1. jūlijs (Gosausee – Hallstatt)

Šorīt sākas ceļojuma pirmā īstā diena. Un nolemjam, ka nav ko knapināties, iesim uzreiz vissmukākajā pārgājienā, kas šajā apkārtnē atrodams. Tā ir diezgan vienkārša taciņa, kas ļaus visiem iesildīties pārgājienam, aptuveni sešpadsmit kilometrus gara, bet pa salīdzinoši līdzenu reljefu. Pārgājienā ietilpst trīs ezeru apskate – Vorderer Gosausee, Gosaulacke un Hinterer Gosausee. Par to, ka taka ir laba, es zinu noteikti, jo pats tur kādiem deviņiem gadiem jau esmu staigājis. Lai izvairītos no burzmas, ceļamies un brokastojam salīdzinoši agri.

Izrādās, ka mēs neesam vienīgie, kuriem ir ideja no bariem izvairīties ar agrumu. Gosausee stāvlaukums ir visnotaļ pilns, toties stāvvieta ir bez maksas. Sadalām mantas, Matīss ar Kristianu ir pietiekoši lieli, lai paši varētu ceļu noiet, Ernestu vismaz turpceļā uzņemos stiept es. Šis ir no tiem ezeriem, kas tiešām jāredz, ūdens tik dzidrs, ka tajā atspoguļojas visi kalni, no krasta var redzēt Dachstein masīvu ar visiem ledājiem. Saulainā laikā skats ir vienkārši izcils. Tādēļ pirms gājiena uzsākšanas kādu laiku pavadām vienkārši skatoties ainavu. Un ko tur slēpt, Reinis iedarbināja vietējo atrakciju, kura rāda, kā ar šo ezeru palīdzību tiek iegūta elektroenerģija. Forša lieta, visur tek ūdens un strādā sūkņi. Tā kā man visu laiku uz muguras savā somā sēž Ernests, es tomēr ierosinu doties ceļā.

Cilvēkus uz takas nākas sastapt laiku pa laikam, bet tā kā tā ir laba braucama ceļa lielumā, tad nekādas problēmas tas nesagādā. Kad esam tikuši garām Vorderer Gosausee, sākas kāpums pret kalnu un iešana kļūst grūtāka. Soli nedaudz palēnina Ernests, kas vietām vēlas iet pats, viņam nedaudz jūk puses, kā likums, viņš ir gatavs iet uz otru pusi. Tad viņš mēģina piespiest mammu, lai tā nes viņu rokās. Parasti tas beidzas atpakaļ somā. Matīss ar Kristiānu turas braši, nečinkst un iet. Matīss laiku pa laikam sevi un citus uzmundrina ar tekstu: “Kas tad mūsu ģimenei ir desmit kilometri, tāds nieks vien ir.”

Jāatzīst arī, ka es nekad neesmu sapratis, kura no peļķēm pēc pirmā ezera skaitās Gosaulacke. Šogad, izskatās, te ir bijis sausums, un īsti to ezeru nemaz nevar saskatīt. Taču paveroties atpakaļ redzams skaists skats ar Vorderer Gosausee. Gājiens no pirmā uz otro ezeru ir visgrūtākais ceļa posms aplī, jo jāiet pret kalnu, riņķī lielākoties ir tikai mežs, un ir tikai pāris vietas kur noķert seebliku un bergbliku. Kalni lielākoties ir tikai virsotnes aiz kokiem. Lai nebūtu absolūti garlaicīgi, vietām ir izvietoti strautiņi un nelieli ūdenskritumiņu. Gar takas malu vietām ir ūdens ņemamās vietas. Es gan, zinot, ka tepat augstāk kalnos ganās govslopi, atsakos to mēslu novilkumu dzert, jo nekur nav rakstīts par zarnu nūjiņu īpatsvaru tajā. No mūsu grupas daži gan pieturas pie, manuprāt, maldīga pieņēmumu, ka izkusušā ūdenī, kas notecējis pa kalnu uz leju, nekā slikta nevarēs būt. Uz to es atgādinu, ka izīrētajā apartamentā ir tikai viena tualete, un rinda pie tās manī līdzjūtību neizsauks.

Ir arī cilvēki, kas ir pavisam slinki, un tos par attiecīgu samaksu uz takas galu aizvedīs traktors ar piekabi. Kontingents pārsvarā ir pensionāri un mazgājēji. Vēlāk mēs viņus visus redzēsim, atgūstot iztērētās kalorijas ēstūzī. Skaidra lieta, ka viņi visas vietas ēnā jau būs aizņēmuši. Iespējams, ka ir kaut kāds prieks nobraukt to gabalu piekabē, bet man šķiet, ka ar kājām vai velosipēdu ir daudz foršāk.

