Tev patīk lasīt? Tev patīk lasīt fantāzijas grāmatas? Tu esi mana bloga lasītājs? Tev grāmatu plauktā trūkst grāmata, kuru būtu parakstījis pats autors?
Man radās iespēja uzdāvināt kādam no mana bloga lasītājiem Marka Lorensa grāmatu Muļku princis. Tā kā pēdējā laikā esmu apskatījis praktiski visas Marka Lorensa grāmatas savā blogā gan The Broken Empire ciklu gan The Red Queen’s war ciklu. Grāmatas autors izteica piedāvājumu uzdāvināt vienam mana bloga lasītājāma grāmatu “Muļķu Princis”. Ne jau šādu tādu, bet paša autora parakstītu eksemplāru.
Tagad lasītājam noteikti ir radies jautājums kā man pie šīs grāmatas tikt? Nevarēju izšķirties vai laimīgā uzvarētāja noskaidrošana, notiks Jorga stilā, kur mērķis attaisno līdzekļus vai tomēr izvēlēties Džalena scenāriju, kurā uzvarētāju noteikt pēc viņa melot prasmes. Beigu beigās izdomāju sekojošu scenāriju, kas neprasīs ne konkurentu nonāvēšanu ne mānīšanu.
Ieejiet facebook un nospiediet like uz izdevniecības Prometejs lapas. Domāju, ka būs tikai godīgi viņiem pateikt paldies par šīs brīnišķīgās grāmatas izdošanas latviešu valodā.
Ierakstiet komentāru pie bloga ieraksta, neaizmirstot norādīt savu epasta adresi, lai varu vēlāk sakontaktēties ar uzvarētāju.
Visi komentētāji piedalās izlozē, kura notiks 19.03.2015.
Laimētājs saņem autora parakstītu grāmatu.
Atruna: piedalīties var tikai Latvijas Republikas iedzīvotāji.
Būsim godīgi, šis autors ir iekļuvis manā obligāti izlasāmo autoru listē. Līdz šim manas attiecības ar viņa grāmatām ir bijušas ļoti labas, autors ir pratis pārsteigt, stāstīt interesantus stāstus un radīt spilgtus personāžus. Šo grāmatu es būtu izlasījis jau pirms kāda laika, ja vien es nezinātu, ka to gatavojas izdot latviešu valodā. Tādēļ nācās nedaudz paciesties. Paldies izdevniecībai Prometejs par grāmatas „Muļķu princis” eksemplāru!
Džalens Kendets ir īsts gļēvulis, melis, krāpnieks un meitu ģēģeris. Viņš ir arī Sarkanās pierobežas troņmantinieks, rindā uz tronis gan viņš ir tikai desmitais, un viņa vecaimātei Sarkanajai karalienei ir pavisam citi uzskati par troņa mantošanas kārtību. Bet tie visi ir sīkumi, princis tik un tā skan cienījami. Ikdienu viņš pavada visnotaļ ražīgi, lencot meitiešus, spēlējot azartspēles un bēguļojot no kreditoriem. Šķiet, ka nekas nespēs samaitāt viņa dzīvi līdz uz galmu netiek atvests kāds ziemeļnieks Snorri, tas stāsta dīvainas lietas par mirušajiem. Apstākļu spiests Džalens ir spiests doties līdzi Snorri cauri visai Sašķeltajai impērijai uz Melno fortu. Vai vismaz tikai tik ilgi, līdz viņš izdomās kā tikt vaļā no burvestības, kas tos sasaista.
