Burvji (The Magicians #1) by Levs Grosmans

Reizēm būt par grāmatblogeri ir ļoti izdevīgi. Vismaz tik tālu, cik tas saistīts ar grāmatām. Izdevniecība Prometejs man piedāvāja izlasīt šo grāmatu pat pirms tās nodošanas tipogrāfijā. Šāds piedāvājums labi sasaucās ar manu noslieci visur līst pirmajam, tādēļ labprāt piekritu grāmatu izlasīt.

Lai grāmatu galīgi nenomaitekļotu izmantoju oficiālo anotāciju:

“Kventina Koldvotera dzīve šķietami nejauša notikuma rezultātā izmainās uz visiem laikiem: viņš ierodas uz uzņemšanas interviju Prinstonā un atrod intervētāju mirušu – bet savādā aploksne, uz kuras uzrakstīts Kventina vārds, aizved viņu pa citādu dzīves taku, nekā viņš jebkad būtu iedomājies.

Aploksne un tās saturs, noslēpumainais manuskripts, ieved viņu slepenu apsēstību un privilēģiju, brīvības un varas pasaulē, un uz brīdi tā šķietami piepilda visus Kventina sapņus. Tomēr idille neilgst mūžīgi, un, kad tā visbeidzot grūst, Kventins tiek ierauts notikumos, kas ir daudz bīstamāki, nekā viņš jebkad būt gaidījis…”

Izlasot ko tādu uz grāmatas vāka un redzot tās nosaukumu, varētu padomāt – Harija Potera klons. Taču tas būtu pārāk vispārīgs un vienkāršs secinājums. Burvju skola Breikbila, kurā tiek uzņemts Kventins, nudien nav nekāda pastaiga pa zaļu pļavu. Mūsu pasaules maģija ir ritualizēts darbību kopums, kas nepārtraukti jāpielāgo dažādiem faktoriem – laika apstākļiem, mēnes fāzei, burvja dzimumam un citām tikpat svarīgām lietām. Tas nenozīmē, ka laiku pa laikam kādam neizdodas spontāna burvestība, bet bez akadēmiskā pamata to nebūs iespējams atkārtot. Šādas maģijas apgūšanai nepietiek ar dabisku talantu vien, te nepieciešams daudz mācīties – iekalt no galvas veselas tabulas, nu un veikli pirksti ar’ nenāk par sliktu.

Kventins atbilst visiem parametriem, viņu vienmēr ir valdzinājusi maģija. Viņš vienmēr ir cerējis, ka kaut kur pasaulē tā pastāv. Viņa mīļākā grāmatu sērija ir par Filoriju, tur četri britu bērni nonāk fantāzijas pasaulē, kurā valda maģija un zvēri runā. Iestājoties Breikbilā viņam šķiet, ka beidzot ir atradis savu Filoriju un zubrās kā traks. Taču ja grāmata būtu tikai par teicamnieku mācīšanos burvju skolā, tas būtu diezgan garlaicīgs gabals, kas atgremots jau daudzas reizes. Tādēļ autors pievēršas daudz nopietnākiem jautājumiem, kas ir diezgan svarīgi katram jaunietim.

Pabeigšu skolu un ko tad? Kā dzīvot tālāk? Vai atradīšu darbu? Kas notiks ar maniem draugiem? Arī burvji nav pasargāti no šādām šaubām. Lai ar viņi tiek materiāli nodrošināti jau pēc skolas beigšanas, viņiem joprojām ir aktuāls jautājums, ko darīt ar savu dzīvi, kā atrast mērķi? Un tad vēl tās izvēles, ko darīt ar visām tām? Un ko ellē darīt, kad piepildās tava viskvēlākā vēlēšanās? Kventinam nākas iziet cauri visiem šiem posmiem, un viņa apmulsumu var tikai saprast. Tādēļ lasītājam viņš var šķist lecīgs, pašapmierināts maitulis, kurš pats īsti nezina, ko grib, un uzskata sevi par ģēniju. Bet tā jau arī ir viņam nav ne jausmas ko darīt ar savu dzīvi, tāpat kā lielai daļai ar jaunajiem burvjiem.

“Nopietni? Tas čalis bija miglā tīts noslēpums, kas pielipināts tikšķošai laika bumbai. Vai nu viņš kādam iegāztu, vai sāktu rakstīt blogu.”

Šķiet, ka piedzīvojumi Breikbilā vien ir pietiekoši labai grāmatai, bet tad grāmata nudien būtu tikai variācija par burvju skolas tēmu. Vajag būt pacietīgam un ļaut sižetam attīstīties, grāmatā nav nekā lieka, autors nudien ir noslīpējis tekstu. Un viss, ko izlasīsiet pirmajā daļā, noderēs, lasot notikumus pēc burvju skolas. Un tas ir viens liels episks kvests, kurā autors pamanās no žanra standarta risinājumiem uzbūvēt oriģinālu stāstu, kas spēj atrast daudz kopīga ar lasītāja ikdienas dzīvi (sevišķi, ja lasītājam tāpat kā Kventinam ir tikai knapi pāri divdesmit). Grāmatas noslēgums mani pārsteidza ne tik daudz ar negaidītu atrisinājumu, cik ar to, ka autors ir paredzējis lasītāja urķīgo dabu un līdzdomāšanu sižetam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantāzija tad obligāti lasiet, nenožēlosiet! Pat ja šķiet, ka esat izlasījuši visu lasīšanas vērto, tad droši paplašiniet savu sarakstu ar šo. Savukārt ja ar fantāziju esat uz Jūs, lasiet tik un tā, pēc šīs grāmatas, iespējams, pāriesiet uz tu.

The Man Who Couldn’t Stop by David Adam

Skatījos, ka esmu galīgi palaidies populārzinātnisko grāmatu lauciņā. Ja blogošanas pirmsākumos es populāro zinātni šķaidīju ar krievu fantastiskajiem bojevikiem, tad tagad esmu palicis gandrīz vai tikai par fantāzijas un zinātniskās fantastikas lasītāju. Un es nemaz neskaitu padomjlaiku sēriju ietvaros pārlasītās grāmatas!

Gandrīz katram cilvēkam laiku pa laikam galvā iešaujas kāda uzmācīga doma. Piemēram, stāvot uz klints malas, tilta vai augstas ēkas pēkšņi galvā iešaujas doma nolēkt zemē. Bet varbūt, paņemot virtuvē nazi, sākt domāt, kā būtu, ja es kādam ar to iedurtu, vai ar mašīnu iebraukt pretējā joslā. Cilvēka smadzenes ir sarežģīts orgāns, un šādas ideja ir darbības blakusefekts. Lielākoties mēs par šādām dīvainām domām pašausmināmies un aizmirstam. Taču gadās, ka no tām nav iespējams tikt vaļā. Grāmata ir zinātnes un personīgo pārdzīvojumu sajaukums, kurā autors mēģina izprast un izpētīt dīvaino domu cēloņus un to, kā tās noved miljoniem cilvēkus līdz apsēstībai un kompulsīvai rīcībai.

Sākšu uzreiz ar to, ka kā jau katru grāmatu, kas veltīta kādai medicīnas problēmai, arī šo vajag lasīt ar vēsu prātu un nenodarboties ar pašdiagnozi. Vajag jau arī atcerēties, ka autors ir tikai žurnālists ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT), tā latviešu valodā tulkojams OCD. Un tādēļ varbūt uzreiz nevajadzētu devi pieskaitīt pie tiem miljoniem, kuriem šī kaite piemīt. Grāmata sarakstīta visnotaļ aizraujoši un lasās pietiekami raiti. Vienīgais viena no pēdējām nodaļām, kur autors iedziļinās slimību klasifikāciju katalogā, ir patiesi garlaicīga. Var jau būt, ka cilvēkam, kas piesaistīts pie britu medicīnas sistēmas, šī lieta ir patiesi aktuāla, bet man tā šķita novirze no tēmas.

