Vārdiem nebija vietas (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #2) by Guntis Berelis

Par šo grāmatu biju dzirdējis diezgan daudz, ko tur slēpt biju reiz grāmatbodē nedaudz pārlapojis. Palasījos no vidus spriedumus par karu un desu, taču noliku atpakaļ. Mani latviešu literatūra nedaudz baida, esmu nedaudz iestagnējis savos aizspriedumos pret to. Neskatoties uz to, ka laiku pa laikam mani patīkami pārsteidz labi darbi lielākoties šķiet, ka viņai fonā skan nelaimīgo sieviešu raudas par savu dzīvi un vīru dzērāju bļaustīšanās. Es zinu, ka šis stereotips ir maldīgs un nepamatots, taču lai ar prātu saprotu, ka tā nevar būt sirds man liek iet prom no latviešu literatūras plauktiem. Grāmatu nopirkt mani pamudināja atsauce Spīganas blogā.

1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?

Piekritīšu novalkātai frāzei “šīs ir vislabākais, kas latviešu literatūrā ir noticis pēdējā laikā”, tā patiešām ir taisnība. Taču lasītājam ir jābūt gatavam šai grāmatai. Te nebūs par lauku tanti, kas izslaukusi govis, redz sētā iejājam kazakus un saprotot, ka karš atnācis arī līdz viņas namdurvīm un ir laiks posties bēgļu gaitās. Nē, te mēs pat neuzzināsim gotiņu vārdus. Šajā grāmatā mēs skatīsimies uz pasauli caur Rūdolfa Tuša acīm un iegrimsim līdz ar viņu pārdomās par pasauli.

Lasot grāmatu smuki saliekas kopā vēsture, valoda un Tušs. Tušs nav atrauts no sava laikmeta, viņš to izdzīvo tā, kā viņam liekas pareizāk. Tušs ir no tiem varoņiem, kurus mēdz dēvēt par antivaroņiem. Viņam patīk klīst pa pasauli, lai ar pēc amata vīrs ir namdaris viņš nevairās ne no kādiem darbiem. Viņam patīk klaiņot no vietas uz vietu. Bet pasarg dievs – viņš nav nekāds bosiks, ja vajadzēs pat šujmašīnu saremontēs. Uz šujmašīnām viņam vispār ir klikšķis. Viņš tās redz visur, gan pasaules procesos, dabā un protams, kā darījuma objektā. Šī gan ir viņa trešā vājība. Pirmā un dominējošā ir uguns, nekas viņam nesagādā lielāku gandarījumu kā pielaist sarkano gaili kādam šķūnim. Tas viņam jau no bērnu dienām, kad viņš vēl krāmējās ar siena gubu dedzināšanu. Taču tās nestāv lidzi muižām piektajā gadā. Nu un otrā vājība viņam ir pišanās ar šmarēm cik nu sanāk. Pīpošana un kuņģa pielikšana jau ir ikdienišķas vajadzības.

“Pēc kārtīgām pusdienām arī vajag dūmu uzvilkt pagaidīt, kamēr ēdiens māgā kārtīgi nosēžas, bet tie, kas nepīpē un uzreiz pēc ēšanas skrien atpakaļ pie darba, beidz kopā savu veselību. Nē, papirosi bija vērti kapiķus, kurus par tiem nācās maksāt.”

Papildus kolorītu Tušam piešķir viņa mēmums. Tas nav nācis no dzimšanas, savulaik arī viņš ir bijis liels runātājs un plātīzeris, bet ar laiku un pēc dažiem pārdzīvojumiem saprata, ka vārdi nekad pie laba gala nenoved. Tie ir kā āķīši, kas pieķer pie dzīves pie cilvēkiem. Tie neļauj slīdēt cauri pasaulei neviena netraucētam. Kaut vai tās pašas šmares, gribi vilkt viņas uz krūmiem, bet nevietā kaut ko izpļurkstēsies un viss pagalam. Mēmam tādā ziņā ir vieglāk. No cilvēciskā viedokļa Tušs ir morāls kroplis, viņš spēs sev ataisnot jebkuru savu rīcību un laikā, kad pasaule jūk prātā, kāpēc gan viņam pašam ar nedaudz nepaplašināt atļautā robežas.

Es teiktu, ka autors savu antivaroni ir izstrādājis pamatīgi, tādu Stīvena Kinga manierē. Sākumā iepazīstoties ar viņu, šķiet lāga zellis. Nu uzpīpo, iedzer, iet pie meičām, kas gan to nedara. Kad lēnām sāk atklāties viņa tumšā puse un šaubīgā pagātne un vēl dulnāka rīcība tagadnē, tad kādu laiku vēl mierini ar cerību nu kam negadās. Un tad pienāk brīdis, kad tu saproti, Tušs ir totāls atsaldenis, kuram vislabākā vieta būtu būt pieraktam grāvmalē. Un ko izdara autors šajā brīdī, viņš izdara ko tādu, kas atkal liek Tušu pažēlot. Autors meistarīgi liek lasītājam mētāties savā attieksmē pret Tušu kā tādam narkomānam no kaifa līdz depresijai.

Bez varoņa grāmatā arī ir smalki noslīpēts laikmeta atainojums. Lai ar darbība noris no 1913. līdz 1916. gadam. Autors pa vidu piemet klāt arī šo to no piektā gada. Jāsaka kā ir nav nekas patīkamāks kā lasīt grāmatu, kur varoņi darbojas patiesā tā laika vidē. Man tā arī neatradās neviens anahronisms, kas durtos kā dadzis acīs. Viss bija kārtībā, vismaz tik daudz cik šajā tēmā sniedzas manas zināšanas – kino attīstības pirmsākumiem Latvijā, pornogrāfijas vēstures, piektā gada notikumiem, pirmskara Ventspils un daudzām citām lietām. Es pat savā lasīšanas procesā nekaunējos pārbaudīt faktus internetā un grāmatās, viss saskan.

