Kortiks. Bronzas putns by Anatolijs Ribakovs

Vasara ir aizgājusi, un sākas garie tumšie rudens vakari. Šādā laikā rodas vēlme lasīt kaut ko iedvesmojošu, tādu, kas palīdzētu sagaidīt jauno pavasari un sauli. Ilgi staigāju gar grāmatu plauktu meklējot piemērotu grāmatu, kas spētu sakaut rudeni. Beigās mana izvēle apstājās pie šīs grāmatas, par laiku, kad daļā no pasaules tika sakauta buržuji un kapitālisms tika patriekts pagrīdē. Kad proletariāts sāka atbrīvot zemeslodi no kapitālistu važām un uzsāka šķiru cīņu.

Kortikā pie Mišas nonāk jūras oficiera kortiks, ar to saistās kāds noslēpums. Šis noslēpums ir ļoti svarīgs, jo to atklāt mēģina ne tikai Miša, bet arī ietekmīgi baltgvardu vadoņi. Ir divdesmito gadu sākums, iepriekšējā iekārta ir nomesta un daļēji sakauta. Taču pretpadomju elementus vēl var sastapt visur. Varētu padomāt – nu labi stepēs, taču tie ir atrodami arī valsts galvaspilsētā Maskavā, pašas jaunās padomju varas sirdī.

Grāmatas autors trāpīgi atmasko pretpadomju elementus. Parasti cilvēks ar tiem saprot buržujus, kulakus un visādus nepmaņus. Taču ar to nepietiek – kaitniecība un proletariāta varas graušana var sākties jau pašā sabiedrības pamatšūnā ģimenē. Piemēram, Borka Fiļins, varbūt dziļi dvēselē jauks puika, taču viņa tēvs ir spekulants, un dēls no tēva mācās. Vilina sētas puikas un azartspēlēm, spekulē ar sīkumiem, viņu neinteresē gaišā nākotne, viņu interesē rublis, viņš uzvedās it kā nesaprastu, laiki ir mainījušies biedr Borka, padomju varā spekulācija vairs nebūs iespējama kā iztikas avots. Vai Jura Stockis, viņa tēvs ir ārsts, vēl no cara laikiem. Šķiet, cienījama ģimene, bet arī te cilvēki neapjauš jaunās reālijas, ārsti pret sētas bērniem izturas kā pret salašņām, un arī Jurka uzskata, ka stāv pāri tiem. Līdz ar to atsvešināšanās no kolektīva, nepieņemama uzvedība skolā, kas zina, kas no tāda izaugs. Katram ir tiesības darīt ar savu dzīvi, ko vien viņš vēlas, taču Jurkam un Borkam ir iepotēts naids pret visu jauno un pārmaiņu nesošo, kad Miška dibina pionieru pulciņu, vāc ziedojumus Pievolgas bada cietējiem (87 rubļus starp citu savāca), šie asociālie elementi varētu sēdēt un nepiedalīties, nē, viņiem vēl jāliek spieķi riteņos, vienkārši aiz skaudības.

Mihails Poļakovs (Miša) – ir īsts revolūcijas bērns, jau astoņu gadu vecumā viņš no ielas stūra raudzījās, kā sarkanarmieši patriec baltgvardus no kāda Maskavas rajona. Viņam nav nekādu šaubu, ka vispasaules revolūcija ir īsts notikums, kas drīz pārņems visu pasauli. Stundā, kad Genka činkst, kādēļ jāmācās vācu valoda, Mišas atbilde ir skaidra, kad Silēzijas raktuvju strādnieki sāks revolūciju mēs dosimies uz Vāciju viņiem palīgā. Bet patlaban viņš un viņa biedri saprot, ka padomju vara ir nenostiprinājusies un tai visādi jāpalīdz. Varētu šķist, ko gan var darīt pusaugu puika, kas neklausa vecmāmiņu un reizēm mīl paņemt lietas, gar kurām nevajadzētu grābstīties. Viņš nodarbojas ar pašu galveno lietu – aģitāciju un pārējo bērnu iesaistīšanu sabiedriski derīgajā darbā. Taču paralēli viņš vēl veic izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kādēļ baltgvardu oficierim Ņikitskim ir nepieciešams kortiks. Stāsta laikā Miša pieaug, saprot savu atbildību pret valsti un pareiza dzīves mērķa izvēles svarīgumu. Viņš saprot, ka viņa bērnība ir beigusies brīdī, kad noris saruna starp viņu un māti. Sarunas temats ir divu literāro darbu “Karš un miers” un “Anna Kareņina” salīdzinošā analīze pēcrevolūcijas dzīves pirmo gadu kontekstā.

“… tu klausi, ko tev saka pieaugušie!
-Es arī klausu. Poļevojs taču r pieaudzis cilvēks. Mans tēvs arī bija ieaudzis cilvēks. Tāpat Ļeņins ir pieaudis cilvēks. Viņi visi pret buržujiem. Un arī es esmu pret.”

Genadijs Petrovs pirmajā acu uzmetienā šķiet neaptēsts lauku puika, kura iecienītākais paņēmiens risināt problēmas ir sadodot pa muti. Viņš ir entuziastisks Miškas pakaļskrējējs, nedaudz paviršs un ar dumjām idejām. Taču tieši šis viņa vienkāršums tiek izmantots, lai trāpīgi ilustrētu buržuāzijas paliekas jaunajā Padomju Krievijā. Tieši no viņa mutes nāk tādas atziņa kā:

“… kāpostu vīstokļi, krustmāt, ir sīkpilsonisks aizspriedums. Mēs taču neesam kaut kādi nepmaņi, lai ēstu kāpostu vīstokļus.”

Un vēl mobiga apraksts, kas vērsts pret Jurku Stocki, pēc tam kad šis bija uzbraucis skolas apkopējam, domāju, ka tas kalpoja par čeklistu nevienam vien pionierim gadījumos, kad bija jāuzstājas pret kādu no sabiedrības atšķēlušos elementu.

Be kā tad kortiks!? Ar kortiku viss kārtībā, puikas tā noslēpumu atklās, pasēdēs bibliotēkā, nodarbosies ar sīkām zādzībām (zaglim nozagt jau nav zagšanas) un atkodīs. Pie reizes vēl nodibinās pašdarbnieku teātri un aģitēs bezpajumtniekus. Starp citu Miša vienu vakaru gandrīz nosita Ņikitski savas vecmammas mājās, īsts boļševiks.

Bronzas putns ir šajā grāmatā atrodamais otrais stāsts. Te Mišas un viņu draugu uzmanību saista kāds no bronzas veidots ērglis, kurš atrodas grāfa Karagajeva muižā. Izrādās, ka arī ar šo skulptūru saistās kāds ar apslēptām bagātībām saistīts noslēpums. Miša, kurš rūpējas par padomju varu kā īstens komjaunietis, nevar atstāt šādu mantu buržuāzijas pabirām, viņš nolemj noslēpumu atrisināt.

Īsti pionieri pilsētā nesēž vismaz vasarā ne. Viņi sacērt egļu skujas un sagatavo sev guļvietas, protams, ka laukos. Jūs pat iedomāties nevarat, cik analfabētu vēl ir atrodams Maskavas apkaimē, cik zemnieku vēl sēž budžu un kulaku nospiesti. Miša to zina, un viņš vada pionieru nometni. Mišas kā vadītāja panākumi nav diezko spīdoši. Jau pirmajās dienās, kamēr nometni kūrē viņa vietnieki Genka un Slava (Miška bija aizbraucis uz pilsētu pēc antireliģiskām grāmatām, kuras izdalīt zemniekiem) aizmūk divi pionieri. Mērķis it kā cēls – sist fašistus Itālijā. Miška nolemj faktu nepubliskot un bēdzējus noķert pats. Tad jau arī viss sākas – zemnieka noslepkavošana, laivas nozagšana un kulaku slēptā pretestība.

Grāmata mani nebeidz pārsteigt ar informācijas gūzmu. Pieci gadi kopš revolūcijas un Maskavas apgabalā vēl muižnieki! Labi, ka nometnes pionieri nolēma uzrakstīt Ļeņinam, lai veseļojas. Katra pionieru sanāksme sākas ar tekošā momenta raksturojumu.

“… runāja par republikas sarežģīto starptautisko stāvokli, par nelietīgajiem kapitālistu un imperiālistu uzbrukumiem. un par to, ka šādos apstākļos nepieciešams celt katra komjaunieša atbildības sajūtu kolektīva un sevis priekšā, savas revolucionārās un komjaunieša sirdsapziņas priekšā.”

Pavisam godīgi tas bronzas putns te ir visnotaļ mazsvarīgs, svarīgs ir princips. Katram pionierim ir jābūt komunisma ideālu dēļ gatavam, melot, veikt sīkas ielaušanās, nedaudz zagt, izsekot cilvēkus. Taču ar vienu noteiktumu no visa tā ir jācieš buržujiem, baltgvardiem un kulakiem. Ja šis princips tiek ievērots, tad lieli vīri sitīs tev uz pleca un teiks malacis. Taču ja tā rīkosies pret savējiem, tad jau nākošajā sēdē to izvilks gaismā, parunās par atšķelšanos no kolektīva, aizraušanos ar varu un noziegumiem pret revolucionāro sirdsapziņu.

Pionieri un jaunie komjaunieši ir bars, kas jāvada, atstāti savā vaļā viņi tikai rij pārtiku un gulšņā uz egļu skujām. Pionieri ir jānodarbina, viņiem jāmāca lasīt, jāpiedabū visus ciema bērnus iestāties pionieros un galvenais jāraksta vēstules uz ārzemēm. Grāmatas beigās pat Miška ir spiests atzīt ar starptautiskajiem sakariem ir pavisam švaki, uzrakstītas tikai divas vēstules vācu komunistiem un tas ir spļāviens jūrā.

Kas ir Mišas pretinieki? Vecās režīma atbiras, kulaki, bodnieki un aristokrāteļi, tie, kas vēl gaida ka nupat nupat viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Taču viņi rūgti maldās, un Miša ir viens no tiem, kas uz to viņiem norādīs. Grāfa Karagajeva pēctecis medī sava tēva dārgakmeņus. Tipisks aristokrātisks iznirelis, kas pats neko nav spējīgs paveikt, dzīvoja no sava tētiņa labvēlības, līdz pārspēja pats sevi viltībā. Vecais nu ir ārzemēs, bet dēliņš medī mantojuma daļu. Viņam nekas nav šķērslis, lai norautu lielo piķi darbaļaudis viņam nav cilvēki un viņš ir gatavs pat nogalināt. Taču ko var viens indivīds vai atkritušu indivīdu grupa izdarīt kolektīvam. Pareizi neko un tā arī ir grāmatas galvenā mācība. Neizlec, turies pie partijas līnijas, iniciatīvu izrādi tikai tik tālu, cik tas palīdz identificēt valsts ienaidniekus.

Lieku 5 no 10 ballēm, labs komunistiskā piedzīvojuma paraugs. Apakšā ir tieši tāda padsmitgadniekam mērķēta ideoloģija, lai tas to spētu uztvert un saprast. Tādēļ šis ir patiess propagandas un piedzīvojumu mistrojums. Grāmatu iesaku lasīt dzerot rūgušpienu un aizdarā ēdot izlasītu griķu putraimu biezputru. Lasīšanas baudījumu labi papildinās nedaudz pieklusināts Internacionāles skanējums fonā.

Kalpones stāsts by Mārgareta Atvuda

Mārgareta Atvuda jau daudzus gadus ir manā favorītautoru sarakstā. Neesmu no viņas darbiem lasījis tik daudz, kā vēlētos, bet ar to ko esmu izlasījis, ir pieticis. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi “Kalpones stāstu”. Šis darbs man ilgi stāvēja lasāmo grāmatu, un patiesi negaidīju, ka man būs to lemts izlasīt latviski.

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.

Distopijas var sarakstīt dažādas, parasti tas ir kāda aktīva revolucionāra stāsts, tāda, kas sacēlies pret sistēmu un cenšas to lauzt. Kalpones stāsts nav tāds, šeit viss jau ir noticis, un sistēma strādā kā pulkstenis. Zemfreda, sieviete, kura raksta dienasgrāmata, pieder pie paaudzes, kas atceras veco, bet dzīvo jau jaunajā laikā. Viņa ir adaptējusies, un pagājušie laiki šķiet kā sapnis. Viņa nedz rīko revolūciju, nedz izceļas ar bīstamību režīmam. Viņa vienkārši ir, jeb pareizāk, sakot eksistē.

Grāmata izlasās vienā piegājienā, ir grūti apstāties. Autore pasauli atklāj meistarīgi, pa nelielam gabaliņam un ļauj lasītājam pašam salikt kopā kopainu, par to kā viss sākās un pie kā tas ir novedis. Un šī lēnā dozētā pasaules uzburšana palīdz lasītājam pakāpeniski iedzīvoties Gileādas republikas reālijās un neatgrūst no tās.

Grāmatā parakstītā distopiskā Gileādas republika reprezentē vienu no iespējamiem valsts attīstības scenārijiem. Pēc nopietnas dabas katastrofas ASV administratīvais aparāts nonāk krīzē un to izmantojot varu sagrābj reliģiski sektanti, nodibina savu monoteistisko valsts iekārtu, kurā visiem jādzīvo pēc Bībeles vārdiem. Šajā valstī nav vietas citādi domājošajiem, vai nu tu esi ar valdošo reliģiju vai arī tu esi pret to. Autore šo pāreju no vienas valsts iekārtas uz otru lasītājam izklāsta Zemfredas dienasgrāmatas veidā. ASV šī tēma ir aktuāla vienmēr, tajā vienmēr ir pastāvējušas sektas, kas nav slēpušas savu vēlmi dzīvot pēc fundamentālistiskas kristietības pamatiem. Pirmā doma lasot bija – tas nu ir viens mormoņu slapjais sapnis – kristiešu monoteisms un slēptā poligāmija. Varētu teikt, ārprāts, ko gan autore ir izdomājusi, taču diemžēl tas nav nekas jauns. Ja vēlamies, varam atskatīties uz viduslaiku kristīgajām valstīm vai mūsdienu stiprākajiem musulmaņu bastioniem. Tas pat nav nekas jauns, tā vietām ir realitāte.

Katram cilvēkam, kurš dzīvo daudzmaz mierīgā laikā, vajadzētu rasties pārdomām, cik ilgi šāds laiks ilgs un ko darīt, kad viss mainīsies. Grāmatā izcili parādīts, ka pārmaiņas visticamāk nenotiks vienā mirklī. Kā jau visiem uz kādu ideju balstītām pārmaiņām, noteicošais ir sākotnējo izmaiņu pakāpeniskums. Neviens uzreiz nesludinās vai nu ar mums vai pret mums. Nē, viss notiks lēnām, līdz iedzīvotājs parastais izvārīsies kā tā varde, kuru no sākuma iemet aukstā ūdenī. Zemfreda ar’ dzīvoja šādā pasaulē, kura mainījās lēnām un pakāpeniski, līdz izmaiņas sasniedza kritisko maksimumu.

