Šorīt ceļamies agri, jo priekšā garš ceļš mērojams. Tā kā lidostā būs jāsavāc pārējie ceļojuma dalībnieki, tad plāns ir sekojošs: braucam uz Gosau pa taisno, pa ceļam iepērkam pārtiku, Āriju atstājam gatavojot vakariņas, un pārējie braucam uz lidostu sagaidīt. Ja viss izdosies, tad uz vienpadsmitiem vakarā vajadzēt būt mājās jau pilnā komplektā. Tādēļ šodien nekādi apskates objekti nav ieplānoti.
Paēdam brokastis, nododam viesnīcas atslēgas un ejam uz busiņu. Tavu brīnumu – priekšējais ritenis tāds pamīksts, tagad beidzot saprotam, ko tas zilais indikators mums vēstīja. Mierina doma, ka gaiss tik ātri ārā neplūst un mierīgi var braukt. Tuvākajā benzīntankā piepumpējam riepu un dodamies Austrijas virzienā. Pirmā dienas pauze paiet uz šosejas, visu laiku braucam un braucam. Pa ceļam piestājam Lincas iepirkšanās centrā un iegādājamies sākotnējos pārtikas krājumus, kuriem vajadzētu pietikt kādām pāris dienām. Kristaps jautā par tuneļiem Austrijā, mēs ar Reini nez kādēļ esam pilnīgi droši, ka nekādi tuneļu mūsu ceļā negadīsies. Kad tas paziņots, parādās pirmais tunelis.
Līdz Gosau esam tikuši pēcpusdienā. Mājas saimniekiem ir siena laiks, bet par mūsu ierašanos priecīgi. Izkraujam mantas, saņemam dzīvokļa atslēgas, tam nav ne vainas – četras istabas, virtuve, vannas istaba. Un pats galvenais – skats uz kalniem. Mājas saimnieks gan ir skeptisks par mūsu laika plānošanu un apgalvo, ka no Vīnes tik ātri atpakaļ netiksim, bet nu lai jau mēģinot. Papildus viņš pastāsta, kur var nopirkt maizi, kad notiek vietējie tirdziņi, kur dabūt pienu un olas. Mēs iestiprināmies un dodamies uz Vīni.
Sākumā vienā no pārvadiem nedaudz sajaucam virzienu un kādas desmit minūtes tērējam, lai nonāktu kur paredzēts. Lieki piebilst, ka man uz Ivaru ir nopietnas dusmas. Kad esam tikuši Lincas apkaimē, busiņa panelis atkal izmet samazināta spiediena brīdinājumu. Benzīntankā mums izdodas atrast arī vaininieku, riepā ir maza nagliņa. Apspriežamies un nolemjam, ka ar tādu riepu braukt nav prāta darbs, un tādēļ nolemjam riepu saremontēt. Benzīntanka darbinieks izstāsta mums, kur atrodas riepu remonts, un dodamies uz turieni. Tas nozīmē, ka lidostā noteikti nebūsim laikā.
Tagad sākas neliela epopeja ar caurās riepas lāpīšanu. Izslavētais riepu serviss darbu beidz 17:00, tā ka ierodamies 17:05, tad paši vainīgi – bode ciet. Noķertais darbinieks, kas nav pamanījies laikus notīties, pārsūta mūs uz blakus servisu. Servisā dzīvā rinda uz pāris stundām, ja gribot, lai gaidot, ja gribot ātrāk, lai ejot pie priekšnieka. Priekšnieks viņiem strādā kasē, laikam jau bija pa dienu apnicis tur dirnēt, un šis bija pilns ar vēlmi palīdzēt. Sākumā noteica skādi, pēc viņa principiem riepa, kurai nagla ir pirksta tiesu no malas nav atjaunojama. Tā sakot par klientiem ar’ jānes atbildība. Tādēļ tika piedāvāts izmantot rezerves riteni.
Procesā uzzināju daudz kā jauna, Ford Tranzit visi štrumenti noslēpti zem priekšā sēdētāja beņķa. Vispār jau visa nomaiņa turpat stāvlaukumā ilgu laiku neprasīja un pēc kādām divdesmit minētām bijām atpakaļ uz ceļa. Vienīgi tagad rezerves riteņa vietā mums bija caura riepa.
Ceļu līdz Vīnes lidostai Ivars aptuveni zināja, taču uz beigām atkal esam spiesti vadīties pēc zīmēm, lidostā atklājās vēl viena problēma, standarta parkingā busu nemaz nav iespējams novietot – pa augstu. Beigu beigās nedaudz kļūdījāmies un noparkojāmies īres mašīnu stāvvietā.
Lidostā mūs sagaida Maija ar Ernestu, Aija, Matīss un Kristians. Kad visi savākti, dodamies uz stāvvietu un štukojam, kā tikt laukā no tās, mums jau neviens karti izbraukšanai nedos. Kamēr visi sasēžas, Reinis pie vietējā sarunā, ka par 4 eiro viņi mums barjeru pacels. Tādi nu tie Europecar darbinieki ir pa velti neko nedarīs. Tiekam ārā, un sākas garais pārbrauciens uz Gosau. Bērni uzvedas labi, nekaujas un neraud. Mājās esam ap divpadsmitiem. Ir pilnmēness, un kalni izskatās visnotaļ smuki.
Par šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es zināju jau labu laiku. Tikai tas mani atturēja no tās izlasīšanas oriģinālvalodā. Pati grāmatas devīze „Vārdi ir ieroči” vien ir ko vērti. Pēc manām domām tā satur daudz vairāk jēgas nekā 99% no Koelju atziņām. Grāmatas eksemplāru dabūju no izdevniecības Prometejs. Bija svaiga no tipogrāfijas, un vāka noformējums ir izcils. Tagad, kad esmu grāmatu izlasījis, varu pateikt, ka tur pēc būtības ir pateikts viss grāmatas stāsts (ja tā izvēršas alegorijās un līdzībās). Lieki piebilst, ka pēc grāmatas dabūšanas visas citas tika noliktas malā.
Nūjas un akmeņi lauž kaulus. Vārdi nogalina. Emīliju viņi savervēja uz ielas. Viņi apgalvoja, ka viņai labi padodoties manipulēt ar vārdiem. Viņi piedzīvos dienu, kad to smagi nožēlos. Vils izdzīvoja situācijā, kurā viņam nebija paredzēts palikt dzīvam. Bet viņš to neatceras. Tagad tie viņu vajā, taču viņam nav ne mazākās nojausmas kāpēc. Runā, ka esot kāds vārds. Nebija paredzēts to izlaist no rokām. Taču tas notika. Un viņi to grib atgūt…
Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi? Kāda ir tava mīļākā krāsa? Nevajag satraukties – tā ir tikai parasta aptauja. Ar tās palīdzību diezgan viegli varēs noteikt tava psiholoģiskā profila segmentu un saprast, kā pareizi uz tevi iedarboties. Vispār jau vari arī neatbildēt – tavos sociālo tīklu profilos to noskaidrot būs nieka lieta. Segmentācija ir labas sadarbības pamatu pamats, katram segmentam ir savi vārdi, kas tiek cauri visiem smadzeņu filtriem un pakļauj cilvēku vārdu izteicējiem. Visvieglākais ir to izdarīt verbāli, bet tas nav obligāti, pastāv arī citi veidi. Šie vārdi ir daļa no leksikona, sen aizmirstas pirmvalodas, kas nāk līdzi cilvēkiem no pašiem valodas pirmsākumiem. Un vēl ir kailvārdi, vārdi, kuri noslauka visas smadzeņu barjeras un pilnībā pakļauj personību.
Bet nu pie grāmatas – Vils attapās lidostas tualetē ar adatu acī un dzirdot jautājumu. „Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi?” tā sākās viņa saskarsme ar vienu no pasaules šķautnēm, par kuru līdz šim viņš pat nenojauta. Man jau vispār tādi trillera sākumi patīk, lasītājs kopā ar galveno varoni tiek iemests notikumu vidū. Ja autors to paveic labi, tad lasītājs no pirmajām lapaspusēm identificējas ar galveno varoni, un viss turpmākais tiek uztverts dziļi personīgi. Vilam pakaļ dzenās „dzejnieku” grupa, viņam nav ne jausmas kādēļ, un ko tiem no viņa vajag, taču viņš un viņa glābējs aiz sevis atstāj līķu kalnus. Pakāpeniski viss kļūst skaidrs, un patiesība ir visnotaļ šausminoša.
Arī ar Emīliju, kurai veltīta otra grāmatas sižeta līnija, ir visnotaļ viegli identificēties, iespējams, autors labi noteicis lasītāju segmentus. Viņa ikdienā piepelnās Ņujorkā krāpjot cilvēkus kāršu spēlēs. Sākums mani nedaudz sabaidīja, kad Emīlija nokļuva skolā, kurā mācīja vārdus, man šķita, ka tūlīt, tūlīt aizies Harija Potera tēma. Tur tak ar jaunie burvji mācījās pareizu izrunu! Bet par laimi skola nebija ilgi, un viss pievērsās darbībai.
Grāmatas ļaunais tēls ir labi izstrādāts. Viņu var patiesi ienīst, viņam cilvēki ir tikai instrumenti, lai realizētu savas idejas. Viņam pasaule ir skaidra, cilvēki ir vāji, un viņa ietekmei uz tiem praktiski nav nekādu robežu. Taču, katram jau gribas izaicinājumus un noteikt savu spēju griestus, tad kādēļ gan neuzspēlēt bīstamu spēli? Viņam jau nekā cita dzīvē ar’ nemaz nav – tikai ticība Dievam un vājība uz kurpēm.
Ja mīli fantazēt par konspirāciju teorijām, tad šī grāmata ir tieši Tev. Sevišķi tās sadaļas, kurās autors izvēršas par masu apziņas manipulācijas tēmu. Mūsdienu cilvēki uz ielas var neteikt svešam cilvēkam savu vārdu, taču ir gatavi sniegt publisku savu dzīves aprakstu sociālajos tīklos. Tas ļauj strādāt ar šiem cilvēkiem individuāli. Zinot, kādas ziņas viņam patīk, ko viņš dara un kā domā, viņu ir visnotaļ viegli piesaistīt noteiktam ziņu avotam. Iegūt uzticību, un manipulējot ar informācijas plūsmu cilvēka virzienā, manipulēt ar viņa apziņu. Dzejnieki ir tieši šāda slepena grupa, kas ne tik daudz staigā pa ielām, lai pakļautu cilvēkus savā varā, cik kontrolē informācijas plūsmu un saturu. Vārdi ir ieroči, varbūt ietekme nebūs momentāna, taču tā būs tāda, ka cilvēks to pieņems par savu personības sastāvdaļu. Nākamreiz, kad attopieties, ka lasāt tikai vienu ziņu portālu vai skatāties vienu ziņu kanālu, padomājiet par to. Kas ir tas, kas mani piesaista šim portālam un ziņu kanālam. Lielākoties tas ir tādēļ, ka te tu saņem to informāciju, kas tev patīk un kura šķiet pareiza.
Kā jau iesākumā sacīju mani šajā grāmatā fascinēja neirolingvistiskās programmēšanas tēmas izvēršana. Tas jau ir nieks, ka viss ir izdomājums, bet paspekulēt jau var. Autors ir pacenties un vārdu ietekmes sistēmu ir izstrādājis loģisku un saprotamu. Te nav nekādu noslēpumu, un ja to pieņem kā doto, tad pasaule kļūst pavisam interesanta. Tāpat kā agrāk bērnībā, kad fantazēju, ka ar pareiziem burvju vārdiem visu varētu paveikt viegli un ātri. Lieku 9 no 10 ballēm.
No rīta ceļos agri, mums taču vēl jāpaspēj apskatīt Prāga! Tā kā esmu pamodies ātrāk pirms norunātā brokastlaika, tad nolemju paskatīties, kas labs atrodas uz man numuriņa balkona. Izrādās, ka balkons ir viens visiem numuriņiem. Pa to var apiet apkārt gandrīz visai viesnīcas ēkai, nedaudz pafotogrāfēju vietējo baznīcu, ar prieku no saviem augstumiem konstatēju, ka busiņš stāv turpat, kur noparkots.
Brokastis viesnīcā ir labas, te izskatās tūristu grupas, kuras pārvietojas lielajos autobusos, neapmetas, tādēļ par vietu pie cīsiņu bļodas nemaz nav jācīnās. Pabrokastojuši sakravājam mantas, izčekojamies un dodamies pastaigā pa pilsētu. Laika jau ļoti daudz nav, tādēļ aizstaigājam tikai līdz tuvākajai baznīcai. Kā jau mazpilsētās pienākas, blakus baznīcai atrodas arī centrālais laukums. Nekā ievērības cienīga – tikai smuki sakopta pilsētiņa. Bez baznīcas ievērojams objekts ir arī kāds vietējais “Sprīdītis” – statuja puišelis ar mugursomu. Šķiet, ka viss apskatīts, un dodamies uz busiņu. Katafalks jau aizbraucis darbos, būs kādas agrākas bēres gadījušās? Mašīnai visi logi veseli, nevienam nav bijusi interese par busā atstāto mantību, soda kvīti par neatļautu parkošanos ar’ neatrodam. Super, varam braukt uz Prāgu.
Ivars tiek degradēts uz nevajadzīgu vismaz līdz Prāgas viesnīcai. Navigācijai tagad izmantojam veselo saprātu un vakar pirkto karti. Visa štelle šķiet pašsaprotama, uz Prāgu var aizbraukt tikai pa vienu ceļu, un problēmām nevajadzētu būt. Vienīgais ievērības cienīgais atgadījums līdz Čehijas robežai ir kaut kādas lampiņas mirgošana kontrolpanelī. Tiek veikts zvans brālim, kurš saka, ja tā nav sarkana, tad brauciet vien tālāk. Vēlāk gan izrādījās, ka lampa pārbauda riepās spiedienu, un vispār mums ir neliela problēma. Drošības pēc iebraucām benzīntankā, lai pārbaudītu riepās spiedienu. Busiņa izīrētāji nez kādēļ bija pārpumpējuši viņas par veselu pus atmosfēru un vienai nedapumpējuši pusīti. Nekas, izlīdzinām spiedienus atbilstoši normai un ar padarīta darba sajūtu dodamies tālāk.
Vispār jau braukājot šādā veidā galvenais ir laikus nopirkt vinjeti, tādu uzlīmīti, ko ielīmē logā, lai parādītu, ka esi ieguvis tiesības izmantot vietējās ātrgaitas šosejas. Parasti viņas pārdod pierobežas benzīntankos. Tā kā cenas ziņā nav lielas atšķirības, tad pērkam tādas, kas būs vēl derīgas braucot atpakaļ uz Latviju.
