Arī šo grāmatu es izlasīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas ietvaros. Bērnībā mani grāmata tā arī neuzrunāju, nudien nevaru atminēties, ka būtu viņu lasījis. Nekas labs nāk ar gaidīšanu. Grāmatu es izlozēju gadījuma skaitļu ģeneratorā. Nezinu, kas notiek, bet, ja nostājos pie šīs sērijas grāmatu plaukta, es nespēju izvēlēties ko lasīt nākamo. Acis aizslīd uz sēriju Fantastikas pasaulē, no kuras es būtu gatavs lasīt praktiski visu. Taču neko darīt jāpabeidz viens projekts un tad varēs ķerties pie nākamā.
Bulgāru ceļotāju populāra grāmata, kurā Ikdienas piezīmju veidā attēlots pētniecības brauciens vienkāršā glābšanas laivā no Gibraltāra pāri Atlantijas okeānam līdz Kubai 1974. gadā, Abi ceļotāji — vīrs un sieva — brauciena laikā veica plašu pētījumu programmu un parādīja īstu drosmi un vīrišķību.
Visas šīs ekspedīcijas notiek pēc vienotas shēmas. Entuziasti izvirza kādu hipotēzi un vēlāk mēģina to pārbaudīt praksē. Popazovi izvirza hipotēzi, ka cilvēks pie vajadzības var glābšanas laivā šķērsot okeānu, pat ja uz tās nav nekā ēdama, iztiekot no planktona. Te gan uzreiz ir jāveic vesela kaudze ar piebildēm. No glābšanas laivas standartā viņiem bija tikai korpuss, masts un buras tika pārbūvēti. Arī pārtika un ūdens tika uzņemti pietiekami daudz, lai kritiskā gadījumā izbadējušies viņi varētu noturēties maksimāli ilgi.
Man visinteresantākā daļa bija ekspedīcijas plānošanas un gatavošanas process. Mūsdienās, kad katrai dzīves situācijai ir savs specializēts aparāts, speciāli ietērpi un citas fīčas. Te lai izvilktu jūrā viņi ņem līdz drēbes no skapja, konservus nopērk veikalā, Ūdeni iekonservē rūpnīcā par blatu. Braukā ar Reno, kuram hroniski plīst riepas un bērnu nodod institūtā uz ceļojuma laiku, lai pieskata mediķi.
Pats ceļojums ir diezgan atklāta dienasgrāmata un var tikai apbrīnot, kā divi cilvēki ap diviem mēnešiem var notupēt tik šaurā laivā nevienu reizi pa īstam nesakašķējoties. Tas būtu pāri maniem spēkiem un iespējams tādēļ es šādās avantūrās nepiedalos. Cik var noprast viņiem nav īpaši paveicies un pirmās desmit ceļojuma dienas uz Kanāriju salām paiet vētrā. Tā kā visu laiku kādam jātur stūre un jādežūrē, tad nesanāk nedz izgulēties nedz paēst, tas rada ceļotājos depresiju. Lai viss būtu vēl labāk viņi atklāj ka konservi ir neēdami un iekonservētais minerālūdens ir sabojājies termiskās apstrādes procesā. Šinī brīdī es noteikti tītu makšķeres uz māju pusi, bet šiem nekas brauc vien tālāk.
Kopumā dienasgrāmata ir visnotaļ interesants lasāmais bez nopietnas piedzejošanas, noteikti jau nedaudz vēlāk pieslīpēta, bet abi autori raksta diezgan saskanīgi un interesanti. Neviens nemēģina pūst taures par savu varoņdarbu, vienkārši burā un ēd negaršīgo zooplanktonu. Dončo ir patiesi priecīgs, ka viņam no Gibraltāra ir izdevies ne tikai tikt pāri okeānam, bet arī sasniegt paziņoto beigu punktu Santjago Kubā. Tas nudien ir lielības vērts, jo glābšanas laivas manevra spējas ir visnotaļ ierobežotas un ne visas straumes nes pareizā virzienā. No neinteresantajām daļām bija Dončo ūdensgabali par labu sabiedrību, kurus viņš it kā sacerējis, lai stāstītu savai sievai un kliedētu garlaicību.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kārtējo reizi pierāda, ka nonākot nelaimes situācijā, nekrist panikā un domāt racionāli. Ja neatstiepsies pirmajās stundās, tad visticamāk izvilksi vēl pāris nedēļas, atkarībā no ūdens pieejamības. Un pa šādu laika sprīdi var paveikt diezgan daudz.
Šodienas plānā ir nopietns pārbrauciens pa Alpu kalniem. Netālu no Altausee ir maksas šoseja, kura ved augšā uz Loser kalnu, jeb latviski Lūzera kalns 🙂 Celiņš ir varens serpentīns, kur pat katram pagriezienam ir piešķirts savs numurs un tiek norādīts augstums virs jūras līmeņa. Kad esam tikuši augšā, atklājas, ka šo vietu ir iecienījuši arī paraplānisti un delatoplānists. Laikam viņiem te ir kāda augšupejošā gaisa strāva. Pāris jau plodzenās pa gaisu, un bariņš vēl gatavojas.
Arī mēs sākam gatavoties, izlādējam mugursomas. Man īsumā izstāsta šodiena plānu, es jau kā vienmēr neesmu painteresējies, ko precīzi mēs esam ieplānojuši. Plāns izrādās pavisam vienkāršs, mēs ar Kristapu dodamies pārgājienā, bet pārējie tusēsies pie kalnu ezeriņa. Līdz ezeriņam ir neliels kāpiens, tā kā Ernestu nes Reinis, tad man kāpšana ir viegla. Vispār jau smuks skats, apakšā redzams Altausee, bet augstāk kalni. Vienīgais, kas nedaudz kaitina, ir karstums, šī atkal ir diena, kad saulē ir pāri trīsdesmit un, iespējams, pat visi četrdesmit. Tādēļ nolemju paņemt līdzi arī kaut ko dzeramu, ja nu gadījumā uznāk slāpe. Tomēr vasaras vidus, un ej nu sazin vai varēs kaut kur sniegu atrast. Abi ar Kristapu dodamies ceļā. Kad esam tikuši garām ezeriņam un sākuši rāpties augšā pa kalnu taku, Kristaps attopas, ka paķēris līdzi mikroautobusa atslēgas. Nekas, nākas vien viņam jozt atpakaļ, lai atstātu tās pārējiem. Nevar tak zināt, cik ilgi mums tas pārgājiens vilksies. Ja nu palikušie sadomā iet atjaunot ūdens krājumus.
Kad Kristaps ticis atpakaļ, varam sākt iet pa īstam. Takas sākums ir diezgan aizraujošs, diezgan daudz nākas rāpties augšup ap sienu. Nav jau grūti iežu noslāņojumi erozijas rezultātā ir izveidojuši tādas kā neregulāras kāpnes. Pa tām tad arī nākas kāpt. Lai viss nebūtu pavisam vienkārši, tad vienā rokā turu fotoaparātu un otrā ūdens pudeli. Jo aukstāk rāpjies, jo krāšņāki skati paveras.
Arī pati daba ir piestrādājusi, vienā vietā klints sienā izveidoti tāds kā logs uz ieleju lejā. Nevaru jau galvot, ka to nav izdarījuši uzņēmīgi cilvēki tūristu pievilināšanai, bet izskatās dikti smuki. Atvelkam elpu, ievērtējam skatu un dodamies tālāk. Kalna galā atrodam mazu reliģiskā kulta celtni. Tas nav nekāds brīnums, savulaik viņi tādas sabūvējuši bezmaz vai katrā kalnu galotnē. No šejienes redzams arī mūsu pārgājiena attālākais punkts. Kalns, kas dominē pār Atausee ezeru, tam galā uzbūvēts krusts.
Tagad sākas kāpšana lejup, lai tiktu uz nākamo kalnu. Lejā iešanu nedaudz sarežģī tas, ka taciņa reizēm kalpo arī par strauta gultni. Nākas iet pa dažāda kalibra akmeņiem, kas to vien gaida, kad kāds neuzmanīgāks gājējs sagribēs izmežģīt potīti. Lejā tiekam veiksmīgi, taču sākot kāpienu augšā iestrēgstam aiz priekšā gājējiem. Nākas labu gabalu lēnām vilkties nopakaļus, līdz atrodas vieta, kurā apdzīt.
Galamērķī atrodas iebetonēts dzelzs krusts un smuks skats uz apkārtni. Izskatās ka te aktīvi strādā arī vietējo putnu piebarotāju biedrība. Te ap cilvēkiem labprāt grozās vietējie putneļi, kas cer un arī dabū tūristu maizes drupačiņas. Atpūšamies pavērojam apkārtni un dodamies atpakaļ.
Paejamies nedaudz atpakaļ un dodamies gar pirmā kalna otro pusi atpakaļ uz ezeriņu. Kamēr priekšā ir labi iemīta taka, tikmēr nav nekādas problēmas. Brien kā pa lielceļu, var skatīties taureņus, neizkusošo sniegu un citus tūristus. Laiku pa laikam var atrast kādu šortkatu, kas pa pāris metriem saīsina ceļu. Taču pienāk vieta, kad īsti vairs nevar saprast, uz kurieni jādodas. Lejā vai uz veco funikulieru staciju. Izlemjam par labu funikuliera stacijai. Ejam un tad pārdomājam, ka labāk kāpsim lejā, jo tur no funikuliera stacijas ved govju serpentīns. Govju serpentīns no parastā atšķiras ar to, ka viņš ir pamatīgi noķēzīts. Acīmredzot Austrijā populārākā govju šķirne ir nevis Limuzīna, bet Durhfalla. Lai vai kā lejā noklundurējam veiksmīgi. Un sev par nožēlu konstatējam, ka lēmums ir bijis nepareizs. Tagad nākas doties uz stāvlaukumu kāpjot augšā pa asfaltu.