Indivīdu un viņa funkcijas Gileādas republikā regulē likumi. Tie ir šovinistiski un vērtē katra indivīda lomu sabiedrībā. Pirmkārt tiek izvērtēta viņa uzticamība režīmam. Valdošā kliķe ir Komandieri, kuri nosaka republikas politiku, ir arī slepenpolicija Acis. Taču ja tava ādas krāsa nav balta, tava uzticamība nevienu neinteresēs, Hama bērniem nav vietas šādā sabiedrībā. Sievietes šajā republikā tiek glābtas pašas no sevis, vismaz tā uzskata valdība. Viņām nekas nedrīkst piederēt, viss pieder tikai vīram. Tas tiek pasniegts kā sievietes aizsargāšana, jo viņai vairs nav jāiziet sabiedrībā, jāpazemo sevi ar algota darba strādāšanu. Tā vietā viņa var pildīt savu tiešo funkciju un pilnībā kalpot savam vīram. Tā kā dabas katastrofu rezultātā lielākā daļa no sievietēm ir neauglīgas, tad auglīgajām ir dots tiešs pienākums – augļoties un vairoties. Protams, pēc Bībelē noteiktās kārtības un strikti regulēti. Lai indivīdiem atņemtu identitāti, viņi valkā formas, kuras tad katram pretimnācējam ļauj noteikt tā statusu, funkciju un vietu sabiedrībā.

Lai arī teorētiski valda ticības un paražu tīrība, grēks vienmēr atrod ceļu. Pat Gileādas republikā vienmēr atrodas pagrīdnieku grupas, bēguļojoši un slēpti neticīgie, melnais tirgus, Trakākais, ka āri pati vara necenšas ievērot savus likumus, bet padodas savām vājībām. Tas nozīmē regulāru varas ešelonu tīrīšanu un aizvien fundamentālistiskāku valdību. Autore savā stāstā “iepriecina” lasītāju, ka šāda republika nepastāvēja ilgi, lai gan paskatoties uz mūsu pašu tagadējiem teokrātiskajiem režīmiem var droši secināt, ka šādi režīmi var pastāvēt neierobežoti ilgi, galvenais kontrolēt indivīdu izglītošanas procesu, ritualizēt sadzīvi un kontrolēt informācijas apmaiņu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šo grāmatu es ieteiktu izlasīt katram, autores šajā darbā aizskar daudzus “dziļus” tematus, tos visus veiksmīgi apvienojot vienotā stāstā, ļaujot lasītājam salīdzināt pagātni, tagadni un nākotni pret autores aprakstīto pasauli.

The Liar’s Key (The Red Queen’s War #2) by Mark Lawrence

Pēc “Muļķu prinča” izlasīšanas es biju nolēmis sagaidīt arī nākamo sērijas grāmatu latviski. Taču cilvēks ir vājš, un bieži vien ir grūti turēt pašam sev doto solījumu. Lai to vieglāk būtu lauzt, nolēmu uzsākt pseidoprojektu “Lasīt tikai labas grāmatas”. Tas nemaz nav tik grūti, bet tas nozīmēs, ka noplicināšu savu neaizskaramo rezervi.

Sarkanā Karaliene savas figūras ir izvietojusi, arī pārējie spēlētāji nestiepj gumiju un veic atbilstošus pretgājienus. Princim Džalenam ir vienalga, viņš ziemo un sapņo par savu silto dzimteni. Snorri ver Snagason plāno ceļu uz savu nākamo mērķi. Tas ir pavisam vienkāršs, atrast Elles durvis, atvērt tās un atgriezt savu mirušo ģimeni. Lieta nav grūta, jo Snorri ir Loki atslēga, ar kuras palīdzību var atvērt jebkuras durvis. Durvis tā ir problēma, viņas ir jāatrod, un tur bez volvu palīdzības nekā neiztikt.

Lasot pirmo grāmatu, mani nedaudz nomocīja jautājums, kādēļ viss cikls saucas Sarkanās Karalienes karš. Sarkanā Karaliene tiek pieminēta tik epizodiski un, lai ar Džalans viņā saskata visu savu nelaimju cēloni, mēs taču zinām kāds šis ir melis. Viņa visu laiku stāvēja aizkulisēs un vairāk personificēja neizzināmu spēku nekā reālu personu. Šajā grāmatā šī lieta tiek atrisināt. Džalana vēlme izmēģināt stulbas lietas, lai apmierinātu savu ziņkāri, tiek atalgota. Kopā ar viņu mēs varēsim uzzināt, kādēļ Vermillion valdniece tiek saukta par Sarkano Karalieni.

Džalens joprojām pieturas pie sava galvenā principa, būt savā rīcībā nemainīgam. Ja no nelaimes ir iespējams aizbēgt, bēdz, ja tādēļ ir jāpamet savi draugi, droši cilvēki uz pasaules netrūkst. Pasaulē ir tikai viens cilvēks, kurš Džalenam ir svarīgs pats Džalens. Viņam joprojām ir sapnis kļūt par Vermillion valdnieku, viņu jau vara pati par sevi neinteresē vairāk pievelk nauda, kuru varēs notriekt. Džalenam par nelaimi viņš joprojām ir sapinies ar Snorri, un šo vīru no mērķa nosist nav viegli. Maģiskās saites, kas viņus sasaista, ir atslābušas, taču Snorri viņu uzskata par draugu, uz kuru var paļauties. Džalenam nāksies likt lietā visus talantus, lai tiktu no sava drauga vaļā.

Centrālā grāmatas intriga – kuram tiks Loki atslēga. Snorri redz tajā savu ģimeni, Džalens naudas kaudzi, Mirušo karalis varu pār pasauli, Sarkanā Karaliene akmentiņu, kas ļaus nosvērt pasaules svarus par labu viņai, un tie ir tikai daži ieinteresētie. Taču atslēgu nedrīkst atņemt ar varu, tā ir vai nu jānozog vai jāatdod ar labu, citādi tās jaunā īpašnieka mūžs nebūs ilgs.

Visā pasaulē ir viena vieta, kura interesē mani vairāk par visu – Osheima un Osheimas rats, kas atrodams tās teritorijā. Šī rata dēļ viss sākās, un domājams, arī beigties. Kad es uzzināju, kas ar to ratu domāts, biju šokēts par to, ka nebiju sapratis uzreiz. Mūsdienās jau nemaz nav tik daudz instrumentu, ar kuru palīdzību varētu izmainīt pasaules konstantes. Osheima man patika gan ar savu trako maģiju, gan nozīmi Džalena pasaulē. Ja Jorga triloģijā par to uzzināju tikai pašās beigās un arī neko īpaši konkrētu, tad tagad jūtu, ka uzzināšu daudz vairāk par to dienu, kurā uzmirdzēja Tūkstoš saules.

Autoram ir arī kaut kas pret baņķieriem, sevišķi tiem, kas dzīvo Florencē. Cilvēks savā dzīvē var aizbēgt no daudzām lietām un ar laiku tās aizmirsīsies, taču ir lietas, no kurām aizbēgt nevarēs, un tie ir baņķieru nami.