Vienīgais, kur nedaudz uz autoru apvainojos bija brīdis, kad daļai no pieminētajiem faktiem grāmatas beigās atradu zemsvītras piezīmes. Es cenšos nekad neuzšķirt grāmatas beigas. Ja nu es pēkšņi ieraugu pēdējo lapaspusi! Lasu es ātri nepaspēšu ne aci novērst, kad jau zināšu kā grāmata beidzās. Un tādiem cilvēkiem, kas lasot grāmatās lūr pēdējo lapaspusi līdz tai netikuši, velniem ellē ir speciāls katls atvēlēts.

Valoda forša un laba. Daudzie vecvārdi, kurus pēdējoreiz atminos vien dzirdējis savā bērnībā, kad vēl klausījos vecāsmātes un vecvecmātes stāstus par tiem laikiem. Taču tā kā pats esmu audzis starp Dundagu un Talsiem, tad domāju, ka pat piektajā gadā mūsu pusē ar galotnēm neviens nerunāju. Kur nu vēl lauku sievas netālu no Ugāles. Bet šī jau ir tāda piesiešanās sīkumiem, ja auzrakstītu to kā viņi toreiz runāja tad neviens ne velna nespētu saprast, būtu tā pat kā lasīt ķīniešu ābeci.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un vēlu savākt visas latviešu literārās balvas ko vien var dabūt. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuru nervu sistēma ir stipra un kuri spēj panest atklātākus aprakstus un stiprāku vārdu lietošanu. Visādi citādi iesaku.

Rio de Oro by Arkādijs Fīdlers

Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu izlasīt tādu grāmatu, no kuras es neko daudz neatceros. Šī grāmata bija pirmā kandidāte, man šķita, ka te būs kaut kas par zelta meklēšanu, jo tas bija vienīgais, ko spēju atsaukt atmiņā – zelts.

Grāmatā stāstīts par kādu poļu dabaszinātnieku ekspedīciju Ivajas upes ielejā. Arkādijs Fīdlers vāc vietējās faunas paraugus pie reizes novērtēdams arī vietējo indiāņu koroadu dzīvi. Indiāņus lēnām izspiež baltie cilvēki, ievazātās slimības izkauj pamatiedzīvotājus, blēdīgie varas pārstāvji izmanto tos, lai iedzīvotos. Taču dabas bērni ir atvērti pasaulei un dzīvo savā maģiskajā reālismā, kurā atrodas vieta tikai šodienai, un laikam nav nekādas nozīmes.

Skaidra lieta, ka Poznaņas dabaszinātnieki nenodarbojas ar zelta meklēšanu. Par zeltu apkaimē runā visi, bet cik var noprast, rūpnieciskai ieguvei te nav jēgas. Baltajiem cilvēkiem ir pāris labas idejas, bet indiāņiem tas nozīmētu iznīcību. Centrālā grāmatas ideja tāda arī ir – baltie ļaudis ar savu alkatību, džungļu iznīcināšanu iznīcina vietējo kultūru un tās nesējus. Indiāņi vēl pretojas, taču viņu laiks beidzas. Vietējā vara vairāk domā par savām kabatām, un visādi citādi skaistajā pasaulē valda drūma bezcerība.

Autors caurām dienām dzer šimaronu, vietējo Red Bull analogu, vakaros iemet arī ko stiprāku. Kritizē Brazīlijas pārvaldniekus, taču mainīt te arī neko nevar. Nav jau nekāda Polija. Uzrakstīts kā vienkāršs ceļojuma atstāsts, daudz uzsvara likts uz vietējiem. Tie ir īsti uzmetēji, tic visam, ko viņiem stāsta, neskatoties uz to, ka piemānīti jau daudzas reizes. Vietējie ir īsti dabas bērni, kas īpaši nesatraucas par rītdienu, bet vadās pēc šābrīža vēlmēm. Tas nekas, ka viņam samaksāts par medību organizēšanas dienu, tas netraucē viņam doties mājās brīdī, kad viņam paliek bail no lietus. Tā teikt, nav ko liedēties ejot uz tāl šupadoru (vieta kur anti (tapiri) iet dzert). Autors vispār indiāņiem šajā jomā piekrīt, lietus džungļos – tas, viņaprāt, ir slimību priekšvēstnesis.

Īsti nekas jau te nenotiek, parasta atskaite. Bīstamākais brīdis ir, ka autoru pa nakti kāds vietējais neveiksmīgi mēģina nogalēt. Vispār jau ar aborigēniem satikt ir viegli, galvenais, lai pašam ir savs fižons ar farinju līdz. Un, protams, viņi necieš mērniekus, tie noteikti atnāks un atņems viņiem atlikušo zemi. Vēl jau ir arī vietējās bandas, kurām nerūp ne vara, ne kolonisti, ko nu tur runāt par indiāņiem. Patiesībā tās defacto pārvalda visu ieleju, un ir realitātes sastāvdaļa, ar kuru jārēķinās.

Lieku 7 no 10 ballēm, autors neko piepušķojis nav, pat komunisma ideoloģiju neizplata. Tik vien kā atsaucas uz Polija atbrīvošanu un ironizē par Brazīlijas revolucionāriem. Ja nu vienīgi stāstot par kapitona Zinio kolhozu, jaušama zināma kolektivizācijas apjūsmošana. Lai tur kā arī nebūtu, no Septembra līdz Janvārim Ivajas ielejā valda bads, bērni mirst un vietējie nodzeras. Lasot grāmatu gan jāpatur atmiņā, ka viss aprakstītais notika teju vai pusgadsimtu tālē pagātnē, un viss ir mainījies. Diemžēl ne uz labo pusi.

Bagātību sala by Roberts Lūiss Stīvensons

Šai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatai klāt ķēros ar bažām. Man viņa bērnībā dikti patika, un tādēļ ļoti negribējās sabradāt savas bērnu dienu gaišās atmiņas. Centos noskaņoties pozitīvi un sev atgādināju, ka tā ir pusaudžu literatūra.

Iespēja atrast kapteiņa Flinta dārgumus spārno Džimu un viņa draugus. Jau pats ceļojums pa jūru zēnam ir nebijis piedzīvojums, tāpat uz viņu spēcīgu iespaidu atstāj Džons Silvers, nodevīgs vecs pirāts, kurš visus dārgumus grib pievākt sev. Taču Bagātību salā kapteiņa Džona Silvera komandu gaida ne tikai bagātība, bet arī neskaitāmas lamatas, pārsteigumi un bīstami pārbaudījumi.

Domāju, ka reti ir atrodams cilvēks, kurš bērnu dienās kopā ar Džimu nav devies uz Bagātību salu. Iespējams, ka šī ir grāmata, kurā pirmo reizi nākas saskarties ar tādām naudas vienībām kā dubloni, reāli un mārciņa. Īsti pirāti gan savus dārgumus nekad neglabā savas izcelsmes valsts valūtā, tas nav tas un nepiederas pie pirātisma. Te arī var uzzināt, ka īsts pirāts krastā dzer rumu, vēlams stipru atšķaidītu ar ūdeni un uz kuģa groku. Pirāti vispār ir salašņu bars, kuri pat nenēsā parūkas, un viņu dabā ir dumpoties un sacelties. Tieši šī grāmata ir pirātu stāstu pīlārs – melnā zīme, bagātību salas karte ar krustu vietā, kur pieraktas bagātības, vienkājains pirāts un papagailis uz pleca. Tas viss nāk no šīs grāmatas.

Jāatzīmē, ka tagad pārlasot pamanīju dažās lietas, kuras bērnībā palaidu garām. Autors diezgan precīzi apraksta pirātu kapteiņa ievēlēšanas procesu un motīvus. Pirāti vispār bija viena demokrātiska sabiedrība. Kapteini ievēlēja balsojot, un vēlams bija, ja viņš solīja bagātu laupījumu, bija pazīstams un atbildīgs cilvēks. Ja kas nogāja greizi, tad kapteini pārvēlēja un iepriekšējo pazemināja. Pirāti gan nebija tik nedisciplinēti kā to autors apraksta, kuģi bez disciplīnas ātri nogāja pa grunti.

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”,

to lasītājam vēsta neviens cits kā Bens Ganns. Viņš arī reiz ir bijis paklausīgs puika un katehismu pārzinājis kā savus piecus pirkstus. Taču aizraušanās ar azartspēlēm ir darījusi savu. Viņš ir izvēlējies pirāta karjeru un beigu beigās nonācis situācijā, kurā bija spiests veselus trīs gadus pārtikt no kazām, ogām un austerēm (bez citrona sulas). Ja ieklausāmies pirātu stāstos, tad viņiem visiem ir šāds dzīves gājums. Piemēram, Diks, labs puika, bet sapinās ar sliktiem draugiem. Un ko Diks dara tagad? Griž no Bībeles vāka Melno zīmi, apgānot svēto grāmatu. Visi viņi grib kļūt bagāti un ieņemt kapteiņa posteni. Bet tas viss beidzas ar rumu un azartspēlēm. Autors pieklājīgi nepiemin pērkamas sievietes, kas zina, varbūt viņa laikā tas nemaz nebija netikums.

Šī grāmata ir tikai un vienīgi piedzīvojumu romāns, par nekādu varoņu izaugsmi te nevar būt ne runas. Viņi visi dzīvo un pa laikam mirst atbilstoši savai pārliecībai. Džims ir visnotaļ impulsīvs puika, kas nebaidās nolaist kādu no kātiem, taču domāšana un situācijas analīze viņam nav stiprā puse. Kas galvā, tas kājās, un bieži vien pat autors atzīst, ka nesaprot, kādēļ tā darījis. Taču Džims ir tēls, ar kuru identificējas lasītājs, un tas sevī ietver tik daudz puišeļu sapņus un vēlamos piedzīvojumus, ka te autoram tiek piedots viss. Pārējie „labie” tēli doktors Laivsijs, kapteinis Smolets un Trilonijs ir tikai statiski personāži, pieaugušie, kas bez Džima nemaz lāga netiktu galā.

Sliktie tēli ir tikai divi – Garais Džons Silvers – vecs rūdīts rīkļurāvējs, kurš ir viltīgāks par pašu lapsu. Īsts divkosis un mantrausis. Taču viņam ir sajēga par investīcijām, un atšķirībā no pārējiem saviem kolēģiem, viņš pat pensijā dzīvo pārticis. Kapteinis Flints- visnežēlīgākais pirātu kapteinis, kas kuģojis pa jūrām. Viņa vārdu izdzirdot, pirāti pieklusina balsis, un tie ar vājākiem nerviem pieliek bikses. Tas bija no tiem, kurus ar izbalsošanu no kapteiņa amata nenometīs. Pārējie pirāti ir tikai bars, kuru vārdus uzzinām tikai pēc to nāves.

Šī nu bija no tām bērnības grāmatām, kuras pārlasīšana man nesamaitāja nevienu gaišo bērnības atmiņu. Tikpat laba kā lasot pirmoreiz. Tāpēc arī pārlasot vecumā, kad jau pats varu dzert rumu, viņa mani joprojām aizrāva un izlasījās vienā piegājienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt ikvienam, kas to vēl nav paspējis.

“Fifteen men on the dead man’s chest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!
Drink and the devil had done for the rest—
Yo-ho-ho, and a bottle of rum!

With one man of her crew alive,
What put to sea with seventy-five.”

Viesnīcas “Holivuda” rēgi by Anatols Imermanis

Turpinu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu. Šoreiz gadījuma skaitļu ģenerators man iedeva lasīšanai šo grāmatu. It kā jau Mūna un Deilija cikls skaitās pie detektīvžanra, taču patiesībā tā ir nesaudzīga un tieša kapitālisma kritika.

Detektīvi Mūns un Deilijs nelielā Spānijas kūrortpilsētiņā Panotarosā izmeklē šķietami triviālu nāves gadījumu: ar konserviem saindējušies un miruši pazīstama miljonāra sieva un dēls. Bet tā kā šeit nokritis arī viens no amerikāņu stratēģiskajiem bumbvedējiem, tad izmeklēšana iegūst pavisam necerētu pavērsienu.

Lasot šo grāmatu, vajag ņemt vērā vēsturisko kontekstu. Septiņdesmitajos gados aktuālās tēmas bija kodolkara draudi un komunisma uzvara pār kapitālismu. Detektīvs te ir tikai tāds šķidrs sižeta pavediens, kas vijas cauri stāstam pieskaroties pareizajiem kapitālisma aspektiem. Tie atspoguļoti tā, lai padomju cilvēkam saraukt pieri un riebumā novērsties (iespējams, nākamajā dienā pēc grāmatas izlasīšanas mudināt uz normas pārpildīšanu pa 20 %). Apskatīšu, manuprāt, galvenos propagandas aspektus, kas atrodami šajā grāmatā.

