„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā  ir daudz lasāmā atlicies, un gadījuma skaitļu ģenerators man lasīšanai izdeva šo grāmatu. Bērnībā viņu biju lasījis vairākas reizes, bet cik atcerējos, diez ko daudz nepatika. Tā nu lasīšanu nācās sākt ar bērnības nepatiku.

Grāmatas anotācija skan sekojoši: „Krievu padomju autora fantastisks romāns. Tā darbība noris Transgalaktikas kuģī, kuram sarežģītu apstākļu dēļ liegta iespēja atgriezties uz Zemes vai kādas citas planētas. Šajā dramatiskajā situācijā spilgti atklājas romāna varoņu rakstura īpašības. Šie varoņi ir šauri specializējušies dažādu profesiju pārstāvji, kas bieži vien neatrod kopīgu valodu. Darbā risinātas svarīgas morāles problēmas, autors uzsver, ka cilvēkam jebkādos apstākļos jāsaglabā cilvēciskas īpašības. Lasītājam tiek piedāvāti vairāki nākotnes sabiedrības modeļi.”

Nevar jau zināt, kā tai nākotnē būs, bet stāsta autors ir izvēlējies interesantu tematu. Kā izdzīvot apstākļos, kad materiālie resursi netrūkst, bet trūkst mērķa kādēļ dzīvot. Kuģis uz Zemes vairs neatgriezīsies, taču ko tas nozīmē kuģa komandai un pasažieriem, to autors apņēmies izklāstīt un modelēt.

Sāksim ar pašu galveno, romāns ir padevies varen garlaicīgs. Nākotnes cilvēki ir pilnīgi neracionāli un nesaprotami radījumi. Viņi visi mīl dot vaļu emocijām, labi situācija ir visnotaļ kritiska, un visi var norauties, bet vai tieši tādā veidā. Grāmatai nedaudz dzīvīgumu piedot vienīgi rakstnieks, kad viņš savos stāstos ieskicē „Vaļa” (tas pats Trangalaktiskais kuģis) iespējamos nākotnes scenārijus. Viss pārējais ir romāna varoņu iekšējās pārdomas, savstarpējo attiecību veidošana (starp citu grāmatā vienā vietā ir pieminēts sekss) un bezjēdzīga darbība. Tā kā kuģī ir samesti kopā aktrise, fiziķis, ārste, futbolists, izmeklētājs, ceļotājs, aktieris un pāris kuģa komandas cilvēki, tad it kā visam vajadzētu sanākt tīri labi. Taču pirms vienoties cēlam mērķim kuģa iemītnieki izmēģina visgarlaicīgākos scenārijus. Sākas viss ar sieviešu dalīšanu, tās tiek uztvertas kā ierobežots resurss, bet tā vairāk ir tad teorētiska ņemšanās. Visa pārējā darbība notiek tikpat traģikomiskā gaisotnē. Tā vietā, lai izveidotu labu Robinsona stāstu, autors ir izvēlējies 75% laika garlaikot savus lasītājus.

Laiku pa laikam tiek ieviesti apakšsižetiņi, kuriem būtu jāieklaidē lasītāju, bet tie uz kopējā sižeta fona šķiet nereāli. Ko jūs domātu par ārsti, kas kosmosa kuģī slēgtā telpā eksperimentē ar bīstamu vīrusu, tāpat intereses pēc. Vai indivīdu, kas pa visu varu cenšas sagrābt kuģī varu, bet pēc atmaskošanas tiek aizdzīts trimdā, kravas telpā, kuru neviens pirms tam nepārbauda. Nemaz nerunāsim par to, ka visi kuģa iemītnieki ir kautrīgi un depresīvi tipiņi.

Bet gods kam gods, autors nemeklē vieglus risinājumus un klavieres no krūmiem netiek izstumtas pat galīgi draņķīgos brīžos. Īsti Transgalaktikas cilvēki spēj uzvarēt tikai paši ar saviem spēkiem, tikt pāri ķildām un nesaskaņām un atrast kopēju mērķi. Taču savā starpā viņi atšķiras diezgan minimāli, šaubos vai pēc pāris mēnešiem man galvā būs palikuši viņu vārdi un spilgtākās rakstura īpašības izņemot neizlēmību un kautrīgumu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, ja nu nekas cits nav pa rokai gadījies. Protams, ja esi cilvēks, kuram patīk lasīt psiholoģiskus romānus, kuriem ar realitāti nav nekāds pārāk liels sakars,tad uz priekšu.