Navigate / search

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts by Josef Škvorecký

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti nebūtu lasījis, ja vien par to nebūtu izlasījis brīnišķīgu atsauci Sibillas blogā.  Nebija tā, ka es viņu grāmatbodē nebūtu redzējis, taču tās anotācija mani neuzrunāja, un vāks ar diez ko nepatika. Grāmatās gan lielākoties saturs tomēr ir pāri formai. Taču, izlasot Sibillas domas par grāmatu es uzreiz aizskrēju uz grāmatbodi un lasāmo iepirku.

Daniels Smiržičkis ir čehu emigrants Kanādā. Viņš ir literatūras profesors Toronto koledžā, viņš mēģina vietējai jaunatnei iedzīt galvā literatūras kritikas pamatus. Cenšas pastāstīt viņiem, kādēļ to dzīves uztvere īsti neatbilst realitātei, sevišķi, kad runa ir par sociālistiskā bloka valstīm. Vakarus viņš vada citu trimdinieku sabiedrībā, kur daļa cenšas saglabāt čehu kultūru, daļa sapņo par valdošās iekārtas gāšanu un citi vienkārši veido jaunu dzīvi. Visa grāmata paiet klejojot starp pagātni un tagadni, atklājot dažādus posmus Danija dzīvē. Piedzīvojumiem un raibām epizodēm bagāts, komisks un literāras erudīcijas piesātināts , “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” pilnībā attaisno tam autora piešķirto apakšvirsrakstu “Seno dienu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”.

Sākot lasīt grāmatu pagāja zināms laiks līdz noorientējos visnotaļ plašajā Danija paziņu lokā un viņu dzīvesstāstos. Pēc tam jau viss nostājās savās vietās, un nekāda svaidīšanās starp bijušo un esošo vairs nespēja izsist no sliedēm. Būtībā jau grāmatā ir divas galvenās sižeta līnijas – par Danija darbu totālās mobilizācijas laikā Meseršmita rūpnīcā un viņa dzīvi emigrācijā. No atsauksmēm biju sapratis, ka tur ir daudzi savstarpēji ne pārāk sasaistīti stāsti. Man viss šķita pat ļoti strukturēts. Iespējams, ka haosu nedaudz ievieš Danija bijušie draugi, kas viņam raksta vēstules. Tās lai ar hronoloģiskas rada stāstījumā pārrāvumus, kas prasa nelielu pārslēgšanos no viena pasaules redzējuma uz citu. No Danija uz plaukstoša kolhoza vadītāju vai ebrejieti Izraēlā.

Grāmatai ir diezgan daudz līmeņu, un katrs lasītājs spēs atrast savam izpratnes līmeni atbilstošo. Grāmatu var lasīt kā labu piedzīvojumu stāstu, kurā notiek daudz smieklīgu notikumu. Tas nekas, ka humors ir ļoti melns un laika reālijām atbilstošs. Pie šīs kategorijas ieskaitāmi stāsti par pieckājaino cūku, par sociālistisko atejas apmeklējumu, par mucu ripināšanu rūpnīcā, par latviešu tualetes apmeklēšanas paražām masu pasākumos. Stāsts par aizrautīgo amerikāņu detektīvu plaģiatoru un kolekcionāru Novosadu mani apbūra. Sevišķi tas, ka viņš nozaga visus Agatas Kristi detektīvdarbu sējumus uzbeku valodā. Izcila bija arī saruna grāmatnīcā par to, kas var būt rakstīts grāmatā, un trimdas šķelšana literatūras ietvaros, man patika vislabāk.

Var lasīt kā mīlas romānu, par Danija topošā literāta mīlestības piedzīvojumiem. Par viņa mūža mīlestībām, un kā tas mainījis viņa pasaules redzējumu. Var lasīt kā vieglu ironiju par trimdu, kur katrs trimdinieks uzskata, ka tieši viņš ir pareizo uzskatu paudējs. Par to kā visa tā tradīciju un identitātes glabāšana patiesībā ir viens garlaicīgs process, kas turas uz pāris entuziastiem. Ir arī spiegu romāna elementi. Tas, ka esi aizmucis no valsts, vēl negarantē to, ka valsts zaudē interesi par tevi. Danijam regulāri par draugiem uzmetas drošības dienestu pārstāvji, kuri patiesībā pat nav pārāk konspiratīvi, pārvēršot visu vervēšanu par farsu.

Tas vēl ir pāris slāņi, kuri man pagāja garām nesaprasti. Neesmu tik stiprs čehu literātos un literatūras kritikā. Tādēļ man nesaprastas palika lielākā daļa no atsaucēm, kas ietvēra čehu autoru daiļdarbus. Gods kam gods, tulkotājs un redaktors ir lāga cilvēki, kas visas zemsvītras piezīmes, ir ielikuši lapaspuses apakšā, tas ļoti palīdzēja lasīšanā. Otrs slānis, kas man aizgāja daļēji nesaprasts, ir nodaļu nosaukumi. Katra nodaļa ir nosaukta kāda autora vārdā. Tā kā no piesaukto autoru daiļrades es orientējos tikai Po un Lovkrafta darbos, tad man ir aizdomas, ka citās nodaļās es ko esmu palaidis garām.

Lasot grāmatu es nācu pie secinājuma, ka latviešu gaušanās par savu lielo neveiksmi laikmeta griežos un mūsu unikālo vēsturi, kuru neviens nespēs saprast, ir maigi izsakoties stipri pārspīlēti. Čehu tautas problēmas pirms un pēckara gados nemaz īpaši neatšķīrās no mūsējām. Un patiesībā es no šīs grāmatas uzzināju diezgan daudz par viņu vēsturi juku laikos, starp visām okupācijām un tautas revolūcijām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt visiem, kurus nebaida grāmatas biezums. Viņa ir ļoti, ļoti interesanta – nenožēlosiet.

Comments

Fledis
Reply

Pēc vāka un biezuma, un arī nosaukuma skatoties, es arī laikam nebūtu pieķēries, bet izlasīju recenziju IRsī. Iekomentējos jau pie Sibillas, neatkārtošos; ja nu kāds moments, kuru tur piemirsās pieminēt.
Šķita, ka profesors Smiržickis nedaudz pārcenšas ar mācāmo literatūru, cerēdams no kanādiešu studentiem sagaidīt tādu pašu izpratni un asociācijas par apskatāmo darbu zemtekstiem, kāda ir viņam. Nu no kurienes gan! Viņu vēsturiskajā pieredzē taču nekā tāda nav bijis.Un jā- mēs noteikti pārspīlējam savu vēsturisko ciešanu unikalitāti, bet redz, ka čehiem tas (gan ciešanas, gan drusciņ pārspīlējumi) arī neiet secen.
(Starp citu- sākumā es ātrumā “Sarkanā burta” vietā izlasīju “Sārtās buras”, un tad ilgi nevarēju saprast- ko viņš tiem studentiem liek lasīt un ko visu tajā romānā atradis. Tas man atgādina, ka Tavos aprakstos šad tad ‘distopijas’ vietā ir gadījies izlasīt ‘distrofija’- tad arī ilgi jābrīnās, par ko tur runa 🙂 )
Uz šī fona es tagad iesaku arī nesen iznākušo Tomāša Zmeškala “Mīlestības vēstules ķīļu rakstā”. Viņš par to dabūjis Škvorecka prēmiju un ir jau arī par ko.

Berendsen
Reply

Pedējā laikā jau esmu dzirdējis vairākas labas atsauksmes par šo grāmatu, plāns brīvdienām skaidrs 🙂

Koyama
Reply

Šo grāmatu nopirku tikai un vienīgi šī bloga recenzijas dēļ. Jo nosaukums man nelikās daudzsološs, un kad to prasīju grāmatnīcā, mani jau taisījās sūtīt uz ezotērikas nodaļu 🙂 Par laimi, iejaucās otra grāmatnīcas darbiniece, un grāmata drīz atradās galīgi ne ezotērikas nodaļā 🙂

Milzīgs prieks, ka iegādājos – grāmata ir lieliska! Brīžiem jancīga, brīžiem ārkārtīgi skumdena…

Mana vienīgā kļūda – sāku lasīt footnotes angļu tekstiem. Angļu val protu ļoti labi, tāpēc dikti krita acīs, ka dažas angliskās frāzes bija satulkotas tik mežonīgi aptuveni vai pat kļūdaini. Tas vienbrīd pabojāja to lasītprieku. Uzreiz uzmācās domas, ka ja jau tās frāzes iztulkotas tik aptuveni, cik tad pati grāmata iztulkota tuvu oriģinālajai domai… Protams, visticamāk iemesls ir tāds, ka tulkotājs prot čehu valodu, nevis angļu, tāpēc par paša čehu teksta tulkojumu nav jāraizējas, bet ja redzu, ka ir izdarīta nepareizi kkāda daļa no darba, tāda šaubu ēna mācās virsū. Man būs jāiegaumē, ja gadījumā kkad sadomāšu iemēģināt roku grāmatu tulkošanā – tie teksti, kas lasītājam ir redzami arī oriģinālā, noteikti ir jāiztulko ļoti labi, jo pastāv iespēja, ka lasītājs to valodu prot…

Jebkurā gadījumā – grāmata ir ļoti laba, un noteikti iesaku izlasīt

asmo
Reply

Paldies par jauko komentāru. Prieks, ka cilvēkiem manu atsauksmju rezultātā rodas vēlme izlasīt grāmatu. Un šī nu patiesi ir grāmatu, kuru es iesaku ikvienam.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website