Tā kā grāmatas autora OCD izpaužas kā bailes saķert HIV, šī grāmata ir godīgs stāsts par viņa cīņu ar šo problēmu. Un pie reizes arī dot izpratni par sajūtām, kādas rodas cilvēkam, kurš tiek konfrontēts ar savu apsēstību. No malas lielākoties šķistu, kur ir problēma, tas ir neloģiski, pats tak redzi, cik tas ir stulbi, saņemies un viss būs kārtībā. Medicīnā ilgu laiku tas arī bija vienīgā ārstēšanas metode – ieteikt saņemties. Taču nav tā, ka cilvēks pats neapzinātos savas rīcības stulbumu, loģiski viņš to saprot, taču neko nespēj ar to padarīt. Ja OCD ļauj attīstīties, tad tā lēnām pārņem visu cilvēka dzīvi. Autors bieži vien gremdējas atmiņās par dzīvi pirms OCD, atminoties tos kā laikus, kad viņu vēl neuztrauca tādas lieta, vai uz durvju roktura nav svešas asinis.

Ja tev šķiet, ka laiku pa laikam uznākusi istabu kārtošanas lēkme, tad tu kļūdies. Cilvēks ar OCD reti kad tīrīs visu māju, viņš aprobežosies ar noteiktu vietu, tualeti, virtuvi vai istabu. Savukārt, ja tu kļūsti apsēsts ar domu par sienu un sāc to lēnām ēst nost, veltot šai nodarbei pāris stundas dienā, tad droši vari iet pie daktera, labi tas nebeigsies. Mēs visi laiku pa laikam nodarbinām sevi ar domām, vai es aizslēdzu mājas durvis, aizvēru logu? Tad nu parasti pie aizslēgšanas paraustām durvis un pārliecināmies, ka ciet un dodamies projām. Cilvēkam, kuram uzmācīga doma – ir ieslēgts gludeklis vai neaizslēgtas durvis, tikšana prom no mājas nav tik vienkārša, durvju pārbaudei tiks veltīts daudz laika, un beigu beigās viņš tik un tā nebūs drošs, ka viss ir kārtībā. Skarbākais, ko konstatēju izlasot grāmatu, ir, ka OCD var dabūt gandrīz jebkurš cilvēks, jebkurā savā dzīves posmā. Vakarā aizej gulēt kā normāls cilvēks un no rīta jau mazgā rokas desmitiem reižu, jo šķiet, ka tās ir netīras.

Ja ticam šai grāmatai, tad tādas īstas metodes, kā izārstēt OCD, nemaz nav. Dažiem tā pāriet, dažiem ar to ir jācīnās visu mūžu. Reizēm cilvēkus savs stāvoklis ir tik tālu apriebies, ka viņi ir gatavi netradicionālām ārstniecības metodēm, piemēram, izgriežot sev daļu no smadzenēm. Ja ticam autoram, tad viens OCD nomocīts cilvēks nolēmis nošauties. Tas nav izdevies, taču tā daļa smadzeņu, kas izšķaidīta pašnāvības mēģinājumā acīmredzot ir bijusi saistīta ar OCD izraisīšanu, un cilvēks šādā netradicionālā veidā pašizārstējies. Izklausās jau pēc pilsētas leģendas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja grib izlasīt, kas OCD patiesībā ir, un kā šie traucējumi ietekmē cilvēku dzīvi, tad noteikti rekomendēju izlasīt šo grāmatu.

The Folding Knife by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man stipri rekomendēja Andris, nu tā, ka iedod grāmatu rokās un saka – izlasi! Nebija jau tā, ka klāt ķēros uzreiz, nomarinēju vismaz mēnesi savā lasāmo grāmatu rindā. Bet tad vienu dienu saņēmos un izlasīju.

Basso Lieliskais. Basso Dižais. Basso Viedais. Vesani Republikas Pirmais pilsonis ir neparasts cilvēks.

Viņš ir nežēlīgs, viltīgs, un, galvenais, veiksmīgs. Viņš savai tautai nes bagātību, varu un prestižu. Bet reizē ar varu nāk nevēlama uzmanība, un Basso ir jāaizstāv savu valsti un sevi no ārvalstu un iekšējiem draudiem. Svarīgu lēmumu pārpilnā dzīvē, viņš ir kļūdījies tikai vienu reizi.

Ar vienu kļūdu var būt pietiekami.

Sākšu uzreiz ar slavas dziesmām, tieši šādai ir jābūt grāmatai, kas stāsta par alternatīvo vēsturi. Interesantai, ar pasauli, kas it kā ir līdzīga mūsējai un tai pat laikā vietām radikāli atšķiras, tāda, kurai nevar noteikt mirkli, kad pasaules vēsture ir aizgājusi savu ceļu. Liels uzsvars tiek likts tieši uz ekonomiskajām niansēm, ir arī politiskās intrigas, bet katram ir skaidrs, ka tās tieši izriet no ekonomikas. Man gan pagāja zināms laiks līdz es aptvēru, ka Vesani Republika nav tieša kopija kaut kādai Dženovai vai Venēcijai. Jo dažas lietas te ir pārāk modernas Ziemeļitālijas tirgotāju brīvpilsētai. Un tas jau nebūtu es, kas nesāktu pukstēt par autora nolaidību, pielietojot laikmetam neatbilstošas teorijas un izgudrojumus. Tas gan bija līdz brīdim, kad izlasīju, ka vietējā ticība balstās uz Neredzamo Sauli, nevis Dievu to kungu. Tad biju ar mieru piedot visu gan IS-LM makroekonomiskā modeļa pielietošanu, gan slimību izcelšanās teorijas pāragru ieviešanu.

Grāmatas centrālais tēls ir Basso Lieliskais. Un viņš patiesi ir lielisks, nevar teikt, ka viņš būtu pilnīgi amorāls, bet laba biznesa dēļ viņš ir gatavs uz visu. No agras bērnības viņam viss vienmēr ir izdevies. Pilnībā apguvis banku zinības, politikas nianses, ieguvis spēju skatīties uz lietām globāli, viņš savā dzīvē ir izvirzījis vienu mērķi – padarīt Vesani Republiku par varenu spēku pasaulē. Uz to viņu mudina gan Austrumu Impērijas varenības pieaugšana, gan vēlme nodrošināt labu dzīvi savam māsasdēlam Bassano. Puika ir viens no viņa retajiem draugiem, un tā kā pagātnē viņam ir gadījies nodarīt pāri savas māsas ģimenei, viņš vēlas kompensēt to ar labiem darbiem.

Basso ir laba ilustrācija cilvēkam, kurš savu dzīvi ziedo lielākajam labumam. Viņa ekonomiskās programmas ir netiešas un nesola visiem pārticību uzreiz, taču nodrošina, ka neviens necieš badu. Tai pat laikā viņu neviens nelinčo, kā tas ir gadījies iepriekšējiem reformatoriem. Un, protams, ja jau esi Pirmais Pilsonis, tad tas paver lielas iespējas arī personīgā labuma vairošanai. Un kas var būt labāk, kā palikt bagātākam un ļaut savai pilsētai palikt bagātākai. Mūsdienās ne visās valstīs šādā situācijā saskatītu interešu konfliktu, Latvijā jau nu noteikti ne. Tad nu arī Basso ir tāds labais pilsētas rātskungs, kurš nezog visu uzreiz, bet dalās ar pilsētas ļaudīm. Un ja pilsētai pietrūks nauda, nav problēmu, Basso aizdos. Un ne jau sev viņš rauš, nauda ir tikai instruments, kā panākt Vesani Republikas varenību. Šajā ziņā Basso ir ideālists, viņš grib atstāt pasauli labāku. Jā, viņš pieļauj, ka viņa metodes nav tās godīgākās, bet ieliekot stiprus pamatus viņa pēcnācēji spēs būt gan bagāti, gan godīgi, plaukstošas Republikas pārvaldnieki.

