Man jau sen bija plāns pārbaudīt, kā tad ar grāmatu rakstīšanu klājas Stīvena Kinga dēlam. Visu laiku viņa grāmatas atlikās un atlikās. NOS4R2 vien man stāv nelasīta jau vairāk nekā gadu. Tad gada sākumā izlasīju vienu viņa komiksu Locke&Key, tas, lai ar mazliet bērnišķīgs, bija tīri labs. Viņa grāmatai saņēmos tikai septembra nogalē.

Ignats Perrišs kādu vakaru piedzeras līdz autopilotam un no rīta pamodies atklāj, ka viņam ir sākuši augt ragi. Pirms sākam smieties par veco joku ar ragiem, ir jāatceras, ka vēl gadu atpakaļ Ignatam vai Ig, kā visi viņu sauc, viss bija kārtībā. Taču tad vienu vakaru viss mainījās, viņa draudzene pazuda un vēlāk tika atrasta izvarota un nogalināta. Lai ar neko pierādīt nevarēja, visi pilsētiņas iedzīvotāji par vainīgo uzskatīja tieši Ig. Taču tā kā viņš ir ietekmīgu vecāku dēls, visi lietas pierādījumi gāja bojā mīklainos apstākļos. Nu Ig nevar vairs pierādīt, ka viņš nebija vainīgs. Taču ragi viņam paver jaunas iespējas, tikai pieskaroties cilvēkam viņš liek tam atklāt to slēptākās domas un vēlmes.

Tīri labs mazpilsētas stāsts. Ja tā paskatās, tad amerikāņu mazpilsētās vispār notiek briesmu lietas. Vismaz tik tālu, cik tas ir atspoguļots literatūrā. Visiem pilsētiņu iedzīvotājiem ir tumša pagātne un vēl tumšāki noslēpumi. Kādam nepatīk kaimiņi, cits tikai izliekas pieklājīgs, gandrīz visi mēģina izsist kādu labumu no tuvāko nelaimes. Ig jau pirms ragiem iegūšanas zināja, ka nav pilsētiņas populārākais tēls, taču tagad, kad spēj uzzināt visu slēptākās domas, viņam nākas secināt, ka viņš nudien nevienu nav pārliecinājis. Pat viņa ģimene klusībā ir cerējusi, ka Ig kādu dienu pats sapratīs, ka jāpazūd. Tēvs nemaz netic viņa apgalvojumiem, ka slepkavībā šis nemaz nav vainīgs, vecmāte viņu ienīst. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti.

Paša īstā slepkavas atrašana gan noritēja tik viegli, ka pilnīgi atsita lasīt gribēšanu pēc pirmās grāmatas trešdaļas. Nu uzzināja Ig, kurš vainīgs. Un ko viņš dara? Nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Pēc tam autors no atlikušās grāmatas pusi velta slepkavnieka domu gājiena par savu nevainību notikušajā un dzīves analīzei. No tās es sapratu, ja reiz esi bērnībā dabūjis smagu galvas traumu, tad dzīvē var visādi sanākt. Un pavisam slikti tas beigsies, ja traumu izraisīs kaķis, tad simts punktu tu būsi psihopāts bez bremzēm. It kā jau labi viss tiek salikts pa plauktiņiem, uzzinām katra lomu notikumā. Bet tie plauktiņi ir tik daudz, un galvenais varonis tik neaktīvs, ka piespiest lasīt tālāk notiekošo ir grūti. Viņš nemaz ar izdomu neizmanto savas spējas un neanalizē iespējas, ko tās paver. Viņa izdoma aprobežojas ar čūsku dīdīšanu un balsu atdarināšanu.

Ragi, skaidra lieta, ir no velna. Citādi jau nemaz nevar būt, bet vai tādēļ Ig būtu Sātana kalps. Autoram uz šo ir pavisam cits skatījums. Sātans jau pats arī pa Zemes virsu neblandās bez Dieva ziņas, viņam ir funkcija. Šis kombinācijā ar ideju, ka grēks vienmēr atradīs veidu, kā izlīst ārā, ir galvenais ideoloģiskais pamatojums stāstam. Nu ir jau vēl arī, labais vienmēr beigās uzvar un visgardāk smejas pēdējais.

Ir jau visnotaļ grūti runāt par autoru, nemēģinot viņu salīdzināt ar tēvu. Lasītājs zemapziņā gaida jaunu Stīvenu Kingu un ar grūtībām spēj pieņemt, ja viņa idejas netiek piepilditas. Vienā Joe Hill no tēva neatpaliek, viņš raksta šausmu žanrā. Viņa tēli ir rūpīgi izstrādāti, un stāsta laikā lasītājs uzzina ne tikai par aktuālajiem notikumiem, bet arī par visu varoņu iepriekšējo dzīves gājumu. Šajās lietās tēva ietekme ir visai jūtama. Taču vēl nāktos nedaudz noslīpēt rakstīšanas stilu un varbūt padarīt stāstu nedaudz koncentrētāku. Nu tādu, lai lasītājam lasot būtu vismaz skaidrs, uz ko virzās stāsts. Lieku 7 no 10 ballēm, autoram vēl ir kur augt.