Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, tagad domāju uzsākt nelielu indiāņu grāmatu lasīšanas maratonu. Šī tēma man bērnībā bija ļoti iemīļota, un par pārsteigumu pats sev es atklāju, ka viņa man šķiet pievilcīga joprojām. Kūpers gan kā rakstnieks nav tas izcilākais, bet viņa darbi man bērnu dienās patika tik un tā.

Zvērkāvis vēlāk pazīstams arī kā Vanagacs ierodas pie kāda meža ezera, kas atrodas tagadējā Ņujorkas štatā. Plāns ir atlikt kādu delavēru virsaiti Čingačguku, puikām ir padomā neliela šepte. Viņa ceļabiedrs Harijs Mārčs ir ceļā sastapts robežnieks garš un skaists, nodarbojas ar medīšanu un iesaukts par Nerimšu, jo līdz ar pulvera smakas saošanu, viņš ņem pēdu neatskatīdamies. Meža ezeru par savu īpašumu ir pasludinājis kāds Toms Haters, cilvēks ar tumšu pagātni un divām meitām. Džūdita ir smuka un gudra, bet Hetija ir mazprātīga. Zvērkāvja apmeklējuma laikā Hateram uzbrūk nodevīgie mingi, un sākas cīņa par izdzīvošanu.

Ja es sauktu Kūperu par izcilu rakstnieku, tad es melotu. Viņam piemīt praktiski visas sliktās īpašības, kuras vien rakstniekam var piedēvēt un, ja vien es varētu atgriezties atpakaļ bērnu dienās, kad šāds literārais izstrādājums man šķita laba un aizraujoša lasāmviela!

Zvērkāvis ir delavēru uzaudzināts baltais cilvēks. Viņam piemīt augsta pašcieņa, morāli viņš iemieso paraugcilvēku un nekad nemelo. Smuks gan diez ko nav, bet ar savu nepiespiesto tiešumu viņš meičām patīk. Lasot no šīs dienas viedokļa, var uzslavēt autoru, ka šis nav kautrējies sarkanādainos nostādīt uz viena pakāpiena ar baltajiem cilvēkiem. Ir jau tādi pusmežoņi ar saviem tikumiem, tomēr prognozējami un cienījami ļaudis. Tas gan neattiecas uz mingiem-irokēziem-hūroniem, tie ir īsteni maitas gabali, neuzticamāki par vēju un kanādiešu pakalpiņi. Skuķi Zvērkāvi neinteresē, taču laba plinte un brieži gan nav smādējama lieta. Interesanti, ka oriģinālais grāmatas nosaukums Deerslayer, burtiski būtu jātulko kā Briežkāvis.

Harijs Mārčs ir tipisks mutes brūķētājs un uzmetējs. Viņam ir plāni uz Džūditu, un šis ir sasolījies nosist katru viņas nākamo vīru, ja vien tas nebūs viņš. Patīk viegla nauda un īpaši ar prātu neizceļas, toties ir varens rīcības cilvēks. Viņam ļoti līdzīgs cilvēks ir Toms, kas arī ir visnotaļ netālredzīgs cilvēks, kura vienīgie panākumi dzīvē ir divas meitas, cietoksnis uz ezera un cietoksnis liellaiva. Domāju, ka pie bērnudienas mīlestības pret šo grāmatu ir vainojami pēdējie divi faktori. Kurš puika gan negribētu burāt pa ezeru un dzīvot uz pāļiem uzceltā mājā.

Čingačguks, kurš nez kādēļ no bērnības ir iespiedies atmiņā kā megaindiānis grāmatā vispār praktiski neeksistē. Te ir tikai pāris dialogi, viņam veltītas slavas dziesmas un klusējošā piekrišana. Tāda slēptā klātbūtne, kas praktiski neko neietekmē.

Džūdita ir smuka un māk lasīt. Tiem laikiem priekš sievietes tas bija vairāk nekā vajadzīgs. Viņa ir arī nedaudz ar savu viedokli, kas garantē, ka nekāda labā sieva no tādas nesanāks. Hetija ir ne šāda, ne tāda. Galvenais viņas mīnuss ir mazprātība (cik noprotu, garīgi neattīstīta). Tas gan viņai nav traucējis iemācīties lasīt, citēt Bībeli vietā un nevietā un uzvesties tīri racionāli. Viņai gan ir pataloģiska nosliece uz patiesību, tas lieti noder dažiem sižeta pavērsieniem.

Grāmatai ar sižetu ir diezgan pašvaki. Tuvākā anotācija notiekošajam varētu būt pāris dienas Zvērkāvja dzīvē. Ir trīs puiši un trīs meitas. Tā kā Čingačguks ir indiānis, tad viņam ir padomā sava skvo, un patiesībā ir tikai divi pāri. Zvērkāvis uz attiecībām neraujas un, lai gan viņa dialogi lauž meičām sirdis, skaidra lieta, ka nekāda jēga no tā nebūs. Nerimša grib tikai vienu meiču, bet tā viņu pamatotu iemeslu dēļ negrib. Tā kā īsti nekāds mīlestības romāns te nesanāk. Notikumi, lai cik man viņi saistoši nešķistu bērnu dienās, patiesībā nav nekādi, tie ir visnotaļ komiski, kur galvenie varoņi vienā laidā krīt gūstā, un kad no tā atbrīvojas, krīt gūstā atkal. Skalpēšana tiek piesaukta riņķī apkārt un šajā jomā Nerimša ar Hateru uzvedas kā īsti atsaldeņi. Par laimi indiāņiem un lasītājiem viņu spējas ir pilnīgi neiemērotas šim pasākumam.

Dialogi ir kaut kas briesmīgs, visi runā tā it kā būtu sapulcējušies saviesīgos pasākumos. Ar gariem pārspriedumiem un augstiem vārdiem grēko visi personāži no indiāņu puišeļiem līdz ciniķim Tomam. Ticamības moments pazūd uzreiz, kā varoņi atver muti. Autora tieksme dzejiski aprakstīt dabu ir pielīdzināma “Straumēniem”, taču tikai daudzuma ziņā, šeit tie izklausās samāksloti un smieklīgi.

Paši galvenie varoņi grāmatai absolūti nav vajadzīgi. Notikumi viņus nekādi neizmaina, visi paliek tādi paši kādi bija grāmatas sākumā. Ja vien par personas izaugsmi neskaitām nāvi, tad tādas te vispār nav. Nav arī īsti skaidrs kāds ir autora vēstījums lasītājam izņemot labus vārdus par dažiem atsevišķiem indiāņiem.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, un arī tikai par bērnu dienas atmiņām. Ja te nebūtu cietokšņa uz ūdens, tad viņu nelasītu pat pusaudži. Ja esi lasījis bērnu dienās, tad noteikti nepārlasiet, nevajag sabeigsiet savas gaišās bērnības atmiņas. Ja tev jau ir pāri sešpadsmit gadiem, tad nopietni apsver to vai ir vērts lasīt.