Pagājušā gada aprīlī lasīju šīs triloģijas pirmo grāmatu [game], un nav ko liegties, grāmata man patika. Tādēļ piedāvājums no izdevniecības Zvaigzne ABC izlasīt triloģijas otro grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalos bija neatvairāms. Grāmatu [buzz] sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā, biju nobriedis trillerim.

Henriks Peteršons veiksmīgi ticis vaļā no Spēles. Šķiet, kas nekait – dzīvs, kabatā daudz naudas, atpūties. Taču viss nav tik vienkārši – Henriks nav tik naivs, lai domātu, ka šāds izlēciens var palikt nesodīts. Nauda viņam ir, taču drošības nolūkos nākas bēguļot un slēpt savu īsto identitāti. Un bez spēles dzīvei pietrūkst asuma. Dubaijā Henriks satiek Annu – bagāta, eleganta un skaista. Tikai zem stilīgās ārienes jaušama nervozitāte, itin kā sieviete no kāda baidītos. Un tad vēl viņas telefons…

Ja lasīta autora iepriekšējā grāmata, tad lasītājam jau ir skaidrs, ka šis trilleris būs par kontroli. Ne jau atsevišķa indivīda, bet par visas sabiedrības kontroli. Pirmajā grāmatā Spēle vairāk bija kā vajadzīgo notikumu izraisošais faktors kādā tālejošā plānā, šeit viss notiek jau līmeni augstāk. Ir liela atšķirība kompānijām un indivīdiem reaģēt uz jau notikušu faktu vai vadīt savu darbību un rīcību tā, lai notikums nemaz nenotiktu, netiktu pamanīts vai tiktu pareizi interpretēts. Cilvēka uzmanība nav bezgalīga, viņš ziņas patērē tikai uz doto brīdi, un manipulējot ar tām, var viegli manipulēt ar viņu pašu. Jāmanipulē jau nav ar visu sabiedrību, pietiks vien ar pāris aktīviem viedokļa paudējiem, kas pašpasludinās sevi par sabiedrības pārstāvjiem. Pārējie aizskries līdzi paši un domās, ka tās ir viņu pašu domas un idejas. Šādiem mērķiem pastāv troļļu fermas, uzpirkti blogeri un google pagerank uzlabotāji. Nevar noliegt mūsdienu apstākļos šī tēma ir ļoti aktuāla, un ar savu izklāstu (ideju par to kā tas viss varētu strādāt) vien šī grāmata būs interesanta daudziem lasītājiem.

Sižetiski, kā jau kārtīgam trillerim, pienākas darbība notiek lielā ātrumā. Henriks iekuļas vienā ķezā pēc otras, reizēm no nāves viņu glābj tikai veiksme. Taču viņš nudien nav iesācējs šajā Spēlē un nebūt negrasās padoties. Nav jau arī tā, ka viņš būtu pilnīgi viens, viņam vēl ir palikuši daži draugi, kuriem var uzticēties. Draugi gan ir tādi nelieli dīvaiņi un kolorīti personāži, bet kādi nu ir tādi ir. Toties viņi māk programmēt. Heinrika māsa Normana, tikusi galā ar savām problēmām, atsāk darbu miesassargu vienībā, taču arī viņai nākas saskarties ar zināmām problēmām. Viņas piedzīvojumi nav tik globāla mēroga kā Henrikam, arī viņai nākas pacensties, lai sakārtotu savu dzīvi. Godīgi sakot Normena te ir ievilkta, tikai lai pareizeajā brīdī pavilktu uz priekšu galvenos grāmatas notikumus. Varoņi kā tādi nav diez ko nopucēti, viņu uzdevums ir piedalīties notikumos un tos dzīt uz priekšu. Kamēr vien stāsts spēj noturēt tempu, lasītājam nebūs laika pievērsties varoņu analīzei.

Ja trilleri lasot to aprij vienā rāvienā, tad tā ir visnotaļ laba pazīme, ka viss kārtībā. Autors ir izdarījis labu darbu. Lasītājam ir piedāvāts labs un aizraujošs piedzīvojums. Bonusā vēl pacelts aktuāls temats un nedaudz veltīts laiks tā analīzei. Jā, galvenajam varonim daudz veicas, un ir pāris “nejaušas” sagadīšanās. Patīkami ir tas, ka grāmatas autors nemaz necer, ka viņa iepriekšējās grāmatas notikumus kāds lasītājs vēl pēc gada spēs atminēties, tādēļ sākumā prologā ir īss iepriekšējo notikumu atstāsts. Man patīk autori, kas savā lasītājā nesaredz cilvēku ar absolūtu atmiņu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ātrākam lasītājam tā piedāvās aizraujošu viena vakara izklaidi, prātīgāks un laikā ierobežotāks lasītājs piedzīvojumu varēs izvilkt uz kādiem trim vakariem. Tēma mūsdienu infokara apstākļos ir aktuāla, kas zina varbūt pat uzzināsiet ko jaunu. Ja patīk konspirāciju teorijas, tad te būs bagātīga viela pārdomām. Caru gan, ka ne tik daudz, lai liktu galvā folijas cepurīti.