Šajā lietā Baso var paļauties tikai pats uz sevi un pāris draugiem. Māsasdēlu Bassano, gudrs puika, bet nav radīts smagai dzīvie, tas ir viņa izvēlētais mantinieks. Bijušajam vergam un finanšu ģēnijam Antigonus. Tas ir iemācījis Basso visu par finansēm un labi jūt starptautiskās tirdzniecības drēbi. Un vēl ir ģenerālis Aelius, karavadonis teorētiķis, kuram netrūkst zināma deva attapības un izveicības. No šiem cilvēkiem ir atkarīga Vesani Republikas labklājība. Ir jau, protams, arī ienaidnieki, bet tas ir sīkums, iekšējie visi ir parādā Basso bankai, ārējiem pietiek savu problēmu.

Patika stāsta izklāsta maniere, autors jau pašā sākumā pavēsta, kā beigsies Basso karjera pēc četrdesmit gadiem. Atklās, ka viens viņa lēmums būs viņam liktenīgs. Neskatoties uz smago maitekli jau pašā sākumā, grāmatas lasīšana sagādā patiesu prieku, es visu laiku centos uzminēt, kura tad ir tā liktenīgā kļūda. Skatījos ar aizdomām uz katru Basso lēmumu, un teikšu godīgi – neatšifrēju. Viņš visu izdarīja pareizi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost par beigām, tās bija iznākušas tādas nedaudz neveiklas, jo beigu Basso pārāk atšķīrās no grāmatas vidusdaļas Basso. Esmu drošs, ka kaut kad pie šī autora darbiem atgriezīšos. Un ja kaut kur izlasāt, ka šī grāmata ir pilna ar politiskām intrigām, neticiet, tās tur ir, bet tas nav grāmatas centrālais temats.

PS. Te atrodams Andra apskats par šo grāmatu.

Memories of Ice (The Malazan Book of the Fallen #3) by Steven Erikson

Šī grāmatu sērija ir viens no manu pēdējo laiku atklājumiem, es patiešām saprotu, kādēļ viņa tik augstu kotējas, un sērijas izlasīšana noteikti paņems vairākus gadus. Katra sērijas grāmata ir ap tūkstoš lapaspusēm un pat man, cilvēkam, kuru grāmatas biezums nesatrauc, paliek neomulīgi, kad kindle parāda, ka grāmatu izlasīšu pēc 24 stundām. Šo grāmatu lasīju gandrīz vai mēnesi. Sāku lasīt vilcienā, Itālijas apceļošanas laikā un pabeidzu braucot vilcienā uz darbu.

Genebakis kontinentā ir parādījusies jauna impērija – Pannion Domain, tā savā ceļā noslauka un apēd visu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šīs jaunās briesmas liek apvienoties diviem līdz šim naidīgiem spēkiem – Vienroča armijai un Caladan Brood armijai, pat Tiste Andii magi un Rhivi cilts ļaudis nespēj palikt malā. Visi šie nemieri šķiet ir kāda lielāka plāna daļa. Sakropļotais Dievs ir nolēmis atriebties.

Šis nu ir gadījums, kad pēc grāmatas izlasīšanas man praktiski nav ko teikt, pareizāk sakot, ir tik daudz ko teikt, ka nevar saprast, ar ko sākt. Sākšu ar pārsteigumiem. Pirmais pārsteigums bija, kad uzzināju, ka otrās un trešās grāmatas notikumi risinās vienlaicīgi. Otrais pārsteigums jau gaidīts – tiekot līdz šīs grāmatas pusei, stāsts beidzot aiziet. Vairs nav tik daudz jāiedziļinās pasaules detaļās, lasītājs beidzot ir apjautis, kas ir kas un var pievērsties darbībai.

Šajā grāmatā man izdevās atrast vismaz desmit galvenās sižeta līnijas. Ja ņem vērā, ka parasti trīs skaitās daudz, tad šeit šīs lietas netrūkst. Tās variē no globālajiem spēlētājiem līdz parastiem ierindas cilvēkiem. Viņas visas ir savstarpēji saistītas, un viena otru lieliski papildina. Galvenie varoņi ir skaitāmi desmitos, pirmās pārsimts lapaspuses paiet identificējot un atceroties viņus visus. Autors vietām nemaz nepalīdz, nosaucot pāris no tiem gandrīz identiskos vārdos, tas reizēm rada apjukumu. Sevišķi, ja viņi atkal parādās tikai pēc simts lapaspusēm, un ir aizmirsies, kurš ir kurš. Tagad saprotu, kādēļ grāmatas sākumā ir personu saraksts uz pāris lapaspusēm ar paskaidrojumiem.

Grāmatas centrālā ideja ir pārmaiņas – aiziet vecie laiki un nāk jaunie. Pirms vairāk nekā trīssimts tūkstošiem gadu Imass rase rituālā kļuva nemirstīgi. Viņu mērķis bija cēls – sakaut un iznīcināt Jaghut rasi. Jaghut parasti dzīvoja kā vienpatņi, kas nemīl sabiedrību. Taču laiku pa laikam kādam no viņiem norauj jumtu, un viņš kļūst par Tirānu. Tad viņš paverdzina veselus kontinentus ar savām ambīcijām. Šis karš norit joprojām, jo dažs labs Jaghut, kā, piemēram, Pannonin izlien no savas slēptuves, lai ķertos pie veciem niķiem. Imass rasei karš ir piegriezies un viņi grib aiziet, taču nevar zvērests viņus tur aktīvus. Pasaule ir mainījusies Tirānija nav tikai Jaghut monopols, cilvēki to dara vēl efektīvāk, ar lielāku izdomu. Tagad viņiem ir jāizšķiras, aprobežoties ar esošo mērķi, mest mieru vai paplašināt Tirāna definīciju uz visām saprātīgām būtnēm.

Whiskyjack un viņa Malazāņu armijai ir pavisam citi mērķi, viņiem ir jānostiprinās Genebakis kontinentā, jāpaplašina sabiedroto loks un, ja iespējams, impērija. Pannoni impērijas ekspansija viņus apdraud tieši. Tā ir kā sērga, kas aprij pilsētu pēc pilsētas. Vēl jo vairāk tās pusē karo K’hain Che’Malle, kuri bija izmiruši jau tad, kad pie apvāršņa parādījās Imass rase. Bet tas būtu sīkums, vistrakākais ir tas, kas notiek ar cilvēkiem. Pannoni impērijas taktika ir šaušalīga un ģeniāla. Profesionālās armijas ir maz, taču impērijas pavalstniekus ir pārņēmis reliģisks neprāts un skrandainu cilvēkēdāju miljoni dodas no pilsētas uz pilsētu ar vienu mērķi – paēst. Ja desmit tūkstošus kavalēristus vēl var sakaut, tad pusmiljons nepabruņotu trako nav fiziski iespējams iznīcināt saprātīgā laika sprīdī. Malazāņi pārstāv jaunos laikus, un viņu dievi ir jaunie dievi, kas to vien meklē, lai palielinātu savu ietekmi cilvēku pasaulē. Tādēļ viņi labprāt piedalās divu impēriju karā.

Ja gribas palasīties par episkām cīņām un “last stand”, tad šajā grāmatā šis lietas ir atliku likām. Gandrīz kā indiešu eposos te līdzās cīnāsgan parasti ļaudis, gan dievu avatari. Reizēm nogurdina, ka katrs otrais galvenais varonis ir pusdievs ar spējām nolaist no kātiem tūkstošus. Bet ja pretī stājas tādi paši, tad kādēļ gan ne. Kapustānas ieņemšana un cīņa par Coral nudien ir obligāta lasāmviela episko kauju cienītājiem.

