Ar šo grāmatu man ir bijušas īpašas attiecības. Pirmkārt, neskaties uz kompasu, kas attēlots uz vāka, es viņu ne reizi bērnībā neatšķīru. Neuzrunāja. Tieši tāpēc man nebija ne jausmas, ka arī šī grāmata ietilpst „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tikai sākot vākt sērijas grāmatas, es atklāju, ka šie dīvainie vāki te piederas. Nezinu kādēļ, bet Rokvela Kenta grāmatām šajā sērijā ir nestandarta vāki un grāmatas muguriņas.

Centrālais sižets ir autora ceļojums pa jūru no Amerikas uz Grenlandi. Ceļo viņi mazā jahtā trīs vīri. Rokvels ir tīri apmierināts ar kapteini Arturu Allenu, kura kuģis „Direction” ir ekspedīcijas peldlīdzeklis. Taču viņš ne acu galā nevar ieredzēt kapteiņa palīgu Kupidonu. Tas ir resns, baudkārīgs franču jauneklis, kas piedevām ir slinks un neko lāgā bez bakstīšanās nedara. Rokvels ir ticis pie stūrmaņa amata, par navigāciju viņam nav pārāk liela saprašana, taču pamatus viņš zina.

Neskatoties uz dīvaino komandu, Rokvels ir nelabojams optimists. Vismaz viņš tā pasniedz sevi stāstā. Viņš mīl Arktiku un ir gatavs doties uz turieni vienalga kādā veidā. Arī pārējie biedri nav nekādi čīkstētāji un īpaši neiespringst briesmu priekšā. Mūsdienās, kad GPS uztvērēji ir katrā štruntā, ekspedīcijas dalībnieku nespēja noteikt savu atrašanās vietu šķiet smieklīga Bet savulaik, ja tevi pāris dienas pašūpoja vētrā bez saules, un krasta līniju uz aci nepazini, bija problēmas. Šiem puišiem šādu problēmu bija ļoti, ļoti daudz. Ja turies tuvu krastam, var uzdurties rifiem, ja vilksies nostāk, var sabraukt milzīgie tvaikoņi, ja iespersies miglā jūrā, nebūs ne jausmas, kur straume tevi aiznesīs.

Noteikti savulaik, kad cilvēki nebija pieraduši pie komforta, tā bija normāla lieta. Mūsdienās šādu pasākumu iespējams sauktu par ekstrēmu, bet tad tā bija ikdiena. Jūrnieki deva viens otram padomus – līdz vakaram šķērsojiet šaurumu un tieciet ostā.

Kad autors neraksta par pašu ceļojumu un trauku mazgāšanas kārtību, viņš pievēršas dabas aprakstiem. Nav ko noliegt tie viņam sanāk labu labie, un arī pašam sāk šķist, ka aizbraukt uz Labradoru, Ņūfaundlendu un Grenlandi nemaz nav tik slikta ideja. Kali, jūra un saullēkti patīk arī man.

Grāmatas pēdējā daļa ir veltīta Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Eskimosi divdesmito beigās vēl bija tautiņa, kuru vēl nebija civilizējuši. Cilvēki vēl devās jūrā, pārāk ar alkoholu neaizrāvās un Kristu kā savu pestītāju lāgā neatzina. Pats Rokvels viņus uzskatīja par bērniem, vismaz sākumā. Taču ar laiku guvis ieskatu viņu dzīvēs, saprata, ka šiem cilvēkiem ne velti ir izdevies pārdzīvot tūkstošiem ziemu, un tieši savu paražu dēļ viņi ir noturējušies pie dzīvības.

Grāmatas bonuss ir autora ilustrācijas, es gan neteiktu, ka man viņas dikti patiktu, taču PSRS laikos Rokvelu Kentu atzina kā labu sociālā reālisma mākslinieku. Viņš uzskatīja, ka mākslai nav jābūt atrautai no darbaļaužu sadzīves (kur nu vēl kaut kāds abstrakcionisms), nedaudz simbolisma var iepīt, lai nebūtu realitātes tiešs atveidojums, bet neko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Man patika, autors prot aizraut lasītāju līdz savos ceļojumos un pavēstīt tam savus novērojumus. Ja gribas palasīties par to, kā ceļoja pērnā gadsimta pirmajās desmitgadēs iesaku.