Navigate / search

Baismā ieleja by Rožē Frizons – Rošs

Baismā ieleja

Šo grāmatu es jau reiz biju lasījis pirms gadiem divdesmit pieciem. No viņas atcerējos tikai vienu lietu, ja ārā ir dikti auksts, tad labāk malku neskaldīt. „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā viņu ieskaitīju pie tām grāmatām, kuras var droši pārlasīt un nebaidīties no garlaicīga stāsta.

Kanādas ziemeļos atrodas Baismā ieleja, no kuras nav atgriezies neviens cilvēks. Tieši uz turieni dodas Makss Zils, jo grib dzīvot tālu prom no cilvēkiem un civilizācijas. Taču arī viņam, tāpat kā viņa māsasdēlam Bruno, nākas dārgi samaksāt par dabai mesto izaicinājumu.

Nevaru apgalvot, ka grāmata pieskaitāma literatūras šedevriem. Autors ir saņēmies sabāzt tajā pēc iespējas vairāk izdzīvošanas stāstu. Plānajā ap divsimts lapaspušu biezajā grāmatelē viņam ir izdevies ietilpināt veselus trīs. Nerunāsim nemaz par daudziem pieminētajiem neizdzīvošanas gadījumiem.

Makss pēc sievas nāves nolēmis rast sev mieru, ziemojot neapdzīvotā ielejā. Lai šādu ieleju atrastu, viņš un divi indiāņi dodas nelielā ekspedīcijā. Ielejas meklējumu gaita vismaz man lika noprast, ka Maksam drīzāk vajadzētu blandīties pa apgabalu ar zaļiem līdzenumiem nevis pa krāčainām upēm. Reizēm nepietiek pat indiāņu gudrības, lai stulbu balto pasargātu no slikta gala. Maiteklis! Viens no indiāņiem iet bojā Maksa laivas vadīšanas prasmju dēļ. Makss par to nesatraucas, kā saka, šis jau upi mīlēja, tad jau tajā ņemt galu noteikti bija viņam laba lieta.

Arī pati dzīve Baismajā ielejā, kas gan franču oriģinālā saukta par Ieleju bez cilvēkiem, ir aprakstīta diezgan garlaicīgi. No lāčiem Makss nebaidās, bet tinis liek viņam pietaisīt bikses. Lielāko dienas daļu viņš pavada gādājot malku, izliekot slazdus un mežģījot potītes. Ja nebūtu kamanu suņu, tad būtu pavisam čābīgi. Manuprāt Blekijs bija visizstrādātākais grāmatas varonis, neskatoties uz savu suņa dabu. Viņa rīcību vismaz varēja saprast.

Bruno – izbijis narkomāns, tagad pilots. Ikdienā nodarbojas ar kravu pārvadāšanu Kanādas ziemeļos. Grāmatas sākumā viņa lidmašīna avarē, un viņš var sākt izdzīvot. Tā kā paikas ir atliku likām, tad ikdienu viņš var vadīt, kurot pakalnā ugunskuru un ēdot gaļu. Kā tēls viņš paliek prātā tikai kā tas džeks, kurš bija sadragājis celi un beigās vēl novēlās no klints. Un vēl nekad neļaujiet Bruno sniegt medicīnisko palīdzību, par pārsēju mainīšanu viņš neko nav dzirdējis.

Dabas apraksti nudien nebija tādi, kas spētu izvilkt šo saturā nabadzīgo grāmatu. Varbūt tur pie vainas ir tulkotājs, vai arī pats oriģināls nav izcēlies ar īpašu dabas aprakstīšanu, nemāku spriest.

Grāmatas galvenā mācība ir Kanādas ziemeļos cilvēkam vienatnē ziemojot ir jābūt dikti uzmanīgam, ja pats sev ar cirvi neiecirtīs, tad vējš un sals noteikti piebeigs. Vilku acis vienmēr spīdēs apkārt ugunskuram, un āmrija vienmēr klaiņos apkārt, lai ziemotāju piebeigtu. Nekad neņem līdzi radioaparātu, jo tas saglabās saikni ar ārpasauli, labāk liec cilvēkiem nākt, laivot, lidot pie tevis ciemos. Kas zina, paveiksies un šis netiks prom, nebūs jāziemo vienam.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, viduvējs darbs, kur liels uzsvars likts uz izdzīvošanu un izglābšanos. Lasīt iesaku tikai ziemeļu dabas entuziastiem, kurus nebaidīs kārtējais klišejiskais izdzīvošanas stāsts.

Comments

Atis
Reply

Šī man bērnībā likās ārkārtīgi laba grāmata, reizes 5 pārlasīju vismaz. Ja pareizi atceros, tad vienīgi īsti nebija skaidrs, kas ir narkomāns. 🙂 Kaut kad pirms gada vai diviem atradu plauktā un sāku vēlreiz lasīt. Žēl, ka tā izdarīju, jo baigā vilšanās un visas labās atmiņas samaitāju. Pliekans stāstelis.

Man no ziemeļu izdzīvošanas grāmatām viena no labākajām liekas 90. gadu sākumā sarakstītā Arctic Daughter. Tur gan nav gangrēna, bet reāla un praktiska ikdienas izdzīvošana tālu prom no visiem. Arī bez radio.
http://www.amazon.com/Arctic-Daughter-A-Wilderness-Journey/dp/1941821162

asmo
Reply

Šajā projektā esmu secinājis, ka nav lielākas kļūdas kā pārlasīt bērnu dienu mīļākās grāmatas pieaugušā vecumā! Paldies par grāmatas ieteikumu, ielikšu vēlmju sarakstā.

Fledis
Reply

Jā, cirvis plīsa labi… Man vēl prātā palicis paradokss par suni- ja tu viņu augstu vērtē un izglāb nabagam dzīvību, tad viņš ir zaudējis visu savu vērtību kā kamanu suņu boss, jo ir par daudz tev pieķēries un vairs nespēj turpināt pusmežonīgo dzīvi suņu barā.

asmo
Reply

Neesmu speciāli pētījis, bet iespējams, ka visa tā mežonība ir autora fantāzijas auglis. Neesmu neko specializētu par šo tēmu lasījis, bet iespējams to varētu uzzināt izlasot “Kamanu suņi – riska biedri. Aci pret aci ar Ziemeļiem” no Apvāršņa sērijas, bet neesmu drošs, ka tur par suņiem ir kas vairāk par nosaukumu.

Fledis
Reply

Kamanu suņi ir lasīti, bet nu jau arī vairs neatceros, vai tur bija specifika par suņiem, vai vairāk par braukšanu kā tādu. Bet nu- Apvāršņa plaukts vēl ir priekšā, nākamajā sekcijas daļā, tā ka- ar laiku… (ilgu laiku)… 🙂

Leave a comment

name*

email* (not published)

website