Viesnīcu Prāgā atrodam pārsteidzoši ātri, pat neticu mūsu veiksmei. Tā gan atrodas pilnīgā nomalē, bet tikai “pusstundas” attālumā no centra. Esam atkūlušies pa ātru, un tādēļ iečekoties vēl nevaram. Saņemam no viesnīcas administratores karti un norādi, kā ar sabiedrisko tikt līdz centram un šaujam prom. Pirmā norāde ir augšā pa kalnu līdz autobusam. Dodamies augšā pa kalnu, bet pamanāmies atrast nepareizo autobusu pieturu, labi ļaudis pieturā mums parāda pareizo ceļu. Kad autobusa pietura atrasta, nākamais uzdevums ir dabūt biļeti. To varot dabūt tuvākajā veikalā. Tuvākie veikali ir kādi trīs. Šnabja bodē neko tādu nepārdod. Varbūt arī pārdod, bet ķīniete – pārdevēja vienkārši nesaprot, ko no viņas grib. Dodamies uz pārtikas bodi, tur pārdevēja arī ķīniete, un viņa saprot, ko mēs vēlamies. Taču biļetes viņai ir tikai trīs. Nekas, vienam nāksies braukt pa zaķi, taču pēkšņi negaidīts notikumu pavērsiens – atrodas arī ceturtā biļete. Vēlāk ar “atpakaļprātu” secinām, ka tādās bodēs biļetes pirkt nav visai liels prāta darbs, jo mums iesmērēja pusotrstundīgās biļetes, lai ar’ mūsu plāniem pietiktu ar pusstundas. Trešais posms ir iekāpt autobusā un aizbraukt līdz metro stacijai. Metro stacijas ideja man dikti patīk, jo es kolekcionēja metropolitēnus, ar kuriem man ir nācies braukt, to gan vēl nav daudz (Maskava, Londona, Milāna, Turīna, Hongkonga, Singapūra, Parīze, Vīne, Berlīne, Barselona). Stacija saucas Flora un brauksim līdz pašiem Hračaniem, kāpēc uz turieni, man nav ne jausmas, bet ja jau Reinis saka, ka tā būs vislabāk, tad tā jau arī būs.
Izkāpuši Hračanu metro stacijā, dodamies uz Svētā Vita katedrāli. Svētā Vita dzīvesstāsts ir elpu aizgrābjošs, un kā jau īsteni svētam cilvēkam pienākas, viņš miris savas ticības dēļ. Taču starp spīdzināšanām viņš ir paspējis izdzīt ļaunos garus no Diokletāna dēla, izvizināties ar eņģeli. Un pēc nāves spējis parādīties kādai kundzei un parādīt savu nāves vietu (vietu, kur eņģelis bija viņu atstājis guļam uz zemes). Par to viņam Prāgā uzcelta brīnumskaista katedrāle. Vispār viņa ir patiešām iespaidīga un dominē pāri visai vecpilsētai. Skaidra lieta, ka te nu ir pilns ar ķīniešiem, kuri tagad ir pamanījušies iekļauties jaunajā selfiju stiku modē. Tāpēc skats uz laukumu baznīcas priekšā ir pavisam jancīgs. Lieki piebilst, ka, lai ar baznīcas priekštelpā var iekļūt par brīvu, tad, lai tiktu tuvāk altārim, ir jāpērk biļete. Nezinu, ko par to teiktu pats Jēzus, bet varbūt, uzrādot kristāmzīmi, iekšā varētu tikt pa velti. Kristāmzīmes man nav, tādēļ pat nemēģinu.
Nedaudz izejam loku pa vecpilsētu, viņi te ir pamanījušies pat veselu ielu padarīt par maksas pasākumu. Nu tik dikti mani viņa neinteresē, lai es par to vēlētos maksāt naudu. Tā vietā pagrūstījies starp ķīniešiem, izbrīvēju vietu uz skatu laukuma, no kura paveras skats uz Prāgu. Pieklājības pēc nodirnu te pāris minūtes, mēģinot dabūt taisnu horizontu savās bildēs un kāpju lejā. Nākamā pietura Kārļa tilts. Tā kā tilti vislabāk izskatās no malas, tad sākumā aplūru slaveno Kārļa tiltu no cita tilta. Izskatās tiešām tīri tā neko, tikai tāds pamelns, diez vai tā bija arī pašā sākumā. Tikai pēc apskates no malas dodos uz pašu tiltu.
Maniem ceļabiedriem par nožēlu es nejauši atrodu grāmatveikalu, kurā pārdod lietotas un jaunas grāmatas angļu valodā divos stāvos, daudz plauktu utt. Īsumā es iegāju iekšā dodot pārējiem ceļa biedriem brīvo laiku. Biju kārtīgs un ilgāk par desmit minūtēm grāmatbodē nepavadīju. Nav jau arī tā, ka man ko īpaši vajadzētu, es vairāk iepazinos ar piedāvājumu. Zinātniskās fantastikas un fantāzijas piedāvājums bija tikai viens plaukts, tādēļ daudz laika nepagāja. Vienīgais, ko nožēloju, ka komiksu piedāvājumā noskopojos un nenopirku Maus.
Pēc grāmatterapijas biju gatavs doties uz tiltu. Godīgi sakot man patika, īpaši statujas nepētīju, bet vietām pa ausu galam paklausījos ekskursiju vadītāju stāstīto citām grupām. Centrālais tēls uz tilta ir kāds suns un svētais. Apgrābstot Jāni no Nepomukas tiek garantēta atgriešanās Prāgā, suni savukārt apgrābsta tie, kas lāga neprot atšķirt Jāni no suņa, vai vienkārši apgrābsta visu, kas spīd. Pieskaršanās sunim nedod neko. Es nekam rokas klāt neduru, nevar jau zināt, kad apgrābstītāji pēdējo reiz ir mazgājuši rokas.
Ar tālākie plāniem mums ir švakāk, nav īsti idejas uz kurieni iet nu, varētu jau uz Vaclava Havela laukumu, bet varētu arī apskatīties pārējo vecpilsētu. Tad Ārija atceras, ka te esot viens baigi labs pulkstenis, kas rādot apaļās stundās apustuļus. Diemžēl mūsu zināšanas Prāgā vēl nav tik labas, un atlikušajās piecās minūtēs uz šo elpu aizgrābjošo šovu nepaspējam. Kad atrodam pulksteni, ir jau desmit pāri diviem. Verķis gan ir smuks, krāsains ar daudzām astroloģiskām zīmēm, vienu vārdu sakot to ieraudzījis, gribēju redzēt arī slavenos apustuļu automātus. Savulaik pirms elektrības izgudrošanas, tas esot bijis kaut kas neparakstāms.
Tā kā pusdienas laiks jau ir pagājis sākam domāt par ēšanu. Man ir ideja, ka varētu aiziet uz kādu krogu, kas uzurpējis Šveika vārdu un iedzert alu tur. Reinim gan ir citas idejas, viņš apgalvo, ka būtu grēka darbs, apmeklējot Prāgu, neiet uz krogu “Pie Fleka”. Krogu atrast bija visnotaļ viegli. Reinis, kurš, manuprāt, māk pamatlietas pajautāt praktiski jebkurā Eiropas valodā, lēnā garā, aptaujājot garāmgājējus, nosaka pareizo azimutu un pēc kāda laika, lai ar ne pa optimālāko ceļu, klāt esam, bez nekādas kartes izmantošanas un adreses nezināšanas. Par krogu varu teikt patiešām labs, gan knēdlihi, gan alus. Sevišķi jau alus. Nopirku pat piecus litrus līdzņemšanai. Rekomendēju. Nedaudz gan krita uz nerviem vietējais rezidējošais akordeona spēlētājs, kas kroga atmosfēras radīšanai, laiku pa laikam nospēlēja kādu Rozenštrauha kaverversiju vietējā apdarē. Kad tieku ārā no kroga esmu jau nedaudz “kunga prātā”, bet uz līdzsvaru vēl ietekme nav jūtama.
Dodamies skatīties to pulksteni ar visiem apustuļiem. Nākas gan kādas padsmit minūtes pagaidīt, bet redzams, ka šajā laukumā tā ir galvenā izklaide. Piesēst ir praktiski neiespējami, jo bomži visas sēdvietas ir stratēģiski ieņēmuši un izguļ palaunadzi, un izplata aromātu. Kustīgās figūriņas apskatīt ir sanākuši pārsimts cilvēki, pūlis ir tā neko. Pulksteni kāds meistars ir uzbūvējis jau piecpadsmitajā gadsimtā, un varu derēt, ka tā ir bijusi skatītākā izklaide visā pilsētas vēsturē. No mūsdienu viedokļa jau var pavīpsnāt, kas gan tur ir – koka apustuļi pa kārtai palūr pa logiem, un nāve skandina zvanu. Bet savulaik šī noteikti bija top lieta, par kuru savā ciemā stāstīt un stāstīt. Pēc šova beigām dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur nokārtojam formalitātes un dabūjam istabiņas atslēgas.