Pirmais un galvenais ir militārisms. Aptrakušie amerikāņi nepārtraukti žvadzina savus kodolieročus, viņi tur gaisā stratēģisko bumbvedēju armādas, kas riņķo virs rietumu pasaules 24 stundas diennaktī. Viņi visur saredz padomju uzbrukumu. Viņu rīcība jau vairākkārt ir gandrīz novedusi līdz kodolkara sākumam. Tikai padomju cilvēku vēsās galvas ir apturējušas eskalāciju. Tiek piesauktas radaru kļūdas, nekompetenti ģenerāļi un, protams, stratēģiskie bumbvedēji, kas zaudē savas ūdeņraža bumbas. Augstākais komandējošais sastāvs ir atainots kā salašņu un bezprincipiālu karjeristu bars. Viņi būs gatavi pāri līķu kaudzēm rāpties pēc jauniem uzplečiem, viņi darīs visu, lai noslēptu savu nekompetenci un nogrūst vainu uz apakšniekiem. Netiek aizmirsti arī bumbvedēju piloti, tie no pārguruma ir prātā sajukuši indivīdi, kas neatšķir realitāti no savas fantāzijas. Viņi visur redz kara liesmas. Kā jau labā propagandas materiālā pienākas, te patiesība ir sajaukta ar meliem, piešķirot notikumiem pareizu nokrāsu.

Kapitālisma vienaldzība pret parastajiem cilvēkiem. Miljonārs nemaz nenojauš, ka viņa ģimene iet bojā viņa paša darbības dēļ. Savus kapitālus tas ir sarausis apkalpojot militāristu pasūtījumus. Viņa dēls ir stratēģiskā bumbvedēja pilots. Savukārt sieva un meita ir tipiski dīkdieņi, kas nesaprot ko darīt ar savu brīvo laiku. Varētu teikt, paša radītais ļaunums vienmēr atnāks atpakaļ. Kā uz to norāda autors, tā nebūt nav tikai neveiksmīgu atgadījumu ķēde.

Avīzes un manipulēšanu ar sabiedrisko domu. Jā, buržuju avīzes nebūt neatspoguļo tikai patiesību un dziļus analītiskus PSKP lēmumu izklāstus. Tur ārzemēs avīzes publicē tikai lētus skandālus. Jo atgadījums ir skandalozāks, jo labāk. Pusplikas aktrises pelde jūrā spēj novērst sabiedrības uzmanību no ūdeņraža bumbas vienā mirklī. Nemaz nerunāsim par to, ka objektīvu informāciju no avīžniekiem neizdabūsi. Taču šai skandalozai presei ir arī savi plusi, ja kas izies tautās, tad politiķi dabūs trūkties, vai būs spiesti izdomāt kādu uzmanību novērsošu manevru.

Gangsteri, tie iet roku rokā ar militāristiem. Mafija spēj darboties tikai tādās atpalikušās valstīs kā Itālija un ASV, pārējās valstīs pat kapitālistiskajās tās sen ir nospiestas. Vismaz tā uzskata autors. Šeit ir grūti izšķirt, kurš ir militārists un kurš gangsteris, viņu intereses pārklājas, sevišķi, ja kāds jānoliek pie vietas. Labie ļaudis no gangsteriem mēģina bēgt, bet viņi ir visur.

Reliģija te izpaužas interesanta ordeņa “Opus Dei” veidolā. Tās pārstāvis par visu varu mēģina pievērst slavenu aktrisi katoļticībai, lai popularizētu savu maldu mācību. Vispār jau viņš bija iebāzts sižetā, lai nedaudz jauktu gaisu. Tomēr autors nepalaida garām iespēju parādīt, ka katoļu baznīca nav tikai ticība vien, tās pakļautībā ir slepenas un bīstamas organizācijas.

Franko režīma apspiestie ļautiņi. Parastie cilvēki, kuri spiesti turēt savas domas pie sevis un pakļauties režīmam. Gaidot brīdi, kad varēs sacelties un satriekt pīšļos diktatoru. Tie ir parasti zemnieki, zvejnieki un citi darbaļaudis, kas nodzīti pagrīdē pašu zemē. Ir skaidrs, ka jebkurā kapitālistiskajā valstī cilvēki to vien gaida, kad viņiem tiks dota iespēja nomest savus kaklakungus.

Un nu nedaudz par sižetu. Tie ir gan gangsteri, kinoaktrises, militāristi, nabadzīgi spāņi, nēģeri. Vienu vārdu sakot, pilns komplekts. Notikumi risinās tik spraigi un juceklīgi, ka lasītājam lielākoties nekas nav skaidrs, tāpēc drošāk ir turēt aizdomās visus 20+ personāžus. Mūns kā detektīvs nerada pārliecinošu iespaidu. Tā vien šķiet, ka viņš dara visu, lai iestieptu izmeklēšanu, kas zina, varbūt viņam maksā par stundām. Viņš regulāri aizmirst apskatīt svarīgus pierādījumus, parasti tos iebāžot kabatā un tad pievēršoties kam citam. Tādēļ beigās, kad notiek konfrontācija, viss pārvēršas par farsu, kur viens pēc otra visi personāži ieslīgst atklāsmēs, pinas savos melos, un lasītājs tā arī nevar saprast, pa kuru laiku Mūns to visu uzzināja.

Izlasās jau naski, taču nopietnu gandarījumu kā no detektīva šeit nevarēs gūt. Grāmata ir vairāk ar politinformatorisku raksturu, kas vairāk atsedz sliktās buržuju iekārtas puses un militārās diktatūras, nevis lai radītu komplicētu detektīvsižetu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt neiesaku, ja vien neinteresē “detektīvi” LPSR laikos.

Cyteen by C.J. Cherryh

Šo

grāmatu es saņēmu no Lasītājas kā Ziemassvētku dāvanu. Viņa pati šo grāmatu nav lasījusi un, lai, lieki nemokoties, uzzinātu, kas tur īsti ir iekšā, iedāvināja to man. Grāmatu atrast nenācās viegli, bet beigu beigās es pie viņas tiku.