Gabals ir uz kādu pusotru kilometru, it kā jau iešana pa asfaltu un līdzeni, bet no tā nāk augšā tāds atstarotais karstums, ka liekas, ka ej pa pannu.
Vienīgais, kas izklaidē, ir deltoplānistu sarunas gaisā, tie tur lidinās un sarunājas. Kad esam nonākuši pie mikroautobusa ar nožēlu konstatējam, ka pārējie nemaz vēl nav atnākuši. Atstāju Kristapu par galveno un pats dodos meklēt. Uzlienu atkal pie Lūzera ezera, un tur jau viņi ir. Visu laiku čilojuši pie ezera. Piknikojuši, bērni vārtījušies pa ezera dubļiem, Ernests mētājis tajā akmeņus. Vienu vārdu sakot, labi pavadījuši laiku. Saku, ka jādodas tālāk, paņemu Ernestu ielādēju viņu mugursomā un dodamies lejā. Tikuši busiņā, uzrīkojam eksprespikniku, iekožot no rīta piemājas maiznīcā nopirktās bulciņas.
Tagad ir pienācis laiks vēl vienai atrakcijai – sālsraktuvei. Tā kā Hallštates sālsraktuves mēs izbrāķējām, tad pie Altausee atrodamās, šķiet, būs labu labās. Protama lieta, ka līdz tām mēs aizbraucam tikai tad, kad nupat nupat ir aizgājusi ekskursija. Mums vēl nieka četrdesmit minūtes jāpagaida. Nopērkam biļetes un savīkšamies uz gaidīšanu. Apskatām vietējo suvenīru bodi. Nekur vēl neesmu redzējis tik dārgu sāli kā šeit. Acīmredzot viņi te tai klāt jauc platīna putekļus, citādi man ir grūti izskaidrot to, ka pārsimts grami ar nātrija hlorīdu maksā virs divdesmit eiro. Sāli nepērkam, Maija nolemj, ka viņai vajadzētu iedzert kafiju. To var dabūt hotelī turpat blakus. Kas dīvaini, kafiju pagatavoja viesnīcas administratore.
Pārējo laiku pavadām sēžot pie ieejas sālsraktuvēs un spēlējot Candy Crush Soda. Maija, Reinis un Ernests raktuves neapmeklēs. Iemesls triviāls – Ernestam nepatīk tumšas alas, un kādam viņš ir jāpieskata. Ekskursijas sākumā mums izsniedz speciālus tērpus, lai pašu drēbes nepievilktos ar sāls kristāliem, un tādējādi mēs dārgo sāli neiznestu no raktuvēm nesamaksājuši. Matīsam nevar atrast viņa izmēra drēbes, un tādēļ viņam visu laiku nācās cīnīties ar nošļukušām biksēm. Iesākumā mēs kādu kilometru dodamies iekšā kalnā. Gids stāsta gudrības, ka sālsraktuvēs visas ejas esot ar slīpumu uz izeju, lai vieglāk stumt vagoneti, tādēļ, ja nu apmaldās drošākais ir iet uz leju, tad skaidra lieta, ka tiksi arī ārā. Raktuvēs ir nedaudz virs nulles. Tāpēc, ja sanāk ilgāk uzkavēties klausoties par sāls kristāliem vai pētot apakšzemes baznīcu, tad sāk uznākt drebulis. Sāls racēji ir tikuši pat pie svētās, tā savulaik dikti esot pievērsusies kristietībai, bet tētis ne un ne. Iespundējis meitu uz trīs gadiem apakšzemē bez saules gaismas. Bet šī tik un tā neesot atteikusies no savas pārliecības, nācies galēt vien nost. Tad nu vietējie savos mundieros inkorporējuši pogas pēc viņas nodzīvoto gadu skaita un tur vaļā trīs pogas, kas simbolizējot tumsā pavadītos gadus.
Šīs raktuves ir slavenas arī ar vienu atgadījumu Otrajā pasaules karā. Hitleram esot bijusi ideja izveidot mega mākslas muzeju Berlīnē. No okupētajām teritorijām šis uz šejieni savedis salaupītos dārgumus, noglabājot kalna dziļumā, kamēr iekaros pasauli. Taču, kad sākusi svilt pakaļa, nolēmis raktuves ar visām gleznām uzspert gaisā, ievedis tajās kastes it kā ar marmoru. Taču vietējie strādnieki palūrējuši kastēs, a tajās stāv elles mašīnas! Puikas pa nakti kastes izveduši no raktuvēm ārā un sametuši aizā. Fīrers ta Fīrers, bet pēc kara kaut kur būs arī jāstrādā. Ej un atjauno raktuves. Mantu dala joprojām, un ne visiem mākslas priekšmetiem ir īpašnieki atradušies. Pēc šīs zāles nošļūcam pa kalnraču slidkalniņu uz koncertzāli, noskatāmies pasaules rašanās šovu un dodamies atkal pusotru kilometru pa tuneli ārā. Pa ceļam uz izeju Matīss man daudz un dikti stāsta par minecraft niansēm un pārspriež, ko varētu bez sāls izrakt šajās raktuvēs.
Tikuši ārā, salecam busiņā un dodamies mājās atpūsties.
Šodienas plāns ir pavisam vienkāršs. Aizbraukt un apskatīties Zalcburgu. Daļa tajā jau ir bijuši, man tā ir tāda pilsēta, kuru es vienmēr esmu vēlējies apskatīt. Runā, ka tur esot smuka vecpilsēta un brangas baznīcas. Ar to man vajadzētu pietikt. Ir vēl viens plāns iepirkties, un te es esmu nodomājis nomainīt vecos Ivarus pret jaunu. Iepriekšējā vakarā esmu izpētījis visus TomTomu modeļus un esmu sapratis, kurš būs tas, kas vedīs atpakaļ uz Latviju.
Uz Zalcburgu tiekam bez nekādām problēmām, lasot ceļazīmes un meklējot pilsētas centru. Bišķi grūtāk nācās ar stāvvietas atrašanu. Augstuma ierobežojumi daļu no tām padarīja mums par nederīgām, bet neko derīgu mēs nespējām atrast. Konstatējot, ka esam tikuši no ceļa prom, braucām atpakaļ un otrajā piegājienā Mirabellas laukuma tuvumā tādu atradām gan. Izkāpjot ārā nākas konstatēt, ka karstums ir mežonīgs. Ēnā pie trīsdesmit, uz asfalta pie četrdesmit.
Nekas, ejam pastaigāt pa Mirabelles dārziem. Tiem nav ne vainas, izskatās, ka īsts tūrisma un kāzinieku magnēts. Ķīniešu te ir ka biezs, pašiņu kāti kā mežs. Te ir goda lieta uzņemt video ar telefonu par tēmu “Pastaiga pa Mirabellas dārziem”. Man jau sen ir pazuduši kompleksi pagaidīt līdz kāds nofotografēsies. Nepieklājīgi, bet negrasos te visu dienu dirnēt. No sākuma eju pa saules apspīdētajiem celiņiem, taču beigās skats velk uz ēnainajām alejām.
Pie izejas (vai ieejas) no dārza var atrast Mocarta dzīvesvietu. Ja ticam visām plāksnēm, tad Mocarts Austrijā ir uzvedies ne sliktāk kā Ļeņins, visur dzīvojis vai nakšņojis. Mocarta mājā iekšā neejam, nav mūsu stilā. Mēs dodamies pāri tiltiņam, kas ir nokrauts ar kāzinieku sastieptām piekaramajām atslēgām. Īsti nevar saprast, degradē viņas pilsētvidi vai nedegradē. Vispār jau izskatās smuki. Ernestam noteikti patīk un tādēļ Zalcas upes šķērsošana nedaudz ievelkas.
Tikuši pāri pie vecpilsētas stāvam un gaidām, kamēr visi savācamies atkal kopā. Kāds cits tūrists man entuziastiski pastāsta, cik liela Sisi fanāte ir viņa meita. Turpmāk zināšu, ka nevajag veikala skatlogos ar pirkstu rādīt uz Mocarta konfektēm un smieties. Pārējiem pie reizes izstāstu savu versiju par Mocarta konfekšu rašanās vēsturi. Tā ir aptuveni šāda.
Kādu vakaru Mocarts neēdis atminējās, ka viņam jāskrien spēlēt pijole uz vietējo konzertzāli. Lai paēstu, pa ceļam iebāzis kabatās pāris šokolādes kumpetes. Taču steidzies tā, ka par kumpetēm aizmirsies. Kad nākamajā dienā atminējies, tad atklājis, ka kabatā kumpetes savēlušās bumbā, kas aplipusi ar zeltainās kabatas oderes diegiem. Tā viņam ienācis prātā ražot savā vārdā nosauktās konfektes.
Patiesība ir daudz triviālāka un stāstu maitājošāka, Mocarta končas izgudrojis kāds konditors un ar to nodrošinājis sev iztikšanu visam mūžam.
