Navigate / search

“Tobago” maina kursu by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Tobago maina kursu

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu pieķerties klāt kaut kam pavisam fantastiskam. Par to, kā Latvijas Republika kļuva par vienu no Padomju republikām, no visnotaļ interesanta skatu punkta.

No Rīgas uz Santaringu dodas tirgotāja Kvieša preču kuģis “Tobago”, tilpnēs tas ved dzeramās olas un šprotes. Ceļojums noris bez problēmām, un neviens pat nenojauš, ka kuģa tilpnēs slēpjas kāds bēglis. Cilvēks, kas izbēdzis no Latvijas buržuāzistiskās valdības dienestu nagiem, Drēziņš izbijis Interbrigādes biedrs un pārliecināts komunists. Cilvēks, kuram apnicis kalpot saimniekiem, un kurš par visu vairāk vēlas redzēt no kapitālistiem brīvu tēvzemi.

Būsim atklāti, šis darbs ir parasta propaganda, kurš tiek uzdots par stāstu. Lai sarakstītu šo pēc apjoma visnotaļ īso stāstiņu, ir piesaistīti veseli divi autori. Vīri, acīmredzami, ir strādājuši uz pasūtījumu. Šķiet, 1961. gadā funkcionāri būs nosprieduši lieku reizi atgādināt, ka ar Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā viss bija kārtībā. Tiek izmantotas standarta klišejas, kapitālisti ir īsti nagu maucēji, darbaļaudis bez mugurkaula it kā jau gribētu būt brīvi, bet bez nopietnas vadības diez vai paši spēs ko izdarīt. Un tieši šim nolūkam uz kuģa “atrodas” pārliecināts komunists Drēziņš.

Kas Drēziņš ir par komunistu, var tikai nojaust. Ikdienu viņš vada domājot par savu nepatīkamo piedzīvojumu politpārvaldē un rūpēs par darbaļaudīm. Nekādu iniciatīvu viņš faktiski neuzņemas, bet visu laiku satraucas, ka tikai kuģis “Tobago”, kas maksā miljonus (noteikti jau rubļu) nepaliktu Kvieša rokās. Bet nekas, viņu ievēl par komisāru, un būs no viņa mugurkauls, kuram darbaļaudīm, šajā gadījumā matrožiem, pieķerties.

Lai stāstam piešķirtu kaut kādu sasaisti ar dzīvi, autori ir atvēzējušies uz nelielu mīlas intrigu. Kvieša meita Alise tiek izprecināta Pārupam, trīs namu īpašniekam Marijas ielā. Pārups ir dzērājs un politpārvaldes darbinieks, Alisei viņš diez ko nepatīk. Un brīdī, kad pie viņas kajītē ieveļas izbadējies Drēziņš, panesās mīlestība. Nav jau tā, ka starp buržujiem visi bija slikti, daža laba varēja arī ieķerties komunistā.

Pārējie stāsta varoņi ar kapteini priekšgalā kalpo par statistiem, kas laiku pa laikam padarbojas vajadzīgajā virzienā. Bet kā saka paši autori veidojot smaili, kas ved atpakaļ uz dzimteni. Matroži no vakts brīvajā laikā spēlē zoli, katrs gaužas sev atvēlētās lomas ietvaros, un visi kurn par slikto ēdināšanu. Neko daudz te nepalīdz arī slēptais komunists Cepurītis, kas prot krievu valodu (sevišķi, kad jāklausās telegrammas no tēvzemes).

Runājot par vēsturisko kontekstu, jāatzīst, ka autoriem ir bijusi visnotaļ pavirša attieksme, kā jau tas propagandistam materiālam arī pieklājas. Vīri pieturas pie standarta pseidovēsturisko notikumu izklāsta atbilstoši valdošajai partijas līnijai.

Vai ir vērts šo grāmatu lasīt? Nē, noteikti netērējiet laiku. Lieku 2 no 10 ballēm. Mūsdienās viņa lāga nekalpo ne kā aģitācijas, ne kā propagandas materiāls. Ja stāstā izravē ārā visu lieko, kas saistīts ar darbaļaužu apspiešanas un paverdzināšanas ilustrēšanu un buržuāzijas izlaidīgo dzīves veidu (iedomājies, kuģa pasažieri caurām dienām lok konjaku), tad nekā daudz tur pāri nepaliek. Ja negribas lasīt grāmatu, tad vienmēr taču var noskatīties filmu, kas uzņemta pēc tās motīviem.

https://youtu.be/VtYeidYd45g

Leave a comment

name*

email* (not published)

website