Hainlainu es esmu lasījis ļoti maz. Manā bērnībā viņu vēl netulkoja, jo autors neticēja komunisma un sociālisma uzvarai pasaulē. Vēl trakāk – viņa pasaules ir ar netradicionālu ievirzi. Skaidrs, ka ar tādām lietām pionieru prātus nav ko traumēt. Tādēļ labprāt tagad laiku pa laikam izlasu pa kādai šī autora grāmatai.

2075. gadā Mēness vairs nav soda kolonija, taču pēc savas būtības Mēness kolonija ir un paliek cietums. Dzīve šeit nav viegla, viss jāaudzē pašiem un vēl jādod pārtika zemei. Visu mēness pasauli kontrolē superefektīvs superdators HOLMES IV. Kādu dienu datortehniķis Mannie O’Kelly-Davis atklāj, ka datoram piemīt saprāts un visnotaļ savdabīga humora izjūta. Varētu jau skriet un ziņot par to iestādēm, bet var arī sadraudzēties. Un galu galā superdatoram ir gandrīz neierobežotas iespējas, tad kādēļ gan neuzrīkot revolūciju un neatbrīvoties no Zemes jūga.

Šī ir viena laba zinātniskā fantastika. Viņa aizskar ļoti daudz problēmas, kas savulaik nodarbināja rakstnieku prātus.

Kolonijas un mātes valsts attiecības – Zemei Mēness kolonija attaisno savu nosaukumu – cietums. Te nogrūž visus nevēlamos sabiedrības elementus. Nāves sodi jau ir pārāk nehumāni. Risinājums šķiet izcils, pirmkārt, neviens nespēs atbraukt atpakaļ, pēc pāris mēnešiem pazeminātā Mēness gravitācijā neviens neizturēs Zemes pievilkšanas spēku. Koloniju iedzīvotāji ir pilnīgi pašpietiekami, ja neskaita augstās tehnoloģijas, pārtiku un gaisu saražo pāri. Lai neslaistītos bezdarbībā, viņiem ir jānosūta zināms daudzums pārtikas uz Zemi. Un kārtību uz Mēness kolonijām nodrošina Zemes iecelts vietvaldis.

Pārapdzīvotība – uz Zemes dzīvo ap 11 miljardiem cilvēku, un galvenā problēma ir pārtika. Autors diezgan sīki un smalki izkritizē pārtikas sadales efektivitāti globālajā tirgū. Jāatzīmē, ka viņa idejas diezgan uzskatāmi var redzēt mūsdienās. Bads, ja pārtikas sadalei pieietu racionāli, nebūtu nekāda problēma. Daudz lielāka ir neefektīva saimniekošana un cenu politika. Spēle ap badu no Zemes tiek izmantots kā arguments apgalvojot, ka Mēness, nesūtot graudu baržas, mērdē badā nevainīgus cilvēkus. Prieks, ka autors pacenšas, lai morāli attaisnotu savus revolucionārus.

Politehnoloģija – par to, kā uz līdzenas vietas uztaisīt revolūciju. Masu neapmierinātība pati par sevi neko nedod, vajag nopietnus līderus, kas ir ar mieru uzņemties cilvēku vadīšanu. Ja tāds atrodas, tad cilvēki ir gatavi sekot šim līderim – simbolam, lai cīnītos paši par savu brīvību. Autors diezgan ironiski un skarbi izmanto Profesoru Bernardo de La Paz, kurš ir visas revolūcijas lietas idejas tēvs. Cilvēks, kas gatavs riskēt gan ar savu, gan citu dzīvībām, lai sasniegtu savu mērķi. Ja palīgos ir superdators, tad manipulācija ar sabiedrisko domu ir tīri triviāla lieta. Vēl jo vairāk Maiks (uz tādu vārdu atsaucas superdators) visu šo pasākumu uztver kā spēli, kā interesantu savu prognozēšanas metožu pārbaudes iespēju.

Kontrolēta anarhija – kārtējais Hainlaina mēģinājums uzkonstruēt sabiedrību, kurai valdības loma sadzīvē ir minimāla. Spēlēšanās ar to, kā var izdzīvot valsts bez nodokļiem, kur ņemt naudu finansēšanai, un kas nosaka likumu.

TANSTAAFL (There ain’t no such thing as a free lunch) – nekas pasaulē nav par velti, ja gribi ko dabūt pretī, ir kaut kas jādod. Mēness sabiedrībā šī ideja ir izkopta līdz pēdējam, ja gribi, vari būt kretīns, tikai nebrīnies, ja pēc pāris minūtēm tevi ieliks slūžās un palaidīs vakuumā. Ekonomikā, kur viss tiek ražots slēgtā sistēmā, ir stingri jāizvērtē prioritātes un vajadzības. Tas ir vistuvākais modelis, ko var sasniegt Pareto efektīvajam ideālam.

