Izskaitīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā atlikušās nelasītās grāmatas un apstulbu, šķiet, ka visu laiku pārlecu uz alternatīvo visumu, kur atlikušo grāmatu skaits ir ap piecdesmit. Lai situāciju labotu, nolēmu izlasīt savu bērnības vienu no mīļākajām grāmatām. Par to liecina tas vien, ka uz vāka nav iespējams vairs saskatīt bildi, un grāmata ir pamatīgi nobružāta. Un pie reizes nošāvu divus zaķus, jo šī grāmata ir arī “Fantastikas pasaulē” sērijā.

Marakota bezdibenī ietilpst veseli trīs stāsti: Zudusī pasaule, Indīgā josla un Marakota bezdibenis. Pirmie divi stāsti ir no profesora Čelindžera sērijas. Pavisam tajā esot izdoti veseli pieci stāsti, taču pārējie esot tādi mēsli, ka viņus neviens nav atvēzējies publicēt pat PSRS beigu gados. Savas daiļrades pēdējos gados Arturs Konans Doils esot ieslīdzis spirituālisma maldos, stāsti atrāvušies no mūsu realitātes tik tālu, ka mūsdienās būtu liekami pie tīrajām pelavām. Marakota bezdibenis gan ir stāsts pats par sevi, un man par brīnumu, nemaz nepiederēja pie Čelindžera cikla.

Zudusī pasaule – sarakstīta laikos, kad uz pasaules bija pāris visnotaļ lieli Balti plankumi, kuros varēja slēpties jebkas. Šajā laikā Evolūcijas teorija bija pārņēmusi cilvēku prātus, un aktuāls bija jautājums, vai senākas dzīvības formas spēja saglabāties līdz mūsdienām. Autors par pamatu ņem ideju, ka pietiekoši laba izolācija un apstākļu nemainība spēs iesaldēt laikā aizvēsturisko radību populāciju. Profesoram Čelindžeram šādu vietu izdodas atklāt. Atklāšana notiek piedzīvojumu stāstu labākajās tradīcijās, miris baltais indiāņu ciemā, noslēpumaina dienasgrāmata un plakankalne, kurai nevar tikt klāt. Atgriezies mājās viņš saprot, ka neviens viņa goda vārdam netic. Profesora mežonīgā daba arī  lietai par labu nenāk. Beigu beigās tiek nolemts rīkot atkārtotu ekspedīciju. Tajā dodas žurnālists Melouns, profesors Samerlijs un lords Rokstons.

Lieki piebilst, ka stāsts ir vienkāršs piedzīvojumu stāsts no sērijas: gāju, redzēju, nošāvu. Baltais cilvēks ir pārāks par visiem mežoņiem. Viņam ir šaujamais un vēss prāts. Pašu personāžu iekšējā pasaule ir tik pat bagāta kā atklātnītei. Viņiem ir savs vērtību komplekts, kas nodrošina komandas darbu. Čelinžers ir fiziski brutāls un mīl kašķēties, Somerlijs ir īgņa un kašķu pūznis, Lords Rokstons labi šauj un ir aukstasinīgs, žurnālists stāsta mums visu un reizēm ir avantūristisks. Tā nu viņi visi dodas pretī visiem piedzīvojumiem un tiek ar visu galā, jo baltais cilvēks citādi nevar.

Visam stāstam cauri vējo neliels rasisms, kur evolūcijas virsotne ir cilvēks, un precīzāk, baltā rase. Nēģeri, indiāņi un jaukteņi arī ir cilvēki, taču viņiem piemīt zināma aprobežotība. Indiāņi ir māņticīgi gļēvuļi, jaukteņi atriebes pilni psihopāti, bet nēģeri – kalpi, kas bez saimnieka nekā nevar izdarīt. Stāsts bērnībā spēja pavilkt tieši ar piedzīvojumu komponenti. Tagad, kad esmu paaudzies, varu tikai slīgt nostalģijā par laikiem, kad šī grāmata man šķita aizraujošākā pasaulē. Bija man gadi desmit. Patlaban piesaistīja dzīvo izrakteņu diskusijas atblāzma un Doila rasisms. Lieku 7 no 10 ballēm. Interesanta joprojām.