Trešais ezers Hinterer Gosausee ir mazāks, taču arī visnotaļ smuks. Tālajā galā ir ierīkots kafūzis, un lai motivētu bērnus, apsolu viņiem uzsaukt saldējumu. Pa ceļam uz ēšanu ir tikai viens palielāks ūdenskritums. Kafūzī diemžēl vēl nav izgudrota saldējamā iekārta un saldējumu vienkārši nepārdod. Lai atjaunotu cukura līmeni asinīs, paņemam kolu un vīnes strūdeli. Šai vietā ir atrodama viena no krutākajām lauku tualetēm šajā pagastā. Te nav vienkārša būdiņa ar sirsniņu durvīs un caurumu dēlī. Te viss ir kā pie cilvēkiem, kur tikai vēl nav izgudrota skalojamā kaste.

Ieturējušies dodamies atpakaļ. Matīsam viss ir nedaudz apnicis, tādēļ šis niķojas, nākas iesēdināt viņu Ernesta somā un nest, tāpat, lai uzlabotu garastāvokli. Pēc kāda laika viņu no somas izlaižam, taču te viņu iegāž vēlme visur būt pirmajam. Puika uz ceļa nogāžas un pamatīgi nobrāž ceļus. Nākas veikt sanitāro pieturu un bērnu salāpīt. Tas nozīmē plāksteru salīmēšanu, pārsaitēšanu. Nedaudz pasēžam pie Hinterer Gosausee ēniņā un atpūšamies.

Lejā uz pirmo ezeru norikšojam visai raiti. Neviens vairs neniķojas, visi izklīduši paši pa sevi, Ernests ir nolēmis paņemt diendusu, Kristaps viņu nes atpakaļ. Ejot pa taku pretējā virzienā, redzamas citas ainavas, un tās nebūt nav iepriekšējo atkārtojums. Pirmajā ezerā gar vienu krastu ir klintīs izkalta ceļa vieta, tur savulaik vietējie jaunieši auto ņēmuši galu, par to izlikta piemiņas plāksne. Turpat atrodas arī alpīnistu treniņa ceļš, kur gribētāji var kāpelēt pa klintīm gar ezera krastu. Tā, izskatās, ir populāra izklaide.

Tikuši galā, pagaidām atpalicējus, iestiprināmies ar saldējumu. Cilvēku ir jūtami vairāk nekā no rīta, tirdziņš kļuvis aktīvāks, un arī gājēju ir daudz vairāk. Mēs dodamies uz busiņu un braucam uz mājām ēst launagu un atvilkt elpu. Mājas nav tālu, pat ne desmit minūtes, ko braukt.

Kad elpa atvilkta nospriežam, ka nav ko gurķoties un jābrauc uz Hallštati. Šī pilsētiņa ir no tām, kurā es gribētu dzīvot, smuka un pie ezera. Var skatīties kalnus un ūdeni, cik vien lien. Pirmais aplauziens sanāk, kad nevaram atrast busiņam stāvvietu, visas ir paredzētās tikai vieglajām automašīnām ar augstuma ierobežojumu. Mums vienīgā iespēja ir atstāt autobusu stāvvietā par 20 eiro, kas tomēr ir nedaudz padārgi. Griežam riņķī un braucam mājās. Tomēr paveicas, vienā no tuneļiem atrodas stāvvieta, kurā varam noparkoties.

Ernestam braukšana ir tīri labi patikusi, tādēļ viņš pie ārā kāpšanas uztaisa nopietnu skandālu. Tad nu tādu brēcošu stiepjam viņu pa trepēm lejā uz pilsētas centra. Trepes ne ar ko īpaši neizceļas, vien divas jaunkundzes mēģina iepozēt uz pilsētas fona. Ja jau mugurā leopardādas kleita, tad jau noteikti iepazīšanās sludinājumam.

Hallštate patīk ne tikai mums. Vietējie zina stāstīt, ka Ķīnā uzņēmīgi ļaudis ir uzbūvējuši pilsētiņas repliku, un tagad no ķīniešu tūristiem ir grūti atkauties. Līdz ar to pat vakarā pilsēta atgādina ķīniešu kvartālu ar eiropeisku apbūvi. Nākas uzmanīties, lai ar pašiņu kociņu kāds tev neizbaksta acis. Ķīnieši fotografēšanos vispār uztver ļoti nopietni, kājas jāsaliek pareizi, jāsmaida, jāieņem īpaša poza. Redzam ķīniešu meitenes cītīgi fotografējam savu kāju nagus uz laukuma fona. Iespējams, tādas bildes tai galā kotējas.

Mēs nedaudz pablandāmies pa centru, atrodam vietu, kur pirms daudziem gadiem iestiprinājāmies. Apmeklējam vietējo baznīcu, pēc Prāgas zeltītiem brīnumiem, šī liekas vienkārša. Pasēžam ezera krastmalā un izdarām secinājumus. Pirmais, ka kādreiz bez ķīniešiem bija kaut kā mājīgāk (laikam ksenofobija). Otrais, tā kā busiņu darbalaikā nav kur atstāt, tad sāls raktuves mums nāksies apmeklēt citur. Pastaigājam pa promenādi, aplūkojam vietējos suvenīru veikalos nopērkamos minerālus un dodamies atpakaļ uz mājām.