“Debts are very real – they’re not hard currency but they are hard facts”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienu balli pieliku par beigām. Man gan klifhangeri (klinškari) grāmatu nobeigumos parasti nepatīk. Autors atstāj lasītāju neziņā un gaidi nu, kad izdos turpinājumu. Ar lasītāju par to laiku var notikt daudzas lietas, ne tikai labas. Taču šis bija perfekts, tieši tāds kādu Džalens bija pelnījis. Grāmata lasījās vienkārši fantastiski no vāka līdz vākam, patiess prieks, ka pabeidzu viņu lasīt tieši Red March teritorijā, un šī raksta publikācijas brīdī atradīšos Florencē, apskatīšos senos baņķieru namus.

[buzz] troksnis (The Game Trilogy #2) by Anders de la Motte

Pagājušā gada aprīlī lasīju šīs triloģijas pirmo grāmatu [game], un nav ko liegties, grāmata man patika. Tādēļ piedāvājums no izdevniecības Zvaigzne ABC izlasīt triloģijas otro grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalos bija neatvairāms. Grāmatu [buzz] sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā, biju nobriedis trillerim.

Henriks Peteršons veiksmīgi ticis vaļā no Spēles. Šķiet, kas nekait – dzīvs, kabatā daudz naudas, atpūties. Taču viss nav tik vienkārši – Henriks nav tik naivs, lai domātu, ka šāds izlēciens var palikt nesodīts. Nauda viņam ir, taču drošības nolūkos nākas bēguļot un slēpt savu īsto identitāti. Un bez spēles dzīvei pietrūkst asuma. Dubaijā Henriks satiek Annu – bagāta, eleganta un skaista. Tikai zem stilīgās ārienes jaušama nervozitāte, itin kā sieviete no kāda baidītos. Un tad vēl viņas telefons…

Ja lasīta autora iepriekšējā grāmata, tad lasītājam jau ir skaidrs, ka šis trilleris būs par kontroli. Ne jau atsevišķa indivīda, bet par visas sabiedrības kontroli. Pirmajā grāmatā Spēle vairāk bija kā vajadzīgo notikumu izraisošais faktors kādā tālejošā plānā, šeit viss notiek jau līmeni augstāk. Ir liela atšķirība kompānijām un indivīdiem reaģēt uz jau notikušu faktu vai vadīt savu darbību un rīcību tā, lai notikums nemaz nenotiktu, netiktu pamanīts vai tiktu pareizi interpretēts. Cilvēka uzmanība nav bezgalīga, viņš ziņas patērē tikai uz doto brīdi, un manipulējot ar tām, var viegli manipulēt ar viņu pašu. Jāmanipulē jau nav ar visu sabiedrību, pietiks vien ar pāris aktīviem viedokļa paudējiem, kas pašpasludinās sevi par sabiedrības pārstāvjiem. Pārējie aizskries līdzi paši un domās, ka tās ir viņu pašu domas un idejas. Šādiem mērķiem pastāv troļļu fermas, uzpirkti blogeri un google pagerank uzlabotāji. Nevar noliegt mūsdienu apstākļos šī tēma ir ļoti aktuāla, un ar savu izklāstu (ideju par to kā tas viss varētu strādāt) vien šī grāmata būs interesanta daudziem lasītājiem.

Sižetiski, kā jau kārtīgam trillerim, pienākas darbība notiek lielā ātrumā. Henriks iekuļas vienā ķezā pēc otras, reizēm no nāves viņu glābj tikai veiksme. Taču viņš nudien nav iesācējs šajā Spēlē un nebūt negrasās padoties. Nav jau arī tā, ka viņš būtu pilnīgi viens, viņam vēl ir palikuši daži draugi, kuriem var uzticēties. Draugi gan ir tādi nelieli dīvaiņi un kolorīti personāži, bet kādi nu ir tādi ir. Toties viņi māk programmēt. Heinrika māsa Normana, tikusi galā ar savām problēmām, atsāk darbu miesassargu vienībā, taču arī viņai nākas saskarties ar zināmām problēmām. Viņas piedzīvojumi nav tik globāla mēroga kā Henrikam, arī viņai nākas pacensties, lai sakārtotu savu dzīvi. Godīgi sakot Normena te ir ievilkta, tikai lai pareizeajā brīdī pavilktu uz priekšu galvenos grāmatas notikumus. Varoņi kā tādi nav diez ko nopucēti, viņu uzdevums ir piedalīties notikumos un tos dzīt uz priekšu. Kamēr vien stāsts spēj noturēt tempu, lasītājam nebūs laika pievērsties varoņu analīzei.

Ja trilleri lasot to aprij vienā rāvienā, tad tā ir visnotaļ laba pazīme, ka viss kārtībā. Autors ir izdarījis labu darbu. Lasītājam ir piedāvāts labs un aizraujošs piedzīvojums. Bonusā vēl pacelts aktuāls temats un nedaudz veltīts laiks tā analīzei. Jā, galvenajam varonim daudz veicas, un ir pāris “nejaušas” sagadīšanās. Patīkami ir tas, ka grāmatas autors nemaz necer, ka viņa iepriekšējās grāmatas notikumus kāds lasītājs vēl pēc gada spēs atminēties, tādēļ sākumā prologā ir īss iepriekšējo notikumu atstāsts. Man patīk autori, kas savā lasītājā nesaredz cilvēku ar absolūtu atmiņu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ātrākam lasītājam tā piedāvās aizraujošu viena vakara izklaidi, prātīgāks un laikā ierobežotāks lasītājs piedzīvojumu varēs izvilkt uz kādiem trim vakariem. Tēma mūsdienu infokara apstākļos ir aktuāla, kas zina varbūt pat uzzināsiet ko jaunu. Ja patīk konspirāciju teorijas, tad te būs bagātīga viela pārdomām. Caru gan, ka ne tik daudz, lai liktu galvā folijas cepurīti.

The Troupe by Robert Jackson Bennett

Pēc tam, kad izlasīju “City of Stairs”, es elektroniski iegādājos veselu kaudzi ar šī autora grāmatām. Nebija lielas cerības, ka savos iepriekšējos darbos atradīsies šedevrs, kas pielīdzināms “City of Stairs”, taču brīžos, kad vēlies izlasīt kaut ko labu ar garantiju, šāda taktika bieži sevi attaisno.

Vodeviļa ir traka, absurda un sapņaina pasaule, kurās uzvedumi notiek viens pēc otra savstarpēji nesaskaņoti. Sešpadsmitgadīgais Džordžs Karols ir pievienojies vodeviļai kā štata pianists. To viņš nedara, lai pelnītu iztiku, viņam ir sapnis. Viņš cer atrast savu tēvu, slaveno Heironomo Silenusu. Viņš jau labu laiku dzenas pakaļ sava tēva trupai, taču to sadzīt rokās nav viegli. Trupa visu laiku maina atrašanās vietu, sniedz priekšnesumu un pazūd nenoteiktā virzienā. Vēl vairāk, neviens no aptaujātajiem īsti neatceras trupas priekšnesumus, tie pagaist no atmiņas tā it kā pats cilvēks pēc to noskatīšanās izmainītos.

Ja jāpasaka vienā teikumā, tad grāmata ir par tumsas un gaismas cīņu. Laikā, kad Radītājs radīja pasauli, esība tika nošķirta no neesības, un tas zināmā veidā personificēja Neko. Šis Nekas cenšas atgriezt sev zaudēto. Taču pasaulei vēl viss nav zudis, kopš radīšanas brīža tajā atrodami Pirmās Dziesmas fragmenti. Dziedot kādu Pirmās Dziesmas daļu var uz brīdi likt tumsai atkāpties, nostiprināt realitāti un saglābt kādu pasaules daļu. Silenusa trupa nodarbojas ar šīs dziesmas dziedāšanu, un viņiem ir bīstami ienaidnieki, un tieši šie ienaidnieki liek trupai bēgt no vietas uz vietu, haotiskais turnejas plāns patiesībā nav nekāds plāns.