Cyteen zvaigžņu sistēma ir dibināta 2201. gadā, tā sastāv no planētas un dažāda kalibra kosmosa stacijām. 2300. gadā viņa pasludināja savu neatkarību no Zemes, izraisot karu, kura rezultātā nodibinājās Savienība (Union). Savienībā liela nozīme ir pētniecības centram Reseune, tas nodarbojas ar cilvēku klonēšanu un klonu smadzeņu pārprojektēšanu. Kloni saukti par “azi” ir nepieciešami Savienības tālākai ekspansijai, jo dabīgā ceļā iegūt pietiekoši lielu cilvēku daudzumu ir pārāk piņķerīgi. Arī ir kāda superslepena projekta rezultāts, viņa ir īsts brīnumbērns, kas nemaz nenojauš savu lomu Savienības politikā. Arianei Emory nākas ne tikai atklāt savas priekšgājējas dzīvesstāstu, bet arī izdzīvot pasaulē, kurā valda intrigas, politika, un reizēm par pēdējo argumentu kalpo arī slepkavība.

Lasot grāmatas ievadu, man radās priekšstats, ka grāmata patiks. Kā gan man nevarētu patikt civilizācija, kas kolonizē tālas zvaigžņu sistēmas, ir karojusi ar Zemi, un dažās jomās pat ir pārāka par to. Skaidrs bija arī tas, ka grāmatas centrālā tēma būs kloni un klonēšana. Šīs grāmatas klonu izveidošanas tehnoloģija neaprobežojas ar klonu armijas izveidi (neiztiek jau bez tā), te diezgan daudz tiek diskutēts par tādām lietām kā klonu tiesībām, radītāju atbildību, klona apmācība un kontrolēšana. Reseune visi to vien dara kā klonē un programmē klonus. Ja parastam cilvēkam dzīves gudrības ir jāapgūst pašam ar standarta metodēm, tad klons tiek specializēts ar īpašu “lentu”(tape) palīdzību. Tas vairāk izskatās kā zem hipnozes iebarotas informācijas un iemaņām. Tādējādi klons ir īstens speciālists noteiktās jomās, viņš jūtas laimīgs darot savu darbu. Taču tam ir viens liels mīnuss, klonam visu šo iejaukšanos rezultātā ir diezgan nestabila psihe, un tā visu laiku ir jākoriģē.

Ari projekts ir ļoti interesanta jautājuma apcerēšana. Vai ģenētisku klonu audzējot tieši tādos pašos apstākļos kā oriģinālu mēs iegūsim tādu pašu cilvēku? Tā kā Arianes oriģināls ir visu mūžu pavadījis visnotaļ ierobežotā telpā, un visa viņas dzīve ir dokumentēta ir liela iespējamība, ka viņas dzīves sākuma gadus izdosies replicēt. Man jau šķiet, ka te ir iejaukti pārāk daudz mainīgie, kuri agrāk vai vēlāk novedīs pie nopietnām cilvēku personības atšķirībām, lai ar ģenētiskais materiāls ir identisks. Reseune gan šis eksperiments nav pirmais, un viņiem šķiet, ka indivīda attīstību nosaka noteikti dzīves pagrieziena momenti, un nav jēgas ieslīgt detaļās.

Šīs divas diskusijas tad arī bija galvenais iemesls, kādēļ es grāmatu vispār lasīju. Tās gan diemžēl nomāca Ari, viņas onkuļu un Džastina savstarpējās intrigas, kaislības un politika. Ja kādam šķiet, ka Dune ciklā politiskās peripetijas iestiepj grāmatu līdz garlaicībai, tad viņiem vajadzētu iepazīties ar šo grāmatu. Šeit politiskās intrigas risinās gliemeža ātrumā, tās tiek plānotas desmit gadus iepriekš un rit veselas desmitgades. Autorei ir licies svarīgi apzelēt katru niansi, izanalizēt katra grāmatas tēla iekšējos domāšanas procesus, kuros tiek apsverti visi par un pret. Sižeta attīstības ātrumu var salīdzināt ar kontinentu dreifu vulkāniski neaktīvā gadā. Visi maļas uz riņķi vien.

Tā arī nesapratu centrālo sižeta dzinējspēku, kādēļ Warrick klans skaitījās tik ietekmīgs Reseune stacijā. Viss tas klans ir divi cilvēki (nevar jau teikt, ka citos klanos būtu vairāk). No šiem diviem cilvēkiem viens dažādu viltīgu intrigu rezultātā tiek nobīdīts perifērijā, bet viņa dēls Džastins (arī gudrs puika un ģēnijs) paliek Reseune, kurā visi no viņa vairās un ienīst. Lai intriga nebūtu pavisam plakana, autore ieviesusi vēl vienu ģimenes “locekli” klonu Grantu. Tas tad izveido spēles galdu, kas Reseune vadītājiem ļauj kontrolēt Warriku klanu, vienmēr atrodas kāds šantāžas punkts. Warrick klans nez kādā veidā pamanās savu ietekmi nezaudēt veselus divdesmit gadus, neskatoties uz to, ka Džordans atrodas faktiskā izsūtījumā, un Džastins ir puņķains jauneklis, kurš iebiedēts tā, ka bezmaz vai čurā gultā. Noslēpums, ko viņi glabā, ir noslēpums tikai ģimenes drāmas ietvaros, nevis kosmiskās stacija Virspadomes skatījumā.

Arī stāsts ir par to, ka mazgadīgie ģēniji ir bīstami. Viņi sāk darīt visu, lai atgūtu savas priekšteces vietu jau no sešu gadu vecuma. Izcila shēmotāja, sabiedriskā viedokļa analizētāja un visādi citādi izdevusies meitene. Viņas stāsts vietām pat bija interesants, un šur tur notikumi virzījās pat pārsteidzoši ātri. Viņa arī ir vienīgais tēls, kuras attīstība ir kaut cik ņemama vērā. Viņa no naiva bērneļa izaug par rūdītu politiķi, kura nebaidās uzņemties atbildību par veselu sistēmu.

Pasaules uzbūve ir ieskicēta ļoti labi, bet nekā vairāk. Var redzēt, ka autorei ir talants pasauļu veidošanā, bet šī grāmata tiek pilnīgi visa veltīta politikai un intrigām. Pēc daudzām lapaspusēm ar varoņu iekšējiem dialogiem pasaulei nekas daudz pāri nepaliek.

Šogad vēl neviena grāmata nav izraisījusi man tādu pārbaudījumu kā šī. Lasīšanas process šķita bezgalīgs. Lasīju es viņu veselu nedēļu, pa laikam izlasot kaut ko pa vidu interesantāku. Izlasīju tikai principa pēc, ciest nevaru iesāktas un neizlasītas grāmatas. Grāmatas pluss – tā ir labas zāles pret bezmiegu, ielasoties dialogos nemaz nemanīsi to, ka esi jau aizmidzis. Nudien nesaprotu, ka savulaik viņa ieguvusi visas tās fantastikas balvas. Iespējams, ka tad lasītāji bija savādāki. Iespējams bija pienācis tas brīdis, kad balvu devēji bija sapratuši, ka autorei vajag iedot kādu balvu par iepriekšējiem darbiem, jo tie cik es noprotu ir bijuši interesantāki.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ja nevari iemigt, un vēlies ko īpaši garlaicīgu, tad droši lasi šo grāmatu, aizmigšana pēc pārdesmit lapaspusēm garantēta. Savukārt, ja nolemsi izmantot grāmatu kā palīgu intrigu vērpšanā, tad te diemžēl viss ir ar pārāk atrauts no dzīves, te viss nedaudz atsit meksikāņu seriālu. Grāmatu varētu uzlabot, ja tā nedaudz tiktu kondensēta apjomu samazinot uz pusi.

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

Zvērkāvis by Džeimss Fenimors Kūpers

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, tagad domāju uzsākt nelielu indiāņu grāmatu lasīšanas maratonu. Šī tēma man bērnībā bija ļoti iemīļota, un par pārsteigumu pats sev es atklāju, ka viņa man šķiet pievilcīga joprojām. Kūpers gan kā rakstnieks nav tas izcilākais, bet viņa darbi man bērnu dienās patika tik un tā.

Zvērkāvis vēlāk pazīstams arī kā Vanagacs ierodas pie kāda meža ezera, kas atrodas tagadējā Ņujorkas štatā. Plāns ir atlikt kādu delavēru virsaiti Čingačguku, puikām ir padomā neliela šepte. Viņa ceļabiedrs Harijs Mārčs ir ceļā sastapts robežnieks garš un skaists, nodarbojas ar medīšanu un iesaukts par Nerimšu, jo līdz ar pulvera smakas saošanu, viņš ņem pēdu neatskatīdamies. Meža ezeru par savu īpašumu ir pasludinājis kāds Toms Haters, cilvēks ar tumšu pagātni un divām meitām. Džūdita ir smuka un gudra, bet Hetija ir mazprātīga. Zvērkāvja apmeklējuma laikā Hateram uzbrūk nodevīgie mingi, un sākas cīņa par izdzīvošanu.

Ja es sauktu Kūperu par izcilu rakstnieku, tad es melotu. Viņam piemīt praktiski visas sliktās īpašības, kuras vien rakstniekam var piedēvēt un, ja vien es varētu atgriezties atpakaļ bērnu dienās, kad šāds literārais izstrādājums man šķita laba un aizraujoša lasāmviela!

Zvērkāvis ir delavēru uzaudzināts baltais cilvēks. Viņam piemīt augsta pašcieņa, morāli viņš iemieso paraugcilvēku un nekad nemelo. Smuks gan diez ko nav, bet ar savu nepiespiesto tiešumu viņš meičām patīk. Lasot no šīs dienas viedokļa, var uzslavēt autoru, ka šis nav kautrējies sarkanādainos nostādīt uz viena pakāpiena ar baltajiem cilvēkiem. Ir jau tādi pusmežoņi ar saviem tikumiem, tomēr prognozējami un cienījami ļaudis. Tas gan neattiecas uz mingiem-irokēziem-hūroniem, tie ir īsteni maitas gabali, neuzticamāki par vēju un kanādiešu pakalpiņi. Skuķi Zvērkāvi neinteresē, taču laba plinte un brieži gan nav smādējama lieta. Interesanti, ka oriģinālais grāmatas nosaukums Deerslayer, burtiski būtu jātulko kā Briežkāvis.

Harijs Mārčs ir tipisks mutes brūķētājs un uzmetējs. Viņam ir plāni uz Džūditu, un šis ir sasolījies nosist katru viņas nākamo vīru, ja vien tas nebūs viņš. Patīk viegla nauda un īpaši ar prātu neizceļas, toties ir varens rīcības cilvēks. Viņam ļoti līdzīgs cilvēks ir Toms, kas arī ir visnotaļ netālredzīgs cilvēks, kura vienīgie panākumi dzīvē ir divas meitas, cietoksnis uz ezera un cietoksnis liellaiva. Domāju, ka pie bērnudienas mīlestības pret šo grāmatu ir vainojami pēdējie divi faktori. Kurš puika gan negribētu burāt pa ezeru un dzīvot uz pāļiem uzceltā mājā.

Čingačguks, kurš nez kādēļ no bērnības ir iespiedies atmiņā kā megaindiānis grāmatā vispār praktiski neeksistē. Te ir tikai pāris dialogi, viņam veltītas slavas dziesmas un klusējošā piekrišana. Tāda slēptā klātbūtne, kas praktiski neko neietekmē.

Džūdita ir smuka un māk lasīt. Tiem laikiem priekš sievietes tas bija vairāk nekā vajadzīgs. Viņa ir arī nedaudz ar savu viedokli, kas garantē, ka nekāda labā sieva no tādas nesanāks. Hetija ir ne šāda, ne tāda. Galvenais viņas mīnuss ir mazprātība (cik noprotu, garīgi neattīstīta). Tas gan viņai nav traucējis iemācīties lasīt, citēt Bībeli vietā un nevietā un uzvesties tīri racionāli. Viņai gan ir pataloģiska nosliece uz patiesību, tas lieti noder dažiem sižeta pavērsieniem.

Grāmatai ar sižetu ir diezgan pašvaki. Tuvākā anotācija notiekošajam varētu būt pāris dienas Zvērkāvja dzīvē. Ir trīs puiši un trīs meitas. Tā kā Čingačguks ir indiānis, tad viņam ir padomā sava skvo, un patiesībā ir tikai divi pāri. Zvērkāvis uz attiecībām neraujas un, lai gan viņa dialogi lauž meičām sirdis, skaidra lieta, ka nekāda jēga no tā nebūs. Nerimša grib tikai vienu meiču, bet tā viņu pamatotu iemeslu dēļ negrib. Tā kā īsti nekāds mīlestības romāns te nesanāk. Notikumi, lai cik man viņi saistoši nešķistu bērnu dienās, patiesībā nav nekādi, tie ir visnotaļ komiski, kur galvenie varoņi vienā laidā krīt gūstā, un kad no tā atbrīvojas, krīt gūstā atkal. Skalpēšana tiek piesaukta riņķī apkārt un šajā jomā Nerimša ar Hateru uzvedas kā īsti atsaldeņi. Par laimi indiāņiem un lasītājiem viņu spējas ir pilnīgi neiemērotas šim pasākumam.

Dialogi ir kaut kas briesmīgs, visi runā tā it kā būtu sapulcējušies saviesīgos pasākumos. Ar gariem pārspriedumiem un augstiem vārdiem grēko visi personāži no indiāņu puišeļiem līdz ciniķim Tomam. Ticamības moments pazūd uzreiz, kā varoņi atver muti. Autora tieksme dzejiski aprakstīt dabu ir pielīdzināma “Straumēniem”, taču tikai daudzuma ziņā, šeit tie izklausās samāksloti un smieklīgi.

Paši galvenie varoņi grāmatai absolūti nav vajadzīgi. Notikumi viņus nekādi neizmaina, visi paliek tādi paši kādi bija grāmatas sākumā. Ja vien par personas izaugsmi neskaitām nāvi, tad tādas te vispār nav. Nav arī īsti skaidrs kāds ir autora vēstījums lasītājam izņemot labus vārdus par dažiem atsevišķiem indiāņiem.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, un arī tikai par bērnu dienas atmiņām. Ja te nebūtu cietokšņa uz ūdens, tad viņu nelasītu pat pusaudži. Ja esi lasījis bērnu dienās, tad noteikti nepārlasiet, nevajag sabeigsiet savas gaišās bērnības atmiņas. Ja tev jau ir pāri sešpadsmit gadiem, tad nopietni apsver to vai ir vērts lasīt.

Oceola – seminolu virsaitis by Tomass Main-Rids

Manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā ir pienākusi indiāņu grāmatu kārta. Main-Rida darbi mani bērnu dienās vienmēr skaitījās kā laba lasāmviela. Katram jau bērnībā ir tāds indiāņu periods, kura laikā tiek izlasīts viss par indiāņiem, kas vien iespējams.

Jaunais Rendolfs ir sava tēva plantācijas mantinieks. Puika aug savā vaļā, dienas pavadot medībās un apstaigājot plantācijas teritoriju. Rendolfi Floridā skaitās diezgan cienījami plantatori. Pret vergiem viņi izturas labi, arī ar idiāņiem nenaidojas. Taču pienāks brīdis, kad Lielais tēvs nolemj seminolu ciltij, pārkāpjot visus iepriekšējos līgumus, atņemt viņu zemi un indiāņu vietā nometināt baltos cilvēkus. Lieki piebilst, ka visi apkārtnes plantatori ir par. Rendolfs un viņa bērnības draugs indiānis Oceola tagad atrodas katrs savā konflikta pusē.

Autors savulaik pats ir bijis ASV karavīrs un piedalījies dažādos lokālos konfliktos. Tādēļ viņa stāstos sastopama diezgan liela autentiskuma piedeva. Lasot jāņem vērā, ka šī grāmata ir dēku romāns, un tas ir sarakstīts tālajā deviņpadsmitajā gadsimtā. Visi notikumi tiek aprakstīti kā Rendolfa stāstījums, un tas ir pietiekoši aizraujošs, lai spētu aizraut pusaugu lasītāju. Tagad, kad indiāņu periods man jau sen ir aiz muguras, es nevarētu apgalvot, ka grāmata būtu kas izcils.

Rendolfs ir dīvains cilvēks. Ja mēs lasot apstājamies un padomājam par to, ko viņš nupat ir izdarījis. Rendolfs ir radīts kā tēls, kura atstāstu lasot pat visneuzmanīgākais lasītājs varēs pilnā balsī bļaut :”Tur neej, to nedari, tas ir ļauns cilvēks”. Tas par Rendolfu (nepamatoti) rada priekšstatu, ka puika ir nedaudz apdalīts ar prāta spējām un tāds lempīgs vientiesis, kas visu it kā redz, bet saprot tikai tad, kad viss jau beidzies. Kā jau dēku romāna galvenajam varonim pienākas, viņš ir arī ļoti impulsīva rakstura. Stāstā gan pats apgalvo, ka ir tīrais miera mika un visu dara pārdomāti. Taču patiesībā viņa domas un jūtas mainās atbilstoši sižeta vajadzībām. Viņs var ar biedriem nosēdēt četras dienas degošā mežā ēdot zirga gaļu, kur viņus visu laiku apšauda indiāņi, kas tikko nogalinājuši viņa māti. Taču ticis ārā, viņš mierīgi spēj visu piedot un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Viņa draugs Oceola seminolu virsaitis gan ir daudz skaidrāks personāžs. Viņu vada atriebība, baltie viņam atņēma tēva fermu, un viņš ir nozvērējies atriebties saviem pāridarītājiem un jāatzīst visai sekmīgi. Kā viņš no jaukteņa fermera izsitās līdz virsaitim, to autors mums nepastāsta. Tāpat Oceola tiek nedaudz glorificēts, viņš ir īsts izglītots džentlmenis, kas jaunībā lasījis grāmatas, un ir visnotaļ spēcīgs militārais taktiķis.

