28. jūnijs (Jūrmala – Legnica)

Šogad, plānojot ceļojumu uz Austriju, nolēmām īrēt busiņu Latvijā. Tā kā esam deviņi braucēji, tad uz atbilstoša izmēra busiņu sanāk visnotaļ ievērojama ekonomija, kas mierīgi nosedz gan papildus degvielas un viesnīcu un arī lidojuma izmaksas. Vienīgais resurss, kas netiek lietderīgi izmantots, ir laiks, to sanāk pakāst vismaz četras diennaktis. Beigu beigās nolēmām, ka četri brauksim ar busiņu, bet pieci (pārvarā bērni) lidos ar lidmašīnu. Lidotājus mēs vēlāk savāksim Vīnes lidostā.

Svētdienas rītā mierīgi paēdu brokastis, tā kā man nav autovadītāja apliecības, tas man nav jābrauc uz nomu pēc busiņa no agra rīta, varu mierīgi bumbulēt. Busiņš ir klāt deviņos, salādējam iekšā mantas, visu pārčekojam, vai nav kas aizmirsts un vai kāds lielāks koferis nepaliks mājās. Kad šķiet, ka viss ir salādēts, cilvēkiem ienāk prātā noskaidrot, kā attaisīt Ford Transit kapotu. Man kā nespeciālistam, tāda ideja šķiet dīvaina, kādēļ tas vispār ir jādara, kad kas notiks, tad ar domāsim. Man cilvēki piestāsta daudz par dzesēšanas un logu mazgājamiem šķidrumiem un to papildināšanas nepieciešamību ceļa apstākļos. Okei, pareizo atslēgas caurumu atrodam praktiski uzreiz. Bet tā kā daļēji esam pieraduši pie dažādiem skārienjūtīgiem ekrāniem, tad paiet zināms laiks līdz pielec, ka to atslēgu vajag no visa spēka pagriezt nevis pie pirmās pretestības kasīt pakausi un štukot ko citu. Lai darbs nebūtu bijis lieks, tad tiek papildināts logu mazgāšanas šķidrums. Lieki piebilst, ka vairāk kapots netika virināts, pat ne demonstrācijas nolūkos.

Kad nu visi ir savīkšķījušies, sakāpjam busiņam un dodamies ceļā. Ceļa plānošana tiek uzticēta Ivaram. Ivars gan jau ir vecs. Tas rada zināmas šaubas, ka Polijā viss būs slikti, bet es turu muti un cenšos turēt savas domas pie sevis. Vispār es esmu slikts ceļa biedrs, un nevaru vien nobrīnīties, kādēļ mani vispār vēl kāds ņem līdzi. Man patīk kritizēt, mācīt, stāstīt, kā ir pareizi, izteikt šaubas un nelaikā nokaitināt labus cilvēkus. Lai vismaz pārbraucienu laikā nekristu lieki uz nerviem, es esmu paņēmis līdzi grāmatas. Sēdēšu un lasīšu.

Tā lasot par Oceolu izbraucu cauri visai Latvijai, pat lāga galvu nepacēlis. Galvu paceļu tikai tad, kad mūs Lietuvā apstādina policists. Šoferis bišķi nervozs, jo “iespējams bija “nedaudz” pārsniedzis ātrumu”. Šim policistam ir nevis radars, bet binoklis. Acīmredzot ceļ autozagļus, pienāk klāt un paprasa uz kurieni dodamies, uzzinājis, ka uz Vīni, atmet ar roku, brauciet!

Pie Lietuvas Polijas robežas piestājam, lai izstaipītu kājas, nav jau tā, ka man dikti vajadzētu. Taču Oceola jau izlasīts, un apraksts jau arī pabeigts. Izstaipu kājas, nedaudz iekožam un dodamies tālāk. Polijā mūs aptur muitnieki, taču uzzinājuši, ka dodamies uz Vīni, ļauj braukt tālāk. Es sāku domāt, ka Vīne, iespējams, ir kāds slepenais koda vārds.

Polijā līdz Varšavai mums ceļš uz priekšu virzās visai braši. Ceļš tas pats zīmes rāda, kas vairāk vajadzīgs. Ivars arī lielākoties ceļu zina. Visnotaļ veiksmīgi izdodas pat tikt cauri Varšavai. Nē, nu sastrēgumi un luksofori nekur nav pazuduši, bet nekas traģisks. Bēdīgi sākas braukšana uz Lodzas pusi, ivaram pēkšņi nav ne mazākās saprašanas par esošajiem ceļiem. Braucam pēc sentēvu metodēm, skatāmies ceļazīmes. Reizēm atbildīgākajos brīžos neviens nepievērš uzmanību ceļazīmēm, jo diskutē vai mēģina saprast Ivara norādījumus. Gadās, ka laikus nenogriežam uz pareizās maģistrāles izejas, un nākas izmest padsmit kilometrus lielu līkumu. Tad vēl nedaudz pārkāpjam maģistrāles lietošanas noteikumus apbraucot kasi, lai apgrieztos, par to nākamajā kasē samaksājam 10 EUR lielu sodu. Te nu es sāku prātuļot par kartēm, navigācijām un vecām kartēm. Mans sarkasms netiek ņemts vērā, un saprotu, ka labāk mums visiem būs, ja atradīšu ko lasāmu. Izvēlos Touch.

Lai ar kā tur nebūtu, līdz Lodzai uz vakarpusi esam tikuši. Izbraukt viņai cauri paņem vēl kādu stundu, taču mēs atrodam maģistrāli, kas ved uz Vroclavu, un viss atkal ir kārtībā. Vienīgais ir jau diezgan tumšs. Vroclavas benzīntankā uztankojamies, uzēdam vietējos cīsiņmaizes izstrādājumus un dodamies meklēt Legnicu. Ivars, šķiet, ir adekvāts, un sekojam viņa padomam. Tas ved mūs caur centru, un sākumā viss ir normāli, līdz atklājas, ka ielas šeit ir mainījušas virzienu. Nekas, nākas atkal vadīties pēc ceļazīmēm. Vispār jau uz Ivaru mēs vairs daudz nepaļaujamies, benzīntankā nopirku savam sirdsmieram atjauninātu Polijas ceļu karti.

Lai ceļš neliktos vienmuļš, tad uz Vroclavas – Legnicas šosejas ir uzrīkota migla, nedaudz var just tuvos rapša laukus. Uz ceļa ganās dažādi lopiņu, un arī mēs gandrīz bortā dabūja mežacūķi. Labi, ka auto ir izdomātas bremzes. Legnicā pašiem par brīnumu viesnīcu atrodam naski. Iekšā tikšana gan ir caur iepirkšanās centra foajē, kas nozīmē apsarga pamodināšanu, lai tiktu līdz liftam. Busiņam viesnīcas garāžā vieta neatrodas, par augstu. Administratore iesaka noparkoties turpat blakus pie benzīntanka. Atrodam vietu blakus katafalkam, paņemam vērtīgākās lietas un dodamies uz viesnīcu gulēt.