Grāmatas pasaule nemaz neatšķiras no mūsu pašu pasaules pērnā gadsimta sākumā. Cilvēki jau sen ir aizmirsuši par laikiem, kad pasaulē atgriezās Nekas un kā bija pirms tam. Pazudušās daļa pazūd pilnībā gan ģeogrāfiski, gan no atmiņas. Reizēm viņas (zaudētās pasaules vietas) var ieraudzīt palūkojoties ciešāk kādā neparastā ēnā, bet doties tur iekšā labāk nevajag. Par tām atceras tikai Pirmās Dziesmas nesēji. Šķiet, ka Nekā kalpi pirmās atguva tieši visfantastiskākās pasaules daļas, tādēļ par elfiem, fejām un vienradžiem mums ir saglabājušās tikai pasakas. Maģijas šajā pasaulē praktiski vairs nav. Atlikuši vien pāris veidi un vietas, kur tā darbojas.

Džordžs ir tipisks pusaudzis. Viņam vajag visu un uzreiz, ja nav, tad uzmet lūpu, rīkojas neapdomīgi un dzen uz priekšu sižetu. Viņa loma ir skaidra jau no paša sākuma, puisēns, kurš mēģinās izglābt pasauli, grib viņš to vai negrib. Viņš ir trūkstošais posms, kas gadsimtiem ilgo trupas ceļošanu spēs novest līdz mērķim. Labi, ka nedz Džordžs, nedz lasītājs šo mērķi nemaz nezin. Tādēļ Džordžs lielākoties cīnās par sava tēva mīlestību, tēvs gan lāgā nevar savu dēlu atcerēties un vispār uzvedas kā pilnīgs kretīns. Un tad vēl ir pāris meitieši, kuru uzdevums ir vest lasītājus maldināšanā un radīt Džordžam dvēseles problēmas.

Sileniuss –trupas vadītājs ir noslēpumaina personība, šķiet viņš vienīgais redz un saprot notiekošo. Ar saviem noslēpumiem viņš dalās nelabprāt, un cenšas visu nopietno izdarīt pats. Pārējiem nav nedz pieredzes, nedz ķēriena, viņiem arī nav Sileniusa mērķa. Šim tēlam ir izvēlēta ienīstamā cilvēka loma, viņš spēj salaist dēlī daudzas sīkas lietas, jo tās viņam nemaz nerūp, ar cilvēkiem viņš apietas kā ar lietām un, ja nebūtu viņa palīga Stanlija, tad trupa izjuktu jau pēc pāris dienām. Arī lasītājam, lai ar Sileniuss nav viņu tēvs, tiek dota iespēju viņu nedaudz nemīlēt, jo viņš nedalās ar saviem noslēpumiem.

Zinošāks lasītājs uzreiz stāsta struktūrā atpazīs tādu pieaugušo “Bezgalīgā stāsta” variantu, te gan princese nevienu pēc palīdzības nesūta un ticība pasaku tēliem pasauli nenostiprina. Pat tas, ko mēs uzskatām par pasaku tēliem, ir diezgan nežēlīgi pret cilvēkiem, tāda ir viņu daba un nekas, pat pasaules gals to nespēs mainīt.

Sižets nav pārāk samudžināts, un tā kā informācija tiek izsniegta pa pilienam, tad tālejošus secinājumus par to, kā viss beigsies ir diezgan grūti izdarīt. No sākuma mēģināju, bet tad atmetu visam ar roku un lasīju, lai uzzinātu kā tad viss beigsies.

Lieku 8 no 10 ballēm, labs darbs, nestandarta stāsts uz standarta mitoloģijas bāzes. Priekš manis vietām bija nedaudz par daudz pasaku elementu, kas reizēm šķiet norakstīti no bērnu dienu grāmatām. Vietām viss pārāk labi noveicas, un lietas globāli iet kā pa sviestu. Var redzēt, ka autors vēl tikai trenējas rakstīšanā.

Red Country (First Law World #3) by Joe Abercrombie

Šī ir sestā grāmata Pirmā likuma pasaulē, pasaulē, kurā vēl ir atrodami īsti varoņi, nedaudz maģijas, kuru ietekmē tūkstošiem gadu vecu notikumu sekas. Te parasts garāmgājējs var būt leģendām (varbūt ne baltām un pūkainām) apvīta personība, bet var būt arī vienkārši parasts klaidonis un rīkļu rāvējs. Aberkrombija grāmatas es taupīju ilgi, stiepu garumā lasīšanas prieku, cik vien varēju, bet pienāk brīdis, kad viņas tik un tā beidzas. Cerams, ka ne uz ilgu laiku, un drīzumā sagaidīsim no šī autora kaut ko jaunu.

Shy South reiz ir izdevies aizmukt no savas asiņainās pagātnes, metusi mieru lielceļa laupīšanām un dzīvo mierīgu dzīvi fermā audzinot brāli un māsu. Taču kādudien, atgriežoties no tirgus, viņa atklāj, ka ferma nodedzināta un abi bērni nolaupīti. Viņa dodas pakaļ nolaupītājiem, lai atgūtu savējo. Līdzi ņemot vien pāris ēzeļus un gļēvulīgo kalpu Lamb. Taču arī Lamb ir sava pagātne.

Tāpat kā visās iepriekšējās grāmatas arī šo caurvij Labā Cilvēka tēma. Katrs cilvēks, kurš pastrādājis daudz šausmīgas lietas, nokāvis vainīgos un nevainīgos, ja vien nav totāls atsaldenis, vēlas kļūt labāks. Vismaz pamēģināt, kā tas ir – būt labam, pacensties savaldīt savas slepkavnieciskās tieksmes un pārliecību, ka jebkuru problēmu var atrisināt labi uzasināts cirvis vai zobens. Viņi mēģina aizbēgt no sevis un uz kādu laiku tas arī izdodas. Caul Shivers tas izdevās uz dažām nedēļām, Lamb tas ir izdevies uz daudziem gadiem. Izdevies tik labi, ka viņš jau gandrīz, gandrīz ir aizmirsis par savu pagātni. Taču uz zemes nav taisnības, un cilvēks bieži vien negribot tiek uzlikts uz vecā ceļa.

Otra tēma ir par to, kā ceļš maina cilvēkus. Ceļš ko Shy un Lamb kopā veic, lai atrastu bērnus, atklāj daudz jauna. Tiem laimīgajiem, kuri jau ir lasījuši iepriekšējās Pirmā Likuma grāmatas, Lamb diez vai atklās kādas jaunas personības šķautnes, taču būs interesanti vērot, ka tās atklājas Shy. Kas to būtu domājis, ka pagļēvais kalps izrādās spējīgs izlaist iekšas pāris vīriem un nespēja apstāties, ja jau reiz ir ķēries pie asinsizliešanas. Mācība gan nav nekas unikāls, katrs cilvēks, lai kā arī necenstos, īpaši neizmainīsies, izlikties var tikai īsu brīdi, ar laiku viss vecais atnāks atpakaļ.

Trešā tēma par glābšanu un glābējiem. Es teiktu, tāds kā Stokholmas sindroma iztirzājums. Viena lieta ir, kad sagūstītie tiek izglābti pāris dienu laikā. Taču, ja viņi jau daudzus mēnešus ir atmetuši visas cerības un jau atraduši vietu jaunajā dzīvē. Vai viņu glābšanai maz ir kāda jēga, vai izglābtiem maz būs tie paši, kurus nolaupīja. Vai viņi maz vēlēsies atgriezties?

Pasaules daļa, kuru apceļo grāmatas varoņi, ir pielīdzināma mežonīgajiem rietumiem To apdzīvo asinskārīgi spoki (indiāņi), kuri uzbrūk ceļotāju karavānām, pieprasot izpirkuma maksu, vai vienkārši nogriežot ausis. Laiku pa laikam kādā tālā pilsētiņā sākas zelta drudzis, un tad uz īsu laiku pilsētele piedzīvo īstu uzplaukumu. Katrā pilsētelē ir savi valdnieciņi, kuri šeit neatrodas tāpat vien tāpat kā pilsētiņu iedzīvotāji. Visus viņus vieno vēlme tikt prom no nodokļiem un dzīvot vietā, kur viņi paši nosaka likumu. Šāda situācija nevar saglabāties ilgi un uz šīm teritorijām tīko gan Impērija, gan Savienība. Un šeit uz skatuves parādās Nicomo Cosma.

Nicomo ir patiess izdzimtenis, viņam nav nekādas lojalitātes. Viņu interesē tikai paša kabata. Taču Nicomo un naudai ir īpašas attiecības. Lai ar viņš skaitās slavens algotņu komandieris, viņa slava vairāk ir leģendās nevis uz faktiem balstīta. Viņam nauda nekad neturas, bet tas jau nav iemesls, lai apvaldītu mantkārību. Autors gan ir pacenties veidot viņu kā komisku tēlu, taču tas nespēj noslēpt viņa iedabu. Nicomo pārspļautu Kortesu visos punktos.

Grāmata pasaules ziņā daudz balstās uz iepriekšējiem darbiem, un var tikai secināt, ka “labais” onkulis Bayaz drīz savu panāks un drīz konsolidēs visu varu savās rokās. Ir jau vēl daži nomaļi stūrīši palikuši, ar saviem tikumiem un leģendām, taču šī atšķirtība no pārējās pasaules vairāk ir šķietamība nekā īstenība. No Inkvizīcijas garās rokas neviens neaizmuks.

Ja jau esi izlasījis tik tālu, tad pateikšu grāmatā atgriežas Logans, viņš klusēja veselas divas grāmatas. Nepiedalījās nevienā kaujā un nemainīja pasaules valdniekus. Šeit viņš ar kājām atsper durvis un cenšas atgūt iekavēto. Tā dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Lieku 10 no 10 ballēm un rekomendēju izlasīt visas sešas Pirmā likuma cikla grāmatas, tas būs tā vērts.

Inferno: The World at War, 1939-1945 by Max Hastings

Šai grāmatai ir visas iespējas ieiet vēsturē kā vienai no ilgāk lasītajām grāmatām. Es šo grāmatu lasīju veselus divus mēnešus. Un, lai ar viņa ir pabieza un standartformātā izvilktu vismaz uz tūkstoš lapaspusēm, priekš manis tas ir ļoti ilgi.

Grāmatas autors ir viens no atzītajiem militārajiem vēsturniekiem un šajā grāmatā ir atspēries ne vien iztirzāt sīkumos kara galvenos notikumus, bet arī kārtējo reiz parādīt Otrā Pasaules kara globālo dabu. Lai izvairītos no standarta notikuma hronikas izklāsta, autors ir paracies arhīvos un izvilcis ārā parasto cilvēku pārdzīvojumus. Nobīdot otrā plānā Hitlerus, Staļunus, Rūzveltus un Čērčilus, bet izliekot priekšplānā parastos karavīrus, jūrniekus un civilos, tādējādi radot kontekstu karam no parasto ļaužu skatījumā.

Par šo karu es esmu lasījis dikti daudz, kurš gan nav. Tādēļ pirms grāmatas iegādes dikti apsvēru, ņemt vai neņemt. Bija risks, ka grāmata iegulsies plauktā uzkrās putekļus un nekad netaps izlasīta. Beigās izšķīros par ņemšanu. Un pareizi darīju, divu mēnešu garumā man bija nodrošinātas miega zāles. Lai cik spirgts pie grāmatas nenosēstos, pēc pāris lapaspusēm miegs bija klāt kā likts.

Tā gan noteikti ir tikai manis paša vaina, jo faktuāli un pēc savas organizētības teksts bija tuvu ideālam. Lielie notikumi aprakstīti vispārīgos vilcienos, pieminot galveno kauju norises, to ietekmi uz pasauli un karu kopumā. Tam visam caurvīti personiskie stāstījumi. Kas ir vietā pa tēmu un patiešām līdz šim nedzirdēti. Autors nekautrējas izanalizēt dažādus kara attīstības scenārijus, izsver par un pret. Diezgan negaidīti no angliski rakstoša autora mutes nācās dzirdēt diezgan kritisku Sabiedroto kaujasspēju novērtējumu Eiropas kara teātrī un Austrumāzijā. Autors kliedē arī romantisko gaisotni par Sabiedroto atbrīvotājiem, arī šie vīri labprāt nodarbojušies ar izvarošanām un materiālo labumu laupīšanām, varbūt ne tik masveidīgi kā Padomju Savienības karavīri, bet tomēr.

Arī par Vērmahta zaldātiem un to komandieriem autors nav stāvā sajūsmā, vienīgais viņu trumpis bija saliedētība un pieredze. Ne pa velti ir teiciens: “Pēc Staļingradas vācietis vairs nebija tas.”. Arī vāciešu komandējošais sastāvs neizcēlās ar īpašu ģenialitāti, viņi gan kara sākumā bija taktiski stiprāki par pretējo pusi, taču Hitlera vēlme jaukties iekšā plānos un mainīt stratēģiju šīs priekšrocības diezgan nonullēja. Padomju Savienībai bija cilvēku resurss un mirt par savu tēvzemi, bija vai nebija izskalotas smadzenes ir viens jautājums, bet ņemot vērā vāciešu iekarotāju attieksmi pret iekarotājiem, tas nebija nekāds brīnums.

Autoraprāt karš Āfrikā vairāk bija tikai sabiedrisko attiecību projekts, lai britiem parādītu, ka arī viņi spēj uzvarēt. Jo cīņa par Britānijas debesīm sevi jau bija izsmēlusi. Britu koloniālā valdība ar visu koloniālo karaspēku tiek atzīta par nekur nederīgiem kaujasspēju ziņā. ASV cīņa ar Japānu un Padomju Savienības cīņa pret vāciešiem tiek aprakstīti kā galvenie kaujas lauki, kuros izšķīrās Eiropas liktenis. Japāņiem nebija cerību jau no paša sākuma, puikas pakampa lielāku kumosu nekā spēja norīt, un vienīgā cerība bija noslēdzot miera līgumu fiksēt savus ieguvumus. Vāciešiem viss izšķīrās Padomju Savienībā, tur jau kopš 1942. gada nekādas runas par iegūtā fiksēšanu vairs nebija.

Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kas par Otro pasaules karu jau šo to ir lasījuši un vienkārši vēlas iegūt sev jaunu perspektīvu uz notiekošo. Visādi citādi daudzas lietas būs pasniegtas pārāk vispārīgi un Hitlers ar Staļinu vispār šķitīs tādi malā stāvētāji. 9 no 10 ballēm.

Ceļojums pa Austriju XII

9. jūlijs (Vīne – Bratislava – Varšava – Wigri)

No rīta ceļamies agrāk, lai paspētu paēst brokastis un tikt līdz lidostai. Brokastīs diemžēl esam aiz ķīniešu autobusa, tie jau visu rijamo ir notīrījuši pa tīro. Ar to viņiem nav pieticis, un daži pat ēd savus līdzpaņemtos roltonus. Nākas gaidīt līdz personāls uzpilda siles, un tikai tad tiekam pie ēdamā.

Lidostu nu jau mēs zinām, un tādēļ Maija, Aija, Ernests, Matīss un Kristians, tiek izsēdināti ārā tieši tur, kur viņiem pienākas. Viņi jau pēc pāris stundām būs mājās. Mums pārējiem ir plānots nakšņot netālu no Polijas – Lietuvas robežas. Par šoferi piesakās Kristaps, aizvedīšot līdz pašam galam, lai tikai ļaujot braukt. Ceļš ir tāls tūkstotis ar kapeikām.

Ivara plāns ierosina, ka vistuvāk būs pērties caur Bratislavu. Nolemjam klausīt, galu galā Slovākijā es neesmu vēl bijis. Būs vismaz kāda jauna valsts. Vispār tā bija laba ideja, jo visu laiku bija bānis un domājam, ka tos pāris desmit eiro, ko iztērējām pa vinjeti, ieekonomējām laika ziņā.

Visādi citādi braukšana kā jau braukšana. Kilometri skaitās lēni. Čehijā ceļa darbu rezultātā nākas pat pasēdēt pāris kilometrus garā korķī. Pēc tam redzam arī apgāztu fūri ar dzīvām cūkām. Vismaz daļa no tām ir izdzīvojušas un ganās pa vietējo biešu lauku. Es jau it kā visu to safilmēju, bet diemžēl izrādījās, ka draņķa aifonā steigā biju ieslēdzis priekšējo kameru un tādēļ cūku vietā sanāca filmēt sevi. Žēl.

Varšavā nosēdējām obligātajā korķī. Pēc tās Reinis atminējās ceļmalas krogu ko bija apmeklējis pirms padsmit gadiem un man par brīnumu arī atrada. Tur uzēdu šniceli, iedzēru alu. Alu gan nevajadzēja, tas bija reti draņķīgs pēc garšas. Un devāmies tālāk. Pēdējie divi simti stiepās kā gumija. Visādi ātruma ierobežojumi, draņķīgi ceļi, uz kuriem nevar apdzīt. Tikai ap desmitiem tikām hotelī.

Hotelis pārspēja visas gaidas. Milzīga māja meža vidū pie ezera, forši numuriņi ar internetu un televizoru.

10. jūlijs (Polija – Lietuva – Latvija)

Šī diena gan ne ar ko neizceļas. No rīta paēdam brokastis. Jāatzīmē, ka no hoteļu brokastīm ceļojuma laikā vislabākās, kuras līdz šim nācies ēst. Paēduši braucam mājās.
Korķis gadās arī šodien, bet tas pie Jelgavas, vispār ir pilnīgs trakums sēdēt korķī tik tuvu pie mājām. Lai ar kā tur nebūtu, mājās esam trijos. Izkraujam busiņu un aizvedam atpakaļ uz nomu, lai arī citi cilvēki var tikt ceļojumā.

Ar “Džū” pāri Klusajam okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Nupat nupat izlasīju šo autoru grāmatu Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam un nolēmu, ka nav vērts stiept gumiju, uzreiz lasīšu arī nākamos viņu piedzīvojumus. Tādēļ šoreiz nākamā “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” projekta grāmata man problēmas neradīja.

Bulgāru ceļotāju otrā grāmata par viņu braucienu glābšanas laivā ar buru pāri Klusajam okeānam no Peru līdz Fidži salām, pa ceļam apmeklējot Taiti un Rietumsamoa. Šajā ekspedīcijā, kuru abi laulātie draugi veica simt četrdesmit dienās, tika izpildīta plaša pētījumu programma, piemēram, kādas iespējas ir izglābties kuģa bojāejā cietušiem tālu no krasta, u. c.

Rakstīšanas stils autoriem nav mainījies, rakstītais ir uz dienasgrāmatu bāzes, kas pēc tam izvērsta plašākos teikumos un pārdomās par to, kas nemaz nenotika ceļojuma laikā, bet darīts pirms un pēc tam. Šoreiz viņi gan ir izvēlējušies nelikt klāt datumus, un tādēļ viss ceļojuma apraksts ir gara epizožu virkne. Arī tas vēl nebūtu nekas traks, bet uz grāmatas iekšvāka ir uzzīmēta karte ar datumiem. Pie tam tādiem, kas nekādi netiek pieminēti pašā grāmatā. Bet tā ir vairāk piekasīšanās. Visādi citādi autori ir uzlabojuši savu rakstīšanas stilu un piedzīvojumi raisa patiesu interesi.

Vispār jau šādi ceļojumi septiņdesmitajos bija īsts varoņdarbs, laikā, kad visiem kabatās nebija GPS uztvērējs, koordinātes nācās noteikt pēc sentēvu metodēm ar sekstantu un Rolex hronometru. Šāda lieta mazā laiviņā bija īsts sasniegums, un spēja laivu vadīt uz noteiktu mērķi arī ir vērā ņemams sasniegums. Es te nemaz nerunāju par salauztu stūri un nolauztu mastu. Tiešām var tikai pabrīnīties par abu kuģotāju uzņēmību.

Viņi paši savu motivāciju pamato ar saviem planktona pētījumiem. Sak, nākotnē glābšanas laivas aprīkojot ar planktonu ķeramajiem tīkliem, ar tādām uzpariktēm aprīkotas laivas varētu nodrošināt katastrofā cietušos ar pietiekošu kaloriju un mikroelementu devu, lai noturētu tos pie dzīvības mēnešiem ilgi. Diemžēl viņiem pašiem nākas atzīt, ka planktons garšo pretīgi, grūti atšķirt indigo no ēdamā, un ķeras viņi švaki. Vajag noteiktu laivu ātrumu utt. Ņemšanās ir tik liela, ka viņi labāk izvēlas badoties. Lielāka nozīme ir dalībnieku psiholoģiskajam stāvoklim. Pat pazīstami cilvēki, kas dzīvojuši kopā jau daudzus gadus, ierobežotā telpā un patstāvīgā stresā ātri vien var sākt viens otru ienīst. Tad nu abi dalās ar padomiem, kā izvairīties no konfliktiem, prast turēt muti un nemurkšķēt nevietā. Vispār šķiet, ka sievietes šādiem pasākumiem ir daudz izturīgākas nekā vīrieši. Pārējie zinātniskie pētījumi bija asins un urīna analīžu vākšana un okeāna piesārņojuma novērtēšana.

Grūti jau ir aprakstīt ceļojumu, kurā lielākoties ir ūdens klajums no apvāršņa līdz apvārsnim, tādēļ liela daļa no grāmatas ir veltīta salām, kurās piestāts laiku pa laikam. Jūtama neliela skaudība pret jahtu īpašniekiem, kuriem ir gan ķīlis, gan automātiskā stūres iekārta un duša. Taču viņi paši labi apzinās, kādēļ ir izvēlēta glābšanas laiva, kura vētras laikā ir pakļauta viļņu varai bez nekādām ērtībām. Ūdeni konservēt gan viņi joprojām nav iemācījušies, šoreiz pretīgās garšas vietā viņiem tas bija pilns ar rūsu un arī nedzerams. Būtu labāk sapildījuši plastmasas pudelēs (zinu jau ka tajos laikos PET pudeles nebija izplatītas, tad pat polietilēna maisiņu mazgāja vairākas reizes un gāja uz bodi), daļu jau viņi veda plastmasas kannās.

Grāmatu vērtēju uz stabilām 8 no 10 ballēm. Malači, gan ar savu vērienu un izturību. Iesaku lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumu apraksti, kas fano par Bišopu un Heijerdālu, noteikti patiks. Pat šie cilvēki augstu vērtēja Popazovu ģimenes sasniegumus.

PS. Bildes gan tāpat kā pirmajā grāmatā viņiem ir padevušās reti draņķīgas.

Zīmogs sarkanā vaskā by Jānis Lejiņš

Šo triloģiju man blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Baltais runcis. Jāatzīmē, viņš šogad bija vienīgais, kas neskopojās un uzdāvināja veselu grāmatu sēriju. Par šīs sērijas lasīšanu biju domājis arī agrāk, vienubrīd pat biju gatavs viņas nopirkt. Taču ibook vietnē par šīm grāmatām prasīja tādu naudu, ka varētu padomāt, ka tās ir nevis nesen izdotas grāmatas, bet oriģinālo Mozus baušļu akmens plāksnes. Pērnā gadā Depo papūlējās un izdeva grāmatas par demokrātiskām cenām, un tur es viņas arī nopirku. Nopirku gada sākumā, taču izlasīt sanāca tikai tagad. Sāka mocīt sirdsapziņa, cilvēki sadāvināja lasāmo, bet es vēl visu nemaz neesmu izlasījis.

Ar Jāņa Lejiņa romānu “Zīmogs sarkanā vaskā” Latvijas lasītājam tiek piedāvāts ļoti interesants darbs, kurā drosmīgi lauztas vairākas klišejas par Baltijas senvēsturi. Nav taisnība, ka no vēstures nevar mācīties. Paraugoties uz pagātni citādi, mēs taču mainām arī uzskatus par savu vērtību sistēmu, kas bieži vien maina arī mūsu domāšanu un rīcību.

Nolēmu izlasīt visas trīs – Brāļi, Zobens un Rūnas un tikai tad rakstīt savas pārdomas pār tām. Grāmatas tomēr ir ļoti cieši saistītas savā starpā, lai būtu jēga izdalīt tās atsevišķi. Visu grāmatu notikumu centrā ir Tālavas valsts un tās ķēniņš Tālivaldis. Autors, strādājot pie grāmatas, ir pamatīgi izpētījis tā laika vēstures liecības un sniedzis tām savu interpretāciju. Šo grāmatu nudien neieteiktu uztvert kā vēsturisku patiesību. Vislabākais ir izlasīt grāmatas priekšvārdus, komentārus un pēcvārdus, lai saprastu, kur jāizdara attiecīgās korekcijas. Lai gan cilvēka smadzenes ir dīvaini iekārtotas, un arī man zinot, ka daļa ir fikcija, fakti neizbēgami sajauksies ar autora izdomājumu. Un tam par labu nāk arī tas, ka man dikti patīk autora latviešu senatnes interpretācija.

Grāmata ir sarakstīta pēc visiem alternatīvās senatnes (pastalnieku) žanra standartiem. Aptvertais laika sprīdis ir pārejas posms, kad beidzas viens no tautas Zelta laikmetiem, un viss rūpīgi koptais tiek iznīcināts, taču tiek dots apsolījums jaunam Zelta laikmetam, kas rādīs, ka Tālivalža un viņa ļaužu upuri nebūs velti. Latvija tiek parādīta nevis kā pusmežoņu apdzīvota mežaina zeme, bet gan kā teritorija, kurā atrodas daudzi valstiski veidojumi, ķēniņi kuri vajadzības gadījumā var sadot pa muti jebkuram naidniekam. Tādējādi apliecinot, ka ne jau par velti Baltijas teritoriju pakļaušanai bija jāizsludina krusta karš, kuru ar naudu balstīja tirgotāji, lai mūsdienu valodā runājot dabūtu labākus muitas tarifus. No otras puses Romas katoļu baznīcu dikti gribēja apsteigt Pareizticīgie ar Naugārdi priekšgalā, pasaule vēl nebija sadalīta pavisam un dalīt vari kā vēlies, bet ja sadalītais izrādīs pretestību netiks nevienam. Autoram pienāks uzslava, ka viņš uz visu baltu teritoriju pakļaušanu skatās globāli no Vatikāna līdz Konstantinopolei, ņemot vērā ekonomiku un tā laika tehnoloģijas.

Neiztiek jau arī bez misticisma. Laika vīrs ir tas, kas faktiski zina visus notikumus daudzus gadus uz priekšu, viņam Tālavas krišana jau ir noticis fakts. Taču viņi dzīvo nedaudz citā dimensijā, viņus vairāk satrauc senās zinības un to saglabāšana nevis pasaulīgās lietas. Laiki ir mainījušies daudzas reizes un viņi vienmēr ir atraduši veidu kā nodot tās tālāk. Autors viņus neizmanto kā superspēku, kas dotu vāciem pa zobiem un izglābtu Tālavu, šie vīri stingri pieturas pie savas funkcijas skatīties, lai valdnieki spriestu taisnu tiesu un ievērotu likumus. Tādēļ Pērkona vīri neslaktē visus pa labi un pa kreisi kā speciālo uzdevumu vienībai pienāktos, to gan nevar teikt par Neredzamajiem brāļiem. Nu vēl jau ir Putnu cilts, tāda kā akmens laikmeta palieka, kurus joprojām nesatrauc pasaules notikumi, viņi vienmēr atradīs kur paslēpties, mežu ir daudz un ja kļūs pavisam slikti, varēs atgriezties savā pirmdzimtenē.

Lasot grāmatu var redzēt kā autors nespēj izvēlēties starp tēlu attīstību un notikumu aprakstu. Tēlu ir tik daudz, visi ir tik nozīmīgi, taču notikumi šajā laika periodā ar’ nebija mazāk. Autors acīmredzot izvēlējies nedaudz upurēt tēlus, lai iekļauties trīs grāmatu apjomā. Lejiņam pozitīvi, ka viņš neslimo ar grafomāniju, un viņam triloģija ir sanākusi kodolīga, nevis kā dažam labam iestiepta uz astoņām grāmatām, jo redz smalki jāapraksta katrs brauciens uz tirgu. Tādēļ tēli bija tādi “nelīdzeni”. Saprotu jau – gribējies parādīt visa puses visu motivāciju un plānus. Lielākoties gan viss ir „tip top”, bet vietām varoņa būtību pārņem viņa nestā ideja un rodas nesaskaņa starp tēlu iepriekš un konkrētā situācijā.

Grūti ir uzrakstīt grāmatu par notikumiem, kurus visi lielākoties zinām, ir grūti lasīt par Tālivalža cīņu zinot, ka viņam nemaz nav izredžu, ka viss kas mantots no tēvu tēviem dažu paaudžu laikā pazudīs kā nebijis un paliks vien pasakas un leģendas. Lieku 9 no 10 darbiem. Kāpēc ne desmit? Tādēļ ka to es pataupīšu kādam nākošajam autora lielajam darbam.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …