2. jūlijs (Liechtensteinklamm – Erlebnispark Urzeitwald – Gosausee)

Šodien rīta plānā mums ir došanās uz vietu, kas oriģināli saucas Liechtensteiner Klamm. Arī šo vietu es agrākos ceļojumos esmu redzējis un šo to pat atceros. Vispār visi ir tik labi informēti par šo vietu, ka pat Ivara palīdzība vairs nav vajadzīga. Kā jau visos publiskos objektos, arī šeit pirms paša objekta ir vairākas auto stāvvietas. Standarta pieeja ir necensties braukt uz pirmo vistuvāko, bet noparkoties otrajā. Pirmā parasti ir pārbāzta, bet otro visi ignorē. Nevar teikt, ka vietas vēl būtu daudz, bet busiņam pietiek. Izkāpjam ārā un dodamies uz aizu.

Pa velti Austrijā var redzēt tikai kalnu pa gabalu, arī par ieeju aizā ir jāmaksā. Galu galā viņiem tak jāuztur visi tie gājēju celiņi, kas nodrošina aizkļūšanu no viena aizas gala līdz otram. Vispār var manīt, ka kopš iepriekšējās reizes (pirms daudziem gadiem) te ir veikti daži uzlabojumi, dēļi ielikti jauni, no akmeņiem sargājošie tīkli spīd kā tikko uzlikti. Pati pārvietošanās notiek pa pusotra līdz trīs metra platu celiņu, visur barjeras, lai kāds entuziasts fotografējot, objektīva pārsvērts, nenoveltos lejā upē. Sajūta gan tāda kā gadatirgū, cilvēki ir visur. Nākas iekļauties masā un soļot uz priekšu.

Kopumā iespaids ir labs, tagad pārmaiņas pēc spīd saule, iepriekšējā reizē, kad es te biju, bija nomācies. Un saules gaismā jau viss izskatās smukāks. Matīss un Kristians ir braši soļotāji, laiku pa laikam gan jāpaskatās, lai neskrien pa trepēm un skatās, kur liek kājas. Ernests izmanto vectēva pakalpojumus, un tiek nests. Galā atrodama neliela vieta, kur piesēst un atpūsties. Nolemjam apsēsties arī mēs un nedaudz iestiprināties. Ernests, protams, ir galvenais ēdājs. Atpūta ir tīri tā neko, grauz maizi un skaties uz ūdenskritumu. Kad nu viss ir izpētīts un ievērtēts, var doties atpakaļ. Uz otru pusi mūs nekāds ūdenskritums vis negaida, bet gan suvenīru tirdziņš. Pa ceļam Kristians gan mani mēģina pievērst kristīgai ticībai, izskatās, ka viņiem skolā kāds pamatīgi skalo smadzenes jau pirmajā klasē. Nekas, nākas parunāt par ģeoloģiju un dinozauriem. Saldējuma pārdevējiem mēs, protams, vienaldzīgi garām neejam, šodien tak ir dikti karsts laiks.

Nākamais ievērības cienīgs piedzīvojums ir izbraukšana no stāvvietas, pastaigas laikā tā jau ir piepildījusies un, lai ar busiņu tiktu ārā, nākas diezgan papūlēties. Tālākajos plānos mums ir nedaudz mājās atvilkt elpu un tad aizvest bērnus uz tuvējo atrakciju parku.

Ja skatāmies Erlebnispark Urzeitwald mājaslapā, tad šķiet, ka viss ir ļoti jauki, un bērniem būs ko darīt. Tas arī atrodas netālu no mājām, labi ja piecu minūšu brauciena attālumā. Ieejas maksa gan ir iespaidīga, taču kasiere mums izkalkulē vislētāko variantu. Ieejot atrakciju parkā ir skaidrs, ka parka labākie gadi ir jau vismaz piecu gadu attālā pagātnē. Krāsa nolupusi, daļa no atrakcijām lāga nestrādā. Un šķiet, ka viss pasākums būs totāla izgāšanās.

Ernests atsakās doties tālāk par Kembrija periodu. Tur atrodas dīķītis ar putaplasta trilobītu. Uz tā muguras bērni var kuģot pa dīķīti. Ernestam tas trilobīts nemaz nav vajadzīgs, dīķa malā atrodas akmentiņi un tos viņš met iekšā dīķī. Ar šo lietu viņš nodarbojās vismaz pusotrus stundu, ja puiku nesa prom, viņš skaļi protestēja un joza atpakaļ pie dīķīša. Matīss ar Kristianu gan izmēģināja visas piedāvātās iespējas, izbrauca ar lapseni (kā ar lidojošo lapsu), nofotografējās ar mamutiem, plostoja pa lielāku dīķi un lidoja ar perodaktilu. Beigās viņi atklāja trubu ar strautiņu, pa kuru varēja šļūkt uz leju un palika tur līdz pašām beigām. Īsumā var teikt, ka bērniem patika, es gan biju nogarlaikojies līdz nāvei. Jāatzīst, ka Austrijas mežos ir viena liela priekšrocība, te nav odu. Ja Latvijā līdzīgā vietā es jau sen būtu pārvērties par odu ēdamgaldu, tad te nemanīju nevienu pašu. Arī ar dunduriem viņiem te ir paknapi, pāris gan nositu, bet nekādu uzmācīgo baru te nebija.

Kad pienāk atrakciju parka slēgšanas laiks, mums nākas doties projām. Bērni noguruši, un neviens īpaši neprotestē, pat Ernests uz beigām ir gatavs atstāt savu Kembrija dīķi un izlidot ar Akmeņogļu perioda lapseni.

Vakara plānā mums ir Gosausee apmeklējums. Varētu padomāt, ko tur atkal vilkties, jo vakar jau tur bijām. Taču Aijai ir ienākusi galvā spoža doma, ka vakarā ezers saulrietā izskatīsies vēl labāk nekā pusdienas laikā. No bērniem par līdzbraucēju piesakās tikai Ernests, pārējiem puišeļiem ir mainkrafta sesija, no kuras viņi nudien nevarot atrauties, atstājam viņus Reiņa uzraudzībā.

Aijai izrādās taisnība, saule rietot smuki iekrāso atlikušos ledājus sarkanīgā krāsā. Esam tāda spara pilni, ka nolemjam apiet apkārt pirmajam ezeram vēlreiz. Cilvēku tagad praktiski nav, ir arī vēsāks. Austrijā šajās dienās valdot nenormāls karstums, vismaz tā apgalvo vietējie un nodarbojas ar siena vākšanu. Tāpēc vēss vakars ir pašā laikā. Jāatzīst, ka šī ir viena no foršākajām pastaigām visā ceļojuma laikā. Kalni vakarā izskatās vienkārši brīnišķīgi.

Kad ceļš apkārt ezeram pieveikts, saule jau ir norietējusi. Sākotnējā ideja apskatīt ezeru arī mēnessgaismā tiek atlikta, jo Mēness lēks vēl tikai pēc pāris stundām, un nav īsti skaidrs, kad šis izlīdīs no kalnu virsotnēm, lai apspīdētu ezeru.