Šī grāmatu sērija ir viens no manu pēdējo laiku atklājumiem, es patiešām saprotu, kādēļ viņa tik augstu kotējas, un sērijas izlasīšana noteikti paņems vairākus gadus. Katra sērijas grāmata ir ap tūkstoš lapaspusēm un pat man, cilvēkam, kuru grāmatas biezums nesatrauc, paliek neomulīgi, kad kindle parāda, ka grāmatu izlasīšu pēc 24 stundām. Šo grāmatu lasīju gandrīz vai mēnesi. Sāku lasīt vilcienā, Itālijas apceļošanas laikā un pabeidzu braucot vilcienā uz darbu.

Genebakis kontinentā ir parādījusies jauna impērija – Pannion Domain, tā savā ceļā noslauka un apēd visu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šīs jaunās briesmas liek apvienoties diviem līdz šim naidīgiem spēkiem – Vienroča armijai un Caladan Brood armijai, pat Tiste Andii magi un Rhivi cilts ļaudis nespēj palikt malā. Visi šie nemieri šķiet ir kāda lielāka plāna daļa. Sakropļotais Dievs ir nolēmis atriebties.

Šis nu ir gadījums, kad pēc grāmatas izlasīšanas man praktiski nav ko teikt, pareizāk sakot, ir tik daudz ko teikt, ka nevar saprast, ar ko sākt. Sākšu ar pārsteigumiem. Pirmais pārsteigums bija, kad uzzināju, ka otrās un trešās grāmatas notikumi risinās vienlaicīgi. Otrais pārsteigums jau gaidīts – tiekot līdz šīs grāmatas pusei, stāsts beidzot aiziet. Vairs nav tik daudz jāiedziļinās pasaules detaļās, lasītājs beidzot ir apjautis, kas ir kas un var pievērsties darbībai.

Šajā grāmatā man izdevās atrast vismaz desmit galvenās sižeta līnijas. Ja ņem vērā, ka parasti trīs skaitās daudz, tad šeit šīs lietas netrūkst. Tās variē no globālajiem spēlētājiem līdz parastiem ierindas cilvēkiem. Viņas visas ir savstarpēji saistītas, un viena otru lieliski papildina. Galvenie varoņi ir skaitāmi desmitos, pirmās pārsimts lapaspuses paiet identificējot un atceroties viņus visus. Autors vietām nemaz nepalīdz, nosaucot pāris no tiem gandrīz identiskos vārdos, tas reizēm rada apjukumu. Sevišķi, ja viņi atkal parādās tikai pēc simts lapaspusēm, un ir aizmirsies, kurš ir kurš. Tagad saprotu, kādēļ grāmatas sākumā ir personu saraksts uz pāris lapaspusēm ar paskaidrojumiem.

Grāmatas centrālā ideja ir pārmaiņas – aiziet vecie laiki un nāk jaunie. Pirms vairāk nekā trīssimts tūkstošiem gadu Imass rase rituālā kļuva nemirstīgi. Viņu mērķis bija cēls – sakaut un iznīcināt Jaghut rasi. Jaghut parasti dzīvoja kā vienpatņi, kas nemīl sabiedrību. Taču laiku pa laikam kādam no viņiem norauj jumtu, un viņš kļūst par Tirānu. Tad viņš paverdzina veselus kontinentus ar savām ambīcijām. Šis karš norit joprojām, jo dažs labs Jaghut, kā, piemēram, Pannonin izlien no savas slēptuves, lai ķertos pie veciem niķiem. Imass rasei karš ir piegriezies un viņi grib aiziet, taču nevar zvērests viņus tur aktīvus. Pasaule ir mainījusies Tirānija nav tikai Jaghut monopols, cilvēki to dara vēl efektīvāk, ar lielāku izdomu. Tagad viņiem ir jāizšķiras, aprobežoties ar esošo mērķi, mest mieru vai paplašināt Tirāna definīciju uz visām saprātīgām būtnēm.

