Manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā ir pienākusi indiāņu grāmatu kārta. Main-Rida darbi mani bērnu dienās vienmēr skaitījās kā laba lasāmviela. Katram jau bērnībā ir tāds indiāņu periods, kura laikā tiek izlasīts viss par indiāņiem, kas vien iespējams.

Jaunais Rendolfs ir sava tēva plantācijas mantinieks. Puika aug savā vaļā, dienas pavadot medībās un apstaigājot plantācijas teritoriju. Rendolfi Floridā skaitās diezgan cienījami plantatori. Pret vergiem viņi izturas labi, arī ar idiāņiem nenaidojas. Taču pienāks brīdis, kad Lielais tēvs nolemj seminolu ciltij, pārkāpjot visus iepriekšējos līgumus, atņemt viņu zemi un indiāņu vietā nometināt baltos cilvēkus. Lieki piebilst, ka visi apkārtnes plantatori ir par. Rendolfs un viņa bērnības draugs indiānis Oceola tagad atrodas katrs savā konflikta pusē.

Autors savulaik pats ir bijis ASV karavīrs un piedalījies dažādos lokālos konfliktos. Tādēļ viņa stāstos sastopama diezgan liela autentiskuma piedeva. Lasot jāņem vērā, ka šī grāmata ir dēku romāns, un tas ir sarakstīts tālajā deviņpadsmitajā gadsimtā. Visi notikumi tiek aprakstīti kā Rendolfa stāstījums, un tas ir pietiekoši aizraujošs, lai spētu aizraut pusaugu lasītāju. Tagad, kad indiāņu periods man jau sen ir aiz muguras, es nevarētu apgalvot, ka grāmata būtu kas izcils.

Rendolfs ir dīvains cilvēks. Ja mēs lasot apstājamies un padomājam par to, ko viņš nupat ir izdarījis. Rendolfs ir radīts kā tēls, kura atstāstu lasot pat visneuzmanīgākais lasītājs varēs pilnā balsī bļaut :”Tur neej, to nedari, tas ir ļauns cilvēks”. Tas par Rendolfu (nepamatoti) rada priekšstatu, ka puika ir nedaudz apdalīts ar prāta spējām un tāds lempīgs vientiesis, kas visu it kā redz, bet saprot tikai tad, kad viss jau beidzies. Kā jau dēku romāna galvenajam varonim pienākas, viņš ir arī ļoti impulsīva rakstura. Stāstā gan pats apgalvo, ka ir tīrais miera mika un visu dara pārdomāti. Taču patiesībā viņa domas un jūtas mainās atbilstoši sižeta vajadzībām. Viņs var ar biedriem nosēdēt četras dienas degošā mežā ēdot zirga gaļu, kur viņus visu laiku apšauda indiāņi, kas tikko nogalinājuši viņa māti. Taču ticis ārā, viņš mierīgi spēj visu piedot un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Viņa draugs Oceola seminolu virsaitis gan ir daudz skaidrāks personāžs. Viņu vada atriebība, baltie viņam atņēma tēva fermu, un viņš ir nozvērējies atriebties saviem pāridarītājiem un jāatzīst visai sekmīgi. Kā viņš no jaukteņa fermera izsitās līdz virsaitim, to autors mums nepastāsta. Tāpat Oceola tiek nedaudz glorificēts, viņš ir īsts izglītots džentlmenis, kas jaunībā lasījis grāmatas, un ir visnotaļ spēcīgs militārais taktiķis.

Dzeltenais Džeks ir īstenais Rendolfa ienaidnieks. Viņiem bērnībā iznākusi saķeršanās, un kā jau jauktenim pienākas, Džeks ir īsts nelietis. Viņš strādājot savas neģēlības daudzas reizes tikai par mata tiesu ir izglābies no taisnīga soda, taču tas viņa vēlmi atriebties Rendolfam ne par kapeiku nemazina.

Un tad vēl visam pa virsu ir jaunā Rendolfa un Majumi mīlestība. Te gan autors nav īpaši vēlējies izpausties, bet šķiet, ka Rendolfs ir no tiem, kas iemīlas uzreiz un uz visu mūžu. Majumi viņš ir redzējis pāris reizes mūžā jaunībā, kad kopā ar viņu un viņas brāli Oceolu drasēja pa laukiem un mežiem. Cik var noprast, bez sasveicināšanās frāzēm viņi pat nav pārmijuši ne vārda. Taču tas neliedz viņam meiču iemīlēt un būt uzticīgam veselus piecus gadus.

Kas ir grāmatas galvenā vērtība? Manuprāt, tas, kā autors apraksta indiāņu pārvietošanas procesu. Valsts pilnvarnieks un vietējie plantatori tiek atspoguļoti ne īpaši glaimojoši. Te redzams kā baltie ar viltību izmāna no indiāņiem piekrišanu, liekot parakstīt dokumentus, kurus tie pat nespēj izlasīt. Liekulību un atskatīšanos uz sabiedrisko domu, militāro kampaņu izgāšanos, ne tik daudz sarkanģīmju kaujasspēju dēļ, cik pašu komandējošā sastāva stulbuma dēļ. Rendolfs, lai arī pats ir virsnieks, savās atmiņās nekaunas sunīt ģenerāļus.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma, un savā ziņā iemieso klasisku indiāņu stāstu, kur autors mazliet, mazliet, bet tomēr ir indiāņu pusē. Nedaudz kaitina tiem laikiem raksturīgā filozofēšana par “dabas bērniem” un balto cilvēku pārākumu, bet visumā labs darbs. Iesaku lasīt tad, kad uznāk vēlme palasīties ko vieglu aizraujošu un prātu nenoslogojošu.