Indīgā josla – šis ir stāsts no profesora Čelindžera sērijas. Profesors atklāj, ka visai pasaulei draud bojāeja, jo izmainās apkārtējā ētera sastāvs, un piedāvā saviem draugiem novērot pasaules bojāeju kā skatītājiem. Gadsimta sākumā 1910. gada 19. maijā Zemes orbīta šķērsoja komētas asti. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka pienācis pasaules gals, jo komētas aste sastāvot no indīgām gāzēm. Tas bija ražens laiks viltus praviešiem un naudas izkrāpējiem. Domāju, ka autors iespaidojies no šī fakta un pēc trīs gadiem sarakstījis nedaudz modificētu versiju. Izņemot faktu, ka uz Zemes dzīvi paliek tikai Čelindžers un viņa draugi un pāris iespaidīgiem katastrofu aprakstiem, nekā ievērības cienīga šeit nav.

Autors atkal pacenšas pierādīt savas augstākās rases idejas. Ieejot ēterā pirmās bojā iet vājāk attīstītās rases – afrikāņi, indiāņi, malajieši. Eiropā pirmie krīt spāņi un slāvi. Briti un teitoņi noturas visilgāk, jo viņiem ir gribasspēks un spēja kontrolēt savas dzīvnieciskās dziņas. Apokalipses patika jau bērnībā, un tādēļ lieku šim vājajam stāstam 6 no 10 ballēm.

Marakota bezdibenis – šis stāsts man pusaudža gados patika ļoti, jo tajā bija runa par Atlantīdu. Bērnu dienās Atlantīda man bija pierādīts fakts, kuru tikai “dumjie” zinātnieki nav spējuši atklāt. Liels paldies par to jāsaka Žilam Vernam, Arturam Konanam Doilam un, protams, Aleksandram Šaļimovam. Šis stāsts bija būtisks man kā jaunajam atlantologam. Literārajā ziņā te nekā īpaša nav parasta dēka, kas atklāj interesantus noslēpumus, veselu nogrimušu civilizāciju. No zinātniskā viedokļa autors absolūti nav pacēlis savu dibenu, lai aizietu uz bibliotēku un izpētītu lietu patieso dabu. 1928. gadā autors jau pilnībā bija nodevies spiritismam un draudzējās ar kartona fejām. Neliela atblāzma no tā parādās šajā stāstā. Atlanti, izrādās, ir telepāti un spēj sazināties ar domu spēku, paredzēt nākotni. Pārējie autora spriedelējumi, ka mainoties dziļumam ūdens staba spiediens nemainās, atlanti lieto sintezētu kafiju, kas neatšķiras no īstās (labi,  ka viņi neēda kartupeļu biezputru) un gāze, kas deviņreiz vieglāka par ūdeņradi. Autors neko nav dzirdējis par kesona slimību un daudzām citām ar dziļūdens ekspedīcijām saistītām ligām. To visu viņš viegli būtu varējis noskaidrot pie vietējā fizikas skolotāja, bet nez kādēļ nav izdarījis. 5 no 10 ballēm.

Ja saliek kopā, lasīt jau var, pusaudžu gados šādi stāsti iet uz urrā. Literārās vērtības te nekādas nav. Te trūkst Žila Verna detaļu pamatīguma un esošo zinātnes sasniegumu izpratne. Visus stāstus var lasīt kā aizraujošus piedzīvojumus, ielikt viņus vēsturiskā kontekstā, izzondēt autora uzskatus par apkārtējo pasauli. Tas viss ir interesanti, taču ne tik ļoti, lai pieaugušā vecumā pārlasītu vēl un vēl. Autors var teikt, ko grib, bet viņa stāsti par Šerloku Holmsu ir un paliek vislabākie.