Kā jau autoram ierasts, viņa varoni labāk būtu saukt par antivaroni. Džalens nudien cenšas ar varonību neaizrauties. Viņam dzīvē ir citas prioritātes. Ja no nepatikšanām var aizbēgt, tad tā ir iespēja, kuru grūti atstāt neizmantotu. Kā praktisks ciniķis viņš dzīvē tiktu tālu, ja vien ne viņa aizraušanās ar sievietēm un hronisks naudas trūkums. Pirmā dēļ viņu ne visai labi ieredz augstmaņu namos, otrā dēļ viņš ir sanaidojies ar vietējām kriminālajam autoritātēm. Ceļojums uz ziemeļiem viņam neizraisa nekādu sajūsmu, viņam principā netīk nakšņošana zem klajas debess. Tomēr pat viņam, atrodoties neizbēgamu briesmu priekšā, raksturs nedaudz pamainās. Viņš sāk saprast draugu nozīmi, saprot, ka reizēm ir situācijas, kad vislabāk ir nevis bēgt, bet mesties virsū un dot pa zobiem. Viņa līdzšinējā pasaules redzējumā sāk izveidoties zināmas plaisas, kuras viņš gan mēģina aizsmērēt ar cinismu, bet tas vairs diez ko daudz nepalīdz.
Snorri savukārt ir dzimis ziemeļnieks, viņa iecienītā taktika ir uzbrukt. Ja tev rokās ir cirvis un pretī ienaidnieks, tad nav ko daudz domāt meties tik virsū. Viņš augsti vērtē pienākumu, godu, drošsirdību un viņam ir ģimene, kura jāglābj. Un jā tādēļ nākas stāties pretī pašam Mirušo karalim, tad tās jau ir karaļa problēmas.
Varonība – lai kļūtu par varoni bieži vien pašam nekas lāga nav jādara. Džalens neskatoties uz savu gļēvulību ir īsts varonis, vismaz pārējo acīs. Viņam vienkārši reiz mūkot no ienaidnieka gadījās izvēlēties ļoti nepārdomātu virzienu. Autors iesmej par to kā varoņi rodas pareizi interpretējot notikumus un pārstāstot tos daudzas reizes.
Pasaule – Sašķeltā impērija nepavisam nav mūsu zeme tikai pēc kataklizmas. Kataklizma, kas tiek saukta par Tūkstoš sauļu dienu, ir izmainījusi fizikas konstantes un pasaules kārtību. Tagad mirušie var celties augšā no kapiem, ticībai ir liels spēks un pasaule vēl ir pilna ar Celtnieku atstātajām lietām. Džalens un Snorri šajā pasaulē ir tikai spēļu figūriņas, kurus virza tiem nezināmi spēlētāji. Viņiem pat nav nekādas nojausmas, kas ir spēles mērķis, bet viņi ir pilnīgi bezspēcīgi un nespēj šo situāciju mainīt.
Sižets ir kvests, un tas ir Snorri kvests, neskatoties uz to, ka galvenais personāžs ir Džalens. Džalens labprāt no šī pārgājiena atteiktos, ja vien tas būtu iespējams un atgrieztos savā Sarkanajā pierobežā. Jo pat visrūdītākais parādu piedzinējs ir vēlamāka kompānija par Nedzimušo. Kā jau kvestiem pienākas, te ir daudz piedzīvojumu, gudru sarunu krogos vai pie ugunskura, bēgšana no ienaidniekiem un pasaules iepazīšana kopā ar Džalenu. Snorri un Džalens ir visa komanda. Te nav nekādu rūķu un elfu, nav nekādu zobencīņu, kur karotājs pārplūst no vienas stājas otrā, pa ceļam nogalinot piecus naidniekus. Te ir izlaistas zarnas, vēlme palikt dzīvam un, ja iespējams, mukt prom.
Karte – grāmatas iekšējos vākos ir atrodama Sašķeltās impērijas karte. Grāmatā, kurā varoņi nodarbojas ar klīšanu pa pasauli, karte ir nopietns atspaids, lai varētu izsekot līdzi sižeta gaitai. Neatsverama lieta, kuru daudzi izdevēji pamanās piemirst.
Vienīgā lieta, kur es varētu piesieties autoram, ir noslēpumainie pasaules likteņa bīdītāji. Ja grāmatā ir šādi personāži, kas netiek atklāti, bet kuri lemj visas pasaules likteņus, tad tas dod autoram rokās instrumentu, ar kura palīdzību var aizlāpīt jebkādus sižeta caurumus. Autors gan ir pietiekami apzinīgs, lai īpaši bieži pie šī līdzekļa neķertos.