Ir jau vēls vakars un taisos iet gulēt, pa televizoru rāda interviju ar grieķu premjeru, kas apgalvo, ka parādīs Eiropai pigu un naudu ar’ dabūs. Viesnīcas koridorā vācu jauniešiem un jaunietēm ir sācis riesta laiks, visu laiku kāds vai kāda spiedz un tiek skaļi aizvērtas durvis.
Šogad, plānojot ceļojumu uz Austriju, nolēmām īrēt busiņu Latvijā. Tā kā esam deviņi braucēji, tad uz atbilstoša izmēra busiņu sanāk visnotaļ ievērojama ekonomija, kas mierīgi nosedz gan papildus degvielas un viesnīcu un arī lidojuma izmaksas. Vienīgais resurss, kas netiek lietderīgi izmantots, ir laiks, to sanāk pakāst vismaz četras diennaktis. Beigu beigās nolēmām, ka četri brauksim ar busiņu, bet pieci (pārvarā bērni) lidos ar lidmašīnu. Lidotājus mēs vēlāk savāksim Vīnes lidostā.
Svētdienas rītā mierīgi paēdu brokastis, tā kā man nav autovadītāja apliecības, tas man nav jābrauc uz nomu pēc busiņa no agra rīta, varu mierīgi bumbulēt. Busiņš ir klāt deviņos, salādējam iekšā mantas, visu pārčekojam, vai nav kas aizmirsts un vai kāds lielāks koferis nepaliks mājās. Kad šķiet, ka viss ir salādēts, cilvēkiem ienāk prātā noskaidrot, kā attaisīt Ford Transit kapotu. Man kā nespeciālistam, tāda ideja šķiet dīvaina, kādēļ tas vispār ir jādara, kad kas notiks, tad ar domāsim. Man cilvēki piestāsta daudz par dzesēšanas un logu mazgājamiem šķidrumiem un to papildināšanas nepieciešamību ceļa apstākļos. Okei, pareizo atslēgas caurumu atrodam praktiski uzreiz. Bet tā kā daļēji esam pieraduši pie dažādiem skārienjūtīgiem ekrāniem, tad paiet zināms laiks līdz pielec, ka to atslēgu vajag no visa spēka pagriezt nevis pie pirmās pretestības kasīt pakausi un štukot ko citu. Lai darbs nebūtu bijis lieks, tad tiek papildināts logu mazgāšanas šķidrums. Lieki piebilst, ka vairāk kapots netika virināts, pat ne demonstrācijas nolūkos.
Kad nu visi ir savīkšķījušies, sakāpjam busiņam un dodamies ceļā. Ceļa plānošana tiek uzticēta Ivaram. Ivars gan jau ir vecs. Tas rada zināmas šaubas, ka Polijā viss būs slikti, bet es turu muti un cenšos turēt savas domas pie sevis. Vispār es esmu slikts ceļa biedrs, un nevaru vien nobrīnīties, kādēļ mani vispār vēl kāds ņem līdzi. Man patīk kritizēt, mācīt, stāstīt, kā ir pareizi, izteikt šaubas un nelaikā nokaitināt labus cilvēkus. Lai vismaz pārbraucienu laikā nekristu lieki uz nerviem, es esmu paņēmis līdzi grāmatas. Sēdēšu un lasīšu.
Tā lasot par Oceolu izbraucu cauri visai Latvijai, pat lāga galvu nepacēlis. Galvu paceļu tikai tad, kad mūs Lietuvā apstādina policists. Šoferis bišķi nervozs, jo “iespējams bija “nedaudz” pārsniedzis ātrumu”. Šim policistam ir nevis radars, bet binoklis. Acīmredzot ceļ autozagļus, pienāk klāt un paprasa uz kurieni dodamies, uzzinājis, ka uz Vīni, atmet ar roku, brauciet!
Pie Lietuvas Polijas robežas piestājam, lai izstaipītu kājas, nav jau tā, ka man dikti vajadzētu. Taču Oceola jau izlasīts, un apraksts jau arī pabeigts. Izstaipu kājas, nedaudz iekožam un dodamies tālāk. Polijā mūs aptur muitnieki, taču uzzinājuši, ka dodamies uz Vīni, ļauj braukt tālāk. Es sāku domāt, ka Vīne, iespējams, ir kāds slepenais koda vārds.
Polijā līdz Varšavai mums ceļš uz priekšu virzās visai braši. Ceļš tas pats zīmes rāda, kas vairāk vajadzīgs. Ivars arī lielākoties ceļu zina. Visnotaļ veiksmīgi izdodas pat tikt cauri Varšavai. Nē, nu sastrēgumi un luksofori nekur nav pazuduši, bet nekas traģisks. Bēdīgi sākas braukšana uz Lodzas pusi, ivaram pēkšņi nav ne mazākās saprašanas par esošajiem ceļiem. Braucam pēc sentēvu metodēm, skatāmies ceļazīmes. Reizēm atbildīgākajos brīžos neviens nepievērš uzmanību ceļazīmēm, jo diskutē vai mēģina saprast Ivara norādījumus. Gadās, ka laikus nenogriežam uz pareizās maģistrāles izejas, un nākas izmest padsmit kilometrus lielu līkumu. Tad vēl nedaudz pārkāpjam maģistrāles lietošanas noteikumus apbraucot kasi, lai apgrieztos, par to nākamajā kasē samaksājam 10 EUR lielu sodu. Te nu es sāku prātuļot par kartēm, navigācijām un vecām kartēm. Mans sarkasms netiek ņemts vērā, un saprotu, ka labāk mums visiem būs, ja atradīšu ko lasāmu. Izvēlos Touch.
Lai ar kā tur nebūtu, līdz Lodzai uz vakarpusi esam tikuši. Izbraukt viņai cauri paņem vēl kādu stundu, taču mēs atrodam maģistrāli, kas ved uz Vroclavu, un viss atkal ir kārtībā. Vienīgais ir jau diezgan tumšs. Vroclavas benzīntankā uztankojamies, uzēdam vietējos cīsiņmaizes izstrādājumus un dodamies meklēt Legnicu. Ivars, šķiet, ir adekvāts, un sekojam viņa padomam. Tas ved mūs caur centru, un sākumā viss ir normāli, līdz atklājas, ka ielas šeit ir mainījušas virzienu. Nekas, nākas atkal vadīties pēc ceļazīmēm. Vispār jau uz Ivaru mēs vairs daudz nepaļaujamies, benzīntankā nopirku savam sirdsmieram atjauninātu Polijas ceļu karti.
Lai ceļš neliktos vienmuļš, tad uz Vroclavas – Legnicas šosejas ir uzrīkota migla, nedaudz var just tuvos rapša laukus. Uz ceļa ganās dažādi lopiņu, un arī mēs gandrīz bortā dabūja mežacūķi. Labi, ka auto ir izdomātas bremzes. Legnicā pašiem par brīnumu viesnīcu atrodam naski. Iekšā tikšana gan ir caur iepirkšanās centra foajē, kas nozīmē apsarga pamodināšanu, lai tiktu līdz liftam. Busiņam viesnīcas garāžā vieta neatrodas, par augstu. Administratore iesaka noparkoties turpat blakus pie benzīntanka. Atrodam vietu blakus katafalkam, paņemam vērtīgākās lietas un dodamies uz viesnīcu gulēt.
Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.
Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.
Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.
No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.
Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.
Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.
Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!
Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pamudināja Andris. Pamudinājums bija visai tiešs, iedodot grāmatu izlasīt. Es esmu vājš cilvēks, ja man kāds iedos grāmatu izlasīšanai fiziskā formā, es centīšos ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Pie reizes apsolos izlasīt arī visas Ziemassvētkos uzdāvinātās grāmatas.
Low Town ir pilsētas nomale, šeit valda kriminālie elementi. Augstdzimušie šeit cenšas degunus nebāzt. Vietējie paši tiks galā ar savām lietām. Warden, izbijis speciālo uzdevumu speciālists, šeit ir izkarojis savu vietu. Viņš kūrē savu biznesu, un dzīve puslīdz ir ciešama. Ja paliek par traku, var ieelpot nedaudz laumiņu elpas, un viss atkal būs kārtībā. Taču vienu dienu pazūd bērns. Bērni Low Town pazūd katru dienu, tas nevienu neizbrīna. Taču, kad bērnu atrod, visa pilsēta saausās, ir parādījies kāds, kurš laupa un nogalina bērnus. Warden, lai arī izmeklētāja darbs viņam jau ir pagātne, nespēj palikt malā. Viņš vēlas atrast slepkavu un pielikt šai lietai treknu punktu.
Šī grāmata ir detektīvs, tas nekas, ka te ir maģija, viduslaiku dvesma un lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bomžo, bagātnieki ir narkomāni, un slepenpolicija ir norāvusies no ķēdes. Jā, te ir arī labais burvis, kas rūpējas par Low Town iedzīvotājiem, pasargājot tos no dažādām epidēmijām. Bagātniekiem nav nekādas daļas par “zemes tārpiem”, tikai kad vajag ko īpašu ballītei. Visādi citādi viņi no sava kvartāla vienaldzīgi noskatās uz sabiedrības padibenēm.
Warden vispār tas viss ir pie kājas, viņu pa lielam uztrauc tikai paša āda. Epidēmiju viņš pārcieta jau bērnu dienās, zaudējot ģimeni. Labi, bērnībā viņš ir bijis liels labā burvja draugs, taču izlēma doties zaldātos. Arī ar īpašo uzdevumu vienību viņam ir īpašas attiecības. Daļa grib viņu nomušit tādēļ, ka šis pametis organizāciju, daļa apskauž to par darba spējām. Taču pēc savas būtības viņš ir narkotiku dīleris un jumts pāris kvartāliem. Kā īstam privātdetektīvam (lai arī viņš sevi par tādu neuzskata) pienākas viņam ir vesela kaudze ar vājībām. Laumiņu elpa – skaidra lieta, bez tās viņš nemaz nekust no vietas, piedzerties, labprāt. Viņa saiknes ar oficiālo un kriminālo pasauli dod viņam nopietnas priekšrocības, kad runa ir par tumšu lietu šķetināšanu. Noslēpumi viņam patīk, neskatoties uz savu cinismu, viņš ir liels cīnītājs par patiesību.
Sižets, ja skatāmies no detektīva viedokļa, ir klasiskais. Nezināms noziedznieks un izmeklētājs spēlē viens ar otru paslēpes. Autoram, iespējams, nav bijusi liela pieredze detektīvu rakstīšanā, jo pats centrālais noslēpums ir iznācis tik neaizklāti vienkāršs, ka sākumā pat neticēju savai atklāsmei. Domāju, nekas autors aizveda mani pa viltus taciņu un es aplauzīšos, nevar būt, ka tas ir tā. Diemžēl varēja gan. Parasti noslēpumu, ja viņš lasītājam nemaz nav noslēpums, autors izmanto, lai aprakstītu abu pušu iedejas, motivāciju un dzinuļus, un tad ļauj abām līnijām savilkties cieši kopā ar lielo finālu. Te šī iespēja netika izmantota, man pat palika žēl galvenā varoņa, ka viņš ir tik stulbs un neredz acīmredzamo. Labi daļu no sižeta viņš pavada žvingulī, bet reizēm jau arī ir skaidrā, un viņa rīcība rāda, ka ar galvu viņš noteikti draudzējas.
Tātad grāmatas galvenais pluss ir Warden, varonis ir perfekts, īsts detektīvs un sava aroda meistars. Un tikai viņš viens pats izvelk grāmatu līdz līmenim, kad tā atšķiras no simtiem līdzīgu grāmatu pūļa. Mīnuss vāja detektīvintriga, lai neteiktu, ka viņas nav vispār.
Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku detektīvu un fantāzijas cienītājiem, pasaule, lai ar ieskicēta ir pārdomāti uzbūvēta. Galvenais varonis ir neaizmirstams. Triloģijas pirmā grāmata, un šis esot tas retais gadījums, kad nākamās grāmatas kļūstot arvien labākas.
Kārtējā grāmata no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas. Šo nu es vēl nebiju lasījis, neskatoties uz to, ka viņa bija atrodama mājās visu laiku. Iespējams, mani neuzrunāja tās vāks, vai plānuma dēļ nešķita pietiekoši nopietna.
Romāns vēstī par kāda bulgāru izlūka darbību ārzemēs, kur viņš, it kā būtu pārbēdzējs, iesaistījies amerikāņu izlūkdienestā, bet īstenībā darbojas Bulgārijas republikas labā. Šajā laikā viņš bieži vien nokļūst bīstamās situācijas, taču atjautība un ass prāts allaž izglābj viņu no bojā ejas.
Izlasot šo grāmatu, neviļus rodas pārdomas, ko es pie velna nupat izlasīju. Ir skaidra lieta, ka bulgāru slepenie dienesti noteikti ir pasaulē slaveni ar savām spējām. Arī šeit slepenais bulgāru komunistu spiegs Todorinovs desmit gadus pavadījis emigrācijā. Viņš pat ir iefiltrējies raidstacijā „Brīvā pasaule” un it kā strādā kopā ar amerikāņu specdienestiem. Taču nu ir sākušās ziepes, viņš ieguvis un nopludinājis informāciju par to, ka emigrantu vadoņi saņem naudu no amerikāņu specdienestiem! Trakākais, ka šī informācija ir bijusi pieejama tikai četriem cilvēkiem. Protams, te rodas šaubas par informācijas nozīmīgumu un visu to traci, kas ap šo lietu saceļas. Vienu gan var teikt – droši ne Todorinovam, ne viņa bulgāru priekšniecībai acīmredzot nav pilns rublis, tāda „sūda” dēļ riskēt ar savu aģentu.
„Katrs īsts komunists ir izlūks, tāpēc ka visur iet pirmais. Viņš ir kā zvaigzne, kura spīd pie tumšām debesīm un izstaro savu gaismu.”
Visa grāmata veltīta Todorinova centieniem izkļūt no šīs situācijas. Fonā lasītājam tiek borētas divas lietas. Dzīve emigrācijā nav nekāda medusmaize. Vācieši bulgārus neieredz, un vienīgais, ko tāds nabags var darīt, lai pelnītu naudu, ir stučīt par saviem līdzbiedriem emigrācijā. Vienīgais viņu laika pavadīšanas veids ir sēdēšana kafejnīcā un ilgas pēc īsta plūmju šņabja. Lielākā daļa no bēguļiem Bulgārijā ir sašmucējušies, un nu tiem vairs pat nav kur atgriezties. Gribētu jau visi dzimtās vietas apskatīt, bet nevar. Baidās „nepamatoti”, ka viņus saņems ciet. Nē, ir jau tādi kā Āpsis, kuri nozvērējušies nogalēt katru komunistu, ko sastaps, un to jau atpakaļ neviens negaida. Vienu vārdu sakot, ārzemēs godīgam cilvēkam nav ko darīt.
