Šīs grāmatas iegādes iemesls bija visur klāt pieliktās atsauces uz “Bone Clocks”. Tās vēstīja, ka šīs ir stāsts, kas norit paralēli “Bone Clocks” notikumiem. Man ar to pilnīgi pietika, iepirku, mēnesi uz kindles pamarinēju un tad vienā dienā izlasīju.

Londonā ir tāda vieta Slade House, par to praktiski neviens neko nezina, bet tie, kas uzzina, parasti par to vairs nespēj pavēstīt pārējiem. Reizi deviņos gados Slade House apkaimē pazūd cilvēki, pazūd, lai vairs nekad neatrastos. Lasītājam tiek piedāvāta iespēja visu uzzināt pašam, skatoties uz notikumiem ar piecu pazudušo cilvēku acīm.

Sāksim ar to, ka sākumā autors publicēja stāstu tviterī, kurš vēlāk izauga par šo grāmatu. Tas gan vairāk bija domāts cilvēkiem, kuriem izlasīt vairāk ko par simts četrdesmit zīmēm sagādā galvassāpes. Šķiet, ka pasākums bija populārs, un autors nolēma to monetizēt veselas grāmatas veidā, kurā apkopoti veseli pieci uz vienas sižeta līnijas uzvērti stāsti.

Ja ir lasītas autora grāmatas – “Cloud Atlas”un “Bone Clocks”, tad viņa rakstīšanas maniere nebūs sveša. Te ir vairāki stāsti, kas katrs notiek savā desmitgadē un kurus visus kopā vieno vien Slade House. Kā jau katrs šausmu stāstu pazinējs mācēs teikt: “Nekad neej pa tumšu aleju, neej iekšā pa dīvainiem vārtiem, neej iekšā svešās pamestās mājās. Ja esi kļūdījies, tad neko neēd un nedzer. Citādi ar tevi ir cauri!”. Šeit lasītājs var iepazīties ar veseliem pieciem cilvēkiem, kas pielaiduši šādu kļūdu.

Slade House patiesībā nemaz nav tik viegli nokļūt, var tikai šķist, ka te reizi deviņos gados var nejauši kāds ieklīst. Taču tā nav neviens pats neieklīst, viņi visi tiek ievilināti. Gan Nātans ar autismu sirgstošs puika, gan detektīvs Gordons Edmonds, kuram patīk skaistas atraitnes, gan Sallija – meitene ar pāris kompleksiem, gan Freja Timma – žurnāliste, kuru interesē Slade House. Visi viņi ir rūpīgi izraudzīti, viņi ir Apdāvinātie, un tieši šī Apdāvinātība ir vajadzīga Slade House īpašniekiem.

Ir grūti aprakstīt šo grāmatu nenomaitekļojot visu saturu stāstot par lakūnām (vietas, kas atrodas ārpus laika), orsioniem (virtuālām simulācijām, kas pakļauj cilvēku prātus), atemporāļiem (cilvēki, kuri izmantojot Apdāvinātos cilvēkus spēj dzīvot mūžīgi) un horoloģisti (cilvēki, kas pēc būtības ir nemirstīgi, viņu dvēseles pēc nāves pārdzimst no jauna). Ja esi lasījis “Bone Clocks”, tad tas būs skaidrs, taču priekšzināšanas nav obligātas. Rūdīts autora daiļrades cienītājs zinās, ka visi Mitčela romāni notiek vienā un tajā pašā pasaulē, un tie visi ir nedaudz savstarpēji saistīti. Arī te īstens entuziasts varēs atrast daudzus saskares punktus.

Grāmata lasās kā aizraujošs piedzīvojums. Aizraujošs lasītājam; nudien negribētu būt to vietā, ar kuriem piedzīvojums notiek. Viss lielākoties sastāv no dialogiem, un gandrīz visiem stāstiem ir vienādas beigas. Visnotaļ šausmīgas un neatgriezeniskas. Autors ir pacenties un mēģinājis katru no stāstiem radīt kā unikālu. Varbūt Sallijas stāsts bija pārāk klišejisks studentu dzīves un X failu sajaukums, bet viņš ir vajadzīgs. Autoram joprojām patīk pasniegt informāciju dozēti, pa kripatiņai. Tādējādi dodot iespēju lasītājam visu kopsakaru aptvert tikai beigās. Vislabākie ir pirmais, ceturtais un piektais stāsts. Piektais un ceturtais tādēļ, ka viss kļuva skaidrs, un visi mozaīkas gabaliņi sakrita savās vietās.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nav tiks noslīpēts kā autora pārējie darbi, varbūt nedaudz par daudz piesaistīts iepriekšējai grāmatai. Nav arī īsti tāds šausmu stāsts, par kādu to mēģina pataisīt. Toties vēsturiski viss ir smuki un pareizi, un katra upura stāsts nudien ir interesants.