Navigate / search

Senā zīme by Nikolajs Šundiks

Senā zīme

Paskatījos savā izlasīto grāmatu dinamikā un secināju, ka vajag nedaudz uzspiest uz “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām. Dikti negribējās ņemt neko biezu un neko lasītu. Tādēļ izvēlējos plānu un nelasītu, šo darbu ar visnotaļ interesanto nosaukumu un jauko vāku. Domāju būs jauks viena vakara sakars! Lai nu ko, bet es nebiju gaidījis, ka šī grāmata ir no Tām!

Grāmatas anotācija par neko ļaunu nemaz neliecina: “Romāna darbība risinās tālā ziemeļu salā, galvenie varoņi ir ne tikai cilvēki — Dzidrā Urdaviņa, Brieža brālis. Sermuļa masa, bet arī Brīnumbriedis, kas personificē visu labo, un ļaunuma iemiesotāja Āmrija. Bet tad šajā fantastiskajā salā uzrodas cilvēki — civilizācijas pārstāvji…” Šķiet kultūru sadursme, šamanisms pret racionālismu, dzīvošana no dabas, dzīvošana dabu pakļaujot un tā tālāk. Taču viss nav tik vienkārši, nudien nav.

Nekad nebiju domājis, ka šajā sērijā man nāksies sastapties ar maģisko reālismu, nenoliegšu, man šis literatūras paveids pēc “Simts vientulības gadiem” ir pieskaitām pie patīkamajiem. Tāpēc sapriecājos jo vairāk. Grāmatā vislabākais izrādījās pirmais teikums.

“Briedim sāpēja galva.”

Tā sākas šī grāmata, poētisks stāsts par sāmiem un viņu civilizācijas neskarto dzīvi. Pēc tam galva sāka sāpēt man, un brīžiem sāka šķist, ka pa acīm sāks tecēt asinis. Stāsts ir tik saraustīts un dīvains, ka maģiskā reālisma daļa par Brīnumbriedi šķiet glābiņš. Baltais Brīnumbriedis simbolizē atdzimušu dvēseli, viņa jau reiz cilvēka paskatā ir staigājusi pa pasauli un nu atnākusi paskatīties uz to brieža veidolā. Briedim ir daudz ko pastāstīt par cilvēcību, bet pašreizējais veidols to neļauj, tā nu viņam nekas neatliek kā skatīties uz drūmo bēru ceremoniju, kurā atomkara liesmās tiks sadedzināta cilvēce.

Sāmi, kuri pēc anotācijas apgalvotā ir tikko saskārušies ar civilizāciju, patiesībā ir kāda norvēģu lauksaimnieka briežkopji, kas pieskata briežu barus. Viņi regulāri dodas uz lielo zemi, mīl iedzert, un dažam pat ir čumā televizors. Laiku pa laikam pie šiem pieklīst pa ģeologam vai kapitālistu zinātniekam. Kopumā tomēr viņi visi dzīvo savā sulā.

Galvenais varonis ir Brieža brālis, vieds un apgarots vīrs, kas caurām dienām gana briežus, risina filozofiskas pārdomas un nodrošina sāmu pasaules uztveri. Vēl ir Lāča brālis – seksuāls maniaks. Viņam nevar ilgi ļaut uz ūdeni skatīties, tas neizbēgami ved pie ģimenes pulka pieauguma. Un Burvis – Mēness brālis, studējis filozofiju, bet tad aizkritis širmis un pārvācies atpakaļ uz čumu. Nelietīgi izmanto viesmīlības likumu un biedē sāmus ar pasaules galu.

Tad atrodama vesela kaudze ar buržujiem, kas meklē iemeslu, kādēļ salu sāmiem atņemt. Taču tā buržuju būšana vairāk aprobežojas ar diskusijām par pārcilvēkiem un sāmiem kā pagātnes ēnām. Vēl ir kāda Marija, kas, ja grāmata nebūtu rakstīta PSRS laikos, vedinātu lasītāju uz atpestīšanas domām, viņai gan piedzimst tikai Osvalds. Un, protams, sociāli atbildīgais žurnālists Jalmars, kas arī izdomā stāstu par Brīnumbriedi.

Tas ir galvenais, ko no grāmatas spēju izlobīt un daudz maz loģiski sakārtot. Varētu šķist – nekāda vaina viss kārtībā. Taču teksts ir absolūti nelasāms, alegorija aiz alegorijas, pat fonts kantains, lai bremzētu lasīšanu. Garlaicīgi līdz ārprātam, pat logaritmu tabula vai ketčupa sastāvdaļu saraksts liekas saistošāka. Jūtams, ka autors ir vēlējies kritizēt kapitālistu mantrausību un slavināt sāmu tradicionālo dzīvesstilu. Gribētos gan autoram pajautāt, kā tad PSRS briežkopības kolhozi čukčiem ar pieder pie tradicionālā dzīvesveida? Viņi nenodzeras? Tik miglainu nojaušamu PSRS morālo pārsvaru pār NATO nekad vēl nebiju lasījis. Šie kodoldraudi, kurus protams rada NATO, ir grāmatas centrālais aspekts. Par to runā buržuji, kas vēlas uzvarēt, čumā vecie vienmēr interesējas par starptautisko stāvokli, kā tur iet Semam un Ivanam. Jalmars palīdz ar pareizu interpretāciju un tas viss tiek darīts cilvēcības vārdā.

Vēl ir sajūta, ka no grāmatas kāda daļa ir izmesta ārā, jo sižets nelīmējas kopā. Uz grāmatas beigām Jalmars, Marija un buržuji sāk runāt par trīspadsmit sāmu nāvēm, kuras izraisījis kārtējais etnologu apciemojums ar halucinogēniem. Visā grāmatā nekas par to nav pieminēts. Taču pēkšņi tā ir sižeta centrālā lieta. Tad nu kasi pakausi un domā, kas tad nu, pat etnogrāfi pie buržujiem ir cilvēku bendes.

Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Lasīt iespējams tikai kā PSRS maģiskā reālisma eksperimenta piemēru. Šī nu būtu grāmata, kuru iespējams baudīt kopā ar mušmires ēduša brieža urīna malku, kas pacels apziņu grāmatas līmenī. Ja iespējams, nelasiet!

Comments

andris
Reply

BEIDZOT! Beidzot es redzu jēgu šim projektam – lai rakstītu šāda veida aprakstus. Sēdies – desmit.

asmo
Reply

Tad manas aizdomas, ka neliels promiļu daudzums rakstot apskatu nāk tikai par labu izteiksmei.

Fledis
Reply

Pirmo teikumu es joprojām atceros. Un laikam otro un pusi no trešā. Ar to tad arī beidzas. Pati grāmata jau sen kā likvidējusies, pat neatceros, kad un kā, bet skaidrs, ka tikusi atzīta par nelasāmu. Kas, principā, bijis dīvaini, jo dažas citas arī absolūti padomiskas ziemeļu tundras-un-taigas grāmatas plauktā tomēr nostāvēja samērā ilgi ziemeļu kolorīta dēļ.

asmo
Reply

Grāmatu par nelasāmu atzīstas pēc pirmajām pāris lapaspusēm. Ja cilvēkam nav stipra apņemšanās viņš pat laiku šim darbam netērēs.

Fledis
Reply

Njā, bet redz, pirmie teikumi palikuši prātā uz mūžu. Tīri vai jāiesniedz Ms Marii pirmo teikumu projektam 🙂 tā ka kaut kas visā tai gabalā tomēr bija…

Leave a comment

name*

email* (not published)

website