Arī Todorinovs pārdzīvo, konspirācijas nolūkos viņš tēlo pārbēdzēju. Vecāki par viņu nav sajūsmā, skolas darbi ienīst, viņa slava ir aptraipīta. Īstam komunistam ir jāsakož zobi un jādzīvo sava nepanesamā dubultā dzīve. Jo cīnās tak viņš par savu valsti! Tas gan neliedz viņam apprecēt amerikāņu izlūkdienesta šefa sekretāri, kas arī ir spiedze. Tādas dīvainas attiecības, kur abi laiku pa laikam viens otru iemidzina un pārbauda somas saturu.
Kopumā grāmata nav tā vērta, lai lasītu. No mūsdienu viedokļa sižets ir pārāk smieklīgs un nenopietns. Tikai akls cilvēks nepamanīs, ka šī nav nedz piedzīvojums, nedz fantastika, nedz ceļojums. Šī diemžēl ir no tām šai sērijā bieži sastopamām grāmatām, kas pieder pie propagandas kategorijas. Lieku 2 no 10 ballēm.
Par šīs grāmatas lasīšanu es domāju, kopš par viņu uzzināju. Tam ir vairāki iemesli – autori, kuru darbi man patīk, izvēlētā tēma, vēlme atrast kādu autoru, kuru vēl neesmu lasījis. Grāmatu pievārēju, un tur tiešām ir ko pievārēt, Kindles versijā bez standarta 700+ lapaspusēm, grāmatā vēl papildus ir pielikti vienpadsmit stāstiņi, kuri netika līdz papīra grāmatai. Un teikšu, kā ir, daži – nepelnīti. Tādēļ vien esmu gandarīts, ka man šo grāmatu papīra versijā neizdevās atrast. Ja es būtu patiess apskatnieks, man šīs rindkopas vietā vajadzēja rakstīt par to, kā šī grāmata sākās kā kickstarter projekts, kur autoru uzticīgie fani sameta naudu grāmatai.
Atgriežoties pie pirmslasīšanas gaidām, tās attaisnojās pilnībā. Es atradu sev jaunus autorus un, iespējams, pat veselas grāmatu sērijas, par kurām es gribētu uzzināt daudz vairāk, nekā tikai vienu stāstiņu. Mani mīļākie autori spēja apliecināt, ka viņu rakstītprasme nudien ir laba, un viņi spēj iekļauties pat salīdzinoši īsā formātā. Un šie stāsti nudien pieturas pie fantāzijas pasaules drūmākās un vilinošākās tēmas un varoņiem. Šeit standarta varonis nav labais bruņinieks, kas pasauli redz melnbaltu, un pats viņš, protams, ir viss baltā. Nē, te galvenais varonis var būt zaglis, slepkavnieks, algotnis. Viņam var būt augsti morāles standarti, kuru ievērošanu ierobežo vien vide. Viņi var būt arī pilnīgi atsaldeņi, kuriem svešs ir viss cilvēcīgais, cik vien tas neskar viņu dzīvību un labklājību. Dzīve viņus visus ir salauzusi, citam tas ir manāmāk, citam ne tik ļoti. Kāds to apzinās un pat lepojas ar to, dažs par to vēl nemaz nenojauš. Taču autoriem, kas viņus izdomājuši, viņi visi ir mīļi bērni, kas, lai ar’ ļauni, tomēr nes viņiem maizīti uz galda.
Nevar noliegt, ka antoloģijas sastādītāji ir pacentušies. Stāsti visi kā viens ir labā līmenī. Te nav sinusoīda, kur ir izcili un ļoti švaki stāsti. Viņi lielākoties ir ļoti labi. Jāatzīmē, ka ne par visiem stāstiem biju sajūsmā. Mani kaitināja stāsti, kas bija kā iestarpinājumi vai prīkveli jau esošām sērijām. Saprotu, ka cilvēkiem, kas sēriju lasījuši, tie šķitīs labi un vietā. Taču, ja pacenšas var uzrakstīt arī tā, lai cilvēks, kurš sēriju nav lasījis spētu stāstā iebraukt, neko iepriekš nezinot. Stāstam ir jābūt pašam par sevi, un viss liekais ir jāatmet. Daži autori ar to ir tikuši gala veiksmīgi, daži pārāk paļaujas uz to, ko iepriekš sarakstījuši.
Un nu izvāriet tēju un sasmērējiet sviestmaizes, jo īsumā uzrakstīšu par katru no stāstiem. Ja slinkums tīt līdz beigām, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.
Mainon by Jean Rabe – par kādu algotu slepkavu, kas pieņemta darbā, lai novērstu slepkavības mēģinājumu. Taču slepkavības organizētājs ir liels viltnieks, un tas nav tik vienkārši. 7 no 10 ballēm.
Irindai by Bradley P. Beaulieu – tuksneša pilsēta, pasaule, kurā vēl dzīva maģija un katra bērna sapnis ir kļūt par labu slepkavnieku. Ceda ir diezgan veiksmīgas karjeras sākumā, taču par viņu izrāda interesi ietekmīga sieviete. Un ne jau tikai viņas izskata dēļ, ir lietas, kuras šādi cilvēki vērtē augstāk par smuku ģīmi – atmiņas. 9 no 10 ballēm par pasauli.
The Subtler Art by Cat Rambo – burvja un slepkavas sacensība, par to, kura amats ir visnemanāmākais un rūpīgākais. Jauks pavērsiens nobeigumā un superīga pilsēta dimensiju krustojumā. Labs piemērs, ka var jau esošā pasaulē radīt atsevišķu stāstu. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja absolūts determinisms šķiet ideālā pasaules kārtība, tad noteikti varēs likt vēl vairāk.
Seeds by Carol Berg par kādu burvi ar diezgan lielām problēmām. Šķiet, ka veiksmīgajām dienām būs pienācis gals, burvim ir pienācis laiks, taču nav sēklas, lai apstādinātu procesu. Zādzība dod tikai īslaicīgu problēmas risinājumu. Personāžs un pasaule no lielāka cikla, taču labi lasās atsevišķi. 7 no 10 ballēm.
Jancy’s Justice by Kenny Soward – vājš stāsts, par to ka katrai lietai ir divas puses, un pasaule nemaz nav melnbalta. Galvenā varone nekāda, un šaubos, ka tāda tik ilgi izdzīvotu, lai veiktu varoņdarbus. 6 no 10 ballēm.
Professional Integrity by Michael J. Sullivan – labs piedzīvojumu stāsts, smuka meitene, dīvaini notikumi, vilki un kontrabanda. Teiktu labs detektīvstāsts, tāds kā fantāzijas Bāskervillu suns. 9 no 10 ballēm.
Troll Trouble by Richard Lee Byers – no troļļiem labāk turēties pa gabalu. Taču ir reizes, kad jāatdod parādi, tādēļ nākas riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu troļļus. Diezgan interesanta pamatproblēma, trollis nevar dabūt mantinieku un dodas pie raganas pēc padoma. Padoms rada problēmas, un bez cilvēka palīdzības neiztikt. 9 no 10 ballēm.
A Better Man by Paul S. Kemp – par uzmetējiem un uzmešanu. Reizēm pat rūdītam algotnim ir grūti saprast, kas ir kas. Un ja vēl lietā ir iesaistīti burvji, tad viss ir iespējams. Standarta stāsts, kur lasītāju ved maldināšanā kopā ar galveno varoni. 7 no 10 ballēm.
First Kill by Django Wexler – par kādu algotu slepkavu – iesācēju un viņa vēlmi izrādīties profesionāļiem. Diezgan tumšs stāsts par pārāk tiešu pieeju problēmu atrisināšanai. Cilvēkam pilnīgi nav skaidrs, ko nozīmē komandas darbs. 8 no 10 ballēm.
