Navigate / search

Zem mākslīgām zvaigznēm (Danse Macabre #2) by Laura Dreiže

Zem mākslīgajām zvaigznēm

Ja iepriekšējo Danse Macabre sērijas grāmatu Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.

Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija nomirst.

Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu. Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…

Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.

Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu. No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz 120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs paslīdējis garām rediģēšanas procesā.

Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis, pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas gudrības un visu viņa dzīves stāstu.

Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās ir biotehnoloģijas.

Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.

Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas. Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.

Comments

andris
Reply

Nu gan. Ko gan citu meitene varēja izdarīt, ja ne nomirt, lai pats nāve viņu izglābtu. Tas tak bija obv!
Un Kvots arī lielāko daļu pirmās grāmatas un necik no otrās nenodarbojās ar teorētiski savu centrālo uzdevumu – vecāku slepkavu atrašanu. Tā ka čill, genre trope, man!

Līga Sproģe
Reply

Akdies, es domāju, ka tu ar Misteriuma nosaukumu vienkārši čakarē mums smadzenes. 😀 Un tad ņemu un izlasu, ka tas tiešām ir ir viņa vārds 😀 😀

Btw, tas, ka Taniels ir viens no daudzajiem Nāvēm BIJA teikts! Pieminēja “Taniela apgabalu”, atceros, ka tas man likās so cool un beidzot loģiski attiecībā pret to Nāves trope, kas visu dara viens pats.

asmo
Reply

Jā, tas bija pieminēts, bet nebija pieminēts cik tas ir liels. Ņemot vērā, ka no Taniela raustās visa skola, un grāfu un baronu dēli neauga vien Londonas apkaimē, nācās secināt, ka Tanielam ir slikta slava visās Britu salās. Tātad teritorija visnotaļ liela. Arī stāsts par slimo tēvu liecināja, ka nāves ir tāds deficīts, ka mazi bērni jau jāliek arodā, ja vecais pats taisās doties pa skuju taku. Tā ka man visa tā nāvju štelle loģiski nemaz nešķita pamatota. 🙂

andris
Reply

Iespējams, ka Viktorijas papus bija nolicis karoti tieši akcijas “paņem līdzi dēlu uz darbu” dienā.

asmo
Reply

Izslēgt to nevar, bet Taniela tēvs jau padsmit gadus vārguļo. Domāju, ka viņu arī konspiratori mēģina lēni nomušīt 😉

Leave a comment

name*

email* (not published)

website