Šo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.