Manhunt by Mark Smylie – reizēm stāsts spēj iegūt pavisam citu perspektīvu, kad izlasīts līdz galam. Šis stāsts par pilsētu, kurā valda zagļi, un kur pilsētas sardze vakaros sēž krogos tā vietā, lai darītu savu darbu. Jau labu laiku zagļi nogalina pilsētas iedzīvotājus, bet sardze nedara neko. Forši nostrādāta intriga 9 no 10 ballēm.
Better to Live than to Die by John Gwynne – par grūto dzīvi laupītāju bandā. Nav viegli, sevišķi, ja neredz nekādas perspektīvas. Galvenajam varonim rodas iespēja izdarīt izvēli, tagad atliek skatīties, vai tā būs bijusi pareiza. Labs stāsts. 9 no 10 ballēm.
The Secret by Mark Lawrence – stāsts kurā atrodami gan meli, gan noslēpums. Taču labāk lasītājam būtu, ja viņš šo noslēpumu no brāļa Sima nekad neuzzinātu. Izcils stāsts, lai gan viegli atkost ideju no paša sākuma. 10 no 10 ballēm, man jau autors ir dikti mīļš, un stāsts ar padevies.
Friendship by Laura Resnick – reizēm, meklējot algotu slepkavu, vajag atcerēties, ka arī tiem ir savas intereses. Ar algotiem slepkavām nevar jokot. Cilvēka nāves pasūtīšana pie ūdenskungiem ir nopietna lieta. Slepkavu neinteresēs ne tavi motīvi, ne mirkļa vājumi. 8 no 10 ballēm.
The Long Kiss by Clay Sanger – par to kā pareizi izraisīt karu un notīties no atriebības. Tikai reizēm pat puspasaule negarantēs drošību. Reizēm pat pasūtītāji visu neizplāno līdz galam, un nākas slēpt pēdas. 9 no 10 ballēm.
The White Rose Thief by Shawn Speakman – stāsts par kādu zagli, kurai tiek uzdots šķietami neizpildāms uzdevums, nozagt kādu specifisku druīdu grāmatu. Ir dažas nianses, bibliotēku apsargā gargula, kura ciena labu literatūru un lepojas ar savu kolekciju. Vēl ir fejas, burvestības un gara ziema. Lieku 10 no 10 ballēm.
A Length of Cherrywood by Peter Orullian viens no melnākajiem stāstiem, ko man vispār ir nācies lasīt. Tai pasaulē bērniem nudien ir grūta dzīve, tur vispār ir nereāli izdzīvot! 9 no 10 ballēm.
A Taste of Agony by Tim Marquitz – superīga pasaule stāsts ir daļa no lielāka cikla, par to, ka pat ja esi miris simtiem reižu, nevajag aizmirst par to, ka esi cilvēks. Pat tad, ja klejo pa pēckara tundru pusbadā vairākus mēnešus un barojies no pusmaģisku zombiju atstātām paliekām. 9 no 10 ballēm.
What Gods Demand by James A. Moore – par kādu pasauli, kurā dieviem piemīt absolūta teikšana. Nedaudz izrauts no konteksta, jo atrodas starp kādas sērijas trešo un ceturto grāmatu. Pasaule nav tik acīmredzama, lai stāstu varētu lasīt vienu pašu. Tas stāstam pamatīgi iegriež. 6 no 10 ballēm.
Take You Home by David Dalglish vienkāršs un manuprāt pat pārāk labsirdīgs stāsts priekš šī krājuma. Par kādu meiteni, kuru nolaupa, atliek tikai noskaidrot kāpēc. Vairāk izskatās pēc komiksu supervaroņiem, nevis par pilsētas ēnas puses valdniekiem. 6 no 10 ballēm.
Seeking the Shadow by Joseph R. Lallo – stāsts par kādu cilvēku, kurš dzenas pakaļ visslavenākajam slepkavam. Viņa motīvi ir ļoti savtīgi, un tā nav atriebība. Viens no tiem stāstiem, kur ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās. Laba idejas realizācija. 8 no 10 ballēm.
Sun and Steel by Jon Sprunk – varoņstāsts par to, kā principiāli algotņi nekad nepadodas, neskatoties ne uz ko. Vairāk tāds algotņa likteņa idealizējums. 7 no 10 ballēm.
The Betyár and the Magus by S.R. Cambridge – par kādu ungāru lielceļa laupītāju un viņa saskriešanos ar magu. Labi sarakstīts par alternatīvo pasauli, kur viss ir kā pie mums, bet ir arī maģija. Galvenais varonis ir kara veterāns, kas patriotisma mudināts piedalījies Austroungārijas un Krievijas konfliktā. Karš beidzies pārinieks gājis bojā, nākas meklēt jaunas idejas. 8 no 10 ballēm.
A Kingdom and a Horse by Snorri Kristjansson – vikingu stāsts, diemžēl jālasa kontekstā ar grāmatu sērijā. Tādēļ lasot atsevišķi piedzīvojums šķiet tāds nekāds. 6 no 10 ballēm.
Thieves at the Gate by James Enge – Odiseja stāsta pārspēlēšana, viņa attiecības ar dieviem un Trojas karš. Viegla izklaide, bet nekas izcils. 6 no 10 ballēm.
His Kikuta Hands by Lian Hearn – tāds japāņu gabals, par superslepenajiem slepkavu klaniem, kurus mērķtiecīgi sāk iznīcināt jaunais valdnieks. Nekas īpašs 6 no 10 ballēm.
The Lord Collector by Anthony Ryan – labs piedzīvojumu gabals, pirāti, magi, akcīzes iekasētāji. Iespējams, ka vajadzēs izlasīt šī stāsta pamatgrāmatas. 8 no 10 ballēm.
Scream by Anton Strout – labs stāsts par kādu cilvēku, kurš pieskaroties spēj noteikti lietu vēsturi. Laba pamatideja un superīgs galvenā varoņa tēls. 9 no 10 ballēm.
To the End by Rob J. Hayes – par laupītāju pārīti, slepkavībām un mīlestību. Tāds īss Bonijas un Klaida tēmas apspēlējums, tikai ar nelielu niansi. Neteikšu, ka patika. 6 no 10 ballēm.
To Steal the Moon by Rebecca Lovatt – ko darīt, ja jāizvēlas starp nemirstību un karu. Fejas un burvestības. Ja kabatā vēl palikuši Sāpes, Nāve un Aizmirstība, tad risinājumu var atrast. No sākuma man stāsts šķita ne visai, taču uz beigām domas mainījās. 8 no 10 ballēm.
The Muttwhelp by Edward M. Erdelac – orka un cilvēka jauktenim nav viegla dzīve, pat karā ne. Vispār tumšajos spēkos dienēt nav jautra lieta. Goblinus vairāk nosit savējie, orki absolūti nevadāmi, un troļļiem ar’ nav pilns rublis. Un trakākais, ka Tumsas armijai nav nekādas nojēgas, kas notiks pēc kara. Foršs stāsts 9 no 10 ballēm.
The Lonesome Dark by Anthony Lowe – par ksenocīdu un atriebību. Nogalināts citādais ir centrālais grāmatas tēls. Taču beigas tiek izspēlētas vienkārši izcili. 9 no 10 ballēm.
Comeuppance by Linda Robertson Brona dzīve nav viegla, karalis ir atņēmis visu, kas viņiem piederējis, un nu viņš sargā karaļa zeltu. Tā lāde jāved cauri briesmoņu pilnam mežam, un nauda esot nolādēta. Taču arī visdrūmākajā brīdī ass prāts atradīs iespēju. 9 no 10 ballēm.
The Assassination of Poppy Smithswife by Sam Knight – šis nu gan bija labs stāsts par kādu tavernas kalpiņu vārdā Pik. Vakaros viņš nedaudz nodarbojas ar klientu aptīrīšanu, bet visādi citādi gudrs puika. Nu un vēl viņa vājība ir vietējā palaistuve. 9 no 10 ballēm.
