Akmens krūze by Ēvalds Strods

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.
Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pārveidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.
Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.
Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.
Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.
Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.
Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.
Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!
Comments
Vot šitās gan man nav, nekad nav bijis un laikam pat ne reizi nav lasīta. Nu jau gan neatceros, kāpēc netika gādāta- vai toreiz tā ātri izdevās novērtēt kvalitāti, vai drīzāk bija kaut kāds aizspriedums pret autoru. Vai arī… 87. gads… visdrīzāk intereses jau bija pārslēgušās uz cita veida grāmatām. Strods- vai viņš vispār “pēc sugas” bija literāts? Kāpēc man liekas, ka- tiesnesis? Bet varbūt kaut ko jaucu.
Anotācijā tak rakstīts Latviešu padomju rakstnieks, un grāmata ar sarakstīta, vismaz šī. Gan jau pēc brauciena arī ko Cīņā vai Padomju jaunatnē būs nopublicējis. Domāju, ka tu ko jauc. 😉
Intereses pēc paprasīju mammai. Nu tai, kas Gogle. Izrādās- i tā i tā. Darbojies žurnālistikā, rakstījis, bet bijusi arī jurista izglītība un strādājis par tiesnesi. Man jau likās, ka lieta nav tīra 🙂