Galvenais jautājums, kas varētu uztraukt cītīgu fantāzijas lasītāju, varētu būt – Vai pirms šīs grāmatas izlasīšanas nevajag izlasīt Jorgam veltītās Sašķeltā impērijas grāmatas? Tas nav obligāti, šīs sērijas grāmatas lasīšana neprasa nekādas priekšzināšanas. Jorgam ir savs ceļš ejams un Džalenam – savs. Jorga grāmata un piedzīvojumi ir daudz tumšāki. Taču Mirušo karaļa acīs Džalans ir daudz nopietnāks drauds nākotnes plāniem nekā Jorgs.
Jautājums, kuru varētu uzdot fantāzijas nelasītājs – Fantāzija! izklausās kaut kas pēc „Lāčplēša” ko lasīju skolas gados, tas ir tas pats? Šai grāmatai ar „Lāčplēsi” ir maz kopīga tik vien kā pāris zoofīlijas epizodes, kas tiek pieminētas garāmejot.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Laba lasāmviela. Autors šajā darbā neaizraujas ar īpaši atsaldēta slepkavnieka tēla veidošanu. Liels uzsvars tiek likts uz to, ka cilvēkam reizēm gadās nonākt situācijā, no kuras nav citas izejas kā tikai iešana uz priekšu. Par to, ka ja labi vēlas var apmānīt arī pats sevi un ka visi solījumi laboties tā arī paliks nepiepildīti.
Šo grāmatu liktu obligāti lasāmo grāmatu plauktā un iesaku fantāzijas cienītājiem. Vietām viņa ir nežēlīga, bet pasaule jau nav rožu dārzs.
Ar Nilsu Holgersonu es pirmoreiz iepazinos pirms kādiem divdesmit astoņus gadus. Biju paņēmis šo grāmatu skolas bibliotēkā, un neskatoties uz tās biezumu, izlasīju pāris dienu laikā. Pēc tam laiku pa laikam gribējās grāmatu pārlasīt, bet nesanāca laika, un arī pašas grāmatas arī pa rokai nebija. Izdevniecības Zvaigznes ABC drīzumā iznākošos grāmatu sarakstā šī grāmata stāvēja kādu pusgadu, bet es jau laikus biju pieteicies uz lasīšanu. Bet, kad grāmata iznāca, man bija viens liels pārsteigums, tā bija adaptētā versija par „Nilsa Holgersona brīnumaino ceļojumu” pavisam mazajiem lasītājiem.
Nilss ir mazs zviedru puišelis, kuram prāts vienmēr nesas uz nebēdnībām. Vecāku klausīšana viņam nebūt nav pirmajā vietā. Pamocīt kādu mazāku zvēriņu, nodarīt kādam pāri, to lūdzu! Palasīt grāmatu nē un vēlreiz nē. Viņa nebēdnīgais raksturs reiz viņu noveda pie lielas ķezas, viņš tika pārvērsts par rūķīti, un viņam pašam nācās uz savas ādas izbaudīt to, kā ir būt mazam un neaizsargātam. Viņš nejauši kopā ar zostēviņu Mārtiņu nonāk meža zosu barā un piedalās ceļojumā līdz Lapzemei.
Grāmata, ka jau bērnu grāmata pienākas, ir ar lieliem burtiem, skaisti ilustrēta. Skaidra lieta, ka uz astoņdesmit lapaspusēm ir grūti nokondensēt visu oriģinālo stāstu. Taču adaptācija, lai arī no tās daudz kas ir izmests, veido pašpietiekamu un pabeigtu stāstu. Iespējams, ka tas ir prātīgi darīts, jo es šo grāmatu liktu piecgadnieku līdz astoņgadneku kategorijā. Bērnus šajā vecumā varētu īpaši neinteresēt Zviedrijas attīstības perspektīvas deviņpadsmitā gadsimta beigās, Zviedrijas ģeogrāfija, industrializācija un dabas resursu sadalījums.