Demokrātijas butaforija – kad vecā vara gāzta, tad nākas ievēlēt jaunu demokrātisku valdību. Skaidra lieta, ka līdzšinējie vadoņi nemaz negatavojas savu lomu zaudēt. Arī te autors ir nopietni izpētījis visas demokrātiskās iekārtas manipulācijas iespējas. Galvenais, lai cilvēkiem šķistu, ka viss ir godīgi. Un kas zina, varbūt viņiem paveiksies, un valdība būs laba!

Kosmosa kari – planētu sistēmas kosmiskie kari nav nekās līdzīgs Zvaigžņu kariem. Pirmkārt, karavīru nogādāšana kaujas laukā ir ellīgi dārgs prieks, pasaule, kas visu laiku dominējusi sistēmā,, neuzturēs mirlīgu floti tāpat vien. Kā šajā grāmatā pareizi rakstīts, pie minimāliem resursiem uzvarēs tas, kurš gravitācijas akā atradīsies augstāk. Kuram vieglāk ar lineārajiem paātrinātājiem būs bombardēt savu kaimiņu. Ūdeņraža bumba un prasmīgi vadīts meteorīts pēc savas jaudas īpaši neatšķirsies. Sevišķi, ja akmens bluķis atdos savu kinētisko enerģiju bremzējoties uz nulli no 11 km/s. Prieks, ka netiek pārspīlēta lāzeru nozīme, autors ir zinājis, ka ar attālumu tie zaudē savu jaudu.

Informācijas karš – kādam varētu šķist, ka informācijas karš ir kaut kas jauns un nesena hibrīdkara komponente. Tomēr šī lieta vienmēr ir gājusi roku rokā ar konfliktu kaujas daļu. Šeit informācijas karš rit starp Mēnesi un Zemi. Patriotisma stiprināšanā Mēnesim ir priekšrocības, jo Maiks gan ģenerē pieejamo informāciju, gan kontrolē informācijas plūsmu. Taču kā jau katrā cīņā, kur pretinieks ir daudzkārt spēcīgāks, liela nozīme ir sabiedriskajai domai ienaidnieka nometnē. Arī šī grāmatas sižeta šķautne bija labi noslīpēta.

Ģimenes modelis – tas jau nebūtu Hainlains, ja viņš nerakstītu par daudzsievību. Viņam acīmredzot tā lieta dikti fascinē, tādēļ uz Mēness, kur liels sieviešu deficīts, ir dažādi attiecību modeļi. Gan klanu laulības, tāds savdabīgs poligāmija un poliandrijas apkopojums vai vienkārši poliandrija. Lai vai kā, sievietes te ir noteicējas partnera izvēlē.

Mākslīgais saprāts – Hainlaina dators iegūst apziņu sasniedzot noteiktu sarežģītības pakāpi. Mūsdienu acīm skatoties, superdatora apraksts ir diezgan pašvaks, mobilie telefoni mums ir jaudīgāki. Arī pati ideja par sarežģītību mani lāgā nepārliecina, tas balstīts uz bioloģisko smadzeņu principu ekstrapolēšanu. Ja būs pietiekami daudz kaut kas ar kaut ko savienots, tad noteikti radīsies saprāts. Tas, ka mākslīgais intelekts ir cilvēkiem labvēlīgs, arī nemaz nav standarta gadījums. Kā grāmatā redzams, Maikam cilvēka dzīvība nemaz neko daudz nenozīmē, tā ir lieta, kura ir tīri kvantitatīva vērtība viņa spēles stratēģijā. Taču Maiks ļoti cenšas būt cilvēks un saprast cilvēkus.

Galvenais varonis – Mannie O’Kelly-Davis, lai ar labs datortehniķis, tomēr ir diezgan bīdāms radījums. Viņš radīja nedaudz tāda godīga dulbura priekšstatu, kas lāga nesaprot, kas riņķī notiek. Kad vajag, izrāda varonību, spriež saprātīgi, bet nekādas nojēgas par taktiku, kur nu vēl stratēģiju. Viņa galvenais pienesums ir draudzība ar Maiku un stāstītāja loma.

Sižets – neparasti dinamisks, tādai visnotaļ nopietnai pasaules simulācijai. Autors spēj noturēt spriedzi, un atkāpes, lai izvērstu kādu konceptu, nemaz nešķiet kaitinošas, jo dod papildus ieskatu notiekošajā. Labi sabalansēta aprakstoša daļa ar darbību. Ja visi rakstnieki spētu rakstīt tik aizraujošas politiskās intrigas! Un jāņem vērā, ka grāmatas sarakstīšanas laikā viņa spriedumi bija visnotaļ ārā lecoši no kopējā zinātniskās fantastikas darbu konteksta. Ko tādu var rakstīt tikai tāds, kurš ir pārliecināts savos spēkos.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tieši tas man arī patīk laika gaitā pārbaudītās grāmatās – viņas ir mānīgi vienkāršas, taču sevī slēpj daudzus slāņus ar idejām. Reti gadās lasīt grāmatu, kur tik labi būtu modelēta sabiedrības uzvedība. Noteikti iesaku izlasīt.