„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšana turpinās. Nolēmu noīsināt lasāmā sarakstu par vēl vienu grāmatu. Vāka paskats vien man uzdzina šermuļus. Tā noteikti bija pionieru literatūra, kas stāstīs par tēvzemes varoņiem. Ja vēl varoņu daļai man nekas nebūtu pretī, man dikti negribējās lasīt propagandas gabalu. Taču, lai viņa nebūtu jālasa jums, uzņēmos upuri un izlasīju es.

Grāmatā stāstīts par padomju jaunieti, kurš Lielā Tēvijas kara laikā apgūst izlūka meistarību un veic savu karavīra pienākumu ģērbies gan esesieša, gan vācu flotes virsnieka formas tērpā, darbodamies okupētās Ukrainas teritorijā, Rumānijā un Vācijā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Visai grāmatai cauri vijas krievu jaunekļa un vācu meitenes mīlestība, kas saglabāta par spīti gadiem ilgai atšķirtībai un skaudriem pārdzīvojumiem.

Alekseju Dorohovu jau no bērnu dienām vilināja jūra, zirgi ar’ patika, bet jura aizrāva tā, ka mācījās navigāciju pat vācu valodas stundās no grāmatas, kas pievilkusies ar siļķu smaku. Puikam sapņi piepildījās, tēvs militārists saprata, ka valstī bez flotes nekā, atļāva un puika devās uz Sevastopoli skolā. Karš viņu pārsteidza nesagatavotu atvaļinājumā, taču viņam izdevās atgriezties uz sava kuģa un pakarot. Bet pēc tam viņš nonāca vācu karagūstekņu nometnē un kļuva par pagrīdnieku.

Lai arī stāsts par jaunajiem censoņiem, kas īpaši nemācīti spēj veikt lielas lietas, savulaik bija populārs žanrs. Šis pārspēja daudzas iepriekš lasītās grāmatas. Aļošjam, izrādās, piemīt īstens izlūka talants. Viņš bērnībā, dzīvojot kopā ar vāciešiem, ielauzījies vācu mēlē un runā ne sliktāk kā paši vācieši. Izskats arī ir pietiekami ārisks, un pats galvenais, spēj izkulties no jebkuras bezizejas situācijas. Un puisis veic varoņdarbus, kuri liktu pašam Štirlicam, nervozi pīpot aiz stūra. Te pat runa nav par rūpīgi gatavotu infiltrāciju, bet par improvizāciju.

Nevar teikt, ka varonis grāmatā neizaug, viņš izaug pamatīgi un pārliecinoši. No diezgan naiva puišeļa par nopietnu fašistu nīdēju. Viņam bija pamats, tā kā ar racionalizāciju viss kārtībā. Iesauka Stūrmanītis gan viņam palika no pirmajiem kara gadiem, bet reputāciju biedru acīs viņš iemantoja ātri. Kara laikā lode nešķiro cilvēkus pēc izglītības vai acu krāsas, izdzīvo tie, kuriem paveicas. Stūrmanītim paveicas visvairāk, jo daudzi viņa biedri noliek galvas par Tēviju.

Grāmatā ir interesanta lieta, autors nekautrējas apgalvot, ka Padomju Savienība iepriekš saņēmusi informāciju par gatavoto uzbrukumu, taču nav noticējusi. Pirmā grāmata no šī laika posma, kurā šis jautājums tiek apspriests. Fašistu un viņu roklaižu apraksti gan ir tipiski laikmeta garā. Taču kā apgalvo Stūrmanītis, visi vācieši nav vienādi, un par tautu nevajag spriest pēc indivīdiem. Jo ir tak VDR un VFR, vienā dzīvo darba rūķi otrā fašistu līdzskrējēji.

Grāmata kā tāda lasījās kā jau spiegu romānam pienākas – ātri un viegli. Nopietns trillerītis, kuram pat lāga nebija uzlikts propagandas slānis. Autors daudz nerunā par augstām lietām un vairāk centrējas uz mēģinājumiem izdzīvot un uzvarēt. Nav arī nekāda varoņu žēlošana, labi, kas nu viņi par varoņiem tādi kartona tēli ar varoņiem pienākošos īpašību kopumu, bet tomēr.

Lieku 7 no 10 ballēm. Patika, aizveda atpakaļ bērnībā, kad pionieriem domātie stāsti mani patiesi aizrāva piedzīvojumu dēļ. Citiem gan ar viņu nebūtu gatavs uzbāzties, jo žanram ir zināma specifika. Lasīt vai nelasīt ir jālemj katram pašam.