Telhinsol’s Shadow by S.M. White – tād vietējās pilsētas Betmens, viņš gan nav altruists un naudas viņam ar lāga nav. Iespējams, ka šis ir viņa pēdējais lielais darbs. Ideja nav neko izcila, un negaidītu pavērsienu ar te nav. 7 no 10 ballēm.
The Laughing Wind by Noah Heinrich – ko darīt leģendāram laupītājam, kad viņš ir notverts? Viņu gaida nāve, tas nekas, ka reiz Baldos ber Baldos bija jauns un slavens. Cilvēki noveco un Smejošo Vēju visi atceras kā jaunu cilvēku, kuram neviena laupīšana nav pārāk pārdroša. Arī laime izsīkst un leģendai nākas nomirt kā leģendai 9 no 10 ballēm.
Bloody Gratitude by Mike Theodorsson – katram slepkavniekam nākas novilkt līniju, kuru nepārkāpt. Vakkour šāds nosacījums ir likt mierā bērnus. Taču šoreiz viņam uzdevums ir visnotaļ nepateicīgs un te ir iejaukts bērns. Šķiet nekā grūta, nolaupīt bērnu vergu tirgotājiem un tad pārdot to raganām. Taču bērns izrādās īsts žiperis. 10 no 10 ballēm.
Gret by Brenda Carre – pasaulē ir tikai viena patiesa gudrība. Nekad nelien cīņā, kas notiek starp dieviem. Greta o ir labi ielāgojusi no vecmāmiņas. Jauki nostrādāts īsstāsts 9 no 10 ballēm.
Angel of Tears by Erik Scott de Bie – tāds dīvains stāsts par pasauli, kurā lēnām izzūd civilizācija. Ir palikušas tikai dažas vietas, kurā cilvēki vēl dzīvo. Vienā tādā ierodas ceļotāja, lai atgūtu savu skolotāju, kurš te tiek turēts verdzībā. 7 no 10 ballēm.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lielākoties stāsti ir labi un ļoti labi. Ja patīk nedaudz drūmums un nolemtība, nav bailes no antivaroņiem un kādām pavisam neattaisnojām izrīcībām, iesaku.
Ir pagājis knapi gads, un Aberkrombijs ir uzrakstījis un izdevis veselu triloģiju. Shattered sea nav nekāda First Law pasaule. Tas ir saprotams, jo grāmata paraudzēta jauniešu auditorijai. Bet šāds nieks netraucē galvenajiem varoņiem laiku pa laikam brist līdz ceļiem pa asinīm.
Princeses Skara radagabalus ir apslaktējuši Augstā karaļa (High King) pakalpiņi. Viņa ir princese tikai pēc titula, jo ir zaudējusi gan pili, gan zemes iekarotājiem. Pati spējusi aizbēgt tikai ar viltu. Taču arī vārdi var būt ieroči, un runāt viņa prot. Viņa ir gatava darīt visu, lai atgūtu to, kas viņai pienākas no dzimšanas. Tēvs Jarvi vēlas izpildīt savu zvērestu, kuru tas devis Mēnesim un Saulei. Tas, ka tādēļ ir jāizraisa karš, viņu nesatrauc. Reizēm nākas izvēlēties mazāko ļaunumu, reizēm lielāko labumu. Katra no šīm izvēlēm rada līķu kaudzes, bet tāda ir dzīve. Daži ir dzimuši karot, daži stāvēt gaismā, bet kad Kara māte izpleš savus spārnus, visi nokļūst tās ēnā.
All agreed it had been an excellent death.
Neapgalvošu, ka šī ir triloģijas labākā grāmata. Vislabākā ir pirmā, šī ir cienījama triloģijas noslēguma grāmata. Autors pacenšas,s un galvenie varoņi nokārto visus savus vecos rēķinus. Pasaule nestāv uz vietas, un arī šeit rodas jauni varoņi, kuru likteņi ļauj paskatīties uz visu pasauli no cita skatu punkta. Princese Skara cenšas atgūt savu karalisti. Viņai nākas veidot aliansi ar varenākajiem Shattered sea karavadoņiem. Raith dzimis karotājs, beidzot var izbaudīt karu pilnībā. Koll Tēva Jarvi māceklis nevar izšķirties, vai palikt par parastu amatnieku, vai kļūt par pasaules likteņu lēmēju.
Taču viņi visi ir tikai figūras lielo spēlētāju rokās. Un lielie spēlētāji te ir Tēvs Jarvi un Vecmāte Wexen. Viņiem ir kārtojami savi rēķini, un katra skatījums par mazāko ļaunumu ir savādāks. Patiesībā šo divu cilvēku konflikts ir novedis pie Shattered Sea sašķelšanās it kā uz reliģijas pamata, taču tā ir oficiālā versija. Jo vairāk lasīju, jo vairāk pārliecinājos, ka Jarvi ir īstens Bayaz no autora iepriekšējām grāmatām. Tas nu ir viens īstens manipulators, kuram neviens nav konkurents. To, ka viņš ir īsts maitas gabals, es sapratu jau pirmajā grāmatā, taču viņš ir mūsu maitas gabals (braucām kopā ar viņu kā vergi uz kuģa, ar kājām šķērsojām tundru un pārņēmām valsts vadību) un tādēļ viņam daudz ko var piedot.
Sižets nenoliedzami ir pietiekoši spraigs, lai ielīmētu lasītāju starp grāmatas vākiem. Arī es izlasīju grāmatu pāris piegājienos, gribējās tak beidzot uzzināt, kā triloģija beigsies un saprast, kas Jarvi atkal ir padomā. Un jāatzīst, ka padomā viņam bija daudz vairāk nekā cerēju. Jāatzīmē arī tas, ka ja ir lasītas daudz grāmatas fantāzijas pasaules vikingu pasauļu apakšžanrā, tad šī grāmata sagādāja ļoti maz pārsteigumu. Jā galvenās sižeta idejas un risinājumi ir spainī pamatīgi sakratīti, un mozaīka, kas salikusies, gadās reti, tomēr sižetam piemīt zināma paredzamība, kas parasti autoram nav raksturīgi. Iespējams arī, ka nu ir pienācis tas brīdis, kad esmu izlasījis gandrīz visu viņa daiļradi, un esmu pietiekami iepazinies ar viņa paņēmieniem, lai spētu tos prognozēt.
Ir viena lieta, kas man autora rakstītajā nepatika, tas, ka viņš nespēja iztikt bez klavierēm. Visu triloģiju fonā dzirdamas runas par elfu drupām. Saliekot visu kopā sanāk, ka pirms tūkstoš gadiem pasaulē notikusi kataklizma. Pēc tā, ka elfu drupu apmeklētāji sprāgst kā mušas no staru slimības, var spriest, ka tā ir radījusi radioaktīvu piesārņojumu. No šīm drupām tad autors var izvilkt ārā visu, kas nepieciešams sižeta problēmu ātram atrisinājumam. Tas rada ievērojamu disbalansu triloģijas noslēgumā. Daudz netrūkst, ka kara laukā iebrauktu SS karavīri ar BMW motocikliem. Nezinu, ko lai pārmet autoram – slinkumu vai vēlmi dramatizēt situāciju. Un te es nemaz nerunāju par radiācijas sekām uz materiālu struktūru un to pārvēršanos par sekundārajiem radiācijas avotiem.
Liku 8 no 10 ballēm. Autors raksta labi un visu triloģiju silti iesaku izlasīt. Galvenie varoņi būs neaizmirstami, labi nostrādāti. Un pats galvenais, viņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, viņi bieži dara lietas, kas nebūt nav labas. Daži vēl vēlas kļūt par „labākiem cilvēkiem”, daži tam ir atmetuši ar roku, jo labums ir pārāk relatīva lieta, lai spētu uz to koncentrēties.
