Rančo “Akmens stabs” by Aleksandrs Grīns
Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz paņēmu kādu ļoti plānu grāmatu. Zinu, ka reiz viņu jau esmu lasījis, bet neko nespēju atcerēties. Izlasot grāmatu, sapratu kādēļ man bija radusies amnēzija.
Reitānam ir apnicis reportiera darbs, un viņš atgriežas savā dzimtajā zemē. Tēva mājas ir pārdotas, bet viņa draugs Vermonts joprojām saimnieko savā rančo “Akmens stabs”. Linsejs visu mūži ir bijis klerks, vecumdienās viņš ir nolēmis realizēt savu mūža sapni, redzēt pampas. Roberts ir vienpadsmit gadus vecs puika, kura vājība ir ģenerāļu atbrīvošana. Neveiksmīgs dzērāja joks viņu ir aizdzinis ceļojumā pa Dienvidameriku. Huans ir bagātnieka dēls, taču viņam patīk kinematogrāfija, tēvam tāda lieta nav pa prātam un Huanu iesloga trako namā. Visu šo cilvēku likteņi stāsta gaitā savijas vienā sižeta līnijā, kuras darbība notiek uz Dienvidamerikas pampu fona.
Grāmatas titullapa braši vēsta, ka šis ir stāsts bērniem. Ja bērns ir nolēmis kļūt par gaučo, tad jau pirmajās lapaspusē viņam tiek pasniegtas īstas dzīves gudrības. Tāds, ierodoties pilsētā, noteikti uzreiz aizies uz bāra iedzert rumu un uzpīpēt cigāru. Protams, piešiem šķindot. Tad iedzers matē (autors informēti paskaidro, ka eiropiešiem viņa diez ko negaršo, bet ar laiku pierodot). Uzzināma arī, ka galvas uzlikšana uz pleca un sišana ar plaukstu pa muguru ir gaučo paradums. Tad pirmajās pāris lapaspusēs tiek aprakstīti dažādi lopu ganu mirstības iemesli, un tad jau var doties pie Vermonta.
Izlasot grāmatu pirmais jautājums, kas ienāca galvā ir – ko es pie velna nupat izlasīju? Autors ir sagatavojis lasītājam rasolu. Te ir ģimenes drāma, piedzīvojumi, mīlestība, apšaudes, apslēpti dārgumi, bēgšana no trakās mājas, izsekošana ar velosipēdu, apšaude negaisā, slepkavības, nepiedienīgi piedāvājumi un liellopi. Mūsdienās tādu grāmatu sauktu par trilleri, taču diemžēl pareizo elementu klātbūtne nenodrošina labu grāmatu. Tie visi ir sakrāmēti cits aiz cita, bez nekādas jēgas, tik vien lai radītu piedzīvojumu dotajā brīdī. Kāds no varoņiem ir nabags, nekas, tūlīt ar vienkārša skaitāmpantiņa palīdzību padarīsim viņu bagātu! Tas nekas, ka esi vienkāršs kinooperators, tev taču ir draugs ar kuģi, kas labprāt tevi un tavus draugus aizvedīs uz Eiropu. Autors vienmēr ir gatavs izstumt klavieres ne tikai no krūmiem, tās var nokrist arī no saules, vai uzskriet virsū uz ielas – gadās.
Paši tēli ir nekādi, rodas priekšstats, ka autors tos ir vispārēji ieskicējis, izmantojot standarta šablonus. Viņu pasaules redzējums ir un paliek noslēpums. Viņu jūtas ir vienkāršas, naids, mīlestība, dusmas. Kā personības viņi nekā neizceļas. Piemēram, par Inesi lasītājs uzzina, ka viņa ir skaista un histēriska. Tas arī izskaidro faktu, kādēļ izlasot šo grāmatu tās tēli izgaist pēc pāris nedēļām. Savā starpā viņi lielākoties atšķiras tikai ar to, ka daļa valkā kleitas, bet pārējie skraida biksēs.
Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Pat kā stāsts bērniem viņa ir totāls mēsls. Nav neviena kolorīta varoņa, piedzīvojumos Vinnijs Pūks viņu pārspēj 100 reizes. Vienīgais, ar ko šis stāsts izceļas, ir tas, ka varoņi labprāt šaudās ar revolveriem, pie pirmās iespējas, taču pat tas nespēj glābt grāmatu. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Ja vien ir iespēja, izvairieties no šīs grāmatas lasīšanas.