Šī ir viena no tām grāmatām, par kuras iegādāšanu un izlasīšanu es esmu daudz domājis. Domāšana noteikti ne ar ko nebūtu rezultējusies, ja vien es nesastaptos ar tādu fenomenu kā choice overload. Proti, iegāju lielākajā Dubaijas grāmatu veikalā Kinokunija. Kā grāmatu lasītājam man tas bija salīdzināms ar nonākšanu paradīzē. Bode ir uz kādu pushektāru un pilna ar grāmatām. Pirmo reizi no tās iznācu ar tukšām rokām, jo nevarēju izvēlēties, ko pirkt. Pēc tam uz veikalu gāju tikai ar iepriekš sastādītu sarakstu. Un šī grāmata no saraksta atradās arī veikala plauktā.

2044. gadā pasaule vairs nav rožu dārzs. Cilvēces dzīves līmenis lēnām sāk iet uz leju. Resursi ir izsmelti, elektrība tiek piegādāta ar pārtraukumiem. Visi, kas vien to var atļauties, dzīvo virtuālajā pasaulē Oasis. Realitātē viņi atgriežas tikai, lai paēstu. Šīs pasaules izveidotājs visu savu daudzmiljardu vērto mantojumu novēlēja tam, kas spēs atrisināt viņa mīklu. Kvests nav no vienkāršākajiem, pret to zobus ir salauzuši jau daudzi gunteri (saīsinājums no egg hunters). Wade ir viens no viņiem, nabadzīgs puišelis, kas dzīvo pie tantes treileru parkā. Viņš mīklas atrisinājuma meklēšanai ir veltījis piecus gadus. Un brīdī, kad viņš ir atminējis pirmo tās daļu, viņam nākas saskarties ar reālo pasauli. Konkurenti viņu vēlas fiziski iznīcināt.

Ja visu dzīvi pavadi spēlējot datorspēles un skatoties vecus seriālus, tad šī grāmata noteikti spēs uzbūstot tavu morāli. Wade jau arī savā nabadzīgajā bērnībā neko citu nav darījis, tikai sēdējis virtuālajā pasaulē, taču viņam tiek dota „Lielā iespēja”. Visa viņa dzīves jēga ir OASIS, tur atrodas viņa vienīgais draugs, un tikai tur kāds saprot viņa absolūtās zināšanas par astoņdesmito gadu popkultūru.

Ja pieejam pavisam kritiski, tad šis ir vecais labais Olivera Tvista modernizēts pārstāsts. Par to, kā ar nelielas veiksmes, draugu atbalstu un smagu darbu izsisties cilvēkos un laimīgā dzīvē. Grāmata faktiski kopē šo standarta sižeta līniju tikai kiberpasaules ietvaros, mūsdienu tīņiem saprotamākā veidā. Galvenais varonis ir introverts visas pasaules nesaprasta personība. Viņa potenciālu neviens nespēj novērtēt līdz brīdim, kad viņš sasniedz panākumus. Ar meitenēm viņam galīgi neveicas, puika no fizisko aktivitāšu trūkuma ir nedaudz uzbarojies, un nav jau tā, ka treileru parkā būtu, kas jēdzīgs atrodams. Tante viņu pie sevis tur tikai viņa pārtikas talonu dēļ, un abi vecāki ir miruši.

Autors lien vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka arī tādiem ir iespējams izsisties. Tā teikt – mācies no galvas Monthy Phyton, un viss tev dzīvē būs. Ak jā, nepieciešams vēl būt izcilam astoņdesmito gadu datorspēļu spēlētājam. Iziet visu Pacman un vēl veselu kaudzi ar tikpat aizmirstām spēlēm, tad tev ir cerības. Pat autors sevi uzskata par gīku, un tas no teksta ir redzams, par pusi no viņa piesauktajiem seriāliem es nekad neko nebiju dzirdējis, tas pats sakāms par datorspēļu klasiku.

Sižets ir aizraujošs, un centrālais kvests ir izveidots satriecoši labs. Šī ir no tām grāmatām, no kuras iesākot lasīt nav iespējams atrauties. Piedzīvojumi seko viens otram, virtuālās un nākotnes distopiskās pasaules apraksti ir ļoti labi. Daudz popkultūras atsauču, nedaudz Džeimsa Bonda elementu un, protams, pusaudžu mīlestība.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors spēj radīt aizraujošu sižetu, taču pie varoņiem viņam vēl ir visas iespējas piestrādāt. Ja patīk datorspēles, aizraujoši piedzīvojumi un labā uzvara, tad droši ņemiet ciet šo grāmatu un lasiet, nenožēlosiet.

PS. Man šī grāmata paliks atmiņā ar to, ka viņu lasot man lidostā klāt pienāca drošībnieki un palūdza sekot viņiem.