Cilvēka dvēseles inženiera stāsts by Josef Škvorecký

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti nebūtu lasījis, ja vien par to nebūtu izlasījis brīnišķīgu atsauci Sibillas blogā. Nebija tā, ka es viņu grāmatbodē nebūtu redzējis, taču tās anotācija mani neuzrunāja, un vāks ar diez ko nepatika. Grāmatās gan lielākoties saturs tomēr ir pāri formai. Taču, izlasot Sibillas domas par grāmatu es uzreiz aizskrēju uz grāmatbodi un lasāmo iepirku.

Daniels Smiržičkis ir čehu emigrants Kanādā. Viņš ir literatūras profesors Toronto koledžā, viņš mēģina vietējai jaunatnei iedzīt galvā literatūras kritikas pamatus. Cenšas pastāstīt viņiem, kādēļ to dzīves uztvere īsti neatbilst realitātei, sevišķi, kad runa ir par sociālistiskā bloka valstīm. Vakarus viņš vada citu trimdinieku sabiedrībā, kur daļa cenšas saglabāt čehu kultūru, daļa sapņo par valdošās iekārtas gāšanu un citi vienkārši veido jaunu dzīvi. Visa grāmata paiet klejojot starp pagātni un tagadni, atklājot dažādus posmus Danija dzīvē. Piedzīvojumiem un raibām epizodēm bagāts, komisks un literāras erudīcijas piesātināts , “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” pilnībā attaisno tam autora piešķirto apakšvirsrakstu “Seno dienu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”.

Sākot lasīt grāmatu pagāja zināms laiks līdz noorientējos visnotaļ plašajā Danija paziņu lokā un viņu dzīvesstāstos. Pēc tam jau viss nostājās savās vietās, un nekāda svaidīšanās starp bijušo un esošo vairs nespēja izsist no sliedēm. Būtībā jau grāmatā ir divas galvenās sižeta līnijas – par Danija darbu totālās mobilizācijas laikā Meseršmita rūpnīcā un viņa dzīvi emigrācijā. No atsauksmēm biju sapratis, ka tur ir daudzi savstarpēji ne pārāk sasaistīti stāsti. Man viss šķita pat ļoti strukturēts. Iespējams, ka haosu nedaudz ievieš Danija bijušie draugi, kas viņam raksta vēstules. Tās lai ar hronoloģiskas rada stāstījumā pārrāvumus, kas prasa nelielu pārslēgšanos no viena pasaules redzējuma uz citu. No Danija uz plaukstoša kolhoza vadītāju vai ebrejieti Izraēlā.

Grāmatai ir diezgan daudz līmeņu, un katrs lasītājs spēs atrast savam izpratnes līmeni atbilstošo. Grāmatu var lasīt kā labu piedzīvojumu stāstu, kurā notiek daudz smieklīgu notikumu. Tas nekas, ka humors ir ļoti melns un laika reālijām atbilstošs. Pie šīs kategorijas ieskaitāmi stāsti par pieckājaino cūku, par sociālistisko atejas apmeklējumu, par mucu ripināšanu rūpnīcā, par latviešu tualetes apmeklēšanas paražām masu pasākumos. Stāsts par aizrautīgo amerikāņu detektīvu plaģiatoru un kolekcionāru Novosadu mani apbūra. Sevišķi tas, ka viņš nozaga visus Agatas Kristi detektīvdarbu sējumus uzbeku valodā. Izcila bija arī saruna grāmatnīcā par to, kas var būt rakstīts grāmatā, un trimdas šķelšana literatūras ietvaros, man patika vislabāk.

Var lasīt kā mīlas romānu, par Danija topošā literāta mīlestības piedzīvojumiem. Par viņa mūža mīlestībām, un kā tas mainījis viņa pasaules redzējumu. Var lasīt kā vieglu ironiju par trimdu, kur katrs trimdinieks uzskata, ka tieši viņš ir pareizo uzskatu paudējs. Par to kā visa tā tradīciju un identitātes glabāšana patiesībā ir viens garlaicīgs process, kas turas uz pāris entuziastiem. Ir arī spiegu romāna elementi. Tas, ka esi aizmucis no valsts, vēl negarantē to, ka valsts zaudē interesi par tevi. Danijam regulāri par draugiem uzmetas drošības dienestu pārstāvji, kuri patiesībā pat nav pārāk konspiratīvi, pārvēršot visu vervēšanu par farsu.

Tas vēl ir pāris slāņi, kuri man pagāja garām nesaprasti. Neesmu tik stiprs čehu literātos un literatūras kritikā. Tādēļ man nesaprastas palika lielākā daļa no atsaucēm, kas ietvēra čehu autoru daiļdarbus. Gods kam gods, tulkotājs un redaktors ir lāga cilvēki, kas visas zemsvītras piezīmes, ir ielikuši lapaspuses apakšā, tas ļoti palīdzēja lasīšanā. Otrs slānis, kas man aizgāja daļēji nesaprasts, ir nodaļu nosaukumi. Katra nodaļa ir nosaukta kāda autora vārdā. Tā kā no piesaukto autoru daiļrades es orientējos tikai Po un Lovkrafta darbos, tad man ir aizdomas, ka citās nodaļās es ko esmu palaidis garām.

Lasot grāmatu es nācu pie secinājuma, ka latviešu gaušanās par savu lielo neveiksmi laikmeta griežos un mūsu unikālo vēsturi, kuru neviens nespēs saprast, ir maigi izsakoties stipri pārspīlēti. Čehu tautas problēmas pirms un pēckara gados nemaz īpaši neatšķīrās no mūsējām. Un patiesībā es no šīs grāmatas uzzināju diezgan daudz par viņu vēsturi juku laikos, starp visām okupācijām un tautas revolūcijām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt visiem, kurus nebaida grāmatas biezums. Viņa ir ļoti, ļoti interesanta – nenožēlosiet.

Tuvu un tālu by Ivans Maiskis

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Gadījuma skaitļu ģenerators izvēlējās šo grāmatu. No bērnības atmiņām man viņa ir pagaisusi, ja es arī viņu esmu lasījis, tad nekas galvā no tās nav aizķēries.

Petrovs Otrā pasaules kara laikā tiek norīkots doties uz Stokholmu pārstāvēt Padomju Savienības intereses. Situācija ir kritiska, notiek sīvas cīņas pie Staļingradas, ir cerības pāriet pretuzbrukumā. Petrovs šajā brīdī labprātāk gribētu atrasties frontē, bet ko lai dara, ja valdība liek, tad jābrauc. Viņam līdzi dodas sieva, un par ceļabiedru piesitas sapieris Potapovs. Kopā ar šī stāsta trim varoņiem lasītāji dosies tālā, bīstamiem piedzīvojumiem pilnā ceļā pa Arābu Austrumu zemēm, pāri visam lielajam Āfrikas kontinentam, Atlantikai un Anglijai. Stāsta pamatā likts īstenībā noticis padomju ļaužu grupas ceļojums no Maskavas uz Stokholmu otrā pasaules kara laikā. Lasītājs iepazīsies ar Mazāzijas un Ēģiptes pilsētām, pirmatnējiem džungļiem un trokšņaino Keiptaunu, ar vientuļu saliņu Atlantikā un milzīgo Londonu.

Gāmatai ir viens un tikai viens uzdevums, uzskatāmi lasītājam parādīt, ka nav uz pasaules labākas valsts, kurā cilvēks var justies brīvs kā Padomju Savienībā. Viss Petrovu ģimenes ceļojums kalpo kā ilustrācija Britu impērijas pagrimumam, buržuāzijas un birokrātu divkosībai, strādnieku apspiešanai un daudzu tautu alkām nomest kaklakungus.

Sižets ir apbrīnojami vienveidīgs, kas balstās uz sekojošu formulu. Petroviem nonākot jaunā valstī, pilsētā vai apdzīvotā vietā, viņiem ir jāsaskaras ar vietējo birokrātu naidīgumu. Tiem nepatīk boļševiki un viņi to divkosīgi slēpj. Aizbildinās ar dažādiem ieganstiem, lai kavētu padomju laužu misijā. Varoņi, īsinādami laiku, apmeklē slavenākos apskates objektus. Tajos kāds gids Žila Verna manierē īsumā izstāsta valsts vēsturi, uzsvaru liekot uz britu imperiālistiem un tautas zemāko slāņu alkas pēc pašnoteikšanās. Tad boļševiki nonāk grūtā situācijā, taču padomju cilvēks ir morāli pārāks, par buržuju pakalpiņiem un vienmēr tiek cauri sveikā. Tā stāsts turpinās mainot dekorācijas, bet nemainot centrālo vēstījumu.

Tā kā grāmata sarakstīta laikā, kad PSRS bija svarīgi izskaidrot saviem ļaudīm, kādēļ pēc Otrā Pasaules kara nolaidās Dzelzs priekškars, tad autors laikus iezīmē nākotnes ideoloģiju konflikta aizmetņus. Briti pēc būtības ir sarīdījuši Vāciju ar PSRS, tagad viņi cer, ka tās viena otru novājinās tik tālu, ka tiem pie kājām noliks visu Eiropu Tieši tādēļ viņi nesteidzas ar otrās frontes atvēršanu. Buržuju dzīšanās pēc peļņas ir uzvarējusi veselo saprātu, tā vietā, lai cīnītos pret nacisma sērgu viņi plāno savu nākotnes ekspansiju. Bet padomju cilvēki tiks galā ar jebkādu ienaidnieku, jo viņu pusē ir taisnība.

Daļa no grāmatas tiek veltīta tāda sociālisma kritikai, kura nav balstīta uz marksismu. Pāris lapaspuses tiek veltītas tam, lai lasītājam izskaidrotu kādēļ leiboristiem nav nekāda sakara ar strādnieku šķiras interešu pārstāvēšanu, par to kā buržuji zem sociālisma idejas slēpj tikai tukšus saukļus, bet nenodod vari strādnieku rokās.

Vienīgais kam varu piekrist autoram, Āfrikas pamatiedzīvotāju liktenis nudien nebija apskaužams, rasismu, baltā cilvēka nasta un citi baltās rases „pārākuma” elementi, bija diezgan trāpīgi apzīmēti. Tikai to vai viņi visi tiecas uz komunismu, es gan neriskētu apgalvot. Arī cerība uz tautu pašnoteikšanos neko nedeva, kad tā piepildījās. Resursi tika izlaupīti, korupcija zēla vēl pamatīgāk nekā Britu impērijas laikos. Un tagad uz Hartumu būs gatavs doties tikai galīgi traks baltais cilvēks.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, tas pamatā tomēr ir propagandas materiāls. Bērnu dienās varēja šo grāmatu lasīt kā tādu Žila Verna vai Maina Rīda atvasinājumu, tad tas ideoloģiskais vēstījums kaut kā neķēra. Tagad gan ziloņi un krokodili paliek otrā plānā. Priekšplānā izvirzās komunisma propaganda.

Putekļi (Silo #3) by Hjū Hovijs

Pateikt, ka es gaidīju šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā, nozīmētu nepateikt neko. Mana iepazīšanās ar Elevatora triloģiju sākās pirms diviem ar pus gadiem. „Vilnu” es izlasīju vienā rāvienā. Grāmatas vēriens un pasaule mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju tik lielā sajūsmā par šo grāmatu, ka otrās sērijas grāmatas „Maiņa” lasīšanu atliku līdz pēdējam. Bieži gadās, ka autoram pēc veiksmīga starta nākošā sanāk nekāda. Tas mani baidīja, taču, kad “Maiņa” iznāca latviešu valodā nebija vairs kur sprukt, nācās vien izlasīt. Otrās grāmatas parasti gatavošanās lielajam finālam, bet autors mani patīkami pārsteidza, pasaules novitātes zudumu kompensējot ar nopietnu slēgtas sabiedrības uzvedības modelēšanu un dažādu scenāriju izspēlēšanu. Man pēc tās izlasīšanas prātā bija ģeķīga doma izlasīt „Putekļus” angliski uzreiz, lai uzzinātu kā tas viss beigsies. Taču es zināju, ka arī „Putekļiem” pienāks kārta tapt izdotiem latviski, un es turējos. Bet katru reizi, kad man pienāk brīdis, kad nevarēju izdomāt ko lasīt, “Putekļi” šķita ļoti laba izvēle, taču es noturējos. Pateicoties izdevniecībai Prometejs, es tiku pie grāmatas un, protams, tad man vairs nebija jāturas. Grāmata tika izlasīta tās pašas dienas vakarā.

18. elevatorā ir notikusi revolūcija, tās iedzīvotāji ievēlējuši Džuljetu par mēru, cer uz gaišu nākotni un jaunu kārtību. Revolūcija nozīmē pārmaiņas un ne visi ir ar mieru lauzt vecās tradīcijas. Pirmais elevators joprojām strādā, viņiem ir misija un plāni. 18. elevators diemžēl nav viņu plānos un tikai Džūljeta var viņus apturēt, viņai ir sabiedrotie Pirmajā, vismaz viņa tā domā. Tomēr uzvara katrā kaujā nenozīmē uzvaru karā. 18. Elevatoram viss tikai sākas.

Ir grūti uzrakstīt par triloģijas pēdējo grāmatu bez maitekļiem. Te jau katra personāža pieminēšana nozīmētu netieši pavēstīt izdzīvojušos un mirušos, tādēļ centīšos iespēju robežās no tā izvairīties. Šī, kā jau tas triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, mēģina noslēgt visas sižeta līnijas un ļaut pilnībā aptvert autora sākotnējo ieceri. Tagad vairs nav laiks izkārtot varoņus pozīcijās un ļaut viņiem gremdēties atmiņās. Ir sižetā ir pienācis lūzums, atrisinājums, kas nes sev līdzi zināmu haosa devu. Autoram ir jācenšas to turēt pie kārtības, neļaujot visam rūpīgi būvētajam plānam izčākstēt nebūtībā. Manuprāt, tas viņam ir izdevies labi. Autors finālu būvē uz iepriekšējos stāstos dotās notikumu un faktu bāzes. No maisa netiek vilkti ārā nekādi augstāki spēki, viss ir pa godīgo. Nu gandrīz viss, vienā vietā gan autors izmantoja, manuprāt, zemisku paņēmienu, bet viņš jau nenojauta, cik ļoti man šis tēls nepatika, neskatoties uz visu viņa racionalitāti.

Autors ir pamanījies noturēt spriedzi visas četrsimt lapaspušu biezās grāmatas garumā. Pie tam sižets netiek pavadīts bezjēdzīgā skriešanas vai pakaļdzīšanās aprakstos. Nē, te nav bērnu spēles, te ir runa par veselas sabiedrības izdzīvošanu. Sekmīgs iznākums ir mazvarbūtīgs, taču varoņiem ir iespēja, un viss ir atkarīgs, vai viņi to izmantos. Notiekošais 18. un Pirmajā elevatorā neļauj atrauties no grāmatas ne mirkli. Lasīšanas gaitā bieži nākas vilties savos prātā sabūvētajos notikumu attīstības scenārijos un reizēm priecāties par uzminēšanu. Autors nav tiecies atrisināt sižetu visvienkāršākajā veidā, viņš ir nolēmis pārsteigt savu lasītāju. Manā gadījumā tas izdevās. Šī grāmata lasās kā labi sarakstīts trilleris, lai gan apskatītā problemātika ir daudz dziļāka un nopietnāka.

Ir jau man arī pāris iebildes. Ir viena sižeta līnija, kas, manuprāt, ir absolūti lieka un izskatās kā cūkai piektā kāja. Autors viņu ir sarakstījis, un acīmredzot redaktoram nav izdevies viņu pielauzt no tās atbrīvoties. Kas zina varbūt viss ir bijis tieši otrādi? Tad vēl man ir dažas piezīmes, kas radās, jo autora cilvēku rīcības interpretācija atšķiras no manām citur salasītajām zināšanām. Elevatora iedzīvotāji, visu mūžu daudzas paaudzes ir pavadījuši noslēgtās telpās, kur siena diez vai ir tālāk par piecdesmit metriem. Domāju, ka viņiem nonākot lielā atklātā telpā varētu uznākt agorafobija vai vismaz smadzenes tālos priekšmetus noliktu tuvāk, nekā tas ir patiesībā. Vismaz kāds taču varēja sajukt prātā!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Sērijai 10 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt kaut ko no zinātniskās fantastikas, nedaudz distopijas, vērienīgiem socioloģiskiem eksperimentiem, laiku pa laikam būt pārsteigtam par autora izdomu un to kā mainās notikumu perspektīva, tad silti iesaku izlasīt Elevatora triloģiju, visas trīs grāmatas. Noteikti nenožēlosi iztērēto laiku. Protama, lieta, apskaužu visus, kas ar šo triloģiju vēl tikai lasīs. Vēl tikai viena piebilde latviskais tulkojums, manuprāt, ir ļoti labs un reti kad gadās visas triloģijas grāmatas dabūt vienādā noformējumā, tā ka visu grāmatu muguriņas ir vienādā garumā, vienādā fontā un vienkārši smuki izskatās grāmatu plauktā.

Warped Passages: Unraveling the Mysteries of the Universe’s Hidden Dimensions by Lisa Randall

Šai grāmatai manā grāmatu plauktā nācās novāļāties veselus sešus gadus. Nekādi nesanāca viņai pieķerties. Tā kā stīgu teorijas mūsdienās ātri maina savu perspektīvu un idejas, tad jo vairāk gadu pagāja, jo lielākas šķita bažas, ka grāmata būs nedaudz novecojusi.

Visums ir visnotaļ dīvaina lieta, kas glabā daudzus noslēpumus. Bez mūsu zināmajām četrām dimensijām tajā var slēpties vēl daudzas citas. Var būt pat tā, ka blakus mūsu visumam atrodas pavisam cits visums ar savādākiem fizikas likumiem. Vai mūsdienu fizikai ir iespējams uzzināt kaut ko par šīm papildus dimensijām un paralēlajiem visumiem? Autore domā, ka jā, un par to ir uzrakstīta šī grāmata.

Centrālā grāmatas tēma ir slēptās dimensijas, taču, lai lasītājs saprastu problēmas būtību, ir jāieliek nopietns pamats. Vismaz tik daudz, lai viņš spētu saprast standarta fizikas terominoloģiju. Pirmā grāmatas ceturtdaļa tiek veltīta fizikas Standarta modeļa izklāstam un kvantu teorijas pamatkonceptu atstāstam. Viņai noteikti ir talants rakstīt īsus apkopojumus par tēmu, netika novērota ne lēkāšana starp tēmām, nedz aiziešana no tās.

Grāmatas autore par galvas tiesu pārspēj lielāko daļu populārzinātnisko grāmatu rakstītājus, Hokingsu un Grīnu ieskaitot. Lasot šo grāmatu es beidzot sapratu, kas ir brānas, un kā tās savienojamas ar stīgām. Sapratu arī visu to ņemšanos ar Klauza-Kleina daļiņām. Nekur līdz šim nebiju lasījis par iespējām eksperimentāli pierādīt gan stīgu teoriju, gan to kā izpētīt iespējamās slēptās dimensijas. Varbūt autore parāva mani uz viļņa un tādēļ es lasot kļuvu nekritisks, bet grāmata mani noteikti aizrāva.

Var jau gausties, ka šīs pašas lietas jau ir lasītas citās grāmatās un, ka populārzinātniskās grāmatas, kas veltītas Standarta modelim, ir kloni. Taču tik traki jau nav, katram autoram izdodas pievienot savu artavu pasaules kopskatā. Es, piemēram, nemaz nenojautu, ka teflonam ir hiperdimensionāla kristāla struktūra. Ja lietām pieiet pavisam kritiski, tad pāris vietās autore nedaudz ir nohaltūrējus, sevišķi CPT simetrijas nodaļā, bet nav jau tik traki – pamatideja ir diezgan normāli izskaidrota.

Autores galvenais pienesums ir atrodamas grāmatas beigu ceturtdaļā. Tajā tiek runāts par dimensijām. Jāatzīst, ka iepriekš man par dimensijām bija visnotaļ naivs. Biju ieciklējies uz dimensijām, kuras ir samērojamas ar Planka garumu. Taču pateicoties autorei uzzināju, ka dimensijas teorētiski var būt lielas līdz pat milimetra desmitdaļai un, iespējams, arī bezgalīgi lielas. Ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem un dārgiem instrumentiem ir iespējams noteikt to, vai šādas dimensijas eksistē izdarot mērījumus mūsu vienkāršajā četrdimensiju laiktelpā. Lielais Hadronu Paātrinātājs (LHC) ir tas aparāts, uz kuru tikai liktas lielas cerības (grāmata izdota 2006. gadā). Klauze-Kleina rezonanse bija viens no šādiem pārbaudāmajiem objektiem. Tagad, kad jau vairākus gadus ir analizēti LHC dati, var spriest, ka uz lielām papildus dimensijām nav ko cerēt. Tomēr satraukumam nav pamata, teorētiķi ir atraduši veidus un teorijas, kas situāciju vēl var izglābt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuri interesējas par apslēptajām visuma dimensijām. Iespējams, ka viņas mums tā arī tautsaimniecībā nekad nenoderēs un mūsu kosmosa kuģi tā arī nespēs ceļot pa viņām, lai apmānītu relativitāti, bet interesanti ir tik un tā.

Izsaucam uguni uz sevi. Gulbja dziesma by Ovīdijs Gorčakovs

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sēriju. Tā kā pašam paliek arvien grūtāk izvēlēties, kurai no atlikušajām sērijas grāmatām ķerties klāt, nolēmu izmantot gadījuma skaitļu ģeneratoru. Tas man izģenerēja, ka jālasa šī grāmata. Cik no savas bērnības atceros, tad šo grāmatu līdz šim lasījis nebiju. Ja godīgi, tad arī tagad viņa pārāk auksti prioritātēs nestāvēja, vāks likās dīvains un nosaukums ar’ nekāds.

No grāmatas anotācijas var uzzināt – “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesma” ir dokumentāli stāsti par Lielā Tēvijas kara varoni padomju izlūku Annu Morozovu. Pirmajā stāstā parādīta padomju – poļu – čehoslovaku pagrīdes darbība, kuru vadīja komjauniete Anna Morozova. Otrais stāsts – “Gulbja dziesma” atklāj vēl nezināmu lappusi Annas Morozovas un viņas cīņas biedru – kara izlūku dzīvē. Ārkārtīgi grūtos apstākļos ar nepieredzētu vīrišķību viņi veica izlūkošanu ienaidnieka teritorijā – Hitlera galvenās mītnes rajonā. Grāmatas materiāla vākšanā autoram palīdzējuši bijušie partizāni, pagrīdnieki, pionieri, sarkanie izlūki un draugi no brālīgajām valstīm.

Beigu beigās ir sanācis sakarīgs un labs stāsts par baltkrievu partizāni Annu Morozovu. Cilvēkam vācu okupācija nav patikusi, un viņa nolēmusi pret tiem cīnīties ne tikai vārdos, bet arī darbos. Annai ir nozīmīga loma Seščas lidlauka darbības sabotāžā, izlūkinformācijas nodošana, vietējo pagrīdnieku koordinācijā un apgādes nodrošināšanā. Grūti jau spriest, cik no autora uzrakstītā ir izdomājums, ideoloģija un viltus atmiņas, tomēr pat ja atsijā nost ideoloģisko uzslāņojumu, mākslinieciskos stāstīju saistošos iestarpinājumus, pāri paliek diezgan reālistiski atainot Otrais pasaules karš. Kurā Anna sev ir skaidri definējusi, kas ir ienaidnieks un, kas ir savējais. Cik var noprast PSRS laikos propagandai, Seščas pagrīdnieki augsti kotējās tieši savas internacionalitātes dēļ. Sak, redz kā pret fašistiem cīnījās gan poļi, gan čehi.

Otrais stāsts ir daudz traģiskāks, par Annas darbību izlūku grupā, kura desantēta Austrumprūsijā. Nav ne jausmas, aiz kādiem apsvērumiem virspavēlniecība nolēma veikt šādu pārdrošu soli ,un ko šie izlūkošanas rezultāti deva kara norisē. Sausais atlikums – Austrumprūsijas meži nudien nav Baltkrievijas meži, izlūku grupu nepārtraukti vajāja un beigās viss bija slikti. Lai gan pāris mēnešus viņi tomēr noturējās.

Stāstījuma stils ir „nelīdzens”, autors viņu pasniedz saraustīti, reizēm notikumi tiek aprakstīti pirmajā personā kā Annas vērojumi, pēkšņi stāstījums pārlec uz trešās personas stāstījumu, vietām iejaucas citu partizānu, pagrīdnieku atstāstījumi. Tad vēl nez kādēļ autors ir nolēmis iespiest grāmatā atentāta mēģinājumus pret Hitleru. Tos vispār veic pavisam citi ar Padomju Savienību nesaistīti cilvēki.

Grāmatai laiku 7 no 10 ballēm. Lasīt var pat šodien, būs diezgan daudz grāmatas sarakstīšanas laikam raksturīgās ideoloģijas, taču nevar noliegt atsevišķu cilvēku varonību kara laikā. Centrālais vēstījums karš nav medusmaize, sevišķi, ja esi civilais, kuram laiku pa laikam apšauj pa tuviniekam. Tad nu pret iekarotājiem nekāda lielā žēlsirdība arī nesanāk.

Around the World in 50 Years: My Adventure to Every Country on Earth by Albert Podell

Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.

Мастер снов by Алексей Пехов, Елена Бычкова, Наталья Турчанинова

Pehovs ir viens no maniem iemīļotākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa darbi parasti iedalāmi ļoti labos un izcilos. Taču ir viens izņēmums, ja darbam parādās līdzautores, tad tā kvalitāte, manuprāt, krītas. Ilgu laiku izvairījos no šādu daudzautoru grāmatu lasīšanas. Taču kādā prāta aptumsuma brīdī nolēmu tomēr pamēģināt.

Diezgan tuvā nākotnē vismaz daļa pasaules dzīvo mierā un saticībā. Polisas pasaule ir liela pilsēta, kurā cilvēkiem ir pieejams praktiski viss, gēnu inženierija pagarina dzīvi un jaunību, biotehnoloģijas spēj radīt jaunu ķermeni. Tajā nav nedz karu, nedz vardarbības. Lielākā daļa no iedzīvotājiem nemaz nenojauš, kas tiek darīt, lai šī stabilitāte tiktu nodrošināta. Ar to nodarbojas Sapņu pavēlnieki, viņi rūpējas par to, lai murgi, kas rodas sapņu pasaulē nekad nematerializētos reālajā pasaulē.

Galvenais varonis Ametists, jeb saīsināti Metts, ir viens no sapņu pavēlniekiem. Ir tikai viena maza nianse, viņš savā būtībā ir deimoss, tas nozīmē murgu meistars. Parasti deimosi nodarbojas ar cilvēku apziņas manipulāciju līdz tos noved kapā, bet Metts ir citāds – viņš ir reformējies un kļuvis par nosacīti labo. Cita lieta ir Helēna, jeb Hel, viņa ir tikko uzzinājusi, ka viņai piemīt sapņu pavēlnieka spējas, Metts vienkārši “piemirsis” viņai pateikt, ka arī viņa ir deimoss. Gramatas centrālais sižets ir Metta centieni glābt savu audzēkni no viņas pašas, neļaut nevienu sapnī nogalināt un noturēt uz pareizā ceļa. Sapņu pavēlnieku galvenais uzdevums un veids kā pelnīt naudu ir psihisko slimību novēršana un ārstēšana ar sapņu terapiju.

Pasaule šoreiz ir visnotaļ vienkārši uzbūvēta. Futūristiska pilsēta, kurā vara pieder pieciem sapņu pavēlniekiem. Nomināli pārvaldē ir daudz cilvēku, bet īstos lēmumus pieņem tieši viņi. Pilsēta ir tāds kā cietoksnis, kas aizņem lielu Eiropas daļu, ārpus tās ir salīdzinoša nabadzība, un vietām pat notiek kari. Bankoka ir vieta, uz kuru bēg Polisas tumšie elementi, šādas izvēles iemesls visticamāk ir autora paša apmeklētās vietas. Pasaules vēsture ir visnotaļ shematiska, autori ir izveidojuši politeismu uz grieķu dievu bāzes, tādējādi norādot, ka Polisas vēsturē ir dominējusi grieķu civilizācija, kura acīmredzot nekad nav sabrukusi romiešu iekarojumu rezultātā. Taču neskatoties uz to, autori tomēr Polisu ir uzkonstruējuši uz mūsu pašu vēstures ekstrapolācijas pamata, nevis savas izmantojot savu alternatīvo vēsturi.

Sapņu pasaule ir pavisam cita lieta, tā vairāk ir atkarīga no cilvēka, kura prātā sapnis norisinās. No tā, vai viņam visi ir mājās, un daudziem citiem faktoriem. Sapņu aprakstos autori patiešām ir pacentušies un izpaudušies. Sapņu korekcijas process satur diezgan daudz moderno datorspēļu elementus, bet kuram tad nepatīk datorspēles. Tikai jāpiebilst, ka Metts pacientu ārstēšanai lieto netradicionālas metodes, izvēloties visefektīvāko, jo deimosiem jau morāle ir nedaudz citāda.

Viena lieta, kuru autoru kolektīvam gribas pārmest, ir sižeta apraušana pusvārdā. Es jau saprotu mārketings, neviens neizdod 800 lapaspuses biezus darbus un citas lietas. Taču, pat rakstot triloģijas un citas loģijas, labs stils, manuprāt, katru grāmatu vairāk vai mazāk nobeigt smuki. Ar lasītāju līdz nākamajam gadam, kad iznāks nākošā sērijas grāmata var atgadīties vis kaut kas, un ne visi sagaidīs jaunos kartupeļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un lasāma grāmata. Ja pieķeries pie lasīšanas, tad izrausi cauri vienā piegājienā. Sižets ir pietiekoši dinamisks, lai parautu lasītāju, un sapņu pasaules koncepcija ir labi realizēta. Ja esi Pehova fans tad droši vari lasīt, ja ne, tad ir arī labākas grāmatas iznākušas.

Riska zona by Ļevs Korņešovs

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas grāmatu lasīšanas maratonu. Drīz jau būs pagājis vesels gads kopš es tās mērķtiecīgi lasu, un nu jau esmu ticis cauri pusei. Lasītspars vēl nav zudis, un nav tā, ka atlikušās nelasītās grāmatas būtu pelavas vien. Šo grāmatu iepriekš lasījis nebiju, un pēc nosaukuma vien iešķiroju viņu pelavās. Komjauniešu cīņa pret spekulantiem ir mūžvecs temats, kuru nav vairījies apskatīt neviens sevi cienošs PSRS rakstnieks.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka nemaz i nedomāju to kaut kā pārrakstīt saviem vārdiem:

“Krievu padomju rakstnieka romāns par jauniešiem — gan labiem, godīgiem, strādīgiem, gan ari tādiem, kas noklīduši no ceļa, sapinušies ar spekulantiem un zagļiem. Rūdīti recidīvisti, kas grupē ap sevi šos «vieglās» dzīves tīkotājus, iesaistījuši viņus netīros darījumos un iecerējuši izdarīt lielu noziegumu. Nav viegli atgriezt godīgā dzīvē jauniešus, kas dažādu apstākļu dēļ iet neliešu pavada.”

Tie, kas auguši padomju laikos, atminēsies, ka nekas tā negrauj plānveida ekonomiku kā spekulanti, neapzinīgi tirdzniecības bāzu darbinieki un džinsi. Grāmatā aprakstītās pilsētas Oboronnajas ielas iedzīvotāju pasaule ir tiešs šīs problēmas atspulgs. Jauniešiem gribas vieglu dzīvi, darbs ir priekš nūģiem. Tā vietā, lai strādātu rūpnīcās un celtu tautsaimniecību, viņi slaistās pa ielu, copē ārzemniekus un mēģina tikt pie importa preces. Nekā krimināla jau dīkdieņu darbībā nav, kas tad var liegt staigāt modernā vējjakā vai kabatā turēt japāņu šķiltavas.

Miša ir viens no tādiem puikām, viņam ir pat sava banda, kas mazāk vai vairāk kūrē rajonu, nodarbojas ar sīku spekulāciju un šad tad kādam ieklīdušam svešiniekam sadod pa muti. Viņa autoritāte vecākais brālis, saukts par Desmitnieku, ir pieredzējis recidīvists un tikko atgriezies no Ziemeļiem. Viņš ir nolēmis piesaistīt Mišku nopietnās lietās, bet puikam prāts uz to kaut kā nenesas. Vēl ir Romans, puisis no arodskolas, kārtīgu vecāku dēls, kura vecāki aizbraukuši uz Āfriku komandējumā. Vecāki ir cītīgi kolekcionāri, un mājās šis tas glabājas. Bet, lai noskaidrotu, kas tieši viņam tiek piespēlēta meiča vārdā Inna. Tad vēl ir žurnālists, kurš tumšā kāpņu telpā dabūjis pa galvu ar ko ļoti smagu.

Autors ir pacenties pie savu tēlu dzīvesstāstiem, tie atbilst tā laika galvenajām vadlīnijām, taču nostrādāti rūpīgi un kvalitatīvi. Viņi nav tikai dekorācijas, un lasot viņus var pat saprast un sajust. Tas bija patīkams pārsteigums. Rakstīšanas maniere ir viegli plūstoša, tāda, kura augsti kotējas arī mūsdienu jauniešu literatūrā. Autors lieto diezgan tiešu valodu, daudz žargona, nedaudz iesmīn par žargonvārdu patieso nozīmi, kuru daļa no kapitālistu pakaļskrējējiem nemaz nenojauš.

Nevar arī teikt, ka centrālais temats mūsdienās būtu neaktuāls. Autors ir centies parādīt, kā no sīkām lietiņām lēnu garu pat visnotaļ labs puika vai meitene var tikt ierauts krimināli sodāmās darbībās. Tas gan tiek ielikta pamatīgā komunistiskās ideoloģijas ietvarā. Cilvēkam ir jāstrādā, lai neatliktu laika dumjībām. Jāpieskaņo sava vērtību sistēma komunismam, un jādara viss, lai to sasniegtu. Daļa grāmatas varoņu uz to pavelkas, bet daļa aiziet uz pāraudzināšanu. Problēma ir arī izglītībā, izglītots cilvēks būs prātīgāks un sapratīs ne tikai savas, bet arī sabiedrības intereses. Un pāri visam, galvenais nav tas, cik tu nopelni, bet vai darbs, kuru tu dari, tevi interesē.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs lasāmais, taču ja jau ir nācies lasīt Laimoņa Vāczemnieka “Stepiņš un viņa brigāde”, tad droši var izlaist.

The Heroes (First Law World #2) by Joe Abercrombie

Ja šādos tempos turpināšu, tad drīz varēšu pretī Aberkrombija vārdam ievilkt ķeksīti – viss, kas sarakstīts, ir izlasīts. Šīs grāmatas lasīšanas uzsākšana bija pieķeršanās zelta fondam. Tas ir tām grāmatām, kuras es taupu gadījumam, kad vairs nevaru izdomāt, ko lasīt.

Šķiet, Ziemeļos miera nebūs nekad. Cik gan ilgs laiks pagājis kopš Black Dow pārņēma varu. Viņa ikdiena paiet ne tikai kurnētāju apspiešanā; atkal ir uzradušies Savienības karavīri, kuri vēlas iekarot vai visus ziemeļus. Jau labu laiku notiek manevri, abas armijas diez ko nevēlas iesākt nopietnu cīņu. Taču pienāk diena, kad Ziemeļnieku un Savienības karavīri sastopas pie kāda necila pakalna The Heroes, kuru rotā megalītu aplis. Šeit tad arī tiks izlemts Ziemeļu liktenis.

Šo grāmatu pamanījos lasīt veselās trīs valstīs – Latvijā, Krievijā un Apvienotajos Arābu Emirātos. Bija jau vēl arī tās valstis, kurām lasīšanas procesā lidoju pāri, bet gaisa telpas neieskaitīšu. Šī grāmata varētu pretendēt uz šā titulu – visvairāk valstīs lasītā grāmata. Tas gan neliecina par to, ka viņas lasīšanai man būtu jāpiespiežas, viņa vienkārši ir bieza.

Grāmatas pasaule ir noslīpēta jau iepriekšējās četrās grāmatās, un šajā jomā neko jaunu pateikti nevar. Pasaule joprojām ir smalki detalizēta, ar bagātu vēsturi, katram varonim līdzi velkas vesela biogrāfija, kas nekonfliktē ar iepriekšējās grāmatās lasīto. Pasaule nav arī idealizēta pasaku valstība, kur vienā stūrī dzīvo labie ļaudis un otrā pāri tuksnesim ļaunie mošķi. Nē, te lielie vīri vadās no ģeopolitiskajām interesēm un labprāt izmanto izdevīgu brīdi savu ambīciju realizēšanai. Mazie ļaudis savukārt ir tikai zobratiņi lielo darbu veikšanā.

Grāmatas varoņu vidū var sastapt jau pazīstamus personāžus, smalkāk iepazīt tādus, kas iepriekšējos darbos bija tikai pieminēti. Dažs labs ir arī pavisam jauns, šim stāstam nepieciešams tēls. Uzskaitīšu, manuprāt, vislabākos grāmatas tēlus.

Bayaz saukts arī Pirmais mags – viss karš patiesībā ir viņa stāsts un iniciatīva. Iespējami vislielākais maitas gabals, kas atrodams First Law pasaulē. Viņa intereses ir globālas, un savu lēmumu realizēšanai viņš nekautrēsies noklāt visu pakalnu ar savas un pretinieku armijas līķiem. Nē, viņš pats tieši nekomandēs, bet, ja vajadzēs, tad pagriezīs notikumus tā kā vajadzīgs.

Caul Shivers – atgriezies Ziemeļos un turpina darīt to, kas viņam vislabāk padodas – slepkavot cilvēkus. Domas kļūt par labāku cilvēku viņš ir atmetis pavisam. Viņa klātbūtne šajā kaujā ir absolūti nepieciešama, jo viņš taču ir cilvēks – leģenda. Metāla acs viņa uznācieniem piešķir nepieciešamo dramatiskumu.

Bremer Dan Gorst – bijušais karaļa miesassargs, kurš pēc kāda notikuma meitu mājā ir kritis nežēlastībā. Viņš tagad ir karaļa novērotājs. Dzīvi pavada trenējoties un mēģinājumos varonīgi iet bojā kaujas laukā, lai tādējādi atgūtu savu labo slavu.

Prince Calder – patiesais ziemeļu mantinieks, kuru Black Dow atgrūdis no siles. Diemžēl viņš ir pataloģisks gļēvulis. No kaujas lauka viņš parasti bēg pirmais, intrigants no viņa nekāds, tik vien kā tēva vārds. Taču viņš nemaz nenojauš, ka ir bandinieks kādā spēlē.

Black Dow – Ziemeļnieku vadonis, kas šķiet sasniedzis savu virsotni. Taču viņš nemaz nebija iedomājies, ka valdīšana var būt tik garlaicīgs pasākums. Pat paša varas nostiprināšanai viņam ir nācies Ziemeļus izpostīt vairāk, nekā to izdarījuši Savienības karavīri.

Neskatoties uz karadarbību, grāmata ir ļoti pacifistiski noskaņota. Parasto karavīru un viņu vadoņu centrālā doma ir tikšana mājās. Gadās pa muļķim, kurš, lai iegūtu vārdu, ir gatavs skriet ar cirvi rokā šķēpu rindai. Taču parasti vīri cīnās, kad citur vairs nav kur sprukt. Par karošanu un virzīšanos no vienas kaujas vietas uz otru neviens nav sajūsmā. Armiju ģenerāļi jau sen ir samierinājušies ar domu, ka viņi faktiski nespēj ietekmēt kaujas gaitu. Vienkārši nav iespējams reālajā laikā nodot informāciju kaujas ar ziņnešu palīdzību.

Izcila grāmata, aizraujošs trīs dienu episku cīņu apraksts, bez nekādas glorifikācijas un varoņu slavas apdziedāšanas. Armijā cilvēki ir tādi paši kā visur gan drosminieki, gan gļēvuļi. Viņus vieno bezcerība, zinot, ka zemes pleķītis, par kuru nupat viņi lējuši asinis var mierīgi sarunu rezultātā tikt atdots atpakaļ iepriekšējiem saimniekiem. Jo ne jau karavīri izšķir kara uzvarētājus, to dara valdnieki. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasāms fantāzijas darbs.

Inversions (Culture #6) by Iain M. Banks

Jau pagājis gandrīz gads, kopš iepriekšējās Kultūras sērijas grāmatas izlasīšanas. Nolēmu atsākt lasīt sēriju un ķerties klāt grāmatai, kura pēc būtības bija pamatā manai nelasīšanai. Kaut kur uzzināju, ka šī grāmata ir vis nesaistītākā no visām sērijas grāmatām, jo Kultūras civilizācijā tajā tiek pieminēta tikai garāmejot.

Nomaļā planētā, kuru apspīd seši mēneši, spiegs raksta ziņojumu savam saimniekam par kādu dakteri Vosill, viņa dīvainā kārtā ir kļuvusi par vietējā karaļa ārstu un uzticamības personu. Viņai ir daudz vairāk ienaidnieku nekā viņa spēj iedomāties, taču viņas spējas un līdzekļi ir pietiekami, lai novērstu jebkādas problēmas. Citviet turpat netālu, karaļvalstī valda ģenerāļi. Kās vīrs vārdā DeWar kalpo par miesassargu ģenerālim Tassasen. Viņš ir profesionālis, kura darbs ir slepkavot slepkavas. Arī viņam ir savi ienaidnieki, taču tie ir viegli identificējami un iznīcināmi. Neviens netic ārstei, un miesassargs netic nevienam. Taču viņiem abiem ir kaut kas kopīgs.

Šīs grāmatas centrālais temats ir par Kontaktu. Tā ir organizācija, Kas Kultūras civilizācijā izvērtē vienas vai otras civilizācijas gatavību iekļauties Kultūras civilizācijā. Pirms to izdarīt uz planētu slēpti tiek nosūtīti emisāri, lai izzinātu situāciju, ievāktu informāciju par sadzīves reālijām un galu galā nodarbinātu Kontakta darbiniekus. Vosill ir viena no kontakta, viena no tām retajām Kultūras civilizācijas pārstāvēm, kura nav ar mieru vadīt dzīvi bezriska pārticībā. Ja skatāmies sērijas kontekstā, tad šīs Kontakta grupas pastāvēšana, manuprāt, rada diezgan lielu problēmu Kultūras kopainā. Kultūras Kuģi intelekta ziņā pārspēj cilvēkus, viņi pāris dienu laikā var noskanēt veselu planētu, iegūt par to un tās vēsturi praktiski pilnīgu informāciju. Rodas jautājums, kādēļ uz planētu jāsūta cilvēki, noskenē no attāluma, izanalizē datus un gatavs, pieņem lēmumu. Tā vietā viņi paļaujas uz savu vietējo aģentu personīgo pieredzi. Piekrītu, lasīt ar cilvēkiem un attiecībām starp tiem ir daudz interesantāk.

Grāmatā aprakstītās civilizācijas attīstības pakāpi varētu pielīdzināt Renesansei. Sākas tehnoloģiju attīstība, feodālismu nomaina militāras un revolucionāras diktatūras. Centrā ir galma intrigas, naids, mīlestība, noslēpumi un nodevības. Ja nebūtu kopējās sērijas konteksta, tad grāmatu varētu vērtēt kā vidēju vēsturisko romānu. Tēli autoram padodas varoņu motivācija ir saprotama un cilvēciska.

Grāmatas galvenais pluss ir veids, kā autors savij kopā abas galvenās sižeta līnijas. Viņas visas grāmatas garumā nenonāk tiešā saskarē, taču ja lasītājs ir uzmanīgs un izlasa visu DeWar sižeta līniju neko neizlaižot, viņš sapratīs kā tieši DeWar ir saistīts ar Vosill. Pie reizes arī uzzinās, kādēļ viņi Kultūras vietā ir izvēlējušies dzīvot uz šīs nomaļās planētas.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nevar teikt, ka biju stāvā sajūsmā. Varu pateikt tikai vienu lasāma. Tomēr šī nudien nav no tām, kuras būtu obligāti jāizlasa.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …