Navigate / search

Тогда придите, и рассудим by Владимир Михайлов

Atnāciet un izšķirsim

Kārtējā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” cikla grāmata. Šī ir „Капитан Ульдемир” diloģijas otrā grāmata. Lasīju tūliņ pēc grāmatas „Savam brālim sargs”, baidījos, ka citādi man nepietiks spēka viņu atsākt.

Kapteinis Uldemīrs ar savu komandu dodas kārtējā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās no Dāla ekspedīcijas viņš un viņa biedri tā arī nespēja atrast vietu nākotnes zemē. Viņiem, cilvēkiem no pagātnes, jaunā pasaule un tās cilvēki neizraisa īpašas simpātijas, un tādēļ viņi dodas ceļā. Taču šoreiz viņu kuģis cieš avāriju  – uzsprāgst tā reaktors, un komanda sadalās atomos. Taču viņi attopas Meistara mājā, zemes cilvēki ir nepieciešami kādam uzdevumam. Kādā kosmosa nostūrī sāk mainīties fizikas likumi, sākumā tas nav pamanāms, un sairst tikai smagākie elementi, taču ar laiku tas var progresēt. Likumu izmaiņa atstāj tiešu ietekmi uz kādas zvaigžņu sistēmas divām planētām, kuras jau daudzus gadu simtus karo viena pret otru. Patlaban viņas atrodas aukstā kara apstākļos, un jebkurš notikums var izjaukt trauslo līdzsvaru. Uldemīram tiek dots uzdevums nepieļaut atklātu karu starp planētām.

Grāmatas autors, kā vienmēr, ar niekiem nekraujas. Šajā grāmatā viņš mēģina rast atbildi uz jautājumu, kādēļ cilvēki vispār dzīvo, un kāds ir to mērķis. Var jau teikt, ka var dzīvot vienkārši dzīvošanas pēc bez mērķa un ambīcijām. Bet kāpēc gan cilvēkam nevarētu būt daudz lielāks mērķis, saglabāt stabilitāti un līdzsvaru ne tikai savā pasaulē, bet visā Visumā. Tā teikt, lielas lietas sākas no maziem notikumiem. Nevaru teikt, ka autora ideja par labo domu un darbu spēku, kas izmaina Visuma struktūru un fiziskās konstantes, mani pārliecinātu. Ideja jau pati par sevi nav slikta, taču visam nākas ticēt tikai balstoties uz Uldemīra sarunām ar Meistaru un Fermeri. Meistars ar Fermeri ir tādi kā augstākas civilizācijas pārstāvji, kuriem zemes iedzīvotāji tādā skudru līmenī vien ir. Taču viņi nevar atstāt saprātīgus radījumus nelaimē. Tieši jau neiejauksies, taču netieši palīdzību sniegs.

Cita lieta ir abas planētas, tajās valda totalitārie režīmi, un autoram kā jau PSRS iedzīvotājam, to atspoguļojums ir padevies visai dzīvs. Režīmā katram ir noteikta funkcija, un par to pienākas atlīdzība. Vienā planētā valda Imperators un Apaļais galds, otrā Pirmie. Taču patiesībā viņi visus lēmumus ir uzvēluši uz skaitļojamo mašīnu pleciem. Visumā viņi ir visnotaļ viduvējas personības, kas uz pasaules procesiem skatās no pamatskolnieku viedokļa, viņi neprot interpretēt informāciju un pat formulēt pareizi jautājumus kibersmadzenēm. Pamiers starp abām planētām saglabājas tikai tādēļ, ka patiesos procesus nosaka divi mākslīgie intelekti, kas savstarpēji ir vienojušies par darbību protokolu. Tas gan neizslēdz kara iespējamību, jo kibersmadzenēm tas viss ir tikai spēle. Pat totālas planētas iedzīvotāju iznīcināšanas gadījumā viņas pašas necietīs.

Капитан Ульдемир

Tad vēl ir tā Uldemīra tieksme copēt sieviešus un runāt par īstu mīlestību. Diloģijas garumā Min Alika ir jau trešā viņa īstā mīlestība. Autors gan apgalvo, ka tikai tā cilvēks iemācas mīlēt un zaudēt. Man gan personīgi tā vairāk šķita tāda kā apgreidošanās uz augšu ar katru jauno „mīlestību”. Lai tas viss neizskatītos amorāli, autors beigās izveic vienu viltīgu sižeta pagriezienu, lai viss nostātos savās vietās.

Galvenais bonuss šai grāmatai ir tas, ka man tā bija pirmā vieta astoņdesmitajos gados, kurā es uzzināju, ka teorētiski var izmainīties fizikas likumi laiktelpā. Tas man no šīs grāmatas pirmās lasīšanas reizes bija vienīgais palicis atmiņā. Jāatzīst, ka joprojām man šķiet, ka parādības fizikālo pusi autors ir labi atspoguļojis. Par novēršanas metodi, kas ir tāda kā karmas rata griešana, man gan ir nopietni iebildumi.

Stāstam lieku 7 no 10 ballēm. Rakstīšanas stils ir tāds nelīdzens, vietām lasās raiti un jauki. Vietām pārņem bezcerīga garlaicība – īsti nevar saprast kādēļ konkrēti šis pārspriedums par cilvēka dabu pēkšņi parādās šajā grāmatā. Temats izvēlēts interesants, iespējams, ka te ir daudz kas pasmelts no Aukstā kara laikiem un tādēļ aprakstītais šķiet īsts. Ja patīk tāda nedaudz savādāka zinātniskā fantastika par sociālām problēmām, tad iesaku.

Comments

Fledis
Reply

Manā skatā šis ir viens no diviem labākajiem Mihailova gabaliem. Meistars un Fermeris, protams, ir tādi diktam iedomīgi tipiņi, bet varbūt esības līmeņu atšķirība viņiem ļauj tādiem būt. Galu galā mūs jau arī neinteresē atsvišķas skudras vai pat visa pūžņa liktenis, ja tas ir mūsu kāpostu dobē.
Uldemīra aizstāvībai gribētu teikt, ka mīlestība pa lielam viņam ir tikai viena. Ka tai ir vairākas miesiskas izpausmes… nu… kam negadās.
Pats autors bija dikti lepns par to, ka fizikas speciālisti viņa darbu novērtējuši kā “ņe odnovo prokola po jaģernoj fizike”. Pārlikumošanās seku novēršanas metode- nu- varbūt mēs vēl nepietiekami pazīstam un novērtējam psihoemocionālo enerģiju.

Martiniks
Reply

Man no jaunības gadiem šis stāsts nez kāpēc izraisa kaut kādas metafiziskas asociācijas. Kā reinkarnācija utml. Protams, PSRS laikos par to diez vai runātu, taču kaut kāda tāda piegarša tur paliek.

Ja atceramies, ka vienā kaismīgā brīdī Min Alika un “Uldis” pēkšņi, skatoties viens otram acīs, atcerējās savus noslēptos “es”, tad var tomēr pieņemt, ka mīlestības Uldim bija tikai divas, jo Uldis tajā Min Alikā redzēja tikai Astralīdu. Bet ja ieskaita Nušas klonu Annu no iepriekšējās grāmatas, tad tomēr atkal trīs sirdsdāmas. Nu jā, beigās tomēr palika tikai viena, kas to visu pasākumu vēl vairāk pavelk uz kaut kādu metafiziku. Tāda kā dvēseļu radniecība, vai…

Leave a Reply to FledisCancel reply

name*

email* (not published)

website