Ja runā par mērķauditoriju, tad, šķiet, ar šo grāmatu ir trāpīts. Mans piecgadnieks paņēma viņu lasīšanai, un trīs vakaros bija izlasījis viņu visu no vāka līdz vākam. Stāstu atzina par labu, un bija ielāgojis, ka ar rūķīšiem, ja nākas saskrieties, labāk ir mēģināt sarunāt pa labam. Viņaprāt labākais stāsts grāmatā ir par žurkām, un atgriešanās mājās arī ir laba lieta.
Kā bērnu grāmatai var droši likt 8 no 10 ballēm. Bērnu Nilsa piedzīvojums mazos lasītāju (man gan ir tikai viens atskaites punkts) paņem uzreiz, un viņš patiešām grib uzzināt, kā tas viss beigsies. Man personīgi bija iebildes, ka daļa no jaukajām teikām tiek izlaistas un, ka adaptācijā ir zaudēta piesaiste skarbajai Zviedrijas zemnieku dzīvei.
Es gan pirms šīs grāmatas izlasīšanas tomēr saņēmos un izlasīju oriģinālu pilnībā. Tā bija no laikiem, kad Selma vēl bija Zelma. Oriģinālā grāmata noteikti varētu patikt pamatskolas vecuma bērniem. Autores sākotnējā iecere bija izveidot interesantu stāstu grāmatu par Zviedriju, tās reģioniem un vēsturi. Viņai nekas nav lāgā nācis galvā līdz kādu dienu viņa sastapusi rūķīti, kas reiz bijis puisēns un ceļojis kopā ar zosīm pa Zviedriju. Šī grāmata tad ir puisēna stāsts. Viena lieta ir redzama uzreiz -autorei ļoti patīk sava valsts, tās daba un vēsture. Grāmata ir piebāzta pilna ar leģendām teiksmām un spraigiem piedzīvojumiem. Tai pat laikā netiek piemirsta skaudrā zemnieku dzīve. Cik gan vēl ir bērnu grāmatas, kur vientuļa zemniece nomirst savās mājās un atstāj nesakoptu lopus. Kur uz pīļu medības tiek aplūkotas no pašu pīļu puses un, kur lapsa ir ne tikai viltīga, bet arī nežēlīga slepkava.
Mierīgi var lasīt arī pieaudzis cilvēks, grāmatas valoda bagāta, stāsti interesanti. Vairāk tāda novadpētnieciska grāmata nekā bērnu pasaka. Un tais laikos jau autori nekaunējās aprakstīt dzīvi tādu kāda tā ir, nāve, netaisnība un nežēlība, tas viss te ir. Bet ir arī darba spars, prieks un lepnums par savu valsti. Oriģinālam lieku 9 no 10 ballēm.
Baltais runcis šodien aizsāka vienu stafešrakstu. Lai piedalītos, kaut kas ar roku jāuzraksta savā rokrakstā un jānopublicē savā blogā. Ierakstā vēlams nominēt nākamos stafetes dalībnieku. Kādam nolūkam Baltajam runcim ir nepieciešama šī grafoloģiskā informācija, nezinu. Iespējams, ka viņam ir latents latviešu valodas skolotāja gēns.
Nu jau ir pagājis gandrīz vesels gads, kopš pēdējās Aberkrombija grāmatas. Pilnīgi pats nesaprotu, kā es tik ilgi esmu izturējis. Šo grāmatu es saņēmu tās iznākšanas dienā, taču līdz izlasīšanai novilku laiku gandrīz mēnesi. Kādēļ tā, nemācēšu teikt, bet es nolēmu laboties.
Shattered sea karalistes ir gandrīz visas apvienotas zem Vienīgā dieva zīmes. Gandrīz, bet ne visas. Gettlende nevēlas atzīt Augstā Karaļa virsvadību, tādēļ tai ir jāmeklē nopietni sabiedrotie. Lai nokārtotu lietas, Yarvi rīko ekspedīciju uz tālām zemēm ar mērķi iegūt savā pusē nopietnu lielvaru valdniekus. Ekspedīcijā piedalās arī Thorn – meitene, kurā ļoti grib būt par karavīru un Brand – puisis, kuru karš nemaz tā īsti nepievelk, viņš vienkārši grib būt labs cilvēks. Katram ir jāizvēlas savs dzīves ceļš, un ne vienmēr izvēle ir atkarīga tikai no viņiem.
Varoņi – Thorn ir tipiska meitene karotāja, viņa lai nonāktu pie sava mērķa ir gatava lauzt jebkādus pieņēmumus un tradīcijas. Viņai patīk cīnīties, nogalināt un uzvarēt. Grāmatas notikumu gaitā Thorn no meitenes, kas grib kļūt par karavīru, izaug par nopietnu slepkavošanas mašīnu. Par laimi nepieaug tikai viņas izveicība rīkoties ar zobenu vien, viņa pieņemas arī prātā. Brand – puisis, ķerts uz labo, tas viņam dzīvē nemaz nenāk labumā. Viņš vienmēr pamanās nevietā bīdīt nepareizus tekstus, un karotāji viņu par īstu vīru nemaz neuzskata. Sirošanā puiku līdzi neņem, nākas vien viņam pieņemt Yarvi aizbildniecību un doties līdzi ekspedīcijā. Abiem tēliem ir nopietni mazvērtības kompleksi, Thorn tos risina ar agresiju, Brand ar nerunāšanu. Yarvi ir īsts cilvēku pazinējs, un viņš bez nekāda sentimenta izmanto abus varoņus savu mērķu sasniegšanai. Labi, ka vismaz Yarvi autors nav mīkstinājis raksturu un cinismu. Ja ar raksturiem un motīviem viss bija daudz maz kārtībā, tad Thorn spējas izraisīja smīnu. Meitene pierāda, ka pusgada laikā, katru rītu agri mostoties un cītīgi trenējoties, var kļūt par vietējas nozīmes nindzju.
Pasaule – kārtējo reizi silda sirdi autora spēja radīt funkcionējošu pasauli, kuras pamats un notikumus virzošais spēks ir ekonomika. Valstu politika un savienības grozās ap ekonomiku. High King ir varens ne tikai tādēļ, ka viņš tic vienam dievam. Nē, varenības pamats ir ekonomika, un Gettlande ir viņa tiešais konkurents. Autors labis saprot jūras ceļu un tirdzniecības nozīmi. Viņam ir arī ideja, ko nozīmē loģistika un karaspēka apgāde. Viņa pasaulēs karaspēks nesavācas acumirklī un nerodas no tukša gaisa, lai dotos episkās cīņās. Pasaule, kā jau tas piedienas pie grāmatas, kuras galvenais tēls ir sieviete, ir sadalīta vīriešu un sieviešu pasaulēs. Katrai no tām ir sava vieta un nozīme. Thorn ar savu spītību cenšas šādu tradīciju lauzt. Nav jau tā, ka beigās būtu cerības uz feminisma uzvaru skarbajā ziemeļu pasaulē, vairāk par to, ka ja ir stipra griba un nedaudz paveicas, tad var šo to izmainīt savā dzīvē.
Sižets – ceļojums, lielākā grāmatas daļa ir ceļojums pa pasauli. Nav tā, ka tas būtu pašmērķīgs, autors jau nav nekāds iesācējs. Ceļojuma iemesls ir diezgan pamatots, tie ir Yarvi mēģinājumi iegūt savai valstij jaunus sabiedrotos un, ja paveicas atņemt tos saviem pretiniekiem. Laiku pa laikam notiek arī pa kādam pamatīgam kautiņam, taču sižeta attīstība vēla nav nonākusi līdz tādai pakāpei, kad notiek tiešas armiju sadursmes. Vēl ir iespēja izrādīties katram individuāli un Thorn šo iespēju izmanto.
