Tā nu ir sanācis, ka Eko es esmu izlasījis praktiski visas grāmatas, nu izņemot tās, kur viņš veido sarakstus un apkopojis bildes. Iepatikās man šis autors jau no laikiem, kad tika izdots „Rozes vārds”. No tā brīža es cītīgi lasīju visu, ko autors izdeva. Tā kā oriģinālā autors raksta itāļu valodā, tad viņa grāmatas es lielākoties lasu krievu tulkojumā. Šajā valodā tās tiek pārtulkotas ļoti ātri un ļoti, ļoti kvalitatīvi. Nu un kad grāmata iznāk latviski, tad es viņu pārlasu. Angļu valodas tulkojumi gan man šķiet draņķīgi.

„Nulles numurs” ir visaptveroša masu mēdiju darba procesa izpēte. Milānā tiek uzsākts darbs pie jaunas avīzes. Mērķis- iegūt politiskās ietekmes instrumentu. Katram cienījamam biznesmenim vajag savu avīzi, bez tās viņu neviens neņems nopietni, viņš nespēs ietekmēt sabiedrisko domu un šantažēt savus oponentus. Avīzes redakcija ir hroniski neveiksminieki, kas salasīti no dažādām tenku lapelēm, viņi nedara darbu, bet rada mītu. Rakstīt par vakardienas un šodienas notikumiem ir neaktuāli, avīzei ir jāraksta par to, kas notiks rīt. Viens no darbiniekiem Braggadaččo – apsēsts ar konspirāciju teorijām izvirza savu versiju par to, kas patiesībā notika ar Musolīni pēc kara un to, kā Sabiedroto specdienesti ir vadījuši Itālijas pēckara politiku. Kolonna savukārt ir pavisam parasts neveiksminieks, kuru dzīvē ir iegāzusi vācu valoda, viņas dēļ viņš nepabeidza studijas un viņas dēļ viņš kļuva par galvenā redaktora vietnieku avīzē „Rītdiena”.

Lai Dievs nogrābstās! Kaut ko tādu es no autora nebiju gaidījis. Ar savu darbu viņš pierādīja, ka arī labi autori reizēm mēdz radīt pa kādai mēslu čupai. Grāmatas galvenais mīnuss ir sižeta trūkums. Nē, galvenais varonis mums ir, un viņa dzīves gaitas arī tiek daļēji aprakstītas, taču viss notiekošais ir kaut kas bezjēdzīgs un neraksturīgi vienkāršs. Sižetu var pateikt pavisam vienkārši. Neizdevies rakstnieks, ticis avīzē par redaktoru, iemīlas un nonāk briesmās. Taču izpildījums ne tuvu nestāv autora iepriekšējiem darbiem ne detalizācijas, nedz tēlu izstrādes ziņā. (Ja nu es dikti gribētu būt autora apoloģēts, tad es te noteikti varētu piepīt, ka masu mēdiji un ziņu veidotāji jau visi ir tādi cilvēki, par kuriem mēs maz ko zinām, un viņi arī dzīvē mums ir tikai ieskicēti tēli). Konspirāciju teorijas ir laba lieta, manipulācijas ar masu saziņas līdzekļiem aktuāla lieta, varas un preses attiecības interesanta lieta. Taču ir traki, ja to visu nevieno kopā nopietna sižeta līnija. Jā, varbūt es jutos pamudināts beidzot aizbraukt līdz tiem Milānas kanāliem, uzzināju daudz vairāk par Itālijas pēckara vēsturi nekā gribētos. Taču tas Eko, kas bija iepriekšējās grāmatās, te nav atrodams.

Man vien ir jāpievienojas autora domām, kuras viņš izsaka par dažām grāmatām:

„Да и кто читает книги после того, как уже прочел рецензию? Зряшная трата времени. Рецензенты тоже не читают их. Хорошо, если их читал сам автор. Есть такие книги, что по ним и того не скажешь.”

Nezinu, vai viņš pats savu grāmatu ir pārlasījis. Iespējams, ka tā ir autora ironija par grāmatām, kuru es nespēju aptvert, bet, iespējams, ka viņam vienkārši bija pienācis laiks pamest kaulu saviem lasītājiem.

Ja ir lasītas autora esejas par masu mēdijiem, tad šajā grāmatā neatradīsiet nekā jauna. Tā pati universālā recepte, ja uz pirmās lapaspuses ir kādas slavenības pliks dibens, tad īstās ziņas ir jāmeklē avīzei kaut kur vidusdaļā. Nenoliedzami propaganda un mēdiju atkarība mūsdienās ir tikpat aktuāla kāda tā bijusi vienmēr. Ziņas vien jau neviens nedrukā ir vajadzīgs viedoklis – interpretācija. Vispār jau pati ziņa kā tāda nemaz nav svarīga, svarīgs ir pasniegšanas veids. Protams, ievērojot viedokļu dažādību un sabalansētību, lai nedod dies kāds vēl nepadomātu, ka mēdijs ir atkarīgs no akcionāra un/vai īpašnieka.

Konspirāciju teorija ir tikai viena, un tā pati par Musolīni nāvi vai bēgšanu. Tai veltītas pārdesmit lapaspuses, un tā bija viena no labākajām grāmatas sadaļām. Vairāk tāds vingrinājums, kas parāda kā izzīst sazvērestību no nekā, pielasot faktus pēc vajadzības, nevajadzīgo noklusēt, pasniegt atrasto kā anomālijas un uz tās bāzes izveidot loģisku taču bezjēdzīgu teoriju. Tās patiesums ir otršķirīgs jautājums, galvenais, lai tā būtu aizraujoša, aktuāla un šķietami būtu ietekmējusi lasītāja vai klausītāja dzīvi. Šo procesu autors ir atainojis perfekti.

Otra interesantā vieta ir tā, kur Braggadaččo stāsta Kolonnam savas nākamās automašīnas izvēli, nu tad kad viņš beidzot tiks pie naudas. Šķiet, ka šis cilvēks zina par automašīnām visu – garumu, platumu, augstumu un ātrumu. Viņš pats atzīst, ka sākumā studējis katalogus, bet vēlāk tos jau zinājis no galvas. Tāds piemērs ar bezjēdzīgām zināšanām, kuras mums pašiem ir dārgas, bet cietiem šķiet smieklīgas.

Maksimums, ko varu autoram, likt ir 5 no 10 ballēm. Ja negribat vilties rakstniekā, nelasiet, izlasiet tā vietā kādu viņa eseju par masu mēdijiem, sazvērestības teorijām un Itālijas politiku. Grāmata nav nekāds romāns, tas vairāk ir īsstāsts, kas lielā drukā iespiests uz divsimts lapaspusēm.