrargumentu, ka biju šokēts. Reizēm tev var būt arī brīvā griba, bet tu rīkosies tā, it kā tev nemaz viņas nebūtu. Un, lai arī izskatītos pēc cilvēka un iekšā šausmās bļautu vēl kā cilvēks, tu rīkotos kā klakers.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un kā nu es nesalīdzināšu ar Asinszāli, šī pasaule ir vēl drūmāka! Un autoram izskatās ir daudz labāks ķēriens uz drūmajām pasaulēm nekā uz alternatīvo Otro pasaules karu. Ja agrākajos darbos autoram varēja piesiet tēlu plakanību un citas nelāgas lietas, tad tagad viņam ir izdevies radīt gan izcilus tēlus, kuri grāmatas gaitā izaug un attīstās, gan spraigu sižetu brīnišķīgā alternatīvās vēstures pasaulē. Tagad jāciešas un jāgaida nākamā grāmata. Iesaku lasīt visiem alternatīvās vēstures cienītājiem, kuriem nav nekas pretī pret alķīmijas piešprici. Galu galā pat Īzaks Ņūtons pret to nebija vienaldzīgs. Kas zina, ja viņš būtu nedaudz pasteidzies varbūt britiem arī būtu bijušas kaut kādas cerības?