Pēc “Muļķu prinča” izlasīšanas es biju nolēmis sagaidīt arī nākamo sērijas grāmatu latviski. Taču cilvēks ir vājš, un bieži vien ir grūti turēt pašam sev doto solījumu. Lai to vieglāk būtu lauzt, nolēmu uzsākt pseidoprojektu “Lasīt tikai labas grāmatas”. Tas nemaz nav tik grūti, bet tas nozīmēs, ka noplicināšu savu neaizskaramo rezervi.

Sarkanā Karaliene savas figūras ir izvietojusi, arī pārējie spēlētāji nestiepj gumiju un veic atbilstošus pretgājienus. Princim Džalenam ir vienalga, viņš ziemo un sapņo par savu silto dzimteni. Snorri ver Snagason plāno ceļu uz savu nākamo mērķi. Tas ir pavisam vienkāršs, atrast Elles durvis, atvērt tās un atgriezt savu mirušo ģimeni. Lieta nav grūta, jo Snorri ir Loki atslēga, ar kuras palīdzību var atvērt jebkuras durvis. Durvis tā ir problēma, viņas ir jāatrod, un tur bez volvu palīdzības nekā neiztikt.

Lasot pirmo grāmatu, mani nedaudz nomocīja jautājums, kādēļ viss cikls saucas Sarkanās Karalienes karš. Sarkanā Karaliene tiek pieminēta tik epizodiski un, lai ar Džalans viņā saskata visu savu nelaimju cēloni, mēs taču zinām kāds šis ir melis. Viņa visu laiku stāvēja aizkulisēs un vairāk personificēja neizzināmu spēku nekā reālu personu. Šajā grāmatā šī lieta tiek atrisināt. Džalana vēlme izmēģināt stulbas lietas, lai apmierinātu savu ziņkāri, tiek atalgota. Kopā ar viņu mēs varēsim uzzināt, kādēļ Vermillion valdniece tiek saukta par Sarkano Karalieni.

Džalens joprojām pieturas pie sava galvenā principa, būt savā rīcībā nemainīgam. Ja no nelaimes ir iespējams aizbēgt, bēdz, ja tādēļ ir jāpamet savi draugi, droši cilvēki uz pasaules netrūkst. Pasaulē ir tikai viens cilvēks, kurš Džalenam ir svarīgs pats Džalens. Viņam joprojām ir sapnis kļūt par Vermillion valdnieku, viņu jau vara pati par sevi neinteresē vairāk pievelk nauda, kuru varēs notriekt. Džalenam par nelaimi viņš joprojām ir sapinies ar Snorri, un šo vīru no mērķa nosist nav viegli. Maģiskās saites, kas viņus sasaista, ir atslābušas, taču Snorri viņu uzskata par draugu, uz kuru var paļauties. Džalenam nāksies likt lietā visus talantus, lai tiktu no sava drauga vaļā.

Centrālā grāmatas intriga – kuram tiks Loki atslēga. Snorri redz tajā savu ģimeni, Džalens naudas kaudzi, Mirušo karalis varu pār pasauli, Sarkanā Karaliene akmentiņu, kas ļaus nosvērt pasaules svarus par labu viņai, un tie ir tikai daži ieinteresētie. Taču atslēgu nedrīkst atņemt ar varu, tā ir vai nu jānozog vai jāatdod ar labu, citādi tās jaunā īpašnieka mūžs nebūs ilgs.

Visā pasaulē ir viena vieta, kura interesē mani vairāk par visu – Osheima un Osheimas rats, kas atrodams tās teritorijā. Šī rata dēļ viss sākās, un domājams, arī beigties. Kad es uzzināju, kas ar to ratu domāts, biju šokēts par to, ka nebiju sapratis uzreiz. Mūsdienās jau nemaz nav tik daudz instrumentu, ar kuru palīdzību varētu izmainīt pasaules konstantes.  Osheima man patika gan ar savu trako maģiju, gan nozīmi Džalena pasaulē. Ja Jorga triloģijā par to uzzināju tikai pašās beigās un arī neko īpaši konkrētu, tad tagad jūtu, ka uzzināšu daudz vairāk par to dienu, kurā uzmirdzēja Tūkstoš saules.

Autoram ir arī kaut kas pret baņķieriem, sevišķi tiem, kas dzīvo Florencē. Cilvēks savā dzīvē var aizbēgt no daudzām lietām un ar laiku tās aizmirsīsies, taču ir lietas, no kurām aizbēgt nevarēs, un tie ir baņķieru nami.

“Debts are very real – they’re not hard currency but they are hard facts”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienu balli pieliku par beigām. Man gan klifhangeri (klinškari) grāmatu nobeigumos parasti nepatīk. Autors atstāj lasītāju neziņā un gaidi nu, kad izdos turpinājumu. Ar lasītāju par to laiku var notikt daudzas lietas, ne tikai labas. Taču šis bija perfekts, tieši tāds kādu Džalens bija pelnījis. Grāmata lasījās vienkārši fantastiski no vāka līdz vākam, patiess prieks, ka pabeidzu viņu lasīt tieši Red March teritorijā, un šī raksta publikācijas brīdī atradīšos Florencē, apskatīšos senos baņķieru namus.