Atrisinājums – tā kā Yarvi jau mēs pazīstam no iepriekšējās grāmatas, tad visa sižeta atrisinājums daudz maz skaidrs ir, kad esam tikuši grāmatas pusē. Tas kļūst acīm redzams un interesantas paliek tikai detaļas. Autors spēj arī veiksmīgi izvairīties no sevis ierakstīšanas stūrī. Viņam vienmēr izdodas atrast loģisku un visnotaļ izskaidrojamu notikumu pavērsienu. Visu cieņu, Debesis šeit nekad neatveras un dajojoši eņģeļi pa kāpnēm lejā nekāpj, lai glābtu nelaimē nonākušu varoni.
Noskaņa – nav vīsti tāda kā autoru pieaugušajiem domātajās grāmatās. Vietām jau līst asinis un ripo galvas, bet tomēr viss ir tādā nedaudz idealizētā pasaulītē, kur lietām ir tieksme beigties labi. Bet par to nevajag izsamist, tomēr tā ir pusaudžu grāmata, un pārlieks drūmums var neatbilst auditorijai.
Kopumā lieku 8 no 10 ballēm, ir vājāka nekā iepriekšējā. Stāstījums ir nedaudz iestiepts un radīts tikai viena personāža izveidei. Cerēju vairāk uz Yarvi stāsta tiešu turpinājumu un, iespējams, tādēļ nedaudz vīlos. Ja esi lasījis pirmo daļu, tad šo vari droši lasīt. Ja neesi, tad tev, laimīgajam, priekšā ir diezgan jauks un interesants ceļojums šīs grāmatu sērijas pasaulē.
Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu nospriedu pievērsties tādai, kuru jau no bērnu dienām biju gatavojies izlasīt, taču nekad tā īsti nebija sanācis laika. Grāmatu biju cilājis desmitiem reižu, taču vāks kaut kā neuzrunāja, nevarēju īsti saprast, par ko viņa ir, cik tur izdomājums cik patiesība. Lasīšana visu laiku atlikās. Tomēr pēc divdesmit pieciem gadiem grāmata sagaidīja savu kārtu.
Trīs bezbailīgi balonisti un polārpētnieki 1897. gadā nolemj rīkot ekspedīciju uz Ziemeļpolu ar gaisa balonu. Ekspedīcijas dalībnieki ir Andrē, Strindbergs un Frenkelis. Nevienam no viņiem nav lielas pieredzes nedz ar pārgājieniem polārajos apgabalos, nedz balona vadīšanā. Pasākums nodrošina pasaules slavu, jo veiksmīga iznākuma gadījumā viņi būs pirmie cilvēki, kas nokāps uz Ziemeļpola un uzvilks tur Zviedrijas karogu. Autors balstoties uz ceļojuma dienasgrāmatām, vēsturiskām liecībām un avīžu rakstiem ir aprakstījis šo ceļojumu prozas darbā.
Ja gribam pavisam īsi raksturot Andrē ceļojuma būtību, tad varam izteikties šādi – gaisa balons “Ērglis”, opijs, morfijs, ragavas, leduslāču gaļa, trihineloze, roņu gaļa, caureja, krampji, nāve. Ceļotāji ir absolūti diletanti – Andrē pieredze gaisa kuģošanā nesasniedz pat desmit pacelšanās reizes. Balons startējot zaudē lielāko daļu no sava balasta, un tādēļ plānotais ceļojuma ilgums ievērojami saīsinās. Apkalpes komandieris un tās locekļi slimo ar fatālismu un neizlēmību, kas kombinējoties ar lepnumu un kaunu rada visus apstākļus katastrofai. Cilvēki laikus neprot apstāties, saprast, ka pasākums nolemts neveiksmei, bet tikai dodas tālāk.
Tomēr neskatoties uz visu diletantismu, vīri diezgan veiksmīgi veica pārgājienu no nolaišanās vietas līdz Jaunislandei (tagad Baltā sala), un, iespējams, būtu pat veiksmīgi pārziemojuši. Taču kaut kādu iemeslu dēļ uz salas visi gāja bojā. Pastāv vairākas versijas. Viena no tām ir saslimšana ar trihinelozi, jo vīri cītīgi ēda leduslāči gaļu, sūdzējās par sāpēm muskuļos un mocījās ar caureju. Tomēr pastāv vēl pāris versijas, leduslāča uzbrukums, saindēšanās ar svinu, tvana gāze un narkotiku pārdozēšana. Lai vai kā nebūtu, vīrus atrada tikai pēc 33 gadiem un atliekas tika kremētas bez dziļākas izpētes.
Darbs ir uzrakstīts labi. Izklāstījumā lasītājam tiek sniegti daudz un dažādi fakti. Autors notiekošo stāsta bezkaislīgi, paziņojot galvenos notikumus. Ceļotāju dialogi lielākoties ir paša autora izdomāti balstoties uz to, ko viņš spējis izlobīt no dienasgrāmatām. Ekspedīcijas dalībnieki no vienas puses uzvedas kā cilvēki, dara ikdienas darbus, nedaudz kašķējas un mokās ar caureju. Taču viņi uz savu likteni un nākotni skatās tā kā atsvešināti, it kā viņiem būtu vienalga vai izdzīvos vai neizdzīvos. Šaubos, ka vīri būtu tik viegli pieņēmuši savu likteni, sevišķi pēc tam, kad viņi bija tikuši līdz pat salai ar nopietniem pārtikas krājumiem.
Lai tur kā arī nebūtu, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti mani pamudinās izlasīt pārējās agrīnajai aeronautikai veltītās grāmatas, kuras atrodamas manā grāmatu plauktā. Ja patīk ceļojumu apraksti un nebaida tas, ka visi beigās iet bojā (neuzskatu to par maitekli, jo kurš gan nezina kā beidzās Andrē ekspedīcija).
Ar šīs grāmatas lasīšanu es esmu nokavējis jau vismaz gadu, To jau ir paspējuši izlasīt un savas pārdomas aprakstīt bez maz vai visi grāmatblogeri. Bet ko lai dara – ne visi vagoni vilcienā var būt pirmie, kādam ir jābūt arī pēdējam. Tā nu es vismaz uz kādu laiku būšu pēdējais.
Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib.
Uzrakstīt kaut ko oriģinālāku par „šis ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs latviešu literatūrā noticis” diez vai ir iespējams.
Sākot grāmatu lasīt es gan tā nedomāju, tiku līdz vietai, kur autors sāka rakstīt par Kurtu Kobeinu, nodomāju Jēzus vārdos: “Jāni un Tu arī!”. Grāmatu noliku malā uz pāris nedēļām un cītīgi domāju, kā rīkoties tālāk. Lai tiktu pie grāmatas man nebija tā vienkārši – ieej veikalā un nopērc. Nekā, man veikalā paziņoja, ka viens eksemplārs esot vēl gan, bet tas esot atlikts. Es neļaunojos un neveiksmīgi apmeklēju vēl pāris Rīgas grāmatnīcas. Nekā! Man ieteica neuztraukties un pagaidīt līdz to izdos vai atvedīs atkal. Ja gribot, varot pasūtīt, un tad to atvedīs no Daugavpils. Bet ja nu Daugavpilī arī kādam šo grāmatu vajag tāpat kā man, vai man ir tiesības viņam to vienkārši tā atņemt? Nolēmu gaidīt un pie reizes aktīvi meklēt. Pagāja nedēļa un šķita, ka šī grāmata ir tāds Lovecraft Nekronomikons, par kuru visi runā, bet kuru neviens nemaz nav redzējis. Un tad vienu dienu iegāju grāmatbodē un ir, lieki piebilst, ka tagad viņa ir atrodama visur! Šis ilgais grāmatas dabūšanas process mani bija grāmatai pietuvinājis, un tādēļ nespēju viņu vienkārši aizvest uz laukiem. Sak, te iekuram, autors Kobeinu ar bisi pieminēja, tāpat kā simtiem amerikāņu autoru to jau reiz ir darījuši. Tādēļ izlēmu tomēr lasīt. Un labi vien bija, jo varu derēt, ka ellē būs speciāls katls tieši tiem, kuri šo grāmatu nebūs lasījuši.
Nākotnē, pēc gadiem simts, šī grāmata būs ieguvusi pozīcijas obligātajā latviešu literatūras grāmatu sarakstā. Tad varbūt skolēni pukosies par viņu tāpat kā tagad par Zaļo zemi, bet tas būs vēlāk. Tagad grāmata ir īstajā vietā, laikā un par īsto laiku. Mani kā trīsdesimtgadnieku, kuru metāls nekad nav interesējis (biju tehno piekritējs, arī tagad rakstot aprakstu par grāmatu man fonā skan Dr. Alban), un par Kobeinu kā kultūras ikonu man vienmēr ir bijis nospļauties, šī grāmata paņēma savā varā. Tik perfektu deviņdesmito gadu attēlojumu es vēl nekad nebiju piedzīvojis, ja nu vienīgi pašos deviņdesmitajos, izdzīvojot tos reālajā dzīvē. Autoram ir talants pateikt būtiskāko un atgriezt lasītāju pagātnē. Arī manā dzīvē RBS topam, lai arī cilvēkam no laukiem, bija liela nozīme. Ko gan citu cilvēks pēc lopu sakopšanas piektdienas vakarā lai dara? Un, kad vēl mani kāda grāmata ir atgriezusi brīdī, kad es no avīzes visos sīkumos lasu par Jelgavas cietumnieku masveida bēgšanu? Par šaubīgā šņabja pudeli ar iesauku Ķirzakas smaids, kuru tā sauca, jo bija aprakstīta ar tādu pašu dīvainu fontu kā tajā seriālā? Pareizi, nekad! Uz visu šo atmiņās aizdzenošo sīkumu fona patiesībā ir vienalga, vai grāmata ir par metālu vai par histerēzes cilpu. Lasītājs uzreiz sajūt, ka grāmata ir rakstīta tieši viņam. Šie atmiņu fragmenti ir tik līdzīgi paša dzīvē izdzīvotajam, šķiet, ka bišķi jau te rakstīts arī par manu dzīvi.
Bet ne jau tas ir vienīgais autora nopelns, ticami atstāstīt vēsturi un labi lietot valodu. Nē, grāmata bonusā ir arī vēstījums par visnotaļ specifisku subkultūru un pusaudžu mēģinājumiem būt atšķirīgiem. Neizaugt tādiem kā visiem, palikt pašam. Vēlams visu dzīvi. Dažiem tas izdodas, dažiem – ne. Kaut kā kļūstot vecākam, alternatīvums izplēn, un cilvēks attopas ar ģimeni bērniem un suni, tā arī nesapratis, kur un kad viņš zaudējis savu alternatīvo dzīves veidu. Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, ko tad iegūstam no šīs dumpošanās un alternatīvā dzīves veida meklēšanas? Viņaprāt ,tie ir draugi uz visu mūžu, kas tevi sapratīs kā neviens cits jebkurā dzīves brīdī. Neskatoties uz to, ka pēc tam satiksi viņus tikai pāris reizes mūžā. Protams, tie kuriem metāls sirdī ir bijis vai vēl ir dzīvs, ir pieejams vēl vesels slānis, kas veltīts metālam un metālistu subkultūrām Latvijā un pasaulē vispār.
Lieku 10 no 10 ballēm. Perfekta grāmata. Novēlu autoram, lai viņam izdotos rakstīt tā vēl un vēl! Lasīšanai paralēli ieteiktu tukšot Hektora pudeli (Ķirzakas smaidu jau tagad būs nereāli dabūt) aizgājušo laiku izjūtu radīšanai. Iesaku izlasīt visiem, kuriem pusaudžu gadi iekrita deviņdesmito vidū.