Whiskyjack un viņa Malazāņu armijai ir pavisam citi mērķi, viņiem ir jānostiprinās Genebakis kontinentā, jāpaplašina sabiedroto loks un, ja iespējams, impērija. Pannoni impērijas ekspansija viņus apdraud tieši. Tā ir kā sērga, kas aprij pilsētu pēc pilsētas. Vēl jo vairāk tās pusē karo K’hain Che’Malle, kuri bija izmiruši jau tad, kad pie apvāršņa parādījās Imass rase. Bet tas būtu sīkums, vistrakākais ir tas, kas notiek ar cilvēkiem. Pannoni impērijas taktika ir šaušalīga un ģeniāla. Profesionālās armijas ir maz, taču impērijas pavalstniekus ir pārņēmis reliģisks neprāts un skrandainu cilvēkēdāju miljoni dodas no pilsētas uz pilsētu ar vienu mērķi – paēst. Ja desmit tūkstošus kavalēristus vēl var sakaut, tad pusmiljons nepabruņotu trako nav fiziski iespējams iznīcināt saprātīgā laika sprīdī. Malazāņi pārstāv jaunos laikus, un viņu dievi ir jaunie dievi, kas to vien meklē, lai palielinātu savu ietekmi cilvēku pasaulē. Tādēļ viņi labprāt piedalās divu impēriju karā.

Ja gribas palasīties par episkām cīņām un “last stand”, tad šajā grāmatā šis lietas ir atliku likām. Gandrīz kā indiešu eposos te līdzās cīnāsgan parasti ļaudis, gan dievu avatari. Reizēm nogurdina, ka katrs otrais galvenais varonis ir pusdievs ar spējām nolaist no kātiem tūkstošus. Bet ja pretī stājas tādi paši, tad kādēļ gan ne. Kapustānas ieņemšana un cīņa par Coral nudien ir obligāta lasāmviela episko kauju cienītājiem.

Netrūkst arī tādas mantas kā intrigu, te vienmēr viss nebūs tik vienkārši kā pirmajā acu uzmetienā izskatīsies. Pie velna! Pat mana teorija par izbijušo imperatoru sagruva kā kāršu namiņš. Var atrast arī sižeta līniju, kur par kampaņas norisi stāsta parasts ierindnieks. Viņam, lai izdzīvotu, ir jāpiemēro visa sava kareivja gudrība, par viņu neviens dievs neiestāsies.

Un tad vēl daži mazāk nozīmīgi personāži, kas patiešām bija neaizmirstami – Bauchelain un un Korbal Broach, psihopāti nekromanti, kuriem nav bail no neviena, pat ne no dieviem. Viss viņiem ir eksperimentu objekts. Un viņi nav izvēlīgi to iegūšanas metodēs. Un tad vēl Lady Envy un viņas armija – Garath (liels suns), Baaljagg (liels vilks), trīs Seguleh karotāji un Onos T’oolan. Tie visi ir episki karotāji, kuriem pretī nespēj stāties neviens. Parādot uz ko spējīgi dievi, kad viņi saņemas pa īstam, kad viņus personīgi kāds ir apvainojis. Es te nemaz nepieminu Seguleh karotājus, viņiem ir , ka Pannoni impērija sūta pie viņiem savus misionārus, kuri pat nav īsti karotāji un tos spēj nogalēt pat bērni. Tas ir apvainojums viņu tautai, tādēļ ir izvēlēti pāris zemāko līmeņu karotāji, lai ietu “aprunāties” ar Pannoni valdnieku. Varu tikai iedomāties, kas notiks, ja kādā no turpinājumiem viņi tiks palaisti savā vaļā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nevajag satraukties par sižeta sarežģītību un daudzajiem varoņiem, te ir daudz labu personīgo stāstu, episku kauju, magu dueļu un pelēko varoņu, lai patiktu ikvienam fantāzijas cienītājam. Leģenda vēsta, ka šo grāmatu autors esot plānojis kā otro, taču pēc trīssimts lapaspušu sarakstīšanas viņam esot nobrucis fails, un viņam nolaidušās rokas stāstu turpināt.