Netrūkst arī tādas mantas kā intrigu, te vienmēr viss nebūs tik vienkārši kā pirmajā acu uzmetienā izskatīsies. Pie velna! Pat mana teorija par izbijušo imperatoru sagruva kā kāršu namiņš. Var atrast arī sižeta līniju, kur par kampaņas norisi stāsta parasts ierindnieks. Viņam, lai izdzīvotu, ir jāpiemēro visa sava kareivja gudrība, par viņu neviens dievs neiestāsies.

Un tad vēl daži mazāk nozīmīgi personāži, kas patiešām bija neaizmirstami – Bauchelain un un Korbal Broach, psihopāti nekromanti, kuriem nav bail no neviena, pat ne no dieviem. Viss viņiem ir eksperimentu objekts. Un viņi nav izvēlīgi to iegūšanas metodēs. Un tad vēl Lady Envy un viņas armija – Garath (liels suns), Baaljagg (liels vilks), trīs Seguleh karotāji un Onos T’oolan. Tie visi ir episki karotāji, kuriem pretī nespēj stāties neviens. Parādot uz ko spējīgi dievi, kad viņi saņemas pa īstam, kad viņus personīgi kāds ir apvainojis. Es te nemaz nepieminu Seguleh karotājus, viņiem ir , ka Pannoni impērija sūta pie viņiem savus misionārus, kuri pat nav īsti karotāji un tos spēj nogalēt pat bērni. Tas ir apvainojums viņu tautai, tādēļ ir izvēlēti pāris zemāko līmeņu karotāji, lai ietu “aprunāties” ar Pannoni valdnieku. Varu tikai iedomāties, kas notiks, ja kādā no turpinājumiem viņi tiks palaisti savā vaļā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nevajag satraukties par sižeta sarežģītību un daudzajiem varoņiem, te ir daudz labu personīgo stāstu, episku kauju, magu dueļu un pelēko varoņu, lai patiktu ikvienam fantāzijas cienītājam. Leģenda vēsta, ka šo grāmatu autors esot plānojis kā otro, taču pēc trīssimts lapaspušu sarakstīšanas viņam esot nobrucis fails, un viņam nolaidušās rokas stāstu turpināt.

Marakota bezdibenis by Arturs Konans Doils

Izskaitīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā atlikušās nelasītās grāmatas un apstulbu, šķiet, ka visu laiku pārlecu uz alternatīvo visumu, kur atlikušo grāmatu skaits ir ap piecdesmit. Lai situāciju labotu, nolēmu izlasīt savu bērnības vienu no mīļākajām grāmatām. Par to liecina tas vien, ka uz vāka nav iespējams vairs saskatīt bildi, un grāmata ir pamatīgi nobružāta. Un pie reizes nošāvu divus zaķus, jo šī grāmata ir arī “Fantastikas pasaulē” sērijā.

Marakota bezdibenī ietilpst veseli trīs stāsti: Zudusī pasaule, Indīgā josla un Marakota bezdibenis. Pirmie divi stāsti ir no profesora Čelindžera sērijas. Pavisam tajā esot izdoti veseli pieci stāsti, taču pārējie esot tādi mēsli, ka viņus neviens nav atvēzējies publicēt pat PSRS beigu gados. Savas daiļrades pēdējos gados Arturs Konans Doils esot ieslīdzis spirituālisma maldos, stāsti atrāvušies no mūsu realitātes tik tālu, ka mūsdienās būtu liekami pie tīrajām pelavām. Marakota bezdibenis gan ir stāsts pats par sevi, un man par brīnumu, nemaz nepiederēja pie Čelindžera cikla.

Zudusī pasaule – sarakstīta laikos, kad uz pasaules bija pāris visnotaļ lieli Balti plankumi, kuros varēja slēpties jebkas. Šajā laikā Evolūcijas teorija bija pārņēmusi cilvēku prātus, un aktuāls bija jautājums, vai senākas dzīvības formas spēja saglabāties līdz mūsdienām. Autors par pamatu ņem ideju, ka pietiekoši laba izolācija un apstākļu nemainība spēs iesaldēt laikā aizvēsturisko radību populāciju. Profesoram Čelindžeram šādu vietu izdodas atklāt. Atklāšana notiek piedzīvojumu stāstu labākajās tradīcijās, miris baltais indiāņu ciemā, noslēpumaina dienasgrāmata un plakankalne, kurai nevar tikt klāt. Atgriezies mājās viņš saprot, ka neviens viņa goda vārdam netic. Profesora mežonīgā daba arī lietai par labu nenāk. Beigu beigās tiek nolemts rīkot atkārtotu ekspedīciju. Tajā dodas žurnālists Melouns, profesors Samerlijs un lords Rokstons.

Lieki piebilst, ka stāsts ir vienkāršs piedzīvojumu stāsts no sērijas: gāju, redzēju, nošāvu. Baltais cilvēks ir pārāks par visiem mežoņiem. Viņam ir šaujamais un vēss prāts. Pašu personāžu iekšējā pasaule ir tik pat bagāta kā atklātnītei. Viņiem ir savs vērtību komplekts, kas nodrošina komandas darbu. Čelinžers ir fiziski brutāls un mīl kašķēties, Somerlijs ir īgņa un kašķu pūznis, Lords Rokstons labi šauj un ir aukstasinīgs, žurnālists stāsta mums visu un reizēm ir avantūristisks. Tā nu viņi visi dodas pretī visiem piedzīvojumiem un tiek ar visu galā, jo baltais cilvēks citādi nevar.

Visam stāstam cauri vējo neliels rasisms, kur evolūcijas virsotne ir cilvēks, un precīzāk, baltā rase. Nēģeri, indiāņi un jaukteņi arī ir cilvēki, taču viņiem piemīt zināma aprobežotība. Indiāņi ir māņticīgi gļēvuļi, jaukteņi atriebes pilni psihopāti, bet nēģeri – kalpi, kas bez saimnieka nekā nevar izdarīt. Stāsts bērnībā spēja pavilkt tieši ar piedzīvojumu komponenti. Tagad, kad esmu paaudzies, varu tikai slīgt nostalģijā par laikiem, kad šī grāmata man šķita aizraujošākā pasaulē. Bija man gadi desmit. Patlaban piesaistīja dzīvo izrakteņu diskusijas atblāzma un Doila rasisms. Lieku 7 no 10 ballēm. Interesanta joprojām.

Indīgā josla – šis ir stāsts no profesora Čelindžera sērijas. Profesors atklāj, ka visai pasaulei draud bojāeja, jo izmainās apkārtējā ētera sastāvs, un piedāvā saviem draugiem novērot pasaules bojāeju kā skatītājiem. Gadsimta sākumā 1910. gada 19. maijā Zemes orbīta šķērsoja komētas asti. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka pienācis pasaules gals, jo komētas aste sastāvot no indīgām gāzēm. Tas bija ražens laiks viltus praviešiem un naudas izkrāpējiem. Domāju, ka autors iespaidojies no šī fakta un pēc trīs gadiem sarakstījis nedaudz modificētu versiju. Izņemot faktu, ka uz Zemes dzīvi paliek tikai Čelindžers un viņa draugi un pāris iespaidīgiem katastrofu aprakstiem, nekā ievērības cienīga šeit nav.

Autors atkal pacenšas pierādīt savas augstākās rases idejas. Ieejot ēterā pirmās bojā iet vājāk attīstītās rases – afrikāņi, indiāņi, malajieši. Eiropā pirmie krīt spāņi un slāvi. Briti un teitoņi noturas visilgāk, jo viņiem ir gribasspēks un spēja kontrolēt savas dzīvnieciskās dziņas. Apokalipses patika jau bērnībā, un tādēļ lieku šim vājajam stāstam 6 no 10 ballēm.

Marakota bezdibenis – šis stāsts man pusaudža gados patika ļoti, jo tajā bija runa par Atlantīdu. Bērnu dienās Atlantīda man bija pierādīts fakts, kuru tikai “dumjie” zinātnieki nav spējuši atklāt. Liels paldies par to jāsaka Žilam Vernam, Arturam Konanam Doilam un, protams, Aleksandram Šaļimovam. Šis stāsts bija būtisks man kā jaunajam atlantologam. Literārajā ziņā te nekā īpaša nav parasta dēka, kas atklāj interesantus noslēpumus, veselu nogrimušu civilizāciju. No zinātniskā viedokļa autors absolūti nav pacēlis savu dibenu, lai aizietu uz bibliotēku un izpētītu lietu patieso dabu. 1928. gadā autors jau pilnībā bija nodevies spiritismam un draudzējās ar kartona fejām. Neliela atblāzma no tā parādās šajā stāstā. Atlanti, izrādās, ir telepāti un spēj sazināties ar domu spēku, paredzēt nākotni. Pārējie autora spriedelējumi, ka mainoties dziļumam ūdens staba spiediens nemainās, atlanti lieto sintezētu kafiju, kas neatšķiras no īstās (labi, ka viņi neēda kartupeļu biezputru) un gāze, kas deviņreiz vieglāka par ūdeņradi. Autors neko nav dzirdējis par kesona slimību un daudzām citām ar dziļūdens ekspedīcijām saistītām ligām. To visu viņš viegli būtu varējis noskaidrot pie vietējā fizikas skolotāja, bet nez kādēļ nav izdarījis. 5 no 10 ballēm.

Ja saliek kopā, lasīt jau var, pusaudžu gados šādi stāsti iet uz urrā. Literārās vērtības te nekādas nav. Te trūkst Žila Verna detaļu pamatīguma un esošo zinātnes sasniegumu izpratne. Visus stāstus var lasīt kā aizraujošus piedzīvojumus, ielikt viņus vēsturiskā kontekstā, izzondēt autora uzskatus par apkārtējo pasauli. Tas viss ir interesanti, taču ne tik ļoti, lai pieaugušā vecumā pārlasītu vēl un vēl. Autors var teikt, ko grib, bet viņa stāsti par Šerloku Holmsu ir un paliek vislabākie.

Без смягчающих обстоятельств by Леонид Медведовский

Uz pāris nedēļām biju pametis novārtā savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” megaprojektu. Kaut kā biju vienmēr atradis iemeslu izlasīt citu grāmatu, nevis to, kuru man dators izvēlējies no saraksta. Taču pēc “Policijas” izlasīšanas es sapratu, ka atzīmēt apkuras sezonas sākšanos vajag ar PSRS laika detektīvu. Nolēmu uzspļaut rudens lasīšanas tradīcijām un lasīju grāmatu vilcienā ietērpies savā čekista jakā bez tējas un prjaņikiem.

Taksists Mihails Nosikovs sestdienu pavada kā vienmēr remontējot darba volgu Pārdaugavā savā daudzstāvu pagalmā. Viss ir kārtībā, vakars, vietējā jaunatne par kaut ko plēšas. Taču, kad runas kļūst skaļākas, Mihails nolemj iejaukties un par to dabū nazi vēderā. Svētdienas rīts nozieguma vietā ierodas izmeklētājs Dmitrijs Agejevs, viņa uzdevums atrast bīstamo noziedznieku, kas sadūris taksistu. Stāsta gaitā autors piedāvā ne tikai piedalīties izmeklēšanās, bet arī uzzināt par to kā sabiedrībā, kura paceltu galvu dodas pretī komunismam, vispār var rasties noziedznieki.

Izmeklētājs Dmitrijs ir tikko no skolas, un darba pieredzes viņam vēl nav. Sevišķi tik smagu noziegumu izmeklēšanā. Skaidra lieta – rūdīts izmeklētājs visu atklātu laika sprīdī, kādā vidēji tiek izsmēķēta Elita markas smēķis. Taču jaunajiem ir jāmācās. Agejevam ir labs priekšnieks Ivars Bundulis, kas tēvišķi pamāca jauno fruktu un neļauj visu salaist grīstē. Ir arī padotie miliči, kas saprot rajona specifiku.

Valērijs ir nesen iznācis no kolonijas un nemaz nav pāraudzinājies, viņš visur meklē vieglo rubli. Un kas var būt vēl vieglāk, kā uzlauzt kiosku vai apzagt dzīvokli. Viņa dzīves moto ir vienkāršs: “Noķer tikai muļķus”. Sevi par muļķi viņš neuzskata un noved no ceļa ne vienu vien viegli ietekmējamu jaunieti. Valērijs ir arī pirmais aizdomās turamais saduršanas lietā.

Tātad, kur LPSR teritorijā var rasties noziedzība? Atcerēsimies citātu no Bagātību salas:

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”.

Arī šajā stāstā noziedzība sākas no bērna kājas. Vecāki nepievērš uzmanību, skola laikus neredz problēmas un skat, mazais rezgalis jau klopē pagrabā kaimiņu sālījuma burkas. Vēlāk zog velosipēdu, kuru pārdod pa trīs rubļiem. Skaidra lieta, ka vēlāk viņš apzags šnabja bodi un nonāks kolonijā. Var būt arī citādi – puika aug ģimenē, bet vecāki neļauj turēt mājās kaķēnu. Puika ieļaunojas un kļūst par meistaru dzīvnieku spīdzināšanā. Un tur jau vairs sētnieces kāviens nelīdzēs. Taču vistrakākais ir tas, ka bērnā tiek ieaudzināta nevērība pret kopīpašumu. Uzbūvē māju, bet betona paneļus pamet sētā, māja nodota, ko vēl vajag? Šāda nevīžība no bērna kājas rada maldīgu priekšstatu, ka valsts īpašums nepieder nevienam. Bet ir jau vēl vecāki, kas izlaupa valsts īpašumu, nes mājās materiālus no rūpnīcām, lai iedzīvotos uz to rēķina. Tāds piemērs rada maldīgu nesodāmības sajūtu. Bērnu ir jāizmanto mājas darbos civillikumā noteiktajā kārtībā, bez atlīdzības. Tad atvase neizaugs kā kapitālists, bet gan kā prātīgs sociālists. Tas īsumā būtu viss par noziedzības cēloņiem.

Šāds mazais ķipars paaudzies vairs nespīdzinās kaķi un nesitīs burkas, nē, viņš ķersies pie lielām lietām. Viņi ielauzīsies veikalos un rūpnīcu noliktavās. Dzīvos dīku dzīvi, vēl trakāk būs bez noteiktas darba vietas, mēnesi pastrādās un tad trīs mēnešus gurķosies, meklēs darba vietu. Milicija tādam slīpētam zellim neko nepadarīs, nepalīdzēs pat komjauniešu aktīvistu aģitācija, tādiem Vaļerām tas būs kā pīlei ūdens. Pa dienu dzer, pa nakti zog.

Ne visi, protams, kļūs tik slīpēti, daļa vienkārši nodzersies. Sēdēs pēc darba pie Magnēta (vietējās alus mucas), un dzīve tā arī paies sutā. Taču viss šis augstākminētais liecinātu, ka cietumu un pāraudzināšanas sistēma ir neefektīva, taču nē, pat visrūdītākais noziedznieks padodas pāraudzināšanai, ir vienkārši jāstrādā.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīšanas noskaņu iesaku radīt izņemot grāmatu no daudzkārt mazgāta importa plastmasas maisiņa. Ieslēdzot japāņu kasešu magnetafonu un uzliekot Maikla Džeksona Triller. Lasīšanas laikā apēsts no botāniskā dārza nočiepts ābols radīs neaizmirstamu grāmatas pēcgaršu, sevišķi, ja paralēli tiks tukšots Stoļičnaja degvīna puslitrs.

No A līdz Z

Stafetes kociņu saņēmu no Spīganas, biju sev nosolījies nepiedalīties šajā blogeru stafetē, ja vien kāds neuzaicinās. Uzaicināja, nāksies vien rakstīt. Bet visa šīs lietas aizsācēja ir Marta ar savu bloga ierakstu.

Author you’ve read the most books from:

Tas ir atkarīgs no tā, kurš sarakstījis vairāk grāmatu – Stīvens Kings vai Terijs Prečets. Abu autoru darbus esmu pieveicis gandrīz visus. Izteikti līderi, no katra lasītas vismaz sešdesmit grāmatas.

Best Sequel Ever:

Nav tāda lieta kā vislabākā grāmatu sērija, man topā patlaban ir Diskzeme, Dark Tower un The Malazan Book of Fallen. Taču rīt izkāpšu no gultas ar citu kāju, un manas domas var mainīties.

Currently Reading:

Memories of Ice by Steven Erikson – dikti daudz lapaspuses un cenšos dienā vairāk par simts nelasīt, lai pastieptu lasītprieku garumā.

Drink of Choice While Reading:

Lasot grāmatas, es cenšos nedzert, jo var apliet grāmatu. Bet ikdienā dzeru ūdeni, tātad, ja gadīsies kas dzerams pa rokai, tad visdrīzāk tas būs ūdens.

E-reader or Physical Book?

Nav nekādas atšķirības, patīk abi formāti. Pirms gadiem sešiem uz e-grāmatu skatījos šķībi, taču kopš parādījušies normāli e-lasītāji, pretenziju vairs nav.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School:

Pat nezinu, nudien negribētos sapīties ar grāmatu varonēm.

Glad You Gave This Book A Chance:

Aizeks Azimovs Visums – lasot šo grāmatu sapratu, ka, izaugot liels, es noteikti būšu astronoms. Par astronomu nekļuvu, bet zvaigznēs orientējos labi, un mājās ir teleskops.

Hidden Gem Book:

Cik noprotu, te jāieliek kāda mazlasīta grāmata, kuru lielākā daļa cilvēku ir palaiduši garām. The Demon-Haunted World: Science as a Candle in the Dark by Carl Sagan, ja gribi izkulties no tumsonības, tad obligāti izlasi šo darbu. Un risks ,ka tevi naktī nolaupīs NLO, samazināsies līdz nullei.

Important Moment in your Reading Life:

Ja neskatās uz atklājumu, ka vārdus var pierakstīt burtu veidā uz papīra un pēc tam izlasīt, tad Herberta Velsa Pasauļu kari, tie mani pievērsa zinātniskajai fantastikai tā, ka lasu šo žanru joprojām.

Just Finished:

Senā zīme by Nikolajs Šundiks. Nekādā gadījumā viņu nešķiriet vaļā un nelasiet! Un nesakiet ka nebrīdināju!

Kinds of Books You Won’t Read:

Nemaz nevaru iedomāties, kad, šķiet, esmu iedomājies, tā tūlīt uzpeld kāda no šī žanra un saka – kā tad es? Lasīji tak! Pēc iespējas mazāk es cenšos lasīt ezotērisko, pašārstēšanās un pašpalīdzības figņu. Pasaulē ir interesantākas grāmatas.

Longest Book You’ve Read:

Bone by Jeff Smith, tas gan ir 1’342 lapaspušu garš komikss. No grāmatām, kur ir tikai burti, visbiezākā ir Kliforda Saimaka stāstu izlase – 1’296 lapaspuses. Teksta apjoma ziņā noteikti Bībele.

Major book hangover because of:

Quantum Enigma: Physics Encounters Consciousness by Bruce Rosenblum, Fred Kuttner. Viņa man lika šaubīties par savu eksistenci, tā arī neesmu sapratis, vai esmu vienīgais novērotais visumā vai ne. Neizslēdzu, ka autori kaut ko saputrojuši ar interpretāciju, bet laiku pa laikam ir ko pārdomāt.

Number of Bookcases You Own:

Man ir trīs patstāvīgi, divi pagaidu un kastes ar grāmatām sienas skapī.

One Book You Have Read Multiple Times:

A Short History Of Nearly Everything by Bill Bryson – es viņu faktiski zinu no galvas.

Preferred Place To Read:

Vilciens, vislabākā vieta, kur lasīt grāmatas, neviens netraucē, ja nu konduktors, kas pārliecinās par biļetes esamību. Un riņķī praktiski ir tādi paši lasītāji kā tu.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read:

“…suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos. “, ja tu esi iekodis grāmatu lasīšanas grēka auglī, tad nekad no tā vairs prom netiksi.

Reading Regret:

Reizēm mans princips izlasīt visu, ko esi iesācis lasīt, man atņem laiku patiešām labām grāmatām. Un tad vēl tās nopirktās, kas pārmetoši stāv plauktos un gaida savu kārtu!

Series You Started And Need To Finish (all books are out in series):

Tādas ir desmitiem, bet galvenās sāpes ir Ian M. Banks Culture un Eriksona The Malazan Book of Fallen

Three of your All-Time Favorite Books:

Labāk nošaujiet mani uzreiz, bet nelieciet izvēlēties trīs labākās, tas nav iespējams, un ja es viņas nosauktu, es melotu, jo liktu noprast, ka man ir ideāla grāmatu vērtēšanas sistēma.

Unapologetic Fanboy For:

Diskzeme un viss, kas ar to saistīts.

Very Excited For This Release More Than All The Others:

Dikti gaidu City of Blades, risks jau ir, City of Stairs bija izcila.

Worst Bookish Habit:

Nespēja izvēlēties nākamo lasāmo grāmatu, varu iztērēt veselu stundu, izvērtējot alternatīvas, izrakņāju grāmatu plauktus un tad piesēžos pie datora un nopērku pavisam ko citu.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book:

Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam (vajadzētu izlasīt)

Your latest book purchase:

Vakar nopirku Mitago mežu, latviski cietajos vākos. Starp citu, arī viena dikti forša sērija.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late):

Sarkanā sacelšanās by Pierce Brown nevarēju atstāt neizlasītu līdz rītam.

Tālāk padodu stafeti Andrim (viņam noteikti patiks piedalīšanās ķēdes ierakstā), Baltajam runcim un Lasītājai.

Senā zīme by Nikolajs Šundiks

Paskatījos savā izlasīto grāmatu dinamikā un secināju, ka vajag nedaudz uzspiest uz “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām. Dikti negribējās ņemt neko biezu un neko lasītu. Tādēļ izvēlējos plānu un nelasītu, šo darbu ar visnotaļ interesanto nosaukumu un jauko vāku. Domāju būs jauks viena vakara sakars! Lai nu ko, bet es nebiju gaidījis, ka šī grāmata ir no Tām!

Grāmatas anotācija par neko ļaunu nemaz neliecina: “Romāna darbība risinās tālā ziemeļu salā, galvenie varoņi ir ne tikai cilvēki — Dzidrā Urdaviņa, Brieža brālis. Sermuļa masa, bet arī Brīnumbriedis, kas personificē visu labo, un ļaunuma iemiesotāja Āmrija. Bet tad šajā fantastiskajā salā uzrodas cilvēki — civilizācijas pārstāvji…” Šķiet kultūru sadursme, šamanisms pret racionālismu, dzīvošana no dabas, dzīvošana dabu pakļaujot un tā tālāk. Taču viss nav tik vienkārši, nudien nav.

Nekad nebiju domājis, ka šajā sērijā man nāksies sastapties ar maģisko reālismu, nenoliegšu, man šis literatūras paveids pēc “Simts vientulības gadiem” ir pieskaitām pie patīkamajiem. Tāpēc sapriecājos jo vairāk. Grāmatā vislabākais izrādījās pirmais teikums.

“Briedim sāpēja galva.”

Tā sākas šī grāmata, poētisks stāsts par sāmiem un viņu civilizācijas neskarto dzīvi. Pēc tam galva sāka sāpēt man, un brīžiem sāka šķist, ka pa acīm sāks tecēt asinis. Stāsts ir tik saraustīts un dīvains, ka maģiskā reālisma daļa par Brīnumbriedi šķiet glābiņš. Baltais Brīnumbriedis simbolizē atdzimušu dvēseli, viņa jau reiz cilvēka paskatā ir staigājusi pa pasauli un nu atnākusi paskatīties uz to brieža veidolā. Briedim ir daudz ko pastāstīt par cilvēcību, bet pašreizējais veidols to neļauj, tā nu viņam nekas neatliek kā skatīties uz drūmo bēru ceremoniju, kurā atomkara liesmās tiks sadedzināta cilvēce.

Sāmi, kuri pēc anotācijas apgalvotā ir tikko saskārušies ar civilizāciju, patiesībā ir kāda norvēģu lauksaimnieka briežkopji, kas pieskata briežu barus. Viņi regulāri dodas uz lielo zemi, mīl iedzert, un dažam pat ir čumā televizors. Laiku pa laikam pie šiem pieklīst pa ģeologam vai kapitālistu zinātniekam. Kopumā tomēr viņi visi dzīvo savā sulā.

Galvenais varonis ir Brieža brālis, vieds un apgarots vīrs, kas caurām dienām gana briežus, risina filozofiskas pārdomas un nodrošina sāmu pasaules uztveri. Vēl ir Lāča brālis – seksuāls maniaks. Viņam nevar ilgi ļaut uz ūdeni skatīties, tas neizbēgami ved pie ģimenes pulka pieauguma. Un Burvis – Mēness brālis, studējis filozofiju, bet tad aizkritis širmis un pārvācies atpakaļ uz čumu. Nelietīgi izmanto viesmīlības likumu un biedē sāmus ar pasaules galu.

Tad atrodama vesela kaudze ar buržujiem, kas meklē iemeslu, kādēļ salu sāmiem atņemt. Taču tā buržuju būšana vairāk aprobežojas ar diskusijām par pārcilvēkiem un sāmiem kā pagātnes ēnām. Vēl ir kāda Marija, kas, ja grāmata nebūtu rakstīta PSRS laikos, vedinātu lasītāju uz atpestīšanas domām, viņai gan piedzimst tikai Osvalds. Un, protams, sociāli atbildīgais žurnālists Jalmars, kas arī izdomā stāstu par Brīnumbriedi.

Tas ir galvenais, ko no grāmatas spēju izlobīt un daudz maz loģiski sakārtot. Varētu šķist – nekāda vaina viss kārtībā. Taču teksts ir absolūti nelasāms, alegorija aiz alegorijas, pat fonts kantains, lai bremzētu lasīšanu. Garlaicīgi līdz ārprātam, pat logaritmu tabula vai ketčupa sastāvdaļu saraksts liekas saistošāka. Jūtams, ka autors ir vēlējies kritizēt kapitālistu mantrausību un slavināt sāmu tradicionālo dzīvesstilu. Gribētos gan autoram pajautāt, kā tad PSRS briežkopības kolhozi čukčiem ar pieder pie tradicionālā dzīvesveida? Viņi nenodzeras? Tik miglainu nojaušamu PSRS morālo pārsvaru pār NATO nekad vēl nebiju lasījis. Šie kodoldraudi, kurus protams rada NATO, ir grāmatas centrālais aspekts. Par to runā buržuji, kas vēlas uzvarēt, čumā vecie vienmēr interesējas par starptautisko stāvokli, kā tur iet Semam un Ivanam. Jalmars palīdz ar pareizu interpretāciju un tas viss tiek darīts cilvēcības vārdā.

Vēl ir sajūta, ka no grāmatas kāda daļa ir izmesta ārā, jo sižets nelīmējas kopā. Uz grāmatas beigām Jalmars, Marija un buržuji sāk runāt par trīspadsmit sāmu nāvēm, kuras izraisījis kārtējais etnologu apciemojums ar halucinogēniem. Visā grāmatā nekas par to nav pieminēts. Taču pēkšņi tā ir sižeta centrālā lieta. Tad nu kasi pakausi un domā, kas tad nu, pat etnogrāfi pie buržujiem ir cilvēku bendes.

Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Lasīt iespējams tikai kā PSRS maģiskā reālisma eksperimenta piemēru. Šī nu būtu grāmata, kuru iespējams baudīt kopā ar mušmires ēduša brieža urīna malku, kas pacels apziņu grāmatas līmenī. Ja iespējams, nelasiet!

In Pursuit of the Unknown: 17 Equations That Changed the World by Ian Stewart

Pirms gadiem trīs es sajūsmas pilns nopirku šo grāmatu. Viņai paveicās, pēc saņemšanas to atvēru un sāku lasīt. Taču pēc divu nodaļu izlasīšanas man prieks pārgāja, un grāmata tika atlikta malā. Kādēļ es viņai metu mieru, vairs nespēju atcerēties, un tādēļ nolēmu dot vēl vienu iespēju.

Šīs grāmatas uzdevums ir parādīt kā matemātika un cilvēces progress iet roku rokā. Daudzas lietas mūsdienās mēs pieņemam kā pašsaprotamas, lietojam tās nemaz nenojaušot, kādi vēsturiski atklājumi matemātikā bija nepieciešami, lai mēs tik tālu vispār nokļūtu. Grāmatā vēstīts par to, kā cilvēce savā ziņkārībā sistematizējusi savas iegūtās zināšanas ar matemātisku formulu palīdzību, izskaidrojot noteiktu fenomenu un radot jaunu pakāpienu cilvēces attīstībai. Autors ir atlasījis viņaprāt septiņpadsmit svarīgākos vienādojumus, ielicis tos kultūrvēsturiskajā un zinātniskajā kontekstā. Tie ir gan dzirdēti vienādojumi un matemātiski koncepti – Pitagora teorēma, Maksvella vienādojumi, Einšteina relativitātes teorija, Ņūtona likumi. Ir arī mazāk zināmas lietas kā Šenona vienādojums un Bleka-Šoula vienādojums.

Šī autora grāmatas es esmu lasījis daudz un dikti, tādēļ nešaubījos, ka autors var pastāstīt par matemātiku interesanti un saprotami. Diemžēl šī grāmata lika vilties. Nav jau ar mani tik traki, ka es integrāļa zīmi atpazītu kā kaut ko tādu, ar kura palīdzību itin vieglāk varētu no sausās tualetes izvilkt tajā iekritušu rokaspulksteni. Bet šī grāmata jomās, kurās es neesmu speciālists, pārsteidza nesagatavotu. Autors ievadā raksta, ka runājot par matemātiku nevar izvairīties no matemātiskām formulām, forši, es piekrītu. Taču autors iebrauc otrā grāvī, viņš vēlas visu reducēt līdz vienkāršiem skaidrojumiem un pastāstīt visu. Beigās sanāk tāda putra, ka maz neliekas. Pat jomās, kurās es sevi uzskatu par tādu kā speciālistu, man nācās ilgi lobīt no uzrakstītā ārā to, ko autors ir īsti gribējis pateikti.

Ja nav nācies saskarties ar matemātiku pēc skolas beigšanas un pēkšņi ir uznākusi luste noskaidrot, kur tad dzīvē var pielietot logaritmu, tad no šīs grāmatas turieties pa gabalu. Tā tikai lieku reizi pierādīs, ka matemātika ir dikti sarežģīta lieta, no kuras neko nevar saprast. Varbūt, ja esi matemātiķis, tad tev tek siekala paša spēkiem izvest formulu līdz nākamajam apgalvojumam bez priekšā teikšanas, bet cilvēkam, kuram ikdienā tas nav maizes darbs nudien daļa lietu nemaz nav tik acīmredzamas, kā varētu šķist. Lasot grāmatu man ne reizi vien nāca galvā vecais joks par triviāliem secinājumiem. Tas nozīmē, ka, lai nonāktu pie slēdziena, ir jāpieraksta vesela tāfele ar izvedumiem, lai iegūtu triviālo secinājumu. Autors nodarbojas ar to pašu, tikai tāfeli izlaiž.

Grāmatas galvenais bonuss ir labais Starplanētu Transporta tīkla apraksts. Līdz šim par šo biju dzirdējis tikai garāmejot, te ir gan smalks apraksts, matemātiskais pamatojums, smuka diagramma un saistoša vēsture. Šo pāris lapaspušu dēļ vien ir vērts grāmatu iegādāties.

Ja necenšas saprast autora matemātiskos spriedumus, kuri nemaz nav triviāli un kuros laiku pa laikam parādās ļoti specifiski matemātiski termini, kurus nudien vienkāršs entuziasts nepārvalda, tad grāmatu var lasīt kā tādu matemātiski vēsturisku piedzīvojumu. Uzzināt interesantus matemātiskus faktus, iepazīt jaunus konceptus, interesantus matemātiķus. Taču tad visai vienādojumu idejai zūd jēga. Autoram arī ir vājība uz modificēto Ņūtona gravitācijas teoriju, matemātiski jau tā lieta izskatās eleganti, taču tā tik ļoti piedzīta novērojumiem, ka katru reizi pēc jauna atklājuma tā visa ir jāpārstrādā, Einšteina relativitātes teorijai nav tādu problēmu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīju ar gariem zobiem, uzrakstītais reizēm man lika aizdomāties, ka es neko no matemātikas nesaprotu un ne sitams nevaru saprast autora teikto. Nezinu arī, kuram šī grāmata varētu noderēt, nopietnam matemātiķim viņa ir pa vienkāršu un neko jaunu nedos, bet vienkāršam lasītājam tā rada vairāk apmulsumu nekā zināšanas. Trakākais ir tas, ka autors spēj uzrakstīt patiešām sakarīgas grāmatas par matemātiku!

Policija (Harry Hole #10) by Jū Nesbē

Pēc “Spoka” izlasīšanas nopietni apsvēru ideju sērijas lasīšanu tālāk neturpināt. Viss bija novests līdz loģiskam noslēgumam, un droši varētu mest mieru. Taču pusgads ir pietiekami ilgs laiks, lai domas mainītu. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Kāds nogalina policistus iepriekš neatklātu noziegumu vietās. Policistus, kas pirms daudziem gadiem piedalījušies slepkavību izmeklēšanā. Viņi mirst mocekļu nāvē, cits pēc cita, mediju reakcija – histēriska, bet nav neviena, kurš spētu ielūkoties sērijveida slepkavas labirintam līdzīgajā prātā…

Daudzus gadus detektīvs Harijs Hols ir bijis ikvienas nozīmīgākās Oslo kriminālizmeklēšanas centrā. Viņa izcilās prāta spējas palīdzējušas glābt neskaitāmu cilvēku dzīvību. Tomēr šobrīd, kad apdraudēti ir Harija vistuvākie, viņš nespēj aizsargāt nevienu… Arī sevi ne…

Iepriekšējā Harija Hola sērijas grāmata, manuprāt, bija autora mēģinājums aizbēgt no paša radītā literārā tēla. Ir jau arī saprotams – uzrakstīt deviņas grāmatas par detektīvu-alkoholiķi noteikti nav viegls darbiņš. Tomēr pat Arturs Konans Doils spēs pateikt – tikt vaļā no saviem varoņiem nav viegli, tādēļ Harijs atgriežas un pavisam citā kvalitātē.

Sērijas desmitā grāmata neizbēgami rada asociācijas ar seriālu, un lai noturētu lasītāju uzmanību, ir jāpieturas pie receptes – jo tālāk, jo trakāk. Rodas gan priekšstats, ka Norvēģijā iestājoties lielveikalā piecu cilvēku garā rindā, trīs no tiem būs sērijveida slepkavas, trīs policisti, divi narkomāni un trīs alkoholiķi. Kurš ir kurš, tu neuzzināsi līdz brīdim, kad tevi sāks zāģēt gabalos. Izrādās, ka arī Norvēģijā visi ir korumpēti, karjeristi un dunča mugurā dūrēji, neskatoties uz apgalvojumiem mūsu presē, ka tur, paņēmis trīs kronas, ierēdnis pats atkāpjas. Autoram par to visu ir savs ieskats, un Norvēģijas kā pasaku zemes tēls tiek pamatīgi notraipīts.

Autors vareni ir uzsitis roku spriedzes radīšanā, un pat man šīs sērijas cītīgam lasītājam ne vienmēr izdodas uzreiz atšifrēt viņa patiesos nodomus. Kā jau īstā krimiķī pienākas, galvenie aizdomās turamie mainās. Neko īsti nevar saprast, un lasītājam līdz ar izmeklētājiem jāsvārstās no trijiem līdz nevienam. Spriedze tiek radīta izmantojot daudzas paralēlas sižeta līnijas epizodes, kuras uz laiku tiek pārtrauktas ar kādu mierīgāku notikumu, lai tūlīt atgrieztos pie slepkavnieku darbiem. Tas viss notiek paralēli, un lēkāšana no salīdzinoša miera izmeklētāju kabinetā uz kārtējo slepkavību labi notur lasītāju. Rodas iespaids, ka autors centies salikt grāmatā pēc iespējas vairāk “klifhangerus”. Laikam jau gatavojas grāmatas pārtapšanā seriālā un tādēļ jau laikus sadalījis to epizodēs.

Harijs ir brašs puisis un neapšaubāmi gaišākā galva visā policija, no viņa neviens nepaslēpsies. To visu jau zinām, taču šajā grāmatā autors ir pacenties, viņš ir radījis Hariju no jauna. Puisis ir kā no šķīstītavas iznācis. Ne dzer, ne lieto narkotikas, pat nevienu nepiekauj. Reizēm uzvedas kā terminators, par laimi šī iezīme viņam nav zudusi. Situācijas loģiska analīze viņam joprojām ir līmenī. Arī notikumi izveidoti tā, ka Harijam šoreiz ir jāstrādā ne tā kā vienmēr.

Nesbē ir spējīgs autors un pat standarta kriminālromānu klišejas viņš savu trako slepkavnieku rokās spēj pārvērst par diezgan niansētu cilvēku dabas atklāšanas instrumentu. Un viņa ļauno fantāzija nekad nav bijusi ierobežota ar vienkāršu rīkles pārgriešanu vai lodi galvā, nē, Oslo neviens tik vienkāršu nāvi nesagaidīs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. “Klifangeri” bija tie, kas norāva vienu balli. Neliegšos arī grāmatas beigas mani nedaudz skumdināja, izskatījās vairāk pēc nākamās sērijas grāmatas sākuma. Nekas, vismaz būs ko drīzumā lasīt. Ja esi cītīgs sērijas lasītājs, tad droši vien tevi nav jāmudina lasīt arī šo grāmatu. Ja pēc “Spoka” nolēmi mest sēriju malā, tad tomēr iesaku šo tik un tā izlasīt. Ja gadās lasīt šo kā pirmo grāmatu no Harija Hola sērijas, tad – prātīgi. Autors ir centies, lai visu pārāk nebalstītu uz iepriekšējiem darbiem, bet līdz galam nav sanācis. Tāpēc būtu loģiski sākt ar kādu no sērijas pirmajām grāmatām, būs iztērētā laika vērtas.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …