Navigate / search

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Šo grāmatu saņēmu dāvanā 2014. gada blogeru Ziemassvētkos no Doronikes. Viņas dāvana man dikti patika, jo MakKamona grāmatas mani savulaik aizrāva. Taču biju pieradis, ka šis autors ir šausmu meistars, kas spēj uzburt apokalipses un vientuļus cilvēkus, kas cīnās lai tās nenotiktu. Nekad nebiju iedomājies, ka viņš raksta arī vēsturiskus detektīvus. Varbūt tas tādēļ, ka ap divtūkstošajiem gadiem es viņu biju tik tāli atlasījies, ka metu mieru.

Rit 1699. gads, kādas Karolīnas pilsētiņas sauktas Fauntrojal (Fount Royal) iedzīvotāji šaubās par 1700. gada pienākšanu. Pasaule iet uz galu. Pilsētā ir parādījusies ragana. Tā ar savu saimnieku pašu Sātanu ir nogalējusi mācītāju un vēl pāris ciematiņa ļaudis, ja klāt pieskaita neražu un mūžīgo lietu, kas sapūdē pat augļus kokos, tad ir skaidrs pasaules gals ir tuvu. Ragana Reičela Hovarta (Rachel Howarth ) ir notverta un gaida tiesas prāvu. Pilsētiņa lai ar nelaimē nerīkosies kā pūlis, viņiem ir nepieciešama īsta leģitīma tiesa. Tiesu spiež ceļojošais tiesnesis īzaks Vudvords (Issac Woodward), kuram palīdz viņa attapīgais palīgs Metjū Korbets (Matthew Corbett).

Grāmata ir visnotaļ pabiezs vēsturiskais detektīvs, kura centrālais temats ir raganu prāvas. Pavisam nesen Salemā tika notiesātas raganas, tiesneši gan atzina savas kļūdas, taču raganu esamība tajos laikos bija neapstrīdama lieta. Metjū, lai arī tiesneša palīgs, ir puisis, kurš apveltīts ar gaišu galvu, un kuru vienmēr nodarbina jautājums kāpēc? Viņš ir pietiekami stūrgalvīgs, lai nepadotos vairākuma spiedienam un pats trakākais raganām – viņš diez ko daudz netic. Taču Fountrojālā dzirdētais viņam liek pārskatīt savus uzskatus par pasaules uzbūvi. Liecinieki smalkās detaļās spēj aprakstīt raganas darbus, sevišķi tās vieta, kur viņa kopojas ar pašu nelabo. Visi liecinieki stāsta vienu un to pašu, un pēc to liecību apkopošanas secinājums ir neizbēgams – Reičela ir ragana. Taču Metjū nemet plinti krūmos un cenšas darīt visu, lai aizraktos līdz patiesībai.

Pārējie grāmatas tēli ir rūpīgi nostrādāti, viņi patiešām ir kā dzīvi cilvēki ar savām ambīcijām, idejām un noslēpumiem. Misters Bidvels – pilsētiņas dibinātājs, cilvēks, kurš nekad nekļūdās. Viņam ragana ir iemesls pilsētiņas bojāejai, un viņš ir sparīgs tās sadedzināšanas atbalstītājs. Vietējais skolotājs, klibs cilvēks, kura sapnis ir uzcelt plašu skolu un izglītot bērnus, mācījies Oksfordā, bet nolēmis meklēt laimi Jaunajā pasaulē. Dakteris, kurš cer kļūt slavens, ja viņa vārdā nosauks pilsētiņas slimnīcu, kas zina, iespējams, tiks pie prakses Ņujorkā. Un Eksodus Jeruzālems ceļojošs sludinātājs, kas nevienu vien raganu ir izglābis no sadedzināšanas, atgriežot to pie Dieva ar savu vareno “zobenu”, roku uzlikšanu un dedzīgās lūgšanās pavadītu nakti. Ir vēl kalējs, kurš ļoti mīl zirgus, un žurku ķērājs, kas savā arodā ir sasniedzis perfekcionisma virsotnes.

Pilsētiņa un pasaule kopumā ir smalki nostrādātas un vēsturiskajai realitātei atbilstošas. Izskatās, ka mazpilsētu sindroms ASV ir mocījis jau no pašiem pirmsākumiem. Fountrojālas iedzīvotāju mīļākais hobijs ir meklēt netikumus kaimiņos. Visiem kā vienam ir tumši noslēpumi, jo ne jau pa velti viņi ir izvēlējušies dzīvot nomalē. Vienu vārdu sakot īsts čūsku midzenis, kurā vēl ir ieperinājusies lapsa, kuras mērķis ir iznīcināt pilsētiņu. Ir tikai jautājums kādēļ?

Pats detektīva sižets ir atjautīgi izveidots, un lai arī gaita noris lēni, nevienu brīdi nav neinteresanti. Var kopā ar Metjū mēģināt atšifrēt galveno vaininieku, atrast lapsu, kas slēpjas vistu kūtī. Katrs jauns fakts papildina mozaīku, un autors patiešām ir liels viltnieks, lai aizvestu pa viltus ceļu. Un nav jau tā, ka uz viņu varētu apvainoties, viss notiek godīgi, nekas jau netiek slēpts, tikai jācenšas neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Un tā kā pilsēta ir īsts čūsku midzenis, tad dažādi noziegumi un dīvainības šeit ir biezā slānī, un gandrīz katrām aizdomām ir kāds pamats. Beigas gan nebija tik negaidītas, kā es būtu vēlējies, jo savā paranojā biju vainīgo sazīmējis diezgan ātri. Tas gan bija minējums un personīga nepatika pret personāžu, nevis loģisks secinājums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, 800 lapaspuses, lai ar’ interesantas, sižets tomēr risinās pārāk lēni. Taču, ja vēlies izlasīt detektīvu, kurā ir raganas, dārgumi, seni noslēpumi, indiāņi, lielceļa laupītāji, sekss ar nelabo, punduri un hermafrodīti, tad sāciet vien lasīt, nenožēlosiet. Iespējams izlasīšu arī pārējās piecas sērijas grāmatas.

Debesu lauskas (Danse Macabre #3) by Laura Dreiže

Debesu lauskas

Triloģijām, kuru grāmatas iznāk viena pēc otras ar apskaužamu regularitāti reizi mēnesī, ir zināmas priekšrocības. Lasītājs nepaspēj aizmirst grāmatas varoņus, arī pasaule vēl ir aizķērusies atmiņas stūros. Man tika dota iespēja izlasīt “Debesu lauskas” nedēļu pirms pārdošanas sākuma. Šajā ziņā grāmatu blogeriem ir priviliģēts stāvoklis, viņi reizēm tiek pie grāmatām, kuras vēl nav veikalos, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Šī ir triloģijas pēdējā grāmata, un kā jau pienākas, autore mēģina savīt visus stāsta pavedienus striķī, kurā beigās pakārt galveno stāsta problēmu. Šīs triloģijas problēma ir diezgan iespaidīga – magotehnogēna katastrofa, kas draud ar lieliem cilvēku upuriem, varas pārrāvumu Britu karalistē un, iespējams, impērijas sabrukšana. Viktorija, sākumā cēlu mērķu vadīta un gribēdama atklāt sava tēva nāves iemeslu, iestājās Maģijas akadēmijā. Laikam ritot viņa iekūlās aizvien jaunās nepatikšanās, un beigu beigās runa bija vairs tikai par izdzīvošanu. Viņa atrod un pazaudē savu mūža mīlestību Tanielu, pati nonāk uz nāves sliekšņa, satiek trako Mistēriumu un nokļūst pirātu gūstā. Vienu vārdu sakot iekuļas visur, kur jāiekuļas galvenajai varonei, ja lasa kārtīgu piedzīvojumu romānu. Ir viena patīkama izmaiņa no žanra standarta – jaunā varone lielākoties ar visām problēmām cenšas tikt galā pati, negaidot prinčus uz Baltā zirga.

Triloģija ir aizraujoša. Sevišķi brīžos, kad notika aktīva sižeta attīstība un piedzīvojums sekoja piedzīvojumam. Visas grāmatas apriju burtiski vienā elpas vilcienā, un tāda vēlme kā mest viņām mieru neuznāca. Jā, gadījās brīži, kad ieslēdzās loģika un daļa no pasaules aprakstiem man izraisīja, manuprāt, pamatotas iebildes. Tas vairāk bija centrēts uz tehnoloģiju vēsturi (cik nu tā pasaulē ar maģiju var korelēt ar mūsējo), Augšlondonas aprakstu, kas vietām ir visnotaļ pretrunīgs. Taču ja nelūkojas tik kritiski, un piever acis, tad viss bija tīri labi.

Galvenā iebilde ir par to, ka autorei nedaudz pietrūkst meistarības nofokusēt savu stāstu. Viņa tiešām ir ļāvusi stāstam vest pašam sevi, un tas diemžēl ir redzams. Iespējams no rakstīšanas viedokļa šāds paņēmiens ir piedzīvojums pats par sevi. Bet no manis kā lasītāja, tas šķita kā mēģinājums visas labās idejas iebāzt vienā grāmatā uzreiz. Pārāk nesatraucoties par sižeta kopskatu. Tas radīja daudzus jautājumus, uz kuriem es tā arī neguvu atbildes. Augšlondonas krišanas īstais iemesls man tā arī palika noslēpums. Tāpat nekļuva skaidra antagonista motivācija, tika izvirzītas prasības, kuras starp citu nemaz nebija sliktas un, iespējams, pat sabiedrībai par labu nākošas, bet tad viss aizgāja pa pieskari. Kur bija megaplāns un ļauni līksmojošā runa pēdējās cīņa finālā, kad nupat, nupat ļaunie piebeigs labos. Nav jau obligāti, bet no stāsta salasītās informācijas drumslas man neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Labi, dzīvē jau ar viss neattīstās kā pa diegu, kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk.

Triloģijas tēlu topā pirmo vietu noteikti ieņem Misteriums, nudien īsts ļaunais ģēnijs (autorei noteikti vajadzētu pamēģināt uzrakstīt kaut ko ar antivaroni galvenajā lomā). Ar vienu ideju apsēsts neģēlis, kurš tās dēļ ir gatavs iet uz visu. Tas ir uz pilnīgi visu, un pat motivācija viņam ir tāda loģiska un pamatota. Viens no retajiem stāsta varoņiem, kuriem patiešām bija konkrēts mērķis, uz kuru viņš virzījās neatskatīdamies. Ja vēl vezumā piemet klāt to, ka Misteriums nodrošināja pēdējo divu grāmata sižetu attīstību, tad visu cieņu viņa ļaunajai sirdij.

Viktorija ir kā skaida upē, peld kur straume nes, laiku pa laikam pārvērtē savas prioritātes. Ok, viņa nekad nepadodas, bet tik un tā no vienas vietas uz otru viņa lielākoties ceļo ne pēc savas gribas vai plāna. Notikumi viņu nes, neskatoties uz iepriekšējiem panākumiem vai kļūmēm. Manuprāt, meitenei (Viktorijai) vajadzēja vairāk pacensties, lai noturētos pie stāsta centrālās tēmas, nevis drasēt riņķī ar pirātiem. Trūka tiešas konfrontācijas ar pašu galveno ļauno. MAITEKLIS It kā jau nevarētu sūdzēties, ja galvenais ļaunais jau tevi sākumā izslēdz no spēles, kādēļ iedomāties, ka to vēl interesē Viktorijas eksistence. Taču gribējās beigās vismaz pamatīgu kašķi. Orfeja un Eiredīkes apgrieztā leģenda man šķita tāds no kopējā sižeta ārā lecošs iestarpinājums. It kā paskaidroja, kas ir Soģi un ko viņi ikdienā dara, un mīļotā atgūšana romantiskā piedzīvojumā arī ir nepieciešama lieta. Un pašās beigās tāda resursu izšķērdēšana, tas nu noteikti nebijā racionāli no Impērijas viedokļa. MAITEKĻA BEIGAS.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Šo fantāzijas triloģiju droši var lasīt izklaide garantēta, nebūs nekādu žanra pamatus lauzošu elementu, labs piedzīvojums uz interesantas pasaules fona. Autorei noteikti netrūkst daudz labi ideju, un ar laiku noslīpējot rakstītprasmi, nedaudz piestrādājot pie pasaules uzbūves, ņemot vērā visus aspektus un apslāpējot sevī tendenci uzrakstīt par viņām visām uzreiz vienā grāmatā, viņas darbu kvalitāte noteikti ies uz augšu!