Vecpilsēta ir smuka, bet no ceļa līdz Residenzpalz atmiņā palicis vien Red Bull veikals. Laukums ļauj pavērst skatu uz Zalcburgas domu, baznīca izskatās nudien iespaidīgi. Taču vēl iespaidīgāk izskatās kalna augšā redzamais Hohenzalcburgas cietoksnis. Pie baznīcas savu vietu ir ieņēmuši tirgotāji. Jauno derību šamie nemaz nav lasījuši un nesaprot, ka pie tempļiem nav ko vairot savu mantu, pārdodot ledusskapju magnētiņus nabaga tūristiem, kas karstuma apdulluši nezina ne rīta, ne vakara. Ernests baznīcā iet iekšā nav ar mieru, viņam nepatīk tumšas alas. Matīss gan ir gājējs. Šeit kā pa brīnumu iekšā laiž pa velti, ja grib, var iemest ziedojumu.
Iekšā baznīca kā baznīca līdz atrodam ieeju pagrabā. Mēs ar Matīsu uzreiz dodamies pētīt dandženu. Kas zina, ko atradīsim. Plānojums ir pavisam vienkāršs, un teorētiski te saglabājusies baznīcas pirmā altārvieta, tur iekārtota lūgšanu zāle. Matīss pasludina tur esošo objektu par trežeru, kas atrasts, un varam doties tālāk.
Tālāk plānā ir cietoksnis. Maija, Reinis un Ernests atsakās tur doties, mēs pārējie gan esam gatavi gājēji. Lai būtu interesantāk, karstumā velkamies pa kalnu uz augšu. Skati jau ir superīgi, taču saule beidz nost. Tikuši līdz ieejai es sev par pārsteigumu atklāju, ka cena par ieeju neatšķiras (galvot nevaru, bet rūgtums sirdī ir palicis) no cenas lejā. Teorētiski mēs te varējām neiesvīstot uzbraukt ar funikulieri. Nekas, pērkam biļetes un dodamies aplūkot cietoksni.
Būve ir iespaidīga, un cik var noprast, apsaimniekota bezmaz vai no romiešu laikiem. Mūsdienās bez suvenīru bodēm te atrodama ekspozīcija veltīta cietokšņa vēsturei. Ieroču un spīdzināšanas rīku muzejiņš. No tā prātā iespiedies ģerbonis, uz kura attēloti rāceņi. Ar Aiju nospriežam, ka te reiz valdījusi lepna Rāceņu dzimta, kas tos vien ēduši un visādi citādi pārtikuši dzīvojuši. Muzejā ir forši vēss, un saule ar virsū nespīd.
Vēl te atrodams marionešu muzejs. Var paskatīties uz Trūpšova ģimenīti un atvērt skapi, no kura ārā lien skelets. Darīt te ir ko uz pāris stundām. Ja vēl ir vēlme apmeklēt ekskursiju pa cietokšņa mūriem, tad vēl var stundu pielikt klāt. Mēs ekskursiju neņemam, jo uz to būtu jāgaida vismaz pusstunda. Ernestam lejā esot apnicis mūs gaidīt, dodamies uz funikulieri un braucam lejā. Laiks kātot atpakaļ uz mikroautobusu. Pa ceļam gan ieejam saldējuma kafejnīcā un uztankojamies ar piena produktiem.
Pēc tam dodamies iepirkties, tieku pie jaunā Ivara, grāmatu veikals iepirkšanās centrā gan ir angļu mēlē nabadzīgs, bet vāciski kaut ko pasākt lasīt nav īsti dūšas. Atpakaļceļā nolemjam paskatīties ko smuku un nobraucam gar Wolfgangsee. Noteikti reiz šis ezers ir nesis kādu Kūtspakaļas nosaukumu līdz Mozarts kļuva slavens un ar savu spozmi nodzēsa veco nosaukumu. Tā kā ir brīvdiena un karsts, tad visa ezermala ir noklāta ar atpūtniekiem. Te beidzot noder tie divi vārdi, kurus es vācu valodā protu – Schoene Unterwaeshe. Pa ceļam vēl iepērkam šausmīgi dārgus ķiršus, kuri tiešām esot vietējie, Reinis paņem ķiršu kauliņu degvīnu. Vakarā to smeķējot viņam vēl sanāks konflikts ar divgadīgo mazdēlu Ernestu, kurš līdz sirds dziļumiem apvainosies. Neskatoties uz neatlaidīgiem pieprasījumiem vectēvs viņam tā arī neko neielēja!
„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana turpinās. Nolēmu noīsināt lasāmā sarakstu par vēl vienu grāmatu. Vāka paskats vien man uzdzina šermuļus. Tā noteikti bija pionieru literatūra, kas stāstīs par tēvzemes varoņiem. Ja vēl varoņu daļai man nekas nebūtu pretī, man dikti negribējās lasīt propagandas gabalu. Taču, lai viņa nebūtu jālasa jums, uzņēmos upuri un izlasīju es.
Grāmatā stāstīts par padomju jaunieti, kurš Lielā Tēvijas kara laikā apgūst izlūka meistarību un veic savu karavīra pienākumu ģērbies gan esesieša, gan vācu flotes virsnieka formas tērpā, darbodamies okupētās Ukrainas teritorijā, Rumānijā un Vācijā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Visai grāmatai cauri vijas krievu jaunekļa un vācu meitenes mīlestība, kas saglabāta par spīti gadiem ilgai atšķirtībai un skaudriem pārdzīvojumiem.
Alekseju Dorohovu jau no bērnu dienām vilināja jūra, zirgi ar’ patika, bet jura aizrāva tā, ka mācījās navigāciju pat vācu valodas stundās no grāmatas, kas pievilkusies ar siļķu smaku. Puikam sapņi piepildījās, tēvs militārists saprata, ka valstī bez flotes nekā, atļāva un puika devās uz Sevastopoli skolā. Karš viņu pārsteidza nesagatavotu atvaļinājumā, taču viņam izdevās atgriezties uz sava kuģa un pakarot. Bet pēc tam viņš nonāca vācu karagūstekņu nometnē un kļuva par pagrīdnieku.
Lai arī stāsts par jaunajiem censoņiem, kas īpaši nemācīti spēj veikt lielas lietas, savulaik bija populārs žanrs. Šis pārspēja daudzas iepriekš lasītās grāmatas. Aļošjam, izrādās, piemīt īstens izlūka talants. Viņš bērnībā, dzīvojot kopā ar vāciešiem, ielauzījies vācu mēlē un runā ne sliktāk kā paši vācieši. Izskats arī ir pietiekami ārisks, un pats galvenais, spēj izkulties no jebkuras bezizejas situācijas. Un puisis veic varoņdarbus, kuri liktu pašam Štirlicam, nervozi pīpot aiz stūra. Te pat runa nav par rūpīgi gatavotu infiltrāciju, bet par improvizāciju.
Nevar teikt, ka varonis grāmatā neizaug, viņš izaug pamatīgi un pārliecinoši. No diezgan naiva puišeļa par nopietnu fašistu nīdēju. Viņam bija pamats, tā kā ar racionalizāciju viss kārtībā. Iesauka Stūrmanītis gan viņam palika no pirmajiem kara gadiem, bet reputāciju biedru acīs viņš iemantoja ātri. Kara laikā lode nešķiro cilvēkus pēc izglītības vai acu krāsas, izdzīvo tie, kuriem paveicas. Stūrmanītim paveicas visvairāk, jo daudzi viņa biedri noliek galvas par Tēviju.
Grāmatā ir interesanta lieta, autors nekautrējas apgalvot, ka Padomju Savienība iepriekš saņēmusi informāciju par gatavoto uzbrukumu, taču nav noticējusi. Pirmā grāmata no šī laika posma, kurā šis jautājums tiek apspriests. Fašistu un viņu roklaižu apraksti gan ir tipiski laikmeta garā. Taču kā apgalvo Stūrmanītis, visi vācieši nav vienādi, un par tautu nevajag spriest pēc indivīdiem. Jo ir tak VDR un VFR, vienā dzīvo darba rūķi otrā fašistu līdzskrējēji.
Grāmata kā tāda lasījās kā jau spiegu romānam pienākas – ātri un viegli. Nopietns trillerītis, kuram pat lāga nebija uzlikts propagandas slānis. Autors daudz nerunā par augstām lietām un vairāk centrējas uz mēģinājumiem izdzīvot un uzvarēt. Nav arī nekāda varoņu žēlošana, labi, kas nu viņi par varoņiem tādi kartona tēli ar varoņiem pienākošos īpašību kopumu, bet tomēr.
Lieku 7 no 10 ballēm. Patika, aizveda atpakaļ bērnībā, kad pionieriem domātie stāsti mani patiesi aizrāva piedzīvojumu dēļ. Citiem gan ar viņu nebūtu gatavs uzbāzties, jo žanram ir zināma specifika. Lasīt vai nelasīt ir jālemj katram pašam.
Šodienas plānā mums atkal ir Gosausee apmeklējums. Apkārt ezeram gan neiesim. Šodien mēs ar funikulieri uzbrauksim augstāk kalnos un no tā visa paraudzīsimies no augšas. Sākotnējais plāns, kas tika izstrādāts iepriekšējā vakarā, bija ambīcijām pārpilns. Tas paredzēja, ka ap pusastoņiem mēs jau esam pie kalna un ar funikulieri dodamies augšā. Lieki piebilst, ka pusastoņos mēs tikai sākām mosties un startējām ap deviņiem.
Funikulieris iet noteiktos laikos, un mums nākas pagaidīt. Ernestam šodien ir draņķīgs noskaņojums, un viņš ir gatavs izgāzt savas dusmas uz jebko. Viss ir slikti. Ja izdodas novērst viņa uzmanību, tad viss ir labi, bet lielākoties viss tomēr ir slikti. Pārējiem gan viss ir kārtībā, un neviens neraud. Tikuši augšā ar prieku atklājam, ka te var pa velti paņemt bērnu ratus un stumt savus sīkos nenesot mugursomās vai rokās. Ernests pirmajā brīdī uz to arī parakstās, sēž savos ratos un netaurē. Taču, kad esam labi uzstūmušies kalnā, viss atkal kļūst slikti. Nospriežu, ja jau bērns ratus negrib, aizstumšu atpakaļ, nieka puskilometrs vien noiets, un negribas vilkt līdzi tukšus rateļu pārējā posmā. Kamēr es stumjos atpakaļ, pārējie apbrīnodami govslopus un cenzdamies neiekāpt pļekās turpina ceļu.
Ticis lejā, novietoju ratiņus un grasos doties tālāk. Taču man piesienas vēl kāds tūrists, oranžā krekla dēļ šis noturējis par funikuliera darbinieku. Viņam liela bēda – pakāsis fotoaparātu, taču kā viņš par laimi redzot, mēs to jau esam atraduši un ieslēguši kases telpās. Palūru caur stiklu, tiešām esam atraduši. Taču atvainojos un atzīstos, ka neesmu vietējais, lai pagaida atbildīgās personas.
Gājējus iedzīt nav viegli, tikuši jau visai tālu, labi, ka Ernesta bļaustīšanās ļauj puslīdz droši identificēt, pa kuru taku iet. Vispār jau skati ir labi. No augšas var redzēt visu ieleju, ezeru, kalnus. Diena ir bez mākoņiem, un redzēt var ļoti tālu. Nav arī akmeņainas takas, tā ved pa kalnu ganībām gar aploku malu. Vietām var novērtēt vietējos teliņus. Tā kā īsti nezinu vietējo raglopu paradumus, drošības pēc turos no tiem pa gabalu. Panāku pirmos gājējus no mūsu bara un nospriežam iedot Ernestam cepumus, maizi, ābolu nu jebko. Lai tikai šis vairs neraudātu. Puika iegājis ciklā un nevar vairs apstāties.
Ēšanas vieta tiek stratēģiski izvēlēta, tā, lai var graužot maizi vērot Gosausee lejā. Skatīties alpu pļavu puķes un tā, lai būtu pēc iespējas mazāk govs mēslu. Kamēr ēdam viss ir labi, taču, kad sākam posties ceļā, atkal sākas kašķis. Nav jau tā, ka Ernests mums būtu kašķīgs puika, viņam ir vienkārši savs viedoklis. Viņa izcilākais dienas pavadīšanas veids ir braukt mašīnā un skatīties ārā pa logu. To viņš spēj turēt stundām. Ja iet pārgājienos, tad visdrošākais viņa apklusināšanas veids ir iekraut viņu mugursomā un iet atstatus no visiem citiem. Nu tiem, no kuriem var izspiest maizi, noteiktu cepumu paveidu, ūdeni un visu ko citu. No manis viņš var dabūt tikai ūdeni, un tādēļ mums viss ir mierīgi. Ejam un baudām dabu, Ernests reizēm mīl kaut ko uzdziedāt, bet parasti viņš skaita alfabētu. Te gan ir iespējamas variācijas, dafoltā tas ir angļu alfabēts, bet, ja sarunā, var noklausīties arī spāņu. Ja ir veiksmīga diena, tad var dzirdēt arī shapes song un klausīties uzskaitījumu līdz pat astoņstūrim, jeb oktagonam, kā to sauc mūsu mājās.
Tā nu nonākam uz panorāmas skatu punkta, izrādās, ka katram kalnam te ir savs nosaukums un visiem ir izmērīts arī augstums, to visu var izlasīt uz informācijas dēļiem. Austrieši vispār ir galīgi aptrakuši, viņi te pat ir nolikuši binokli, kas piesaitēts ar tievu trosīti un ielikts kastē. Ernests ir pilnīgi nomierinājies, un viņu nesatrauc pat pārējo ierašanās. Bez mums ir ieradušies arī divi paraplānisti un sāk gatavoties startam. No sākuma lūram un gaidām, kad tad lidos. Saprotam, ka tas paņems laiku un dodamies tālāk.
Lai tiktu līdz nākošā paugura virsotnei, nākas šķērsot pamatīgi nopļeckātu pļavu. Tas laikam ir veids kā viņi te nodrošina, lai ceļotāji skatās uz kājām. Tikuši virsotnē nedaudz samulstam, nav īsti skaidrs kur gan ir tas rundweg, pa kuru mums jāiet. Mana hipotēze ir, ka nekā tāda te nemaz nav, bet nolemju pārbaudīt. Izvēlos perspektīvāko taku, kas ved vēlamā virzienā un dodamies ar Ernestu pētīt. Viss jau forši, eja pa kalnu uz leju, līdz atduries pie žoga. Nekas griežam atpakaļ un pavēstam arī pārējiem, ka nav vērts. Pēc piecpadsmit minūtēm esam atpakaļ vietā no kurienes startējām un vērojam parplānistus.
Nu jau tie ir saposušies un startam gatavi, vaktē vēju, lai varētu lidot prom. Nezinu, mani tāda paraplanēšana nekad nav aizrāvusi, bet šiem acīmredzot patīk. Skats jau ir smuks, un līdz šim tik tuvu viņus vēl nebiju novērojis. Kad šie aizlidojuši, nolemjam doties atpakaļ. Tagad jau ceļš tikai pa kalnu uz leju. Es Ernests un Matīss izraujamies vadībā un raiti soļojam uz funikulieru staciju. Ernests, ieraugot teliņu, sāk dziedāt par veco Makdonaldu un viņa fermu, pievēršot uzmanību govju maušanai. Šķiet, ka viss ir ok līdz Matīss uz akmeņiem nepaklūp un totāli nenodrāž savus ceļus. Pazvanu Aijai, lai šī ar pārsienamajiem pasteidzas, un nu jau raudoša puikas pavadībā klundurējam uz staciju. Stacijā kamēr Matīss tiek pārsiets un salāpīts, pārējie apsēžas un atpūšas, un gaida funikulieri.
Ar to pirmās dienas daļa arī beidzas. Tikuši mājās saprotam, ka Ernests noteikti nekur nevēlēsies braukt. Tāpēc dzimst plāns doties uz Dahšteinas Ledus alām. Kamēr visi atpūšas un sagatavojas, par braucējiem paliek tikai pieci cilvēki – es, Maija, Aija, Kristaps un Reinis. Matīss un Kristians kategoriski atsakās veltīt savu laiku šādam pasākumam. Āriju atstājam pieskatīt bērnus un dodamies prom.
Vispār jau ledus alās nav bijuši tikai Aija un Kristaps, es te jau reiz esmu bijis un šo to esmu piemirsis. Pirmā lieta, ko esmu piemirsis, ka pēc funikuliera uz tām alām padsmit minūtes jāvelkas augšā pa kalnu serpentīnu. Te ir neliela dilemma, alās ir mīnus divi grādi, ekskursija ies piecdesmit minūtes. Ārā ir pāri trīsdesmit, ir grūti notrāpīt pareizo ģērbšanās stilu. Man pa labu nenāk arī fakts, ka pirms ekskursijas ir jāpagaida divdesmit minūtes sēžot pie alas ieejas. Ēnainās vietas visas aizņemtas, nākas līst dziļumā pašā alā, tur ir nedaudz vēsāks.
Sākas ekskursija, un iestājas patīkams vēsums, var uzvilkt vējjaku, un viss ir kārtībā. Ledus alas ir veidojums, kas sastopams apvidos, kur ūdens spēj izsūkties līdz alai, tad tas ziemas mēnešos atdziest un no ārpuses ieplūstošā gaisa vēsuma sasalst. Vēlāk tas vairs nespēj atkust un lēnām izveidojas stabila ledus kārta, kas visu laiku saglabā vienmērīgu vēsumu, nedaudz atkūstot vasarā un piesalstot ziemā. Tā kā ledus ir daudz dinamiskāks materiāls par akmeni, tad ledus stalagmīti un stalaktīti te izveidojas daudz naskāk un biežāk mainās.
No iepriekšējās reizes te viss ir nedaudz pamainījies, fotografēt var uz velna paraušanu, galvenais jāskatās zem kājām un jāturas līdzi gidei. Gide ekskursiju vada vācu un angļu valodā. Tā kā saprotu abas, tad varu pavēstīt ka vācieši uzzina vismaz par 50% vairāk nekā angliski saprotošie. Es nedaudz pataujāju par ledus veidošanās un kušanas ciklu, nomaiņu un citu mani interesējošas lietas. Alai bez ledus nav ar ko lepoties. Te ir atrasts alu lāča skelets. Bet alu lāči jau bija veģetārieši, un tas nav nekas iespaidīgs. Tāpat iespaidīgi nav arī sikspārņu kauliņu kolekcija, kuru var aplūkot lejā muzejā. Taču ar ledu vien ir pietiekami.
Vispār tepat netālu ir arī Mamuta alas, kur arī var iet pārgājienos, taču, ja lasa apskatus, tad tā ir vienkārša ala un izskatās tāpat kā visas citas alas. Un tajos daudzajos desmitos kilometru eju kopgarumā nemaz tūristus iekšā nelaižot. Tāpēc mēs arī izvēlējāmies ledus alas. Bonusā gan ejot, gan nākot no alas paveras smuks skats uz ieleju lejā, nu tāds seeblick, ka maz neliekas.
Ar to arī dienas programma ir izpildīta, un braucam mājās. Lejā tikt gan nav tik vienkārši, nāk vakars un funikulieris ir pamatīgi pārbāzts. Var izostīt citu paduses un ļaut paostīt savas. Vakarā vēl ar bērniem nedaudz pastaigājam pa ciemu. Matīss parāda māju, kurā viņi ar vectēvu iepērk olas un pienu. Apskatām plūškoku audzes, novērtējam savāktā siena apjomus, mašīnas sētās un kārtību sētās.
Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Spīgana. Viņai pašai šī grāmata dikti gāja pie sirds, ja ticam viņas aprakstam. Es par šo grāmatu biju dzirdējis, bet līdz lasīšanai tā arī nekad nebiju ticis. Nu man bija brangs iemesls grāmatu izlasīt.
Sašas Samohinas dzīve ir pārvēršas murgā. Viņai ir izteikts piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties. Pabeigusi skolu, Saša iestājas dīvainā institūtā. Speciālo Tehnoloģiju institūtā studenti ir līdzīgi briesmoņiem, bet pasniedzēji dēmoniem. Te viņu māca, tikai nevar saprast ko un kādēļ.
Šī nu nepavisam nav Harijam Poteram līdzīgā grāmatas par to, kā jaunie burvji sasniedz savu pilnbiedru un dodas pasaulē nest labo un gaišo. Grāmatas kopējo sižetu fantāzijas klasifikācijā varam ielikt pie varoņa ceļa. Te gan pārbaudījumi nenāk tik daudz no ārienes, klimstot pa svešām vietām, bet no pašas varones personības. Ar viņu kaut kādu iemeslu dēļ ir apgājušies netaisni, mācību priekšmeti ir absolūti nesaprotami. Bet nemācīties nevar, būs sliktas atzīmes, cietīs tavi radinieki, kamēr mācīsies labi, arī tiem būs labi. Paši pasniedzēji apgalvo, ka tik drastiskas metodes nepieciešamas, lai motivētu studentus. Pa labam nekas nesanāks. Tie, kas izkrīt sesijā, vienkārši pazūd. Par pašu Samohinu jāatzīmē, ka viņa ir teicamniece, un vairāk vai mazāk mācības viņai iet kā pa sviestu. Tas mani nedaudz pārsteidza, un pāris kājas paslīdēšanas man šķita acīmredzams sižeta dramatizējums, kas diez ko nepārliecināja. Skaidra lieta, ka viss noteikti beigsies labi. Bez tam ir aizdomas, ka pietiekoši ilgi turot cilvēkus bailēs, viņiem iestāsies apātija un nekāds rezultāts netiks panākts.
Pašas mācību metodes un mērķis ir grāmatas lielākais pluss, ne lasītājs, nedz Saša īsti nespēj saprast, kas tas ir. Jālasa un jāiekaļ no galvas kaut kādi burtu savienojumi. Kādēļ un kāpēc nevienam no studentiem nav nekādas sapratnes. Šī grāmatas sadaļa mani nodarbināja visvairāk. Vispirms man bija grūti iedomāties, ka cilvēks var kaut ko iemācīties, nesaprotot mērķi, un nekādi draudi apslaktēt radus nespēs viņus motivēt. Tagad sekos maitekļi. Tad kad biju izokšķerējis ko vairāk, mani sāka satraukt projekcijas. Ja jau projicē, tad kas ir šis projicētājs? Hiperteksts ir skaidra lieta, tāds kā absolūts, kas kalpo visam par pamatu, dimensija, no kuras mēs redzam noteiktu skaitu dimensiju un tas viss rezultējas noteiktos objektos un jēdzienos. Taču kādēļ hipertekstam ir svarīgi, lai labākās projekcijas saprastu visu notiekošo un savā veidā atgrieztos pie pirmavota, man šķita nepamatoti. Hipertekstam projicējoties viņš no šī procesa nespēj zaudēt neko no sevis, tāpat kā mēs metot ēnu sevi nemaitājam. Bet labi, pieņemsim, ka šo lietu lasītājam neizprast ierobežotās uztveres dēļ. Nākamā problēma ir vairāku dimensiju iepakošana mūsu telplaikā, manuprāt, te nevajadzēja tik detalizēti aprakstīt. Tas, ka 3D grāmatā ir nD shēma un tu viņu redzi izmantojot acis, jo citādi nebūtu vajadzīga grāmata, rada veselu kaudzi ar problēmām fundamentālajā fizikā. Domāju, ka beigās no pilsētiņas paliktu pāri tikai liela bedre.
Bet tas viss ir štrunts un mana ierobežotā prāta robežas. Maģijas (ja to vispār varam saukt par maģiju) ideja man patika. Šeit standarta burvju operēšana ar vārdiem, kas ietekmē pasaules struktūru, ir pacelta citā līmenī, te pašas pasaules struktūra ir vārdi. Lai cilvēks tam piemērotos, viņam ir jāiziet no sava Es rāmjiem un tieši šī iziešana no sava es definē galvenās varones izaugsmi. Par to, kā visu to izprast, ir šī grāmata, un tas ir jāizlasa pašam.
Autoru kolektīvs nedaudz sirgst ar grafomāniju, viņi aizrautīgi rada liekvārdību un izplūst detalizētos aprakstos. Nenoliegšu, valoda viņiem ir forša, un tā kā arī pats esmu grafomāns, man patika. Taču noteiktai lasītāju kategorijai varētu kaitināt Aleksandras ikdienas soļa apraksts. Vietām gan autori saņemas un pārlec pāri dažiem mēnešiem, bet pēc laika atkal ieslīgst ikdienā.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm patika, nestandarta darbs, prasa diezgan lielu iedziļināšanos un pacietību. Noteikti ir jābūt gatavam tam, ka nekas tā vienkārši paskaidrots netiks, līdz visam būs jāizurbjas kopā ar Aleksandru.
Šodien rīta plānā mums ir došanās uz vietu, kas oriģināli saucas Liechtensteiner Klamm. Arī šo vietu es agrākos ceļojumos esmu redzējis un šo to pat atceros. Vispār visi ir tik labi informēti par šo vietu, ka pat Ivara palīdzība vairs nav vajadzīga. Kā jau visos publiskos objektos, arī šeit pirms paša objekta ir vairākas auto stāvvietas. Standarta pieeja ir necensties braukt uz pirmo vistuvāko, bet noparkoties otrajā. Pirmā parasti ir pārbāzta, bet otro visi ignorē. Nevar teikt, ka vietas vēl būtu daudz, bet busiņam pietiek. Izkāpjam ārā un dodamies uz aizu.
Pa velti Austrijā var redzēt tikai kalnu pa gabalu, arī par ieeju aizā ir jāmaksā. Galu galā viņiem tak jāuztur visi tie gājēju celiņi, kas nodrošina aizkļūšanu no viena aizas gala līdz otram. Vispār var manīt, ka kopš iepriekšējās reizes (pirms daudziem gadiem) te ir veikti daži uzlabojumi, dēļi ielikti jauni, no akmeņiem sargājošie tīkli spīd kā tikko uzlikti. Pati pārvietošanās notiek pa pusotra līdz trīs metra platu celiņu, visur barjeras, lai kāds entuziasts fotografējot, objektīva pārsvērts, nenoveltos lejā upē. Sajūta gan tāda kā gadatirgū, cilvēki ir visur. Nākas iekļauties masā un soļot uz priekšu.
Kopumā iespaids ir labs, tagad pārmaiņas pēc spīd saule, iepriekšējā reizē, kad es te biju, bija nomācies. Un saules gaismā jau viss izskatās smukāks. Matīss un Kristians ir braši soļotāji, laiku pa laikam gan jāpaskatās, lai neskrien pa trepēm un skatās, kur liek kājas. Ernests izmanto vectēva pakalpojumus, un tiek nests. Galā atrodama neliela vieta, kur piesēst un atpūsties. Nolemjam apsēsties arī mēs un nedaudz iestiprināties. Ernests, protams, ir galvenais ēdājs. Atpūta ir tīri tā neko, grauz maizi un skaties uz ūdenskritumu. Kad nu viss ir izpētīts un ievērtēts, var doties atpakaļ. Uz otru pusi mūs nekāds ūdenskritums vis negaida, bet gan suvenīru tirdziņš. Pa ceļam Kristians gan mani mēģina pievērst kristīgai ticībai, izskatās, ka viņiem skolā kāds pamatīgi skalo smadzenes jau pirmajā klasē. Nekas, nākas parunāt par ģeoloģiju un dinozauriem. Saldējuma pārdevējiem mēs, protams, vienaldzīgi garām neejam, šodien tak ir dikti karsts laiks.
Nākamais ievērības cienīgs piedzīvojums ir izbraukšana no stāvvietas, pastaigas laikā tā jau ir piepildījusies un, lai ar busiņu tiktu ārā, nākas diezgan papūlēties. Tālākajos plānos mums ir nedaudz mājās atvilkt elpu un tad aizvest bērnus uz tuvējo atrakciju parku.
Ja skatāmies Erlebnispark Urzeitwald mājaslapā, tad šķiet, ka viss ir ļoti jauki, un bērniem būs ko darīt. Tas arī atrodas netālu no mājām, labi ja piecu minūšu brauciena attālumā. Ieejas maksa gan ir iespaidīga, taču kasiere mums izkalkulē vislētāko variantu. Ieejot atrakciju parkā ir skaidrs, ka parka labākie gadi ir jau vismaz piecu gadu attālā pagātnē. Krāsa nolupusi, daļa no atrakcijām lāga nestrādā. Un šķiet, ka viss pasākums būs totāla izgāšanās.
Ernests atsakās doties tālāk par Kembrija periodu. Tur atrodas dīķītis ar putaplasta trilobītu. Uz tā muguras bērni var kuģot pa dīķīti. Ernestam tas trilobīts nemaz nav vajadzīgs, dīķa malā atrodas akmentiņi un tos viņš met iekšā dīķī. Ar šo lietu viņš nodarbojās vismaz pusotrus stundu, ja puiku nesa prom, viņš skaļi protestēja un joza atpakaļ pie dīķīša. Matīss ar Kristianu gan izmēģināja visas piedāvātās iespējas, izbrauca ar lapseni (kā ar lidojošo lapsu), nofotografējās ar mamutiem, plostoja pa lielāku dīķi un lidoja ar perodaktilu. Beigās viņi atklāja trubu ar strautiņu, pa kuru varēja šļūkt uz leju un palika tur līdz pašām beigām. Īsumā var teikt, ka bērniem patika, es gan biju nogarlaikojies līdz nāvei. Jāatzīst, ka Austrijas mežos ir viena liela priekšrocība, te nav odu. Ja Latvijā līdzīgā vietā es jau sen būtu pārvērties par odu ēdamgaldu, tad te nemanīju nevienu pašu. Arī ar dunduriem viņiem te ir paknapi, pāris gan nositu, bet nekādu uzmācīgo baru te nebija.
Kad pienāk atrakciju parka slēgšanas laiks, mums nākas doties projām. Bērni noguruši, un neviens īpaši neprotestē, pat Ernests uz beigām ir gatavs atstāt savu Kembrija dīķi un izlidot ar Akmeņogļu perioda lapseni.
Vakara plānā mums ir Gosausee apmeklējums. Varētu padomāt, ko tur atkal vilkties, jo vakar jau tur bijām. Taču Aijai ir ienākusi galvā spoža doma, ka vakarā ezers saulrietā izskatīsies vēl labāk nekā pusdienas laikā. No bērniem par līdzbraucēju piesakās tikai Ernests, pārējiem puišeļiem ir mainkrafta sesija, no kuras viņi nudien nevarot atrauties, atstājam viņus Reiņa uzraudzībā.
Aijai izrādās taisnība, saule rietot smuki iekrāso atlikušos ledājus sarkanīgā krāsā. Esam tāda spara pilni, ka nolemjam apiet apkārt pirmajam ezeram vēlreiz. Cilvēku tagad praktiski nav, ir arī vēsāks. Austrijā šajās dienās valdot nenormāls karstums, vismaz tā apgalvo vietējie un nodarbojas ar siena vākšanu. Tāpēc vēss vakars ir pašā laikā. Jāatzīst, ka šī ir viena no foršākajām pastaigām visā ceļojuma laikā. Kalni vakarā izskatās vienkārši brīnišķīgi.
Kad ceļš apkārt ezeram pieveikts, saule jau ir norietējusi. Sākotnējā ideja apskatīt ezeru arī mēnessgaismā tiek atlikta, jo Mēness lēks vēl tikai pēc pāris stundām, un nav īsti skaidrs, kad šis izlīdīs no kalnu virsotnēm, lai apspīdētu ezeru.
“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas maratons turpinās. Pret grāmatām un pašu ideju esmu sācis nedaudz atsalt un sāk pietrūkt entuziasma. It kā jau puse pievārēta un atliek tik virzīties līdz finišam, taču atlikušajā kaudzē, neskatoties uz taupīgumu, ir daudz šlakas, kuru lasīšanai grūti saņemties. Senkeviča piedzīvojumus uz Ra es lasīju gada sākumā, neteikšu, ka viņa stils mani aizrāva, bet lasīt varēja.
Pazīstamais padomju ārsts, žurnālists un ceļotājs Jurijs Senkevičs stāsta par starptautisko ekspedīciju, ko vadīja ievērojamais norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas uzdevums bija noskaidrot, cik tālu un cik ilgi var burāt okeānā meldru laiva. Autors pastāsta, kā pēc seno šumeru parauga tika būvēta meldru laiva “Tigris”, un kā sakomplektēta internacionālā komanda, kurā ietilpa deviņu valstu pārstāvji. Lielu interesi rada stāsts par mūsdienu Irāku, Bahreinu, Omānu, Pakistānu un Džibuti, par dramatisku notikumu pilno ceļojumu Indijas okeānā pa seno jūrnieku ceļu.
Jurijs Senkevičs PSRS skaitījās viens no galvenajiem ceļotājiem. Ja nemaldos viņš pat vadījis slaveno raidījumu “Ceļotāju klubs”, kurā padomju pilsonis katru svētdienu (vai sestdienu) varēja apskatīt valstis, uz kurām viņš, iespējams, nekad nenokļūs. Savu popularitāti viņš ieguva tieši sapinoties ar Tūru Heijerdālu un viņa plostu projektiem. Tūrs bija īsts paleoplostotājs, viņam patika izvirzīt hipotēzes par seno ļaužu pārvietošanās metodēm, un tad pierādīt tās praksē. Prakse parasti bija plosts un pēc iespējas autentiskākas tehnoloģijas. Šoreiz ir pienākusi kārta šumeriem un viņu iespējamo ceļošanu pa jūru uz Indas ieleju. Plosta būvmateriāls – meldri tiek uzskatīts par pietiekoši autentisku padarīšanu.
Viss stāstījums ir no autora skatu punkta. Ja būsim pavisam godīgi, tas nudien nav gluds stāsts. Lielākoties tie ir izvilkumi no dienasgrāmatas, kas aptuveni iezīmē ceļojuma gaitu. Autors pats atzīst, ka dienasgrāmatu rakstīt nav viegls process, un lai arī vēlāk par to nākas kost pirkstos, saņemties viņš nespēj tik un tā. Tāpēc vietām ir iestarpināti izvilkumi no LPE ar apmeklēto vietu raksturojumiem. Taču ar šiem dienasgrāmatas izvilkumiem pietiek, lai būtu interesanti. Ja iepriekšējā grāmatā lāga nevarēja saprast, kad rakstīts par Ra I un kad par Ra II, tad te viss notiek uz Tigris.
Kā jau ierasts, komanda ir internacionāla, Tūrs ir savedis kopā visdažādākos cilvēkus no komunistu ārsta līdz meksikāņu miljardieriem. Daļu autors jau pazīst, dažus redz pirmo reizi. Komandas savstarpējās attiecības viennozīmīgi ir viena no interesantākajām grāmatas šķautnēm. Lai ar pasniegta no viena cilvēka skatpunkta, viņiem ir bijuši daudzi stūrīši, ko vienam pret otru aprīvēt. Detlefs, piemēram, no VFR – ej un runā ar tādu par Otro pasaules karu. Vai Normans, kurš ir amerikāņu kapitālists un ar tendenci visus izrīkot. Autors kā ārsts man radīja visnotaļ draņķīgu iespaidu. Vīrs ir totāli ķerts uz pseidozinātnēm, brīnos, ka nesāka visus zieķēt ar homeopātiskām smērēm un apstājās tikai pie mūmija. Interesanti, cik noprotams no mājieniem, puikām bijušas problēmas ar personisko higiēnu un lielākoties pa plostu dzīvojušies pliki. Tāpat pārstiedz autora naivums, vai tulkotāja nezināšana. Ārzemju kolēģis runā par hipotēku, bet grāmatā rakstīts hipotēze.
Lai ar autors mēģināja izvilkt visu pasākumu rožainās krāsās, runājot par koncepta pierādīšanu un teorētiskā pamatojuma bāzes savākšanu. Manuprāt ceļošanas sākuma posms bija totāla neveiksmju sērija. Plostu projektējot pieļautas kļūdas, cauri Persijas līcim viņus praktiski izbuksēja sauskravnieks. Un kad vīri bija iešūpojušies ceļojumam, viņus uzmeta arābu valstis negarantējot drošību – karš, ko, lai dara. Lielākā plostošanas problēma bija kuģu ceļi, kas šumeru laikā nebija. Šķiet, kas var kaitēt plostam, kurā satilpst vienpadsmit vīri, bet ej tu tādu knisli no tankkuģa ieraugi.
Autors sūdzējās arī par vājo ekspedīcijas atspoguļojumu ārvalstu presē. Visu pasākumu sponsorēja ziņu dienestu konsorcijs un tādēļ ekspedīcijas dalībniekiem bija noteikti ierobežojumi, obligāta filmēšanās un jācenšas nenopludināt ziņas. Tajā pašā laikā konsorcijs, kuram piederēja visas tiesības uz dokumentālo informāciju, neko nedarīja, lai vairotu ekspedīcijas atpazīstamību. Reizēm radās arī priekšstats, ka ja ne padomju jūrnieki, tad Tigris tā arī sapūtu kādā no Persijas līča piekrastēm, uzmests uz rifa.
Viegls un interesants lasāmais, aizved uz tālo 1978. gadu, kad pasaule vēl bija pavisam citāda. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts lasīt.
Šorīt sākas ceļojuma pirmā īstā diena. Un nolemjam, ka nav ko knapināties, iesim uzreiz vissmukākajā pārgājienā, kas šajā apkārtnē atrodams. Tā ir diezgan vienkārša taciņa, kas ļaus visiem iesildīties pārgājienam, aptuveni sešpadsmit kilometrus gara, bet pa salīdzinoši līdzenu reljefu. Pārgājienā ietilpst trīs ezeru apskate – Vorderer Gosausee, Gosaulacke un Hinterer Gosausee. Par to, ka taka ir laba, es zinu noteikti, jo pats tur kādiem deviņiem gadiem jau esmu staigājis. Lai izvairītos no burzmas, ceļamies un brokastojam salīdzinoši agri.
Izrādās, ka mēs neesam vienīgie, kuriem ir ideja no bariem izvairīties ar agrumu. Gosausee stāvlaukums ir visnotaļ pilns, toties stāvvieta ir bez maksas. Sadalām mantas, Matīss ar Kristianu ir pietiekoši lieli, lai paši varētu ceļu noiet, Ernestu vismaz turpceļā uzņemos stiept es. Šis ir no tiem ezeriem, kas tiešām jāredz, ūdens tik dzidrs, ka tajā atspoguļojas visi kalni, no krasta var redzēt Dachstein masīvu ar visiem ledājiem. Saulainā laikā skats ir vienkārši izcils. Tādēļ pirms gājiena uzsākšanas kādu laiku pavadām vienkārši skatoties ainavu. Un ko tur slēpt, Reinis iedarbināja vietējo atrakciju, kura rāda, kā ar šo ezeru palīdzību tiek iegūta elektroenerģija. Forša lieta, visur tek ūdens un strādā sūkņi. Tā kā man visu laiku uz muguras savā somā sēž Ernests, es tomēr ierosinu doties ceļā.
Cilvēkus uz takas nākas sastapt laiku pa laikam, bet tā kā tā ir laba braucama ceļa lielumā, tad nekādas problēmas tas nesagādā. Kad esam tikuši garām Vorderer Gosausee, sākas kāpums pret kalnu un iešana kļūst grūtāka. Soli nedaudz palēnina Ernests, kas vietām vēlas iet pats, viņam nedaudz jūk puses, kā likums, viņš ir gatavs iet uz otru pusi. Tad viņš mēģina piespiest mammu, lai tā nes viņu rokās. Parasti tas beidzas atpakaļ somā. Matīss ar Kristiānu turas braši, nečinkst un iet. Matīss laiku pa laikam sevi un citus uzmundrina ar tekstu: “Kas tad mūsu ģimenei ir desmit kilometri, tāds nieks vien ir.”
Jāatzīst arī, ka es nekad neesmu sapratis, kura no peļķēm pēc pirmā ezera skaitās Gosaulacke. Šogad, izskatās, te ir bijis sausums, un īsti to ezeru nemaz nevar saskatīt. Taču paveroties atpakaļ redzams skaists skats ar Vorderer Gosausee. Gājiens no pirmā uz otro ezeru ir visgrūtākais ceļa posms aplī, jo jāiet pret kalnu, riņķī lielākoties ir tikai mežs, un ir tikai pāris vietas kur noķert seebliku un bergbliku. Kalni lielākoties ir tikai virsotnes aiz kokiem. Lai nebūtu absolūti garlaicīgi, vietām ir izvietoti strautiņi un nelieli ūdenskritumiņu. Gar takas malu vietām ir ūdens ņemamās vietas. Es gan, zinot, ka tepat augstāk kalnos ganās govslopi, atsakos to mēslu novilkumu dzert, jo nekur nav rakstīts par zarnu nūjiņu īpatsvaru tajā. No mūsu grupas daži gan pieturas pie, manuprāt, maldīga pieņēmumu, ka izkusušā ūdenī, kas notecējis pa kalnu uz leju, nekā slikta nevarēs būt. Uz to es atgādinu, ka izīrētajā apartamentā ir tikai viena tualete, un rinda pie tās manī līdzjūtību neizsauks.
Ir arī cilvēki, kas ir pavisam slinki, un tos par attiecīgu samaksu uz takas galu aizvedīs traktors ar piekabi. Kontingents pārsvarā ir pensionāri un mazgājēji. Vēlāk mēs viņus visus redzēsim, atgūstot iztērētās kalorijas ēstūzī. Skaidra lieta, ka viņi visas vietas ēnā jau būs aizņēmuši. Iespējams, ka ir kaut kāds prieks nobraukt to gabalu piekabē, bet man šķiet, ka ar kājām vai velosipēdu ir daudz foršāk.
Trešais ezers Hinterer Gosausee ir mazāks, taču arī visnotaļ smuks. Tālajā galā ir ierīkots kafūzis, un lai motivētu bērnus, apsolu viņiem uzsaukt saldējumu. Pa ceļam uz ēšanu ir tikai viens palielāks ūdenskritums. Kafūzī diemžēl vēl nav izgudrota saldējamā iekārta un saldējumu vienkārši nepārdod. Lai atjaunotu cukura līmeni asinīs, paņemam kolu un vīnes strūdeli. Šai vietā ir atrodama viena no krutākajām lauku tualetēm šajā pagastā. Te nav vienkārša būdiņa ar sirsniņu durvīs un caurumu dēlī. Te viss ir kā pie cilvēkiem, kur tikai vēl nav izgudrota skalojamā kaste.
Ieturējušies dodamies atpakaļ. Matīsam viss ir nedaudz apnicis, tādēļ šis niķojas, nākas iesēdināt viņu Ernesta somā un nest, tāpat, lai uzlabotu garastāvokli. Pēc kāda laika viņu no somas izlaižam, taču te viņu iegāž vēlme visur būt pirmajam. Puika uz ceļa nogāžas un pamatīgi nobrāž ceļus. Nākas veikt sanitāro pieturu un bērnu salāpīt. Tas nozīmē plāksteru salīmēšanu, pārsaitēšanu. Nedaudz pasēžam pie Hinterer Gosausee ēniņā un atpūšamies.
Lejā uz pirmo ezeru norikšojam visai raiti. Neviens vairs neniķojas, visi izklīduši paši pa sevi, Ernests ir nolēmis paņemt diendusu, Kristaps viņu nes atpakaļ. Ejot pa taku pretējā virzienā, redzamas citas ainavas, un tās nebūt nav iepriekšējo atkārtojums. Pirmajā ezerā gar vienu krastu ir klintīs izkalta ceļa vieta, tur savulaik vietējie jaunieši auto ņēmuši galu, par to izlikta piemiņas plāksne. Turpat atrodas arī alpīnistu treniņa ceļš, kur gribētāji var kāpelēt pa klintīm gar ezera krastu. Tā, izskatās, ir populāra izklaide.
Tikuši galā, pagaidām atpalicējus, iestiprināmies ar saldējumu. Cilvēku ir jūtami vairāk nekā no rīta, tirdziņš kļuvis aktīvāks, un arī gājēju ir daudz vairāk. Mēs dodamies uz busiņu un braucam uz mājām ēst launagu un atvilkt elpu. Mājas nav tālu, pat ne desmit minūtes, ko braukt.
Kad elpa atvilkta nospriežam, ka nav ko gurķoties un jābrauc uz Hallštati. Šī pilsētiņa ir no tām, kurā es gribētu dzīvot, smuka un pie ezera. Var skatīties kalnus un ūdeni, cik vien lien. Pirmais aplauziens sanāk, kad nevaram atrast busiņam stāvvietu, visas ir paredzētās tikai vieglajām automašīnām ar augstuma ierobežojumu. Mums vienīgā iespēja ir atstāt autobusu stāvvietā par 20 eiro, kas tomēr ir nedaudz padārgi. Griežam riņķī un braucam mājās. Tomēr paveicas, vienā no tuneļiem atrodas stāvvieta, kurā varam noparkoties.
Ernestam braukšana ir tīri labi patikusi, tādēļ viņš pie ārā kāpšanas uztaisa nopietnu skandālu. Tad nu tādu brēcošu stiepjam viņu pa trepēm lejā uz pilsētas centra. Trepes ne ar ko īpaši neizceļas, vien divas jaunkundzes mēģina iepozēt uz pilsētas fona. Ja jau mugurā leopardādas kleita, tad jau noteikti iepazīšanās sludinājumam.
Hallštate patīk ne tikai mums. Vietējie zina stāstīt, ka Ķīnā uzņēmīgi ļaudis ir uzbūvējuši pilsētiņas repliku, un tagad no ķīniešu tūristiem ir grūti atkauties. Līdz ar to pat vakarā pilsēta atgādina ķīniešu kvartālu ar eiropeisku apbūvi. Nākas uzmanīties, lai ar pašiņu kociņu kāds tev neizbaksta acis. Ķīnieši fotografēšanos vispār uztver ļoti nopietni, kājas jāsaliek pareizi, jāsmaida, jāieņem īpaša poza. Redzam ķīniešu meitenes cītīgi fotografējam savu kāju nagus uz laukuma fona. Iespējams, tādas bildes tai galā kotējas.
Mēs nedaudz pablandāmies pa centru, atrodam vietu, kur pirms daudziem gadiem iestiprinājāmies. Apmeklējam vietējo baznīcu, pēc Prāgas zeltītiem brīnumiem, šī liekas vienkārša. Pasēžam ezera krastmalā un izdarām secinājumus. Pirmais, ka kādreiz bez ķīniešiem bija kaut kā mājīgāk (laikam ksenofobija). Otrais, tā kā busiņu darbalaikā nav kur atstāt, tad sāls raktuves mums nāksies apmeklēt citur. Pastaigājam pa promenādi, aplūkojam vietējos suvenīru veikalos nopērkamos minerālus un dodamies atpakaļ uz mājām.
Hainlainu es esmu lasījis ļoti maz. Manā bērnībā viņu vēl netulkoja, jo autors neticēja komunisma un sociālisma uzvarai pasaulē. Vēl trakāk – viņa pasaules ir ar netradicionālu ievirzi. Skaidrs, ka ar tādām lietām pionieru prātus nav ko traumēt. Tādēļ labprāt tagad laiku pa laikam izlasu pa kādai šī autora grāmatai.
2075. gadā Mēness vairs nav soda kolonija, taču pēc savas būtības Mēness kolonija ir un paliek cietums. Dzīve šeit nav viegla, viss jāaudzē pašiem un vēl jādod pārtika zemei. Visu mēness pasauli kontrolē superefektīvs superdators HOLMES IV. Kādu dienu datortehniķis Mannie O’Kelly-Davis atklāj, ka datoram piemīt saprāts un visnotaļ savdabīga humora izjūta. Varētu jau skriet un ziņot par to iestādēm, bet var arī sadraudzēties. Un galu galā superdatoram ir gandrīz neierobežotas iespējas, tad kādēļ gan neuzrīkot revolūciju un neatbrīvoties no Zemes jūga.
Šī ir viena laba zinātniskā fantastika. Viņa aizskar ļoti daudz problēmas, kas savulaik nodarbināja rakstnieku prātus.
Kolonijas un mātes valsts attiecības – Zemei Mēness kolonija attaisno savu nosaukumu – cietums. Te nogrūž visus nevēlamos sabiedrības elementus. Nāves sodi jau ir pārāk nehumāni. Risinājums šķiet izcils, pirmkārt, neviens nespēs atbraukt atpakaļ, pēc pāris mēnešiem pazeminātā Mēness gravitācijā neviens neizturēs Zemes pievilkšanas spēku. Koloniju iedzīvotāji ir pilnīgi pašpietiekami, ja neskaita augstās tehnoloģijas, pārtiku un gaisu saražo pāri. Lai neslaistītos bezdarbībā, viņiem ir jānosūta zināms daudzums pārtikas uz Zemi. Un kārtību uz Mēness kolonijām nodrošina Zemes iecelts vietvaldis.
Pārapdzīvotība – uz Zemes dzīvo ap 11 miljardiem cilvēku, un galvenā problēma ir pārtika. Autors diezgan sīki un smalki izkritizē pārtikas sadales efektivitāti globālajā tirgū. Jāatzīmē, ka viņa idejas diezgan uzskatāmi var redzēt mūsdienās. Bads, ja pārtikas sadalei pieietu racionāli, nebūtu nekāda problēma. Daudz lielāka ir neefektīva saimniekošana un cenu politika. Spēle ap badu no Zemes tiek izmantots kā arguments apgalvojot, ka Mēness, nesūtot graudu baržas, mērdē badā nevainīgus cilvēkus. Prieks, ka autors pacenšas, lai morāli attaisnotu savus revolucionārus.
Politehnoloģija – par to, kā uz līdzenas vietas uztaisīt revolūciju. Masu neapmierinātība pati par sevi neko nedod, vajag nopietnus līderus, kas ir ar mieru uzņemties cilvēku vadīšanu. Ja tāds atrodas, tad cilvēki ir gatavi sekot šim līderim – simbolam, lai cīnītos paši par savu brīvību. Autors diezgan ironiski un skarbi izmanto Profesoru Bernardo de La Paz, kurš ir visas revolūcijas lietas idejas tēvs. Cilvēks, kas gatavs riskēt gan ar savu, gan citu dzīvībām, lai sasniegtu savu mērķi. Ja palīgos ir superdators, tad manipulācija ar sabiedrisko domu ir tīri triviāla lieta. Vēl jo vairāk Maiks (uz tādu vārdu atsaucas superdators) visu šo pasākumu uztver kā spēli, kā interesantu savu prognozēšanas metožu pārbaudes iespēju.
Kontrolēta anarhija – kārtējais Hainlaina mēģinājums uzkonstruēt sabiedrību, kurai valdības loma sadzīvē ir minimāla. Spēlēšanās ar to, kā var izdzīvot valsts bez nodokļiem, kur ņemt naudu finansēšanai, un kas nosaka likumu.
TANSTAAFL (There ain’t no such thing as a free lunch) – nekas pasaulē nav par velti, ja gribi ko dabūt pretī, ir kaut kas jādod. Mēness sabiedrībā šī ideja ir izkopta līdz pēdējam, ja gribi, vari būt kretīns, tikai nebrīnies, ja pēc pāris minūtēm tevi ieliks slūžās un palaidīs vakuumā. Ekonomikā, kur viss tiek ražots slēgtā sistēmā, ir stingri jāizvērtē prioritātes un vajadzības. Tas ir vistuvākais modelis, ko var sasniegt Pareto efektīvajam ideālam.
Demokrātijas butaforija – kad vecā vara gāzta, tad nākas ievēlēt jaunu demokrātisku valdību. Skaidra lieta, ka līdzšinējie vadoņi nemaz negatavojas savu lomu zaudēt. Arī te autors ir nopietni izpētījis visas demokrātiskās iekārtas manipulācijas iespējas. Galvenais, lai cilvēkiem šķistu, ka viss ir godīgi. Un kas zina, varbūt viņiem paveiksies, un valdība būs laba!
Kosmosa kari – planētu sistēmas kosmiskie kari nav nekās līdzīgs Zvaigžņu kariem. Pirmkārt, karavīru nogādāšana kaujas laukā ir ellīgi dārgs prieks, pasaule, kas visu laiku dominējusi sistēmā,, neuzturēs mirlīgu floti tāpat vien. Kā šajā grāmatā pareizi rakstīts, pie minimāliem resursiem uzvarēs tas, kurš gravitācijas akā atradīsies augstāk. Kuram vieglāk ar lineārajiem paātrinātājiem būs bombardēt savu kaimiņu. Ūdeņraža bumba un prasmīgi vadīts meteorīts pēc savas jaudas īpaši neatšķirsies. Sevišķi, ja akmens bluķis atdos savu kinētisko enerģiju bremzējoties uz nulli no 11 km/s. Prieks, ka netiek pārspīlēta lāzeru nozīme, autors ir zinājis, ka ar attālumu tie zaudē savu jaudu.
Informācijas karš – kādam varētu šķist, ka informācijas karš ir kaut kas jauns un nesena hibrīdkara komponente. Tomēr šī lieta vienmēr ir gājusi roku rokā ar konfliktu kaujas daļu. Šeit informācijas karš rit starp Mēnesi un Zemi. Patriotisma stiprināšanā Mēnesim ir priekšrocības, jo Maiks gan ģenerē pieejamo informāciju, gan kontrolē informācijas plūsmu. Taču kā jau katrā cīņā, kur pretinieks ir daudzkārt spēcīgāks, liela nozīme ir sabiedriskajai domai ienaidnieka nometnē. Arī šī grāmatas sižeta šķautne bija labi noslīpēta.
Ģimenes modelis – tas jau nebūtu Hainlains, ja viņš nerakstītu par daudzsievību. Viņam acīmredzot tā lieta dikti fascinē, tādēļ uz Mēness, kur liels sieviešu deficīts, ir dažādi attiecību modeļi. Gan klanu laulības, tāds savdabīgs poligāmija un poliandrijas apkopojums vai vienkārši poliandrija. Lai vai kā, sievietes te ir noteicējas partnera izvēlē.
Mākslīgais saprāts – Hainlaina dators iegūst apziņu sasniedzot noteiktu sarežģītības pakāpi. Mūsdienu acīm skatoties, superdatora apraksts ir diezgan pašvaks, mobilie telefoni mums ir jaudīgāki. Arī pati ideja par sarežģītību mani lāgā nepārliecina, tas balstīts uz bioloģisko smadzeņu principu ekstrapolēšanu. Ja būs pietiekami daudz kaut kas ar kaut ko savienots, tad noteikti radīsies saprāts. Tas, ka mākslīgais intelekts ir cilvēkiem labvēlīgs, arī nemaz nav standarta gadījums. Kā grāmatā redzams, Maikam cilvēka dzīvība nemaz neko daudz nenozīmē, tā ir lieta, kura ir tīri kvantitatīva vērtība viņa spēles stratēģijā. Taču Maiks ļoti cenšas būt cilvēks un saprast cilvēkus.
Galvenais varonis – Mannie O’Kelly-Davis, lai ar labs datortehniķis, tomēr ir diezgan bīdāms radījums. Viņš radīja nedaudz tāda godīga dulbura priekšstatu, kas lāga nesaprot, kas riņķī notiek. Kad vajag, izrāda varonību, spriež saprātīgi, bet nekādas nojēgas par taktiku, kur nu vēl stratēģiju. Viņa galvenais pienesums ir draudzība ar Maiku un stāstītāja loma.
Sižets – neparasti dinamisks, tādai visnotaļ nopietnai pasaules simulācijai. Autors spēj noturēt spriedzi, un atkāpes, lai izvērstu kādu konceptu, nemaz nešķiet kaitinošas, jo dod papildus ieskatu notiekošajā. Labi sabalansēta aprakstoša daļa ar darbību. Ja visi rakstnieki spētu rakstīt tik aizraujošas politiskās intrigas! Un jāņem vērā, ka grāmatas sarakstīšanas laikā viņa spriedumi bija visnotaļ ārā lecoši no kopējā zinātniskās fantastikas darbu konteksta. Ko tādu var rakstīt tikai tāds, kurš ir pārliecināts savos spēkos.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tieši tas man arī patīk laika gaitā pārbaudītās grāmatās – viņas ir mānīgi vienkāršas, taču sevī slēpj daudzus slāņus ar idejām. Reti gadās lasīt grāmatu, kur tik labi būtu modelēta sabiedrības uzvedība. Noteikti iesaku izlasīt.