Dzeltenais Džeks ir īstenais Rendolfa ienaidnieks. Viņiem bērnībā iznākusi saķeršanās, un kā jau jauktenim pienākas, Džeks ir īsts nelietis. Viņš strādājot savas neģēlības daudzas reizes tikai par mata tiesu ir izglābies no taisnīga soda, taču tas viņa vēlmi atriebties Rendolfam ne par kapeiku nemazina.

Un tad vēl visam pa virsu ir jaunā Rendolfa un Majumi mīlestība. Te gan autors nav īpaši vēlējies izpausties, bet šķiet, ka Rendolfs ir no tiem, kas iemīlas uzreiz un uz visu mūžu. Majumi viņš ir redzējis pāris reizes mūžā jaunībā, kad kopā ar viņu un viņas brāli Oceolu drasēja pa laukiem un mežiem. Cik var noprast, bez sasveicināšanās frāzēm viņi pat nav pārmijuši ne vārda. Taču tas neliedz viņam meiču iemīlēt un būt uzticīgam veselus piecus gadus.

Kas ir grāmatas galvenā vērtība? Manuprāt, tas, kā autors apraksta indiāņu pārvietošanas procesu. Valsts pilnvarnieks un vietējie plantatori tiek atspoguļoti ne īpaši glaimojoši. Te redzams kā baltie ar viltību izmāna no indiāņiem piekrišanu, liekot parakstīt dokumentus, kurus tie pat nespēj izlasīt. Liekulību un atskatīšanos uz sabiedrisko domu, militāro kampaņu izgāšanos, ne tik daudz sarkanģīmju kaujasspēju dēļ, cik pašu komandējošā sastāva stulbuma dēļ. Rendolfs, lai arī pats ir virsnieks, savās atmiņās nekaunas sunīt ģenerāļus.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma, un savā ziņā iemieso klasisku indiāņu stāstu, kur autors mazliet, mazliet, bet tomēr ir indiāņu pusē. Nedaudz kaitina tiem laikiem raksturīgā filozofēšana par “dabas bērniem” un balto cilvēku pārākumu, bet visumā labs darbs. Iesaku lasīt tad, kad uznāk vēlme palasīties ko vieglu aizraujošu un prātu nenoslogojošu.

Исток by Владимир Михайлов

Tā nu sanācis, ka jūnija-jūlija mēnešus es, iespējams, varu saukt par Mihailova mēnesi, šī jau ir ceturtā grāmata no viņa daiļrades „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, kuru es apskatu šajā salīdzinoši nelielajā laika sprīdī.

Šis ir viens no autora stāstu krājumiem, kas, kā jau ierasts, aplūko nākotnes cilvēku problēmas. Tehnoloģijas attīstās, taču cilvēki vienmēr paliek cilvēki, viņus uz priekšu virza uzdevums, atbildība pret pārējiem un jūtas. Krājumā ietverti trīs stāsti: „Свисток, которого не слышишь”, „День, вечер, ночь, утро” un „Исток”.

Ja esmu pavisam godīgs pret sevi, tad man šie stāsti un apcerētās tēmas pārāk nepavilka. Lasīju un nedaudz garlaikojos. Vietām pat atļāvos pavīpsnāt par autora vienkāršo pasaules uztveri un sižeta vienkāršību. Šī acīmredzot ir vairāk tāda garastāvokļa grāmata, kuru ir vērts lasīt, ja uznāk vēlme domāt par lielām lietām. Nu par katru stāstu atsevišķi.

„Свисток, которого не слышишь” – beidzot ir noticis Kontakts, Zeme sevi ir parādījusi no labās puses, atliek vien palīdzēt ciemiņiem atvērt durvis uz mājām. Tādēļ uz neliela asteroīda tiek nosūtīta kosmosa kuģa ekipāža, kas tur uzstādīs ierīci, lai palīdzētu ciemiņiem pāriet hipertelpā. Taču lielākā daļa komandas locekļu iet bojā, ar darbu jātiek galā tikai diviem atlikušajiem.

Diezgan dīvains stāsts, kas neiztur nekādu loģiku. Visa komanda aizgājusi pa pieskari, taču divi atlikušie nemaz par to neziņo Zemei, lai tos lieki nesatrauktu. Tiks galā paši un tad, lai nepakļautu riskam, citus vēl uzlaidīs visu gaisā. Sižeta pamatnostādnes ir tik dumjas, ka pat nekaunos samaitekļot. Tās nomāc visas cēlās runas par pienākumu un atbildību. Kāda tur atbildība, tā ir nekompetenta cilvēka lēmuma pieņemšana. Lai gan mirušais kapteinis un kuģa ārsts arī nav pie pilna saprāta, viņi visu jau bija izokšķerējuši un zinājuši tikai nebija pateikuši to dzīvajiem. 4 no 10 ballēm.

„День, вечер, ночь, утро” – sirdsmīļotais cilvēks aizlido uz tāltālu planētu un atgriezīsies uz Zemes tikai pēc 500 gadiem. Viņa sieviete aiz bēdām grib vai darīt galu, taču atgriežoties mājās, puisis jau priekšā. Un ne šā tā, bet ar ideju, viņš grib savu mīļoto dabūt pie sevis nākotnē. Lai to izdarītu, tāds nieks vien jāpaveic.

Stāsta galvenā ideja – no cilvēka var dabūt ārā neiedomājamas lietas, galvenais ir viņu pareizi motivēt. Te gan Aleksandrs nav nekāds Kiras speciālists, jo šķiet, ka nekas meiču nepārliecinās pamest visu tagadnē un doties nākotnē. Tāds stāsts par jūtām 6 no 10 ballēm, pagarlaicīgi dialogi ar lielu patosa piešprici.

„Исток” – civilizāciju attīstība, iespējams, noris pa dažādiem ceļiem. Kāda beidz savu dzīvi kodolkarā, cita iztērē pilnīgi visus resursus, cita pārceļas uz pavisam citu dimensiju. Stāstā parādās viens no agrākajiem vakuuma enerģijas pieminējumiem, ko nācies sastapt. Lieku 7 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju 6 no 10 ballēm. Lasīt var, ja vēlas iepazīt reiz Latvijā dzīvojošos fantastus. Autors attīsta cienījamas idejas, un kas zina, ja ikdienā nebūtu jāstrādā milicijā, tad noteikti sanāktu